Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

23. NODAĻA SLAVENĀS GONDOLAS * GONDOLA BEZ ROMANTIKAS * LIELAIS SK. MARKA LAUKUMS UN SPĀRNOTAIS LAUVA * SNOB1 SAKĀS MĀJĀS UN ĀRZEMĒS * DIŽO NELAIĶU KAPENES * UZBRUKUMS VECMEISTARIEM * KONTRA­BANDAS GIDS * KONSPIRĀCIJA * ATKAL CEĻA

Venēciešu gondola slJd veikli un graciozi kā čūska. Tā ir divdesmit līdz trīsdesmit pēdu gara, šaura un dziļa kā kanu; tās smailais priekšgals un pakaļgals paceļas virs ūdens kā mēnessirpja ragi, tikai mazāk izliekti.

Priekšgals izrotāts ar tērauda seksti, pie kuras piestiprināts kaujascir- vis, kas draud pāršķelt garām braucošās laivas uz pusēm, taču tas nekad netiek darīts. Gondolas nokrāsotas melnas, jo Venēcijas ziedu- laiku zenītā tās dažkārt kļuva pārāk greznas, un senāts izdeva pavēli, ka šāda plātīšanās jāizbeidz, ka gondolām jābūt svinīgi melnām un bez jebkāda rotājuma. Ja mums izdotos uzzināt īsto patiesību, tad droši « vien noskaidrotos, ka bagātie plebeji sāka pārāk vīzdegunīgi dižoties patriciešu priekšā Lielajā Kanālā un bija nepieciešams bargs aizlie­gums, lai viņiem norādītu robežas. Aiz cieņas pret slaveno pagātni drūmā tradīcija palikusi spēkā vēl šobaltdien, kaut arī likums savu spēku jau sen zaudējis. Lai tad tā arī paliek. Melns ir sēru krāsa. Venēcija sēro.

Laivas pakaļgals ir nosegts, uz tā stāv gondoljers. Viņam ir viens pats airis — gara kārts ar" lāpstveida galu, jo viņš stāv gandrīz nesaliecies. Virs labā borta planšīra piestiprināts pusotras pēdas garš koka mietiņš ar diviem izliekumiem vienā un vienu izliekumu otrā pusē. Pret mietiņu gondoljers atspiež irkli, maina to pēc vajadzības, pārlikdams to uz mietiņa otru pusi un iemaukdams kādā no izlieku­miem atkarībā no tā, uz kuru pusi laiva jāpagriež, un es nevaru vien noskatīties un nobrīnīties, kā viņam izdodas padot laivu atpakaļ, nobremzēt, šauties taisni uz priekšu vai strauji pagriezties ap stūri tā, lai airis neizrautos no seklās iedobes. Man šķiet, ka es vairāk interesējos par gondoljeru apbrīnojamo māku nekā par skulptūrām rotātajām pilīm, kurām slīdam garām. Dažkārt viņš pagriež laivu tik cieši ap stūri vai par mata platumu no citas gondolas, ka man, kā mēdz teikt bērni, uzmetas zosāda, gluži kā cilvēkam, kam garām braucoši rati aizķer elkoni. Bet viņam viss līdz pēdējam sīkumam aprēķināts, un viņš lavierē pā Brodvejam līdzīgo satiksmes mudžekli ar pieredzējuša kučiera vieglo roku. Viņš nekad nekļūdās.

Reizēm mēs traucamies pa lielajiem kanāliem tik strauji, ka tikko atliek laika pamest īsus skatienus parādes durvīs, turpretī pa tumšiem

šķērskanāliem pilsētas nomalēs slīdam svinīgi, kā jau piedienas klu­sumā, pelējuma smakā, stāvošajos, ar aļģēm aizaugušajos ūdeņos, neapdzīvotu māju tuvumā un vispārējā pamirušajā pamestībā, kur var nodoties nopietnai apcerei.

Gondoljers tomēr ir gleznains, kaut arī nav tērpies atlasa kamzolī, ar spalvu rotātu cepuri galvā un šaurām zīda biksēm kājās. Viņa izturēšanās ir lepna; viņš ir viegls un kustīgs, visas kustības viņam graciozas. Kad viņa garā laiva un skaistais augums uz paaugstinājuma laivas pakaļgalā pagriezti pret vakara debesīm, izveidojas svešzem­nieka acīm neparasta un tīkama aina.

Spilvenos atlaidušies, aizkarus atvilkuši, sēžam kajītē un smēķējam vai arī noskatāmies uz garām slīdošajām laivām, namiem, tiltiem, cilvēkiem un jūtamies daudz labāk nekā mājās, kratīdamies ratos pa apaļajiem bruģakmeņiem. Šī ir maigākā, tīkamākā pārvietošanās iespēja, kādu jebkad esam pazinuši.

Tomēr liekas dīvaini, ļoti dīvaini — redzēt, ka laivu izmanto kā privātu pajūgu. Noskatāmies, kā komersanti iznāk pa parādes durvīm, iekāpj gondolā gluži kā omnibusā un aizbrauc uz savu kantori.

Redzam jaunas dāmas stāvam pie namdurvīm, atvadoties saskūpstā­mies, pavēdinām vēdekļus un sakām: «Atnāc labi drīz, katrā ziņā atnāc, tu esi mūs pavisam aizmirsusi. Māte mirst vai nost, kā grib tevi redzēt — mēs taču nupat pārvācāmies uz jauno māju — tur ir tik burvīgi! Pasts un baznīca tik tuvu — un Jauno kristīgo vīriešu apvienība arī; mums ir brīnišķīgas makšķerēšanas vietas, sētas pusē mēs rīkojam lādas sacensības peldēšanā — o, tev katrā ziņā jāat- brauc — turklāt iznāk tik tuvu, un, ja tu vēl brauktu taisni gar Sv. Marku un caur Nopūtu tiltu, tad taisni ārā uz Santa Maria dei Frari baznīcu, pēc tam iebrauktu Lielajā Kanālā, kur taču nemaz nav straumes .. .— atbrauc gan, Sallimarija, uz redzīti, uz redzīti!» Un tad mazā liekule notipina pa kāpnēm, ielec gondolā un klusītēm nopurpina: «Neciešamā vecmeita, jācer, ka viņa neatbrauks!» un aizslīd; bet otra jaunkundze, pirms aizcērt durvis, noteic: «Paldies dievam, tas nu būtu pārciests, bet laikam jau nebūs glābiņa, vajadzēs vien aizbraukt pie tās pļāpukules.» Cilvēki ir vienādi visā pasaulē. Mēs redzam biklu jaunekli ar nesen sadīgušām ūsiņām, kupliem matiem, trūcīgām smadzenītēm, elegantu uzvalku mugurā piebraucam pie viņas tēva mājas, norīkojam kučieri piestāt un pagaidīt, bet tad saskrienamies ar «veco kungu» uz paša sliekšņa, dzirdam viņu apjautājamies, kurā ielā atrodas Jaunā britu banka, it kā tas būtu īstais iemesls, kura dēļ viņš te gadījies… tad redzam viņu ielecam atpakaļ gondolā un aizbraucam. Izbiedētā sirds saskrējusi papēžos! Bet tad pamanām viņu atgriežamies un pa aizkaru spraudziņu noskatāmies, kā pazūd «vecā kunga» gondola; tai pašā mirklī pa durvīm izskrien viņa Zuzanna, notrillina veselu āriju itālisku mīļvārdiņu un kopā ar viņu aizvizinās pa ūdens alejām Rialto virzienā.

Redzam dāmas, kas visparastākajā kārtā dodas iepirkties, redzam tās slīdam no ielas ielā, no veikala uz veikalu, gluži tāpat kā visur citur pasaulē. Taču šeit viņas nevis personisko karieti, bet gan gondolu atstāj pie stūra pāris stundu pagaidīt, kamēr pašas liks laipnajiem, jaunajiem pārdevējiem izcelt no plauktiem tonnām zīda, samta un antīkā muarē auduma, un citas tamlīdzīgas preces; pēc tam viņas nopērk paciņu kniepadatu un iras tālāk atbalstīt kādu citu tirdzniecības firmu. Pirkumu viņas pēc jaukā, vecā paraduma allaž liek piegādāt mājās. Cilvēka daba ir un paliek gaužām vienāda visā pasaulē; un, kad redzu, kā venēciešu dāma ieiet veikalā, nopērk zilu lentīti desmit centu vērtībā un liek to nogādāt viņai uz mājam liellaiva, tad man šķiet, ka atrodos savā mīļajā dzimtajā pusē. Ai, tieši šie cilvēciskie sīkumi svešajās zemēs spēj aizkustināt līdz asarām.

Redzam mazas meitenītes un puisēnus aukļu pavadībā dodamies ieelpot svaigu gaisu. Redzam veselas ģimenes, svētdienas drānās ģērbušās, ar lūgsnu grāmatām un rožukroņiem rokā iekāpjam gondolā un aizslīdam uz baznīcu. Un pusnaktī redzam atveramies teātru durvis un izlaižam laukā veselu spietu jautru, jaunu, skaistu cilvēku; dzirdam gondolu kučieru saucienus, vērojam nepacietīgos pasažierus salecam laivās un laivas aiztraucamies pa mēness apspīdētajiem kanāliem; redzam tās citu pēc citas pazūdam šķērsielās; līdz mums atlido tālīni smiekli un atvadu vārdi; kad šis dīvainais karnevāls beidzies, mums paliek vairs tikai vientuļš vizoša ūdens klajš, majestātiskās celtnes, melnum melnas ēnas, mēnesnīcā iznirstošas ērmīgas akmens sejas, pamesti tilti un nekustīgas, noenkurotas laivas. Un pāri visam klājas noslēpumainais, zaglīgais klusums, kas tik brīnišķīgi piedienas vecajai, sapņos iegrimušajai Venēcijai.

Esam ar savu gondolu bijuši gandrīz visur. Esam sapirkušies stikla krelles un atklātnes veikalos un vaska svecītes Sv. Marka laukumā. Par laukumu jāstāsta īpaši. Vakaros lielajā laukumā sanāk vai visa Venēcija. Laukuma vidū spēlē militāri orķestri, gar abām malām neskaitāmos pāros pastaigājas dāmas un kungi; veseliem bariem viņi plūst uz vecās katedrāles pusi pie slavenā torņa, kura galā uzstatīts Sv. Marka Spārnotais lauva, tad dodas tālāk, kur piesietas laivas; citas laivas tikpat lielā skaitā piestāj pie laukuma, un jaunie atbraucēji piebiedrojas lielajam staigātāju baram. Starp promenādi un ietvēm pie maziem galdiņiem cilvēki sasēduši simtu simtiem, smēķē, ēd granītu (tas ir saldējuma tuvs radinieks); uz ietvēm daudzi dara to pašu. Veikalu skatlogi lielo namu apakšstavos trijās laukuma pusēs spoži apgaismoti, gaisu pilda mūzikas skaņas un jautras balsis: kopaina ir tik spilgta, dzīvīga un līksmes pārpilna, ka nekā vairāk nevar vēlēties. Mums tas viss varen patīk. Daudzas jaunās sievietes ir izcili glītas un ģērbjas ar izsmalcinātu gaumi. Mēs pamazām un ar lielu piepūli radināmies pie sliktām manierēm, mācāmies skatīties viņām tieši sejā — ne tādēļ, ka tas tnums sagādā prieku tā uzvesties, bet tādēļ, ka šajā zemē valda tādi tikumi, un stāsta, ka meitenēm tas patīkot. Mēs gribam apgūt visas savdabīgās, ārzemnieciskās parašas visās svešajās zemēs, jo tad, mājās atgriezušies, varēsim, kā nākas, «izrādīties» un pārsteigt cilvēkus. Ar īpatnējo, ārzemniecisko uzvešanos, no kuras vairs nespējam atbrīvoties, gribam modināt skaudību savos draugos, kas nav ceļojuši pa svešām zemēm. Visi mūsu kuģa pasažieri pēc tā vien dzenas — tai pašā nule minētajā nolūkā. Laipnais lasītājs, pirms nebūs pabijis ārzemēs, nekad, nekad neuzzinās, par kādu pirmšķirīgu ēzeli viņš var pārvērsties. Es tā runāju, protams, pieņemot, ka laipnais lasītājs nav ārzemēs bijis un tādēļ ari nav pirmšķirīgs ēzelis. Ja situācija ir citāda, es lūdzu piedošanu un, izstiepis pretī draudzīgu roku, saucu viņu par savu brāli. Kad būšu atgriezies no šā ceļojuma, es ar sajūsmu sveikšu manai sirdij tuvu otru ēzeli.

Šajā sakarā atļaujiet piezīmēt, ka Itālijā ir amerikāņi, kas trijos mēnešos paguvuši aizmirst mātes valodu — tā viņiem pazudusi Fran­cijā. Viņi pat nespēj vairs angliski ierakstīt savu adresi viesnīcas anketā. Par skaidru pierādījumu piedāvāju lasītājam pašrocīgus izrakstus (vārds vārdā) no viesnīcas reģistrācijas žurnāla kādā Itālijas pilsētā:

Džordžs P. Mortons, et fils, d'Amerique't .

Dž. Elsvorts Beikers, tout de suite de France, place de naissance Amerique, destination la Grand Bretagne6 .

Man ļoti patīk šādas sugas ļaudis. Viena no mūsu kuģa pasažierēm stāsta par savu paziņu, kas astoņas nedēļas pavadījis Parīzē, tad atgriezies mājās un uzrunājis savu tuvāko un senāko draugu Herbertu par misteru «Er-bēru». Tūliņ gan atvainojies un piebildis: «Dieva vārds, tas ir gluži trāki, bet es tur nevāru nekā līdzēt — esmu tā pieradis sarunāties vienīgi franciski, mīļo Erbēr — sasodīts, atkal!— tā esmu pieradis pie franču izrunas, ka nevāru no tās atbrīvoties. Tici man, tas ir drausmīgi nepatīkami.» Šis amizantais idiots, kura uzvārds bija Gordons, ļāva, lai viņu uz ielas trīsreiz pasauc, pirms viņš uz saucienu pagriezās, tūkstoškārt atvainojās un paskaidroja, ka tā esot pieradis dzirdēt uzrunu «mesjē Gor-r-dong» ar ļoti uzsvērtu «r», ka paguvis aizmirst sava uzvārda sākotnējo skaņu! Pogcaurumā viņš nēsāja rozi un sveicināja pa franču modei, piešaujot divus pirkstus pie pieres virs iedegunes; parastā angliskā sarunā pieminot Parīzi, viņš sacīja «Perrī»; no krūšu kabatas viņam parasti rēgojās ārā ar ārzemju pastmarkām aplīmēts aploksnes gals; viņš bija uzaudzējis ūsas un smailbārdiņu un vēl citādi nopūlējās, lai tikai piepildītu savu ilgu sapni — panāktu, ka citi saskatītu viņā līdzību ar Luiju Napoleonu, un dziļā, ne ar ko neizskaidrojamā pateicībā slavēja Radītāju, ka iznācis tieši tāds, kāds ir, un laimīgs turpināja savu sīko dzīvīti tādā garā, it kā dižais Visuma Arhitekts būtu pašrocīgi viņu izveidojis.

Padomājiet par mūsu Vaitkombiem un Einsvortiem, par mūsu Viljamsiem, kas ārzemju viesnīcu reģistrācijas žurnālos sniedz par sevi datus kļūdainā franču valodā. Mājās mēs apsmejam angļus par to, ka viņi tik stūrgalvīgi turas pie savām nacionālajām parašām un dzīves­veida, bet no šejienes, no ārzemēm, mēs viņiem to piedodam. Nav patīkami vērot, ja amerikāņi svešā zemē lielās ar savu tautību, bet jo pretīgāk ir redzēt, ka viņi sevi padara par bezdzimuma radījumiem, kas nav ne cepti, ne vārīti, par nožēlojamiem franču hermafrodītiem!

Visā Venēcijā apmeklēto baznīcu, gleznu galeriju un tamlīdzīgu iestādījumu garajā sarakstā gribu izcelt vienu vienīgu — Santa Maria dei Frari baznīcu. Tā, cik man zināms, ir apmēram piecsimt gadu veca un uzcelta uz miljons divsimt tūkstoš pāļiem. Tajā zem lieliskiem pieminekļiem atdusas Kanova un glabājas Ticiāna sirds. Ticiāns nodzīvoja gandrīz līdz simt gadiem. Tajā laikā plosījās mēris, kas nogalēja piecdesmit tūkstoš dzīvību, un par lielo godu, kādā turēja dižo mākslinieku, liecina fakts, ka viņu vienīgo tajā šausmu un nāves brīdī valdība atļāva publiski apbedīt.

Šajā baznīcā uzstādīts piemineklis arī dodžam Foskari, kuru uz laiku laikiem slavenu padarīja lords Bairons, kas zināmu laiku dzīvoja Venēcijā.

Dodžam Džovanni Pezaro uzceltais piemineklis šajā pašā baznīcā uzskatāms par īstu kuriozitāti kapu pieminekļu celtniecībā. Tas ir astoņdesmit pēdu augsts un līdzinās fantastiskam pagānu templim. To balsta četri milzu auguma nūbieši — melni kā nakts, tērpti baltās marmora drānās. Melnās kājas ir basas, un cauri piedurkņu un bikšu šķēlumiem viežami no spīdīga melna marmora veidotie ķermeņi. Mākslinieks bijis tikpat asprātīgs, cik viņa darinātais kapa piemineklis absurds. Divi bronzas skeleti tur pergamenta ruļļus, bet divi lieli drakoni balsta sarkofāgu. Un pašā augšā visu šo ērmību vidū sēž nelaiķa dodžs.

Šai baznīcai piederīgajā konventā glabājas Venēcijas valsts arhīvi. Mēs tos nedabūjām redzēt, bet stāsta, ka tajos esot miljoniem dokumentu. «Tajos vismodrākā, vispiesardzīgākā, visaizdomīgākā val­dība, kāda jebkad pastāvējusi, kas visu rakstīja uz papīra, bet ne par ko nerunāja balsī, gadsimtos savākusi liecības par itin visu.» Arhīvi aizņem gandrīz trīssimt telpu. To vidū ir gandrīz divi tūkstoši ģimeņu, klosteru un konventu arhīvi. Tur glabājas Venēcijas tūkstoš gadu slepenā vēsture — sazvērestības, slepenās tiesas prāvas, politisko slep­kavību dokumenti, nolīgtiem spiegiem un maskētiem slepkavām dotie uzdevumi — gatava viela drausmu un noslēpumu romāniem.

Jā, man patiesi šķiet, ka Venēcijā esam redzējuši visu. Vecajās baznīcās redzējām tādu daudzumu dārgu un mākslinieciski vērtīgu kapavietu rotājumu, kādi mums ne sapņos nebūtu rādījušies. Esam stāvējuši šo seno svētnīcu bijības apdvestajā puskrēslā, no visām pusēm Venēcijas dižo nelaiķu apputējušo pieminekļu un statuju ielenkti, līdz mums sāka likties, ka slīdam arvien tālāk atpakaļ svinīgajā pagātnē un iejūkam šo senatnē dzīvojušo cilvēku vidū. Visu laiku atradāmies tādā kā pusnomoda sapnī. Citādi es šīs izjūtas neprotu nosaukt. Daļa mūsu būtnes joprojām palika deviņpadsmitajā gadsimtā, bet tā otra daļa šķita kaut kādā neizprotamā veidā kavējamies desmitā gadsimta rēgu vidū.

Esam skatījuši slavenas gleznas, līdz mūsu acis pagura, tajās veroties, un liedzās saskatīt kaut ko interesantu. Vai par to jābrīnās, kad Palmas Jaunākā gleznu vien Venēcijā ir tūkstoš divi simti, bet Tintoreto gleznu — pusotra tūkstoša; kad piedevām tādā pašā atbilstošā daudzumā ir Ticiāna un citu mākslinieku darbi? Esam redzējuši Ticiāna slaveno «Kainu un Ābelu», viņa «Dāvidu un Goliātu», viņa «Ābrama upuri». Esam redzējuši Tintoreto milzīgo gleznu, kas ir septiņdesmit četras pēdas gara, un es nezinu, cik vēl pēdu augsta, un mums tā likās patiesi apjomīga glezna. Esam redzējuši pietiekami daudz mocekļu un pietiekami daudz svēto, lai pasaule būtu pilnīgi iztīrīta no visa ļauna. Man varbūt nevajadzētu atzīties, bet, tā kā Amerikā cilvēkam nav iespējas kļūt par mākslas kritiķi, bet Eiropā, uzturoties tikai dažas nedēļas, nevarēju apgūt vajadzīgās zināšanas, man ir pilnas tiesības, kad nu esmu pienācīgi atvainojies, atklāt: kad biju redzējis vienu no šiem mocekļiem, man likās, ka esmu redzējis visus. Visi ir līdzīgi kā vienas ģimenes locekļi — vienādi raupji ir mūku tērpi un sandales, vienādas skūtās galvas, vienāda poza, turklāt visi pavērsuši acis pret debesīm, un visiem sejā ir tas, ko Einsvorti, Mortoni un Viljamsi et fils' dēvētu par «ekspresiju». Es neprotu šajos kvaziportretos saskatīt nekā tāda, kas mani aizkustinātu vai spētu dziļāk ieinteresēt. Ja dižais Ticiāns būtu bijis apveltīts ar paredzēšanas

' .. .un dels (fr.).

spēju, ja būtu aizbraucis uz Angliju un uzgleznojis Šekspīra ģīmetni, kaut vai bērnības bildi, gleznu, kurai mēs tagad varētu uzticēties, pasaule līdz pat pēdējam augumam būtu viņam piedevusi zudušo mocekli dzejnieka-gaišreģa labad. Esmu pārliecināts, ka nākamās audzes labprāt būtu atteikušās vēl no kāda mocekļa tādas Ticiāna gleznas labad, kas tapusi no viņa otas, kur, piemēram, būtu redzams, kā Kolumbs, važās sakalts, atgriežas pēc tam, kad atklājis jaunu pasauli. Vecmeistari tiešām ir uzgleznojuši art dažus notikumus no Venēcijas vēstures, un tos mums patīk vērot neapnikušiem, kaut ari aizsaulē aizgājušo dodžu priekšā stādīšanās Svētajai Jaunavai debesu sfērās, pēc mūsu domām, pārkāpj visas pieklājības robežas.

Lai ari mēs mākslas jautājumos esam pazemīgi un bez jebkādām pretenzijām, mūsu pētījumi gleznoto mūku un mocekļu jomā nav bijuši gluži velti. Mēs nežēlojām pūles, lai iegūtu zināšanas. Un pūliņi vainagojušies ar zināmiem panākumiem. Esam izpētījuši šo to tādu, kam mācīto vīru acīs maza nozīme, bet kas mums pašiem sagādā prieku, un mēs lepojamies ar saviem niecīgajiem sasniegumiem tāpat kā tie, kas zina daudz vairāk, un, tieši tāpat kā viņi, gribam par to runāt pilnā balsī. Kad redzam mūku, kam blakus lauva un rimtais skatiens pacelts uz debesīm, zinām, ka tas ir Sv. Marks. Ja redzam mūku ar grāmatu un spalvu rokā un rimtu, pret debesim pavērstu skatienu, zinām, ka tas ir Sv. Matejs. Ja ieraugām mūku sēžam uz klints un rimti raugāmies uz debesīm, bet viņam līdzās nolikts cilvēka galvaskauss, tad tas ir Sv. Hieronims, jo zinām, ka viņam nekad nav paticis apkrauties ar lieku bagāžu. Ja redzam kādu rimti skatāmies debesīs, pašam neapjaušot, ka visa miesa bultu caururbta, mēs zinām — tas ir Sv. Sebastjans. Kad redzam citus mūkus, kam nav īpašu pazīšanas zīmju, rimti veramies debesīs, mēs tūdaļ apvaicājamies, kas šie varētu būt. Darām to aiz pazemīgas vēlēšanās mācīties. Esam redzējuši trīspadsmit tūkstošus Sv. Hieronimu, divdesmit divus tūksto­šus Sv. Marku, sešpadsmit tūkstošus Sv. Mateju, sešdesmit tūkstošus Sv. Sebastjanu un četrus miljonus dažādu mūku bez sevišķām iezīmēm un iedrošināmies ticēt: kad būsim apskatījuši vēl vairāk gleznu un iemantojuši lielāku pieredzi, arī mēs sāksim par tām interesēties tikpat dziļi kā mūsu izglītotie tautieši no Amerique.

Man ir gaužām sāpīgi runāt šādā gandrīz vai nicinošā tonī par vecmeistariem un viņu mocekļiem, jo vairāki labi draugi — mani draugi no mūsu kuģa, kuri no sirds un dziļi prot tos novērtēt un ir pilnā mērā kompetenti atšķirt patiesi labas gleznas no mazāk labām, brīdinājuši mani manis paša labā atklāti neatzīties, ka es nespēju tās pietiekami dziļi izprast un novērtēt. Piekrītu, ka viss, ko esmu par gleznām rakstījis un varbūt vēl rakstīšu, viņus sāpinās, un man tā no sirds žēl. Es pat apsolījos savas nezinātāja izjūtas noklusēt. Bet — ak vai! Nekad neesmu spējis izpildīt solījumus. Nevainoju sevi par šo vājību, vaina laikam iemīt manā organismā. Iespējams, ka orgānam, kas man piešķir spēju apsolīt, atvēlēta tik plaša vieta, ka nav vairs atlicis, kur piemesties orgānam, kas liek solīto izpildīt. Bet es par to neskumstu. Man nepatīk sadrumstalotība. Lai labāk ir viena pamatīgi attīstīta spēja nekā divas viduvējas spējas. Es tiešām gribēju turēt doto vārdu, taču redzu, ka tas man nav pa spēkam. Nav iespējams ceļot pa Itāliju, nepieminot gleznas. Bet kā lai es protu tās skatīt ar cita cilvēka acīm?

Ja es tik kaisli nejūsmotu par gleznām, ko man ik mūža dieniņu acu priekšā izplāj visu vecmeistaru pavēlniece — Daba, es reizēm sāktu bažīties, ka vispār nespēju novērtēt skaistumu.

Pamazām man radusies pārliecība, ka tad, kad es ieraugu senu gleznu, kas patiesi ir skaista un pelna augstāko cildinājumu, mans prieks par to ir drošākais pierādījums tam, ka glezna nav skaista un nebūtu prātīgi to vispār pieminēt. Venēcijā man tā gadījies ļoti bieži. Katrā atsevišķā gadījumā gids bez žēlastības satrieca manu sajūsmu ar piezīmi:

— Tas nav nekas, tā ir tikai Renesanse.

Es nezināju, kādus kauna darbus Renesanse pastrādājusi, tādēļ aprobežojos ar atbildi:

— A! Nu jā — uz rāvienu nepamanīju.

Nevarēju taču atklāt savu nezināšanu izglītotam nēģerim, Dienvid- karolīnas verga atvasei. Taču šādi atgadījumi patrāpījās arvien biežāk, un pat mana pieticīgā pašapmierinātība vairs nespēja izturēt necie­šamo atkārtojumu: «Tas nav nekas — tā ir tikai Renesanse. Beidzot es sacīju:

— Kas tā Renesanse tāda ir? Kur cēlusies? Kas viņai atļāva piegānīt Venēcijas republiku ar saviem nožēlojamajiem smērējumiem?

Tad uzzinājām, ka Renesanse nemaz nav cilvēks; ka tas ir apzīmējums periodam, kad māksla atdzima, bet ne uz labo pusi. Gids pastāstīja, ka pēc Ticiāna un pārējiem dižajiem māksliniekiem, ar kuriem nupat bijām tik labi iepazinušies, cēlā, augstā māksla pagrima; vēlāk tā daļēji atdzima — uzradās vājāka kaluma mākslinieki, un šīs mazvērtīgās gleznas ir viņu rokudarbs. Tad es aizrautībā izmetu, ka «priecātos, ja cēlā, augstā māksla būtu panīkusi piecsimt gadu agrāk». Renesanses gleznas mani pilnīgi apmierina, kaut gan taisnības labad jāpiebilst, ka šī skola deva priekšroku dzīviem cilvēkiem, neveltījot pietiekamu uzmanību mocekļiem.

Nule pieminētais gids ir vienīgais no visiem mūsu gidiem, kas jel ko zina. Viņš dzimis Dienvidkarolīnā, kur abi viņa vecāki bija vergi. Tie ieradās Venēcijā, kad viņš vēl bija mazs. Viņš uzaudzis šeit. Viņš ir izglītots: lasa, raksta un tekoši runā angliski, itāliski, spāniski un franciski; viņš dievina mākslu un zina par to visu; arī Venēcijas vēsturi viņš zina no galvas un nekad neapgurst stāstīt par tās slavenajām dienām. Viņš, man šķiet, ģērbjas labāk par mums un ir izmeklēti pieklājīgs. Venēcijā pret nēģeriem izturas gluži tāpat kā pret baltajiem cilvēkiem, tādēļ šis puisis nejūt nekādas ilgas pēc savas dzimtās puses. Un tas ir absolūti pareizi.

Man vēlreiz noskuva bārdu. Šopēcpusdien sēdēju mūsu viesnīcas dzīvojamā istabā un rakstīju, cenzdamies visu uzmanību veltīt darbam un nelūkoties ārā uz kanālu. Visiem spēkiem turējos pretī klimata maidzinošajai ietekmei un pūlējos pārvarēt vēlēšanos mest visu pie malas un būt laimīgs. Puiši bija ataicinājuši frizieri. Viņi apvaicājās, vai es arī ļaušot, lai man noskuj bārdu. Atgādināju viņiem mocības, ko tiku izcietis Dženovā, Milānā un Komo, kā arī savu paziņojumu, ka uz Itālijas zemes jaunām ciešanām vairs neļaušos. Teicu:

— Ar jūsu atļauju — es neskūšos.

Turpināju rakstīt. Frizieris sāka ar dakteri. Dzirdēju viņu sakām:

— Den, tik labi neesmu skūts, kopš nokāpām no kuģa.

Un pēc brītiņa ierunājās atkal:

— Zini, Den, ja gadās tāds frizieris, tad var aizmigt, kamēr viņš darbojas.

Krēslā apsēdās Denš. Pēc brītiņa viņš ierunājās:

— Tīrais Ticiāns. īsts vecmeistars.

Rakstīju savu rakstāmo. Dens nerimās:

— Dakter — tā ir bauda. Kuģa frizieris salīdzinājumā ar šo ir gatavais nepraša.

Bārdas rugāji beidza mani vai nost. Frizieris vāca kopā savus rīkus. Kārdinājums bija pārāk liels. Es sacīju:

— Lūdzu, pagaidiet. Noskujiet mani arī!

Apsēdos krēslā un aizvēru acis. Frizieris saziepēja manu ģīmi, tad paņēma bārdasnazi un metās virsū tā, ka mani gandrīz sarāva krampji. Pielēcu kājās. Dens un dakteris slaucīja asiņainās sejas un smējās.

Es iesaucos, ka tā ir zemiska, nelietīga nodevība.

Viņi paskaidroja, ka šī skūšanās procedūra bijusi daudz briesmīgāka par visām iepriekšējām un viņi nespējuši izciest domu, ka tāda iespēja tiktu palaista zudībā, nenoklausoties arī manu spriedumu par tādu meistarstiķi.

Tā bija pēdīgā nelietība. Bet līdzams nekas vairs nebija. Dīrāšana bija iesākta, tātad bija arī jāpabeidz. Ar katru naža plēsienu man nolija asaru straume un izlauzās jauns lāstu plūdums. Frizieris sāka uztrauk­ties un sagraizīja mani bez žēlastības. Man šķita, abi puiši nebija tā uzjautrinājušies kopš brīža, kad pameta mājas.

Redzējām Kampanili un Bairona māju, un ģeogrāfa Balbi mitekli, un visu Venēcijas veco hercogu, un dodžu pilis un redzējām ari viņu izlutušos pēctečus, kas, ģērbušies pēc franču modes, izvēdināja savai dižciltībai putekļus, sēdēdami Sv. Marka laukumā, ēzdami saldējumu un dzerdami lētus vīnus, nevis, spožās bruņās tērpušies, devās iznīcināt flotes un armijas, kā bija darījuši viņu dižie senči Venēcijas slavas dienās. Neredzējām nevienu bravado ar saindētu stiletu, neredzējām maskas un trauksmainus karnevālus; bet mēs redzējām Venēcijas seno lepnumu, drūmos bronzas zirgus*, par kuriem stāsta tūkstoš leģendu. Nav grūti saprast, kādēļ Venēcija tos tur tik augstā godā, jo tie ir vienīgie zirgi, kas tai jel kad piederējuši. Stāsta, ka šajā ērmotajā pilsētā dzīvojot simtiem cilvēku, kas savā mūžā nav redzējuši dzīvu zirgu. Nešaubos, ka tā ir svēta patiesība.

Un tā, visu pārpārēm apskatījuši, rīt dodamies tālāk un atstāsim slaveno Republiku Karalieni, lai tā vāc kopā savus zudušos kuģus, sauc kaujā savas rēgu armijas un sapnī no jauna pārