Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

50. NODAĻA uz nācareti * kamieļi kož * pasludināšanas ala nācarete * visas pārejās ieverojamās alas * jāzepa darbnīca * svēts akmens * jaunavas avots * apšaubāms sieviešu skaistums * literāras kuriozitātes

Nojājām no Tābora kalna, šķērsojām dziļu gravu un pa klinšainu kalnu ceļu devāmies uz Nācareti, kas atrodas divu stundu jājiena attālumā. Attālumus Austrumos mēro ar stundām, nevis ar jūdzēm.

Labs zirgs pa jebkuru ceļu noiet trīs jūdzes stundā; tādēļ stunda šejieniešu izpratnē nozīmē trīs jūdzes. Šāda rēķināšanas metode ir apnicīga un apgrūtinoša; kamēr cilvēks nav pie tās pilnīgi pieradis, viņš nekā nesaprot, pirms labu brīdi nepamokās, pārceldams pagānu stundas kristīgās jūdzēs, tas ir gluži tāpat kā ar svešas valodas vārdiem, kurus jūs gan zināt, bet, tos dzirdot, tomēr nespējat uzreiz aptvert nozīmi. Arī kājnieki attālumus mēro stundās un minūtēs, tikai nezinu, pēc kāda principa šis aprēķins notiek. Konstantinopolē, piemēram, jūs jautājat: «Cik tālu ir līdz konsulātam?», jums atbild: «Apmēram desmit minūtes.»—«Cik tālu ir līdz Loida aģentūrai?»— «Ceturtdaļstun­das.»—«Cik tālu līdz Lejas tiltam?»—«Četras minūtes.» īsti droši neņemos teikt, bet man liekas, ka cilvēks, kas šeit pie drēbnieka pasūta bikses, norāda, ka tām jābūt ceturtdaļminūtes garām un deviņas sekundes apkārtmērā viduklī.

Divas stundas no Tābora kalna līdz Nācaretei, un, tā kā taka bija sevišķi šaura un līkumota, tad, protams, tieši šeit un nekur citur mums pretī nāca visas kamieļu un ēzeļu karavānas, cik vien to starp Jēriku un Džeksonvilu ir. Ēzelīši nekādas īpašas grūtības nesagādā, jo ir tik mazi, ka varat ar savu zirgu, ja vien tajā ir cik necik temperamenta, pārlēkt tiem pāri, bet kamielim vis tik lēti pārlēkt nevar. Kamielis ir tikpat augsts kā parasta sīriešu dzīvojamā māja, tas nozīmē, ka kamielis ir divas, lāgiem trīs pēdas augstāks par krietna auguma vīru. Šajā apvidū tam parasti uzkrauj mugurā divus milzīga apmēra maisus — pa vienam gar katru sānu. Ar nastu apkrauts kamielis aizņem tikpat platu vietu kā pajūgs. Iedomājieties, kā ir satapties ar šādu šķērsli uz šauras takas. Kamielis neparko nepagriezīsies soli sānis.. Viņš dziļā nopietnībā soļo uz priekšu, sperdams garus, vienmērīgus soļus kā svērtenis, un katram, kas gadās ceļā, jāpaiet malā vai nu labprātīgi, vai ari lielie maisi to grūstin nogrūž no ceļa. Šis jājiens nogurdināja mūs un pagalam nomocīja zirgus. Mēs bijām spiesti pārlēkt pāri tūkstoš astoņsimt ēzeļiem, un tikai viens cilvēks no mūsu pulciņa var lepoties ar to, ka kamielis to izmeta no segliem mazāk par sešdesmit reizēm. Tas droši vien izklausās pēc bezdievīga pārspīlējuma, taču dzejnieks saka: «Lietas nav tādas, kādas tās šķiet.» Nevaru iedomāties nekā cita, kas jums liks spēcīgāk nodrebēt kā jums klusītēm no aizmugures pienācis kamielis, kad tas pieskarsies jums pie auss ar savu auksto, atkareno apakšlūpu. Tā kamielis izrīkojās ar vienu no mūsējiem, kas, drūmās pārdomās nogrimis, bija sagumis seglos. Viņš pacēla acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos majestātisko dzīvnieku; trakā izmisumā viņš raudzīja pagriezt ceļu, bet nepaguva, jo kamielis pasniedzās un iekoda viņam plecā. Tas visā šai ceļojumā bija vienīgais patīkamais piedzīvojums.

Nācaretē uzslējām teltis olīvu birzī netālu no Jaunavas Marijas avota, un šeit mūsu brīnišķīgais «apsargs» pienāca, lai ievāktu bakšišu par saviem «pakalpojumiem» ceļojumā no Tibērijas, jo ar saviem baismīgajiem ieročiem bija pasargājis mūs no neredzamām briesmām. Dragomāns jau bija samaksājis viņa priekšniekam, bet tas neskaitījās: ja jūs šeit nolīgsiet cilvēku, kas jūsu vietā nošķaudīsies, un otrs iesakās šim piepalīdzēt, jums jāmaksā abiem. Šeit neviens nekā nedara par velti. Droši vien šejienieši bija bezgala pārsteigti, kad viņiem reiz piedāvāja atpestīšanu, «kas nekā nemaksā un kam nav cenas». Ja šās puses tikumi, ierašas un ļaudis kopš Pestītāja laikiem ir mainījušies, tad ar Bībeles tēliem un līdzībām to pierādīt nebūs iespējams.

Iegriezāmies lielajā katoļu klosterī, kas uzcelts vietā, kur saskaņā ar leģendu dzīvojusi Svētā ģimene. Nokāpām piecpadsmit pakāpienu pazemē un iegājām mazā kapelā, kas bija izgreznota ar sienu segām, sudraba lampām un eļļas gleznām. Ar krustu iezīmētā vieta marmora grīdā zem altāra bija padarīta svēta uz mūžiem, jo tur stāvējusi Jaunava Marija, uzklausot eņģeļa vēsti. Cik vienkārša, necila vieta tik dižam notikumam! Marijas pasludināšanas aina ir notikums, kura piemiņai civilizētajā pasaulē uzcelti krāšņi tempļi un karaliskas baznīcas, vislielākie mākslinieki uzskatījuši par savu augstāko mērķi to godam iemūžināt savās gleznās; šās vietas vēsturi zina katrs bērns ikvienā mājā un pilsētā, ik pašā mazākajā ciematā vistālākajās kristīgās pasaules malās; neskaitāmi cilvēki ir ar mieru no pasaules viņa gala ceļot šurp, lai izbaudītu laimi paskatīties uz šo vietu. Ar prātu to visu izdomāt nebija grūti. Bet grūti bija pašam iejusties šā brīža dižumā. Tūkstošiem jūdžu no šejienes, mājās sēdēdams, es it labi varēju iztēloties, kā parādās eņģelis — viegliem spārniem un apstarotu vaigu, varēju iztēloties dievišķo mirdzumu, kas nolidoja pār Jaunavas galvu, kamēr viņa klausījās no dieva troņa atnesto vēsti; to var iztēloties ikviens, atrazdamies otrpus okeāna, bet nezin, vai daudz būs tādu, kas to iespēs šeit. Redzēju nelielo nišu, no kuras iznāca eņģelis, bet nespēju vizuāli to piepildīt. Man zināmie eņģeļi ir nenoteiktas iztēles būtnes — tie nekādi neiederas reālās klinšu iedobēs. Iztēle vislabāk darbojas lielā attālumā. Šaubos, vai jel viens cilvēks spēj, Pasludināšanas alā stāvēdams, iedzīvināt savas iztēles veidolus šeit, kur pats var pieskarties akmens sienām.

Mums parādīja granīta kolonnas gabalu, kas nokarājās no jumta, un pastāstīja, ka musulmaņi, kad iekarojoši Nācareti, pārcirtuši to uz pusēm veltīgā cerībā sagraut svētnīcu. Taču kolonna brīnumainā kārtā palikusi gaisā karājamies un, paf i bez balsta, balstījusi toreiz un balstot vēl tagad baznīcas jumtu. Mēs izdalījām šo brīnumu ar astoņi un konstatējām, ka par visiem kopā nav grūti tam noticēt.

Šie talantīgie mūki neko neatstāj pusdarītu. Ja viņi nolēmuši jums parādīt Vara čūsku, kas bija uzcelta tuksnesī, varat būt pārliecināts, ka viņiem pie rokas būs ne tikai stabs, uz kura tā atradās, bet arī bedre, kurā stabs bija ierakts. Viņiem tātad šeit ir Pasludināšanas «ala»; un tikpat droši kā ikvienam, kam ir mute, ir arī rīkle, viņi jums parādīs Jaunavas virtuvi un pat viņas dzīvojamo istabu, kur viņa kopā ar Jāzepu pirms astoņpadsmit gadsimtiem nolūkojās, kā mazais Pestītājs spēlējas ar jūdu rotaļlietām. Viss zem viena jumta — viss noticis spodrās, ietilpīgās, mājīgās «alās». Interesanti, ka personas, kas cieši saistītas ar Svēto ģimeni, allaž dzīvojušas alās — Nācaretē, Betlēmē, karaliskajā Efesā, kaut gan neviens cits no viņu laikabiedriem neko tamlīdzīgu nedarīja. Un, ja arī darīja, tad viņu alas visas pazudušas bez pēdām, un, manuprāt, tīrais brīnums, kā šīs, par kurām stāstu, tik labi saglabājušās. Kad Jaunava bēga no Hēroda dusmības, viņa paslēpās alā Betlēmē, un šī ala stāv kā stāvējusi vēl šobaltdien. Nevainīgos bērniņus Betlēmē arī noslepkavoja alā; Pestītājs piedzimis alā — abas šīs alas vēl tagad liek rādītas svētceļniekiem. Ārkārtīgi dīvaini, ka visi satricinošie notikumi risinājušies alās, turklāt tā ir ļoti laimīga sagadīšanās, jo pat visstiprākie nami ar laiku sagrūst, bet ala klintī pastāv mūžu mūžos. Visa šī alu būšana ir skaidrākais māns, bet par to cilvēce var pateikties katoļiem. Kur vien viņi uziet vietu, ko svētu padarījis kāds Bībelē minēts notikums, tur tūdaļ uzceļ masīvu, gandrīz nesagraujamu baznīcu un saglabā attiecīgās vietas piemiņu nākama­jām pareizticīgajām paaudzēm. Ja šis godpilnais pienākums būtu atstāts protestantu ziņā, mēs šodien nezinātu pat to, kur atradusies Jeruzaleme, un tas cilvēks, kas prastu skaidri parādīt Nācareti, būtu par gudru šai pasaulei. Cilvēce katoļiem ir parādā pateicību pat par labi domāto veiklo blēdību ar viltus alu izciršanu klintīs; ir taču daudz patīkamāk aplūkot alu, ko cilvēki gadu simtiem ciešā ticībā uzskatījuši par Svētās jaunavas mitekli, nekā meklēt to pa visu Nācareti gan šur, gan tur, gan it nekur. Pārāk plaša teritorija. Nevar iedarbināt iztēli. Nav nevienas iezīmīgas vietas, kur piesaistīt skatienu, interesi, nav nekā, kas rosinātu apceri. Atmiņas par svētceļniekiem nezudīs, kamēr mums būs Plimutas klints. Vecie mūki ir gudri. Viņi zina, kā vajag nostiprināt sirdij tīkamu nostāstu, lai tas mūžam nezustu.

Apmeklējām vietas, kur Jēzus piecpadsmit gadus nostrādājis par namdari un kur viņš mēģināja sludināt sinagogā, bet pūlis viņu no tās izdzina. Visās šajās vietās ir uzceltas nelielas katoļu baznīciņas, lai pasargātu to mazumiņu seno mūru, kas vēl saglabājušies. Mūsu svētceļnieki nodrupināja no tiem suvenīrus. Aizgājām pilsētas vidū uz kādu kapelu, kas apbūvēta apkārt apmēram divpadsmit pēdu garam un četras pēdas biezam akmens bluķim; pirms dažiem gadiem priesteri atklājuši, ka uz šā akmens mācekļi reiz, nākdami no Kapernaumas, piesēduši atpūsties. Un tūliņ pasteidzās šo relikviju saglabāt. Relikvijas ir ļoti ienesīgs īpašums. Vai nu ceļotāji nesamaksās par iespēju tās aplūkot? Un viņi maksā mīļuprāt. Arī mēs neatteicāmies. Ikviens jutīsies nomierinājis savu sirdsapziņu, ja būs godam samaksājis visu, kas no viņa pienākas. Mūsu svētceļniekiem traki gribējās vilkt laukā

savus kvēpu podiņus un trafaretus un mālēt uz akmens savus vārdus līdz ar savu pilsētu nosaukumiem Amerikā, bet priesteri neko tam­līdzīgu nepieļāva. Pavisam godīgi sakot, mūsu grupas locekļi šai grēkā krita reti, bet vispār uz kuģa bija pasažieri, kas uz to bija gaužām kāri. Mūsu svētceļnieku galvenais grēks ir suvenīru vākšana. Man liekas, ka viņi jau paguvuši galvā aplēst šā akmens dimensijas līdz collas precizitātei un tā svaru precīzi līdz tonnai, un es ne mirkli nešaubos, ka naktī viņi atgriezīsies un mēģinās to aizstiept.

Par šo «Svētās jaunavas avotu» leģenda stāsta, ka Marija, vēl meitene būdama, nākusi šurp vai divdesmit reižu dienā ūdeni smelt un nesusi to mājup krūzē uz galvas. Ūdens plūst no caurules, kas senlaikos iemūrēta klintī diezgan patālu no ciema. Nācaretes meičas joprojām pulciņos nāk pēc ūdens, skaļi smiedamās un tērgādamas. Nācarēņu meitenes ir neglītas. Dažām gan ir lielas, spulgas acis, bet glītas sejas nav nevienai. Viņu vienīgais apģērbs ir nenoteiktas krāsas bezveidīgs, plats paltraks, turklāt visai noskrandis. No galvvidus līdz zodam viņām, pēc Tibērijas skaistuļu parauga, nokarājas virtenēs savērtas vecas monētas, ap roku locītavām un ausīs viņas valkā vara rotas. Zeķu un kurpju viņām nav. No visām meitenēm, ko šai zemē esam sastapuši, viņas ir vispatīkamākās un labdabīgākās. Taču diemžēl šīs gleznainās meitenes nekādi nevar saukt par glītām.

Viens no mūsu svētceļniekiem ar iesauku «Jūsmotājs» izsaucās:

— Paskatieties uz to slaido, graciozo meiteni! Kāda skaista madon­nas seja!

Pienāca otrs svētceļnieks un sacīja:

— Paraugieties uz to slaido, graciozo meiteni! Cik viņai karaliski cēla seja, skaista kā madonnai!

Es atteicu:

— Viņa nav slaida, viņa ir strupa; viņa nav skaista, viņa" ir neglīta; nenoliedzu, ka viņa ir diezgan gracioza, tomēr pārāk bļaustīga.

Pēc īsa brītiņa pienāca trešais — pēdējais svētceļnieks un sacīja:

— Ai, kāda slaida, gracioza meitene! Kāds karalisks skaistums, kāds madonnas cildenums!

Tā skanēja viņu vienprātīgais spriedums. Redzēju, ka pienācis laiks pameklēt tam autoritatīvu avotu. Atradu rindas, ko tūdaļ citēšu. Autors? V. C. Graimzs:

«Sasēduši seglos, aizjājām līdz avotam, lai pēdējoreiz paraudzītos uz Nācaretes sievietēm, kas kopumā ir glītākās, kādas esam Austrumos redzējuši. Kad tuvojāmies bariņam, slaida, gadus deviņpadsmit veca meitene piegāja pie Mirjamas un sniedza viņai krūzītē ūdeni. Viņas kustības bija graciozas un karaliskas. Mēs tūliņ sākām skaļi apjūsmot madonnas skais­tumu viņas sejā. Vaitlijs pēkšņi jutās izslāpis un arī palūdza krūzīti ūdens, lēnām dzēra un pāri krūzītes malai neatņēmies skatījās viņas lielajās, melnajās acīs, kas viņu vēroja tikpat ziņkārīgi, kā viņš vēroja meiteni. Tad dzert sagribējās ari Mo. . t: m. Meitene viņam sniedza trauku, un viņš pamanījās to piešķiebt t:"> ka .dens izlija un viņam bija pamats palūgt vēl vienu krūzīti. Kad pieu . : -ana kārta, viņa mūsu viltību bija sapratusi; smejošām acīm viņa paraudzījās mani. Es sāku skaļi smieties, un viņa man piebalsoja tik jautri un skanīgi kā jebkura lauku meiča manā dzimtajā pusē. Man gribējās iegūt viņas ģīmetni. Madonna, ko uzgleznotu ar šīs daiļās nācareņu meitenes seju, būtu «skaistuma iemiesojums» un «mūžīgs prieks acīm».»

Šāda tumīte par Palestīnu lasītājiem tiek servēta kopš neminamiem laikiem. Lasiet Fenimoru Kūperu, ja meklējat skaistumu indiāņos, uri Graimzu, ja gribat to atrast arābos. Arābu vīrieši bieži vien ir izskatīgi, arābu sievietes — ne. Mēs visi varam ticēt, ka Jaunava Marija bijusi daiļa, darīt citādi būtu pretdabiski; bet vai tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir rast skaistumu šajās mūsdienu Nācaretes sievietēs?

Man patīk citēt Graimzu tāpēc, ka viņš ir tik dramatisks. Un tāpēc, ka ir tik romantisks. Un tāpēc, ka viņam nepavisam nerūp, vai runāt taisnību vai ne, viņam rūp vienīgi lasītāju iztrūcināt, modināt lasītājos skaudību vai apbrīnu.

Viņš ceļoja pa mierīgu zemi, visu laiku vienā rokā turēdams revolveri, otrā mutautu. Un ik mirkli, kad, ieraudzīdams kādu svētu vietu, neapraudājās, bija gatavs nošaut dažus arābus. Kopš miris Minhauzens, nevienam ceļotājam Palestīnā gan nav gadījies tiķ_ daudz brīnumainu piedzīvojumu kā viņam.

Beit-Džinā, kur neviens nebija licies gar viņu ne zinis, viņš nakts vidū izlīda no telts un blieza virsū kaut kam, ko bija noturējis par arābu, kurš pa labu gabalu nogūlies uz klints un perina ļaunus nolūkus. Lode nogalināja vilku. Taču, pirms tika izšāvis, viņš, kā parasts, uzzīmējis dramatisku pašportretu, lai pabiedētu lasītāju:

«Vai tā bija iedoma vai ari patiesi redzēju uz klints kaut ko kustamies? Ja tas cilvēks, kādēļ viņš mani nenolika uzreiz? Savā melnajā burnusā pret balto telti taču es biju brinišķīgs mērķis. Ur es jau jutu, kā lode ieurbjas man kaklā, krūtīs, smadzenēs.»

Cik drosmīgs radījums!

Ceļā uz Ģenecareti viņi ieraudzījuši divus beduīnus, un «mēs satvērām savas pistoles un nemanāmi sagatavojām šāvienam» utt. Tikai nezaudēt aukstasinību!

Samārijā viņš triecienā ieņēma kādu kalnu, no kura pretī lidoja akmeņu krusa; viņš raidīja šāvienu pūlī, no kura bija mesti akmeņi. Un raksta:

*Nekad nepalaidu garām izdevību parādīt arābiem amerikāņu un angļu ieroču spēku un to, cik bīstami ir uzbrukt bruņotajiem frankiem. Man šķiet, šis šāviens viņiem noderēja par mācību.»

Beitina viņš neželīgi parmacīja visus savus arabu pavadoņus, kas dzina mūļus, un tad:

«Es nodevu sev svinīgu zvērestu: ja vēlreiz kāds no viņiem atteiksies izpildīt pavēles, es vainīgo tā noslānīšu, kā viņš pat sapņos nebūs slānīts, un, ja nespēšu atrast vainīgo, nosvētīšu ar pātagu visu bandu no pirmā līdz pēdējam un, ja tuvumā negadīsies kāds no priekšniekiem, kas to varēs izdarīt, darīšu to pats.»

Viņš auļos nojāja pa gandrīz vertikālo klints taku, kas ved no Banias pils uz ozolu birzi, ar katru soli zirgs ņēma «trīsdesmit pēdu». Esmu gatavs atvest trīsdesmit lieciniekus, lai pierādītu, ka Putnema* slave­nais varoņdarbs Horsnekā ir tīrais nieks salīdzinājumā ar šo.

Paraugieties uz viņu: teatrāli kā vienmēr viņš nolūkojas uz Jeruza­lemi, šoreiz nolaidības dēļ noņēmis roku no pistoles.

«Stāvēju uz ceļa, uzlicis roku zirgam uz kakla, un aizmiglotām acīm lūkoju saskatīt kontūras tām svētajām vietām, kas jau sen bija iespiedušās man sirdī, bet asaras plūda aumaļām un neļāva nekā saredzēt. Kopā ar mani pulciņā bija mūsu musulmaņu kalpotāji, viens katoļu mūks, divi armēņi un viens jūds, un visiem, skatoties turp, lija asaras.»

Ja jau raudāja katoļu mūks un arābi, tad mana dziļākā pārliecība ir, ka raudāja arī zirgi, un līdz ar to aina iegūst pilnību.

Taču nepieciešamības brīdī viņš varēja kļūt ciets kā dimants. Libānas ielejā kāds arābu jauneklis — kristīgais (viņš allaž cenšas paskaidrot, ka musulmaņi nezog) bija viņam nozadzis pulveri un skrotis desmit dolāru vērtībā. Graimzs pierādīja šeiham jaunekļa vainu un noskatījās drausmīgi nežēlīgajā miesassodā. Jel paklausieties:

«Vienā mirklī Musa, kas kliedza, brēca, vaimanāja, gaudoja, bija apsviests uz muguras, taču viņu iznesa laukumiņā durvju priekšā, lai mēs varētu noskatīties sodīšanā, un noguldīja ar seju pret zemi. Viens uzsēdās viņam uz muguras, otrs uz lieliem; pēdējais saslēja sodāmā kājas ar pēdām augšup, un trešais sita pa kailajām pēdu apakšām ar degunradža ādas pletni, kas pie katra sitiena nošvīkstēja gaisā. Nabaga Moriraits neizsakāmi cieta. Nama un Nama Otrā (Mūsas māte un māsa) krita ar vaigu pie zemes, lūdzās, kauca un apkampa te manus, te Vitleja ceļus, bet brālis ārā brēca vēl skaļāk par Musu. Pat Jusufs ienāca un, ceļos mezdamies, lūdzās žēlastību, un vispēdīgi Betuni — tam nelietim šo mājā bija pazudusi kule ar pārtiku, un no rīta viņš bija trakākais apsūdzētājs — lūdza, Tāi Hovaji apžēlojas par puisi.»

Bet neba viņš palaidāsl Sods tika «pārtraukts» pēc piecpadsmitā sitiena, lai dzirdētu vainīgā atzīšanos. Tad Graimzs un viņa kompānija aizjāja tālāk, atstājot visu šo kristiešu ģimeni, lai musulmaņu šeihs piespriež tiem naudas un miesas sodu pēc sava ieskata.

«Kad sēdos zirgā, Jusufs vēlreiz mani lūdza iejaukties ii" -"vēloties par viņiem, bet es pārlaidu skatienu pār sapulcējušos tumšajām sl un nespēju atrast sirdī ne kripatiņas līdzjūtības.»

Ainu viņš nobeidz ar draiskulīgu jautrības uzplūdu, kas jo jauki kontrastē ar mātes un viņas bērnu ciešanām. Vēl viens fragments.

«Pēc tam es no jauna noliecu galvu. Nav jākaunas Palestīnā raudāt. Es raudāju, ieraudzījis Jeruzalemi, raudāju, gulēdams Betlēmē zem zvaigznēm, raudāju, stāvēdams svētītajos Galilejas jūras krastos. Mana roka turēja pavadu tikpat stingri, mans pirksts nenodrebēja uz pistoles gaiļa, kad es ar pistoli rokā jāju (raudādams — M. T.) gar zilās jūras krastu. Asaras neaptumšoja manu skatu, un mana sirds nepagura vājumā. Lai tas, kam gribēsies apsmiet manas jūtas, tūdaļ šai vietā ver grāmatu ciet, jo viņš manā ceļojumā pa Svēto zemi neatradis nekā jauka savam prātam.»

īsi sakot, garlaikoties viņš neļauj.

Es it labi saprotu, ka esmu ļoti daudz vietas atvēlējis mistera Graimza grāmatai. Taču runāt par to ir pamatoti un likumsakarīgi, jo «Nomadu dzīve Palestīnā» ir reprezentatīva grāmata, tā pārstāv veselu par Palestīnu sarakstītu grāmatu kategoriju, un kritizēt šo grāmatu nozīmē kritizēt visas. Un, tā kā es par to runāju kā par reprezentatīvu grāmatu, atļāvos gan autoram, gan grāmatai piešķirt izdomātu uzvārdu un nosaukumu. Pēc manām domām, smalkjūtības labad vajadzēja tā darīt.