Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

30. NODAĻA UZKĀPŠANA VEZUVĀ (TURPINĀJUMS) UZKĀPŠANA VEZUVĀ (TURPINĀJUMS) * SKAISTAIS SKATS RĪTAUSMĀ * MAZĀK TĪKAMI SKATI SĀNIELĀS * UZKĀPŠANA VEZUVĀ — TURPINĀJUMS * SIMT PĒDU AUGSTAS MĀJAS * RAIBA PROCESIJA * SĪKTIRGOTĀJA BROKASTGALDS * KARALISKAS ALGAS * UZKĀPŠANA VE­ZUVĀ — TURPINĀJUMS * VIDĒJĀS CENAS * BRINUM SKAISTĀ ZILĀ GROTA * IEVĒROJAMĀS VIETAS NEAPOLES LĪCĪ * INDĪGĀ SUŅU ALA * PĀRAKMEŅOJU SIES LAVAS JŪRA * UZKĀPŠANA — TURPINĀJUMS * VIRSOTNE SASNIEGTA * KRĀTERIS * NOKĀPŠANA NO VEZUVĀ

«Redzēt Neapoli un mirt».* īsti neticu, ka, Neapoli redzējušam vien, obligāti būtu jānomirst, bet mēģinājums apmesties tur uz dzīvi gan varētu beigties fatāli. Skatīt Neapoli, kā mēs to redzējām,— tālumā, agrīnā rītausmā no Vezuva nogāzes — patiesi nozīmē skatīt brīnum skaistu gleznu. No šāda attāluma pilsētas netīrās celtnes izskatās baltas, un balkoni, logi un jumti cits pār citu ceļas arvien augstāk virs zilās jūras, līdz majestātiskā Sanelmo pils pašā augšā vainago lielo, balto piramīdu, piešķirot tai simetriju un harmonisku pilnību. Un, kad Neapoles lilijas pārvēršas par rozēm un pilsēta nosarkst no saules pirmā skūpsta, tās skaistums vārdos nav izsakāms. Tad patiesi var teikt: «Redzēt Neapoli un mirt.» Arī gleznas ietvars ir burvīgs. Priekšā gludā jūra — milzīga daudzkrāsaina mozaīka; tālumā vieglā dūmakā aizsap- ņojušās cēlās salas; pilsētas galā, kurā mēs atrodamies, abus savus karaliskos torņus slien Vezuvs; tā melnās radzes un sastingušās lavas upes aizslīdējušas lejup bezgalīgajā Kampānijas līdzenumā — zaļajā paklājā, kas savaldzina skatienu un ved to aizvien tālāk līdz koku puduriem, vientuļām mājām un baltiem ciemiem, kur klajums gandrīz pie paša apvāršņa izgaist plūksnainā dūmakā. Tieši no šejienes, no šīs «ermitāžas» Vezuva nogāzē ir tā vieta, kur var iesaukties: «Redzēt Neapoli un mirt!»

Tikai neieejiet pašā pilsētā un neielūkojieties tuvāk! Zudīs liela daļa romantikas. Cilvēki dzīvo netīrīgi, un no tā netīras kļūst arī ielas, rodas nepievilcīgi skati un netīkamas smakas. Neapolitāņiem ir neiedomā­jami aizspriedumi pret holeru. Tas nav bez iemesla. Ja holera reiz sagrābj neapolitāni, tā viņu gandrīz vienmēr nobeidz, jo, saprotiet jel paši, pirms dakteris izrokas cauri netīrumu kārtai un tiek pie miesas, cilvēks ir pagalam. Augstākās šķiras katru dienu peldas jūrā un izskatās tiešām pieklājīgi.

Gandrīz visas ielas ir pietiekami platas vienam furgonam, turklāt cilvēku tajās, ka čum un mudž. Katra iela, katrs pagalms, katra aleja ir īsts Brodvejs! Neiedomājami kustīgu, skrejošu, nemierīgu cilvēku pūļi, nepārredzamas masas! Nekā tamlīdzīga mēs nekad neesam redzējuši, man šķiet, pat Ņujorkā. Tikai retai ielai ir ietve, un, ja arī ir, tad nav ne tik plata, lai divi cilvēki varētu pārmīties, nenoberžot viens otram sānus. Tā nu visi iet vien pa ielas vidu, un tur, kur iela pietiekami plata, pa to drāžas pajūgi. Kā te ik dienu nesabrauc vai nesakropļo tūkstošiem cilvēku, tas ir noslēpums, ko uzminēt nespēj neviens.

Ja nu tiešām ir kāds astotais pasaules brīnums*, tad tās ir Neapoles dzīvojamās mājas. Es, nudien, ticu, ka lielais vairums šo māju ir simt pēdu augstas! Un masīvās ķieģeļu sienas ir septiņas pēdas biezas. Jāuzkāpj deviņi kāpņu posmi, līdz nokļūstat beletāžā. Nu, varbūt ne gluži deviņi, bet daudz netrūkst. Katra loga priekšā ir dzelzsrežģu balkoniņš kā tāds putnu būrītis, un logi ir cits virs cita augstāk, augstāk, augstāk — līdz pat mākoņiem, kur atrodas jumts, un no katra loga pastāvīgi kāds raugās — apakšējā stāvā normāla lieluma cilvēki, otrajā drusciņ mazāki, trešajā stāvā vēl mazāki un pēc tam pakāpeniski arvien mazāki, mazāki, līdz pašu augšējo stāvu iemītnieki drīzāk izskatās kā putni, kas lūkojas pār augstas ligzdas malu, nekā cilvēki. Šādas aizai līdzīgas ielas perspektīva ar augstu namu rindām abās pusēs, līdz tālumā tās šķietami satek kopā kā dzelzceļa sliedes, kur pāri ielai no nama uz namu dažādā augstumā stiepjas veļas auklas, no kurām virs ļaužu pūļa plīvo kankaraini karogi, un baltās drēbēs ģērbušās sievietes, kas sēž režģu balkoniņos, kuri paceļas no ietves līdz pašām debesīm,— tāda iela varbūt tiešām pieskaitāma pie tām sīkda- ļām, ko Neapolē ir vērts apskatīt.