Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

51. NODAĻA pestītāja bērnība * nepiedienīgas groteskas svētceļniekiem ar skaidru saprātu * endoras zīlnieces maja * nalna * profanācija * parasta austrumu aina * bībeles metaforas kļūst aizvien saprotamākas * sunamas_ brīnums * brīvais tuksneša dels * senā jezreela * jehus varoņdarbi * samārija un tas aplenkums

Nācarete ir brīnum interesanta pilsētiņa, jo rodas iespaids, ka šeit viss palicis gluži tā, kā Jēzus aiziedams atstājis, un ik pa brītiņam jūs sevi notverat sakām: «Šajās durvis Jēzus stāvēja, kad bija mazs puišelis … uz šās ielas viņš rotaļājās … pieskārās šiem akmeņiem .. . kāpelēja pa šiem krīta kalniem.» Ja kāds reiz ņemsies uzrakstīt grāmatu par Jēzus bērnību, tas būs dāvājis interesantu lasāmvielu gan jauniem, gan veciem. Tā spriežu tādēļ, ka Nācarete mūs ieinteresēja nesalīdzināmi vairāk, nekā to spēj hipotēzes par Kapernaumu un Galilejas jūru. Stāvot Galilejas jūras krastā, bija iespējams vienīgi iztēloties vāru, neskaidru atspulgu tam majestātiskajam veidolam, kas soļoja pa viļņu galotnēm, it kā tur būtu cieta zeme; kas pieskārās mirušajiem, un tie cēlās un runāja. Atradu savās piezīmēs un no jauna izlasīju dažus izvilkumus no Apokrifālās Jaunās derības* 1621. gada izdevuma. (Izvilkumi.)

«Jaunlaulāta sieva, kas bija noburta, lai būtu mēma, noskūpstīja Kristu un tapa izdziedināta. Spitālīga meitene top izdziedināta ar ūdeni, kurā bija mazgāts jaunpiedzimušais Kristus, un kļūst par Jāzepa un Marijas kalponi. Tādā pašā veidā izdziedināts ari kāda augstmaņa dēls.

Jauns cilvēks, kas ar burvestību pārvērsts par mūli, brīnumainā kārtā tiek izdziedināts, kad viņam mugurā, uzsēdina mazo Kristu; jauneklis apprec no spitālības izārstēto meiteni. Visi aculiecinieki slavē dievu.

16. nodaļa. Kristus ar brīnumu palīdzību paplašina vai sašaurina vārtus, piena spaiņus, sietus vai kastes, ko Jāzeps, kas nav nekāds lielais pratējs namdara darbā, nav īsti labi uztaisījis. Jeruzalemes ķēniņš liek Jāzepam taisīt troni. Jāzeps noņemas ap to divus gadus, tomēr tronis iznāk divus sprīžus par īsu. Ķēniņš varen sadusmojas. Jēzus viņu mierina, liek ķēniņam vilkt troni pie viena sāna, pats velk pie otra, un drīz tronis ir pašā labumā.

19. nodaļa. Jēzus tiek apvainots, ka nogrūdis kādu puišeli no mājas jumta; dara brīnumu: liek mirušajam zēnam runāt un viņu attaisnot; Jēzus nes mātei ūdeni, sasit krūzi, iesmeļ ūdeni savā tērpā un brīnumainā kārtā pārnes mājās.

Aizsūtīts pie skolotāja, viņš liedzas atbildēt uzdoto, skolotājs grib zēnu nopērt, bet viņam nokalst roka.»

Tālāk šajā brīnišķīgajā, no kanona izslēgtajā evaņģēlija grāmatā atrodama kāda Sv. Klementa vēstule korintiešiem, kuru pirms četrpa­dsmit vai piecpadsmit gadsimtiem uzskatīja par autentisku un izman­toja baznīcās. Tajā ir šāds stāsts par teiksmu putnu feniksu:

1. Aplūkosim to brīnišķīgo augšāmcelšanās piemēru, kāds pieredzēts Austrumzemēs, citiem vārdiem sakot, Arābijā.

2. Ir tāds zināms putns, ko sauc par fēniksu. Vienlaikus pasaulē dzīvo tikai viens vienīgs, un tas dzīvo piecsimt gadu. Un, kad atvēlētais laiks tuvojas beigām un putnam jāmirst, tas taisa ligzdu no vīraka, mirrēm un citām smaržīgām zālēm, kurā apmetas, kad laiks pienācis, un nomirst.

3. Taču putna miesa trūdēdama rada īpašu tārpu, kurš, barodamies no beigtā putna sulas, apaug ar spalvām; un, kad tas pieaudzis, tas ņem ligzdu, kur guļ viņa radītāja kauli, un aiznes to no Arābijas uz Ēģipti — uz pilsētu, kas tiek saukta par Hēliopoli.

4. Un, lidodams gaišā dienas laikā visu cilvēku acu priekšā, tas noliek ligzdu uz saules altāra, tā atgriezdamies tai vietā, no kuras cēlies.

5. Un priesteri tad meklē laika grāmatās un atrod, ka putns atgriezies tieši pēc tam, kad pagājuši pieci simti gadu.

Darīšana paliek darīšana, un punktualitāte ir nepieciešama, īpaši, ja runā par fēniksu.

Nedaudzājās nodaļās, kas stāsta par Pestītāja bērnību, sarakstīts daudz nieku, kas nav saglabāšanas vērts. Taču liela daļa šās grāmatas maz itšķiras no īstajiem svētajiem rakstiem. Tur ir viens pants, ko nevajadzētu noniecināt, jo tur izteiktais pareģojums nepārprotami atvedināms uz Savienoto Valstu Kongresu:

199. Viņi paši sevi paaugstina un rādās gudri vīri, kāro but par

skolotājiem, kaut patiesībā ir muļķi.

Šīs rindas esmu izrakstījis vārdu vārdā, nekā negrozīdams. Visās katedrālēs Francijā un Itālijā atrodamas teiksmas par personām, kas nefigurē Bībelē, un par brīnumiem, kādi tur nav aprakstīti. Taču šajā Apokrifālaja Jaunajā derībā tie minēti, un, kaut arī izmesti no mūsdienās lietojamās Bībeles, tie pirms divpadsmit vai piecpadsmit gadsimtiem esot uzskatīti par evaņģēliju un vērtēti tikpat augstu kā visi pārējie stāsti. Šī grāmata jāizlasa katram, kas gatavojas apmeklēt godājamās katedrāles, kur glabājas aizmirsto leģendu tabu dārgumi.

Nācaretē mums ar varu uzspieda vēl vienu pirātu, vēl vienu neuzveicamu arābu, par apsargu. Uzmetām pēdējo skatienu pilsētiņai, kas pielipusi pie kalna nogāzes kā nobalsināts lapseņu pūznis, un pulksten astoņos no rīta devāmies projām. Mēs vadījām zirgus lejup pa tādu ceļu, kas ne ar ko neatšķīrās no korķu viļķa, bija tik stāvs kā varavīksnes loka lejup slīdošā daļa un, manuprāt, vissliktākais jājam- ceļš pasaulē, izņemot vienu Sendviču salās, kuru vēl tagad atceros ar sāpēm, un varbūt pāris kalnu taku Sjerranevadā. Šajā šaurajā takā zirgam bieži vien vajadzēja meistarīgi balansēt uz nelīdzena akmens pakāpiena un tad lēkt "ar priekškājām lejup uz nākamo, kas atradās zemāk par pusi viņa auguma. No šāda lēciena zirga purns bezmaz atdūrās zemē, bet aste izslējās pret debesīm un radās iespaids, ka zirgs grasās nostāties uz galvas. Šādā pozā neviens zirgs nespēj saglabāt pašcieņu. Pēdīgi mokpilnais lejup jājiens bija galā un mēs riksītī laidām uz priekšu pa Esdrilonas līdzenumu.

Skaidrs, ka dažus no mums nošaus, iekams šis ceļojums būs beidzies. Svētceļnieki lasa «Nomadu dzīvi» un visu laiku cenšas izturēties kā varonīgi doni Kihoti. Roka viņiem visu laiku kā pieaugusi pie pistoles, un ik pa brīdim, kad to vismazāk gaida, viņi paceļ pistoles un tēmē uz beduīniem, kas nekur nav manāmi, izrauj nažus no makstīm un, tos mežonīgi vicinādami, cenšas iedzīt bailes beduīniem, kuru vispār nav. Es visu laiku atrodos briesmās, jo šādas lēkmes viņiem uznāk piepeši un neregulāri, un nav iespējams uzminēt, kurā mirklī jāpabēg malā. Ja kādā no šiem neprāta izvirdumiem nejauši likšu nogalināts, misters Graimzs katrā ziņā jāsauc pie atbildības ka līdzdalībnieks slepkavībā. Viss būtu labākajā kārtībā, ja svētceļnieki rūpīgi notēmētu un blieztu virsū vienam noteiktam cilvēkam — tam itin nekas ļauns nenotiktu; bet pret šādiem nejaušiem izlēcieniem man ir kategoriski iebildumi. Es vairs acīs negribu redzēt tādas vietas kā Esdrilona, kur zeme līdzena un zirgus var palaist aulos. No tā svētceļnieku galvās mostas visādas romantiskas blēņas. Jūs, piemēram, truli klidzināt saulē uz sava zirdziņa, domās kavēdamies kaut kur bezgala tālu, un pēkšņi tie piedrāžas kā viesulis, aurodami un nabaga vecajiem, nodzītajiem ādaiņiem piešus sānos spiezdami, līdz šiem pakaļkājas uzsitas augstāk nekā galva; un mirklī, kad tie drāžas garām, kāds izrauj stulbu, mazu revolverīti, noskan sīks paukšķis, un lodīte svilpdama aizlido pa gaisu. Ja nu reiz esmu šo svētceļojumu uzsācis, tad noiešu ceļu līdz galam, kaut gan, atklāti sakot, līdz šim vienīgi izmisuma drosme man palīdz turēties pie šīs apņēmības. Man nav nekādu iebildumu pret beduī­niem — es viņu nebīstos, jo ne beduīni, ne parastie arābi nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos nodarīt mums ļaunu, bet man patiesi ir bail pašam no saviem biedriem.

Tikuši pāri līdzenumam, pajājām gabaliņu kalnup un nokļuvām Endorā, kas ir slavena ar savu zīlnieci. Viņas pēcnācēji tur dzīvo vēl šobaltdien. Tas bija negantākais puskailu mežoņu bars, kādus līdz šim bijām sastapuši. Bariem tie plūda ārā no māla būdām, no kartona kastēm līdzīgajiem mitekļiem, no alām, kas tumsa zem klinšu nokarētn, no zemes spraugām. Piecās minūtēs vairs nebija ne vēsts no izmisušās pamestības, no klusuma: mūs ielenca bars, kas spiedza, klaigāja, diedelēja, pinās zirgiem pa kājām, aizsprostoja ceļu. «Bakšīš! Bakšīšl Hovaji, bakšīš!» Tā bija otra Magdala, tikai šeit pagānu acīs spīdēja naids un niknums. Ciemā ir divsimt piecdesmit iedzīvotāju, un vairāk nekā puse no viņiem mitinās klinšu alās. Endoras raksturīgās iezīmes ir netīrība, deģenerācija un mežonība. Nav ko pieminēt Magdalu un Deburji. Endorai pieder pirmā vieta. Tā ir briesmīgāka par jebkuru indiāņu apmetni. Kalns ir kails, akmeņains, atbaidošs. Nekur neredz ne zāles stiebriņa, visā apkārtnē aug viens vienīgs koks. Tas ir vīģu koks, kas izcīnījis sev vietu augšanai drūmās alas priekšā, kur savā laikā mitusi godājamā Endoras zīlniece. Rakstos teikts, ka ķēniņš Zauls pusnaktī sēdējis alā un, bailēs trīcēdams, noskatījies, kā zeme nodreb, kā pērkons grandi kalnos un kā no ūdens un dūmu versmes iznirst mirušā pravieša gars un nostājas viņam pretī. Zauls bija tumsā slepus atlavījies pie zīlnieces, lai uzzinātu, kāds liktenis viņu gaida nākamās dienas kaujā. Projām viņš gāja apbēdināts — pretī negodam un nāvei.

Drūmās alas dziļumā no klints urdz avotiņš, un mēs bijām gauži izslāpuši. Endoras iedzīvotāji negribēja mūs alā laist. Viņi labprāt piecieš netīrību, piecieš skrandas, piecieš kukaiņus; piecieš savu nezināšanu un mežonību; piecieš dzīvošanu pusbadā, bet viņi grib palikt tīri un svēti sava dieva priekšā, vienalga, kas tas par dievu, un tādē[ šausmās nodreb un bezmaz nobāl, iedomājoties, ka kristiešu lūpas varētu apgānīt avotu, kura ūdens paredzēts viņu svētītajām rīklēm. Mums nebija ne mazākās vēlēšanās aizvainot viņu jūtas vai sabradāt viņu aizspriedumus, bet mums jau šai agrajā dienas stundā bija izbeidzies ūdens un mēs bijām gluži izkaltuši aiz slāpēm. Šajā reizē un šajā situācijā es radīju aforismu, kas drīz vien kļuva slavens: «Nepieciešamība nepazīst likumus.» Iegājām alā un padzērāmies.

Beidzot atbrīvojāmies no kliedzošo diedelnieku pūļa, jājot kalnā; nokratījām tos gan pa vairākiem, gan pa diviem, pa vienam — sākumā vecos, tad bērnus un pēdīgi jaunās meitenes; pieaugušie spēcīgie vīrieši turējās mums blakus krietnu jūdzi un atstājās vienīgi tad, kad bija izspieduM pēdējo iespējamo piastru bakšiša.

Pēc stundas sasniedzām Naīnu, kur Kristus uzmodināja no miro­ņiem atraitnes dēlu. Naīna ir Magdala miniatūrā. Iedzīvotāju šeit ļoti maz. Simt jardu tālāk jābūt tai pašai kapsētai, uz kuru nesa mirušo; kapakmeņi guļ plakaniski uz zemes kā visās jūdu kapsētās Sīrijā. Man šķiet, ka musulmaņi tiem neatļauj sliet kapakmeņus Stāvus. Musul­maņu kapuvietas parasti klātas ar rupju apmetumu un nobalsinātas; vienā galā no rupji aptēsta akmens izveidots paaugstināts cilnis — neveikls mēģinājums kapu izrotāt. Pilsētās kapi bieži vien vispār nelīdzinās kapiem; miera vietu iezīmē slaids, augsts, apzeltīts un apgleznots kapakmens ar sarežģītiem rakstiem un turbānu galā, un pēc turbāna veida uzreiz redzams, kāds bijis nelaiķa sabiedriskais stāvoklis.

Mums parādīja senas mūra paliekas, kas esot viena puse no tiem vārtiem, pa kuriem pirms tik daudziem gadsimtiem iznests atraitnes mirušais dēls, kad Jēzus sastapis bēru gājienu.

«Bet, kad viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku gāja tai līdz.

Un, to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: neraudi!

Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un viņš sacīja: jaunekli, es tev saku, celies augšām.

Un tas mironis cēlās sēdu un iesāka runāt, un viņš to atdeva viņa mātei.

Un bailiba uzgāja visiem, un tie teica Dievu, sacīdami: liels praviets mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.»

Tajā v'etā, kur saskaņā ar leģendu atradies atraitnes mājoklis, tagad uzcelta neliela mošeja. Pie tās durvīm sēdēja divi trīs veci arābi. Mēs iegājām mošejā, un svētceļnieki nolauza suvenīrus no mūra pamatiem, kaut arī viņiem, lai pie tiem nokļūtu, vajadzēja kāpt uz lūgšanu paklājiņa. Tas nozīmēja gandrīz to pašu, kā atlauzt drupatas no šo veco arābu sirdīm. Barbariski uzkāpt ar apautu kāju uz svētajiem lūgšanu paklājiem nozīmēja sāpināt cilvēkus, kas mums nebija darījuši nekā ļauna. Iedomājieties, ka bruņotu svešzemnieku bars iebruktu kādā ciema baznīcā Amerikā un sāktu drupināt suvenīriem gabalus no altāra rotājumiem, bradātu kājām Bībeli un kanceles spilventiņus?! Kaut gan — tas ir pavisam kas cits. Tā būtu mūsu svētnīcas apgānīšana, bet šeit taču apgāna tikai pagānu svētnīcu.

Nojājām atpakaļ līdzenumā un uz brīdi apstājāmies pie akas — tā neapšaubāmi saglabājusies no Ābrahama laikiem. Vieta bija tuksnesīga. Aka virs zemes bija aplikta ar smagiem, četrstūrainiem akmens bluķiem trīs pēdu augstumā — gluži kā Bībelē redzētajos attēlos. Pie akas stāvēja daži kamieļi, bet daži citi bija nometušies uz ceļiem. Turpat bija arī bariņš nesatricināmu ēzelīšu; kaili, tumšādaini bērneļi skraidīja tiem apkārt, rāpās mugurā, raustīja tos aiz astes. Skrandās tērptas melnīgsnējas, melnacainas baskājes meitenes, ar vara aprocēm un auskariem izrotājušās, cēla ūdens krūzes uz galvas vai patlaban smēla ūdeni no akas. Aitu bars stāvēja, gaidot, kad gans piepildīs ar ūdeni akmens siles, lai ganāmpulks varētu padzerties. Siles akmeņus, tāpat kā tos, kas bija akas grodos, gludus bija nopulējuši neskaitāmu paaudžu izslāpušu dzīvnieku purni. Pulciņos gleznaini sasēduši arābi svinīgi pīpēja čibukus garos kātos. Citi arābi lēja ūdeni jērādās — kad tās piepildīja ar ūdeni, līdz īsās kājeles neveikli atšāvās sānis, ūdens- trauki izskatījās kā no ūdens izvilkti noslīkuši jēri. Te nu bija grandiozā Austrumu ainava, par kādām tūkstoškārt biju jūsmojis, aplūkodams smalkas, skaisti gaisinēnotas gravīras! Bet gravīrās nebija tuksnesīgā tukšuma, nebija netīrības, skrandu, blusu, neglītu seju, nebija pūžņojošu acu, ap tām mielojošos mušu baru, trula stulbuma sejās, ēzeļiem nebija noberzto, jēlo muguru, nebija vervelēšanas svešā mēlē un smirdoņas, kas plūda no kamieļiem; nebija ne domas par to, ka derētu visai kompānijai palikt apakšā pāris tonnu šaujampulvera un pielaist uguni, lai rodas nesalīdzināmi efektīgāka bilde, ko tad ar patiku varētu saglabāt atmiņā, pat ja jānodzīvo tūkstoš gadu.

Austrumu dzīves ainas vislabāk der aplūkot gravīrās. Turpmāk mani vairs nekad nevarēs pievilt ar gleznu, kurā redzams, kā Sābas ķēniņiene dodas apciemot Zālamanu. Es vienmēr klusībā piebildīšu: «Jūs esat ļoti daiļa, kundze, bet kājas jums netīras, un no jums plūst tāda smaka kā no kamieļa.»

Piepeši viens arābs, kas uzraudzīja kamieļu karavānu, uzpazina mūsu Fergusonā vecu draugu, viņi skrēja viens otram pretim, apkam­pās un nomutēja viens otru uz bārdainajiem vaigiem. Tas man uzreiz noskaidroja to, ko visu laiku biju uzskatījis vienīgi par austrumnieku daiļrunību. Ar to gribu norādīt uz gadījumu, kad Kristus pārmet farizejam, ka tas nav viņu «apsveicis ar skūpstu». Man nelikās īsti ticami, ka vīrieši ne no šā, ne no tā ņemas skūpstīties, bet nu es pats redzēju, ka viņi tiešām to dara. Un sava jēga tur slēpjas. Skūpstīšanās ir dabisks un labs iestādījums; cilvēkiem jāskūpstās, bet neviens vīrietis droši vien nav spējīgs no brīva un laba prāta noskūpstīt kādu no šās zemes sievietēm. Jo tālāk cilvēks ceļo pa pasauli, jo vairāk uzzina. Ar katru dienu sāku labāk izprast daudzus Bībeles teicienus, kuros agrāk nemācēju saskatīt nekādas jēgas.

Apjājām apkārt Mazā Hermona kalna pamatnei, nojājām garām krustnešu cietoksnim E1 Fulē un nonācām Sunemā. Tā bija otra Magdala mats matā — ar freskām un visu pārējo. Seit, pēc Bībeles nostāsta, dzimis pravietis Zamuels, un sunemiete šeit uz pilsētas vaļņa bija uzcēlusi mazu namiņu pravietim Elīsam. Elīss jautāja, ko viņa par to prasa pretī. Gluži pamatots jautājums, jo šejienes ļaudis, tiklab senajos laikos, kā tagad mēdz uzmākties ar labdarību un pakalpoju­miem un pēc tam gaidīt vai pieprasīt samaksu. Elīss viņus pazina caurcaurēm. Viņš nespēja iedomāties, ka viņam kāds uzcels pieticīgu miteklīti tāpat vien vecas draudzības labad, nekā pats sev nekārodams. Agrāk man allaž likās, ka Elīss rīkojies ļoti nesmalkjūtīgi, lai neteiktu rupji, tā apvaicādamies. Sieviete atteica, ka viņa nekādu maksu negaidot. Tad par viņas labo sirdi un nesavtību pravietis viņu iepriecināja, pavēstīdams, ka viņai piedzims dēls. Tā bija dāsna samaksa, par meitu viņa nebūtu priecājusies, jo meitas šeit nav cenā. Puisēns piedzima, auga, pieņēmās spēkā, bet nomira. Elīss viņu atmodināja no miroņiem.

Uzgājām citronkoku birzi — vēsu, ēnainu, augļu pilniem kokiem. Ja skaistumu redz reti, cilvēks sliecas uz pārspīlējumiem, bet šī birzs man šķita ļoti skaista. Tā patiesi bija skaista. Es nepārspīlēju. Sunemu vienmēr atcerēšos ar pateicību — tā mums deva lapotu pavēni pēc ilga jājiena pa svelmi. Paēdām, atpūtāmies, stundu patērzējām, izpīpējām pa pīpei, tad sēdāmies zirgos un jājām tālāk.

Jādami vieglā riksī pāri Jezreēlas līdzenumam, sastapām pusduci indiāņu (beduīnu), kas, ļoti garus šķēpus vicinādami, veciem kaulu kambariem mugurā sēdēdami, uzbruka neredzamiem ienaidniekiem; skrandām vējā plīvojot, viņi auroja no visa spēka un vispār uzvedās kā vājprātīgi. Te nu beidzot bija «mežonīgie, brīvie tuksneša dēli, kas savu skaisto arābu tīrasiņu zirgu mugurā aizbrāž pa klajumu kā vējš», kā esam tik bieži lasījuši, skats, ko tik ļoti esam vēlējušies redzēt! Te nu bija «gleznainie tērpi»! Te nu bija «lieliskā izrāde»! Noskranduši ubagi . . . lēti komedianti . . . «arābu tīrasiņu zirgi»— mugurkauls un izspiedušās ribas kā ihtiozauram muzejā, kumpaini un neskaisti kā kamieļi! Redzēt īstu tuksneša dēlu nozīmē uz laiku laikiem noraut viņam romantisma plīvuru; redzot viņa ādaini, rodas viena vienīga vēlēšanās: noņemt seglus, lai tam vieglāk sairt.

Drīz pēc tam nokļuvām pie drupās sakritušas pilsētas paliekām kalnā — tā bija senā Jezreēla.

Akabs, Samārijas ķēniņš (tiem laikiem viņa zeme bija liela valsts, kas aizņēma gandrīz pusi Rodailendas platības) dzīvoja savā galvaspil­sētā Jezreēlā. Blakus viņa pilij dzīvoja kāds vīrs vārdā Nabots, kuram piederēja vīnadārzs. Akabs lūdza, lai vīnadārzu atdodot viņam, piedā­vājās to pat nopirkt. Bet Nabots liedzās pārdot. Tajos laikos tika uzskatīts tikpat kā par noziegumu lai vai pār kādu naudu šķirties no mantojuma. Pat ja cilvēks no tā šķīrās, tas atgriezās pie viņa vai viņa pēcnācējiem nākamajā jubilejas gadā.* Tad šis ķēniņš pārgāja mājās, kā izlutināts bērns likās gultā, aizgriezās ar seju pret sienu un briesmīgi bēdājās. Ķēniņiene, kurai tajos laikos bija nelāga slava un kuras vārdā vēl šobaltdien dēvē necienīgas sievietes, piegāja pie viņa un vaicāja, kālab viņš tik bēdīgs, un viņš tai visu izstāstīja. Jezebele apsolīja, ka viņa šim to vīnadārzu dabūšot; un viņa gāja un uzrakstīja ķēniņa vārdā viltus vēstules pilsētas dižvīriem, pavēlēdama sēdināt Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā un nolīgt divus vīrus, kas liecinātu, ka Nābots zaimojis dievu un ķēniņu. Tā tika izdarīts, un Nabotu izveda no pilsētas un nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Tad Jezebele aizgāja pie ķēniņa un sacīja: «Raugi, Nabots ir miris, celies un ņem vīnadārzu.» Akabs cēlās un pārņēma vīnadārzu savā īpašumā. Bet tad pie viņa piegāja pravietis Elija un pareģoja, kādu galu ņems Akabs pats un kāds gals sagaidāms Jezebelei; Elija sacīja, ka tai pašā vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, suņi laizīs arī viņa asinis, un Jezebeli suņiem būs ēst pie Jezreēlas mūriem. Vēlāk ķēniņš krita kaujā, un, kamēr viņa kaujasratus mazgāja Samārijas dīķī, suņi laizīja asinis. Vēlākajos gados Jehus, Izraēļa ķēniņš, paklausīdams kāda pravieša padomam, devās karā pret Jezreēlu un darīja tā, kā tolaiku soda ekspedīcijās bija pieņemts: nokāva daudzus ķēniņus un viņu pavalstnie­kus, un, kad viņš iejāja pilsētā, tad ieraudzīja Jezebeli, kas izkrāsoju- sies un izgreznojusies skatījās pa logu, un pavēlēja, lai to pa šo logu izmet. Kāds kalps to izdarīja, un Jehus zirgs Jezebeli sabradāja. Kad Jehus bija iegājis pilsētā un ēdis, un dzēris, viņš pēc brīža sacīja: «Lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita.» Taču līdzjūtības gars pār viņu bija nācis pārāk vēlu, pareģojums bija piepildījies: suņi Jezebeli bija apēduši, un «tie no tās nekā neatrada kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas».

Nelaiķa ķēniņš Akabs bija atstājis lielu ģimeni, un Jehus nokāva viņa septiņdesmit bāreņos palikušos dēlus. Pēc tam apkāva visus viņa radus, skolotājus, kalpus un ģimenes draugus, mazliet atpūtās no darbošanās, tad cēlās un pie Samārijas sastapa četrdesmit divus vīrus un vaicāja, kas šie esot; tie sacīja, ka esot Jūdas ķēniņa brāļi. Viņš tos nokāva. Samārijā nonācis, viņš sacīja, ka parādīšot savu dedzīgo pieķeršanos tam Kungam; viņš sapulcēja Baāla priesterus un visus, kas pielūdza Baālu, izlikdamies, ka arī viņš taisās pielūgt Baālu un ziedot tam lielu upuri; un, kad visi bija ieslodzīti tā, ka nespēja aizstāvēties, viņš lika apkaut visus līdz pēdējam. Tad Jehus, krietnais misionārs, atkal atpūtās no savas darbošanās.

Mēs atgriezāmies ielejā un aizgājām pie Ain-Jeluda avota. Parasti to dēvē par Jezreēlas avotu. Tas ir simt kvadrātpēdu liels un četras pēdas dziļš dīķis, kurā no pārkaru klintsradzes apakšas irdz ūdensstrūk- liņa. Šī vieta ir vientuļa un tuksnesīga. Vecos laikos šeit nometni bija uzslējis Gideons; aiz Sunemas dzīvoja «mīdieši, amalekīti un Austrumu bērni», kuri «daudzumā bija kā siseņi; viņi un viņu kamieļi bija bez skaita, kā smiltis jūrmalā . ..» Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka tur bija simt trīsdesmit pieci tūkstoši vīru un pie tiem piederīgie attiecīgie transporta līdzekļi.

Gideons, kuram nebija vairāk par trīssimt vīriem, pārsteidza tos naktī, stāvēja un noskatījās, kā tie cits citu apkāva, līdz simtdivdesmit tūkstoši vīru gulēja beigti kaujaslaukā.

Pirms sāka satumst, mēs uzslējām nometni Jeninā un vienos naktī no jauna devāmies ceļā. Ap rītausmu jājām garām tai vietai, kur, pēc visautentiskākajiem avotiem, meklējama īstā bedre, kurā brāļi iemeta Jāzepu, un pusdienlaikā, pieveikuši citu pēc cita veselu virkni ar vīģu un olīvu kokiem apaugušu kalnu, no kuriem var saredzēt ap četrsimt jūdžu attālo Vidusjūru, izjājuši cauri daudzām Bībelē pieminētām pilsētām, kuru iedzīvotāji pavadīja mūsu kristīgo karavānu mežonīgā naidā zvērojošiem skatieniem un laikam labprāt būtu laiduši darbā akmeņus, sasniedzām nepievilcīgus kalnus, kas terasēs cēlās augšup un liecināja, ka beidzot esam izgājuši no Galilejas un nokļuvuši Sa- mārijā.

Uzjājām augstā kalnā, lai apmeklētu Samārijas pilsētu, kur varbūt bija dzimusi un augusi sieva, kas pie Jēkaba akas sarunājās ar Kristu un no kuras noteikti cēlies slavenais Žēlsirdīgais samārietis. Stāsta, ka Hērods Lielais esot šeit uzcēlis lielisku pilsētu, un daudzi autori domā, ka to uzskatāmi pierādot daudzās rupji tēstās divdesmit pēdu augstās kaļķakmens kolonnas ar divu pēdu šķērsgriezumu, neglītas gan veidojumā, gan rotājumā. Senie grieķi tās nekādā gadījumā nebūtu uzskatījuši par skaistām.

Šās apmetnes iedzīvotāji ir sevišķi neganti un pirms dažām dienām bija apmētājuši ar akmeņiem divas mūsu svētceļnieku grupas; jāteic, svētceļnieki paši bijuši vainīgi, jo cilājuši revolverus, kurus nedomājuši laist darbā; Tālajos Rietumos šāds paņēmiens netiek uzskatīts par sevišķi saprātīgu un droši vien nav cieņā arī citur. Ja jaunajās teritorijās kāds paņem rokā ieroci, viņš zina, ka jāšauj, un jāšauj tai pašā mirklī, citādi pats tiks noguldīts gar zemi tur, kur stāvējis. Mūsu svētceļnieki droši vien bija salasījušies Graimzu.

Samārijā mums nebija nekā, ko darīt: sapirkāmies riekšavām vecas romiešu monētas — par franku ducī, apskatījām laika zoba sagrauztu krustnešu celtu baznīcu un tajā kapa velvi, kurā bija gulējis Jāņa Kristītāja līķis. Šī relikvija jau sen aizvesta uz Dženovu.

Reiz, pravieša Elīsa laikā, Samārija bija piedzīvojusi drausmīgu aplenkumu, kurā to turēja Sīrijas ķēniņš. Pārtikas cenas sacēlās tik augstu, ka «ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtnis kaba baložu mēslu piecus sudraba gabalus».

Mums zināms viens gadījums, pēc kura var spriest, cik briesmīgs posts grūtajā aplenkuma laikā valdīja šajos sabrukušajos mūros. Kad ķēniņš kādu dienu staigāja pa pilsētas mūri,

«tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņi

Un ķēniņš uz to sacija: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dodi savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rītu ēdīsim manu dēlu.

Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet, kad otru dienu es uz to sacīju: dodi nu savu dēlu, ka to ēdain, tad viņa savu dēlu ir ap­slēpusi.»

Pravietis Elīss pasludināja, ka nākamajā dienā pārtika būs dabū­jama tikpat kā par velti, un tā patiesi notika. Sīriešu karaspēks kaut kādu iemeslu dēļ pameta nometni un aizbēga, bads bija beidzies, un dažs labs negodīgs ēzeļgaļas un baložu mēslu spekulants izputēja.

Mēs itin priecīgi posāmies projām no šī saules piekarsētā, putekļainā ciema un steidzāmies tālāk. Divos pēcpusdienā apstājāmies senajā Sihemā ieturēt azaidu un atpūsties; tā atrodas starp vēsturisko Gerizima un Ēbala kalnu, no kuru virsotnēm senlaikos jūdiem pasludināja likumus, lāstus un svētību.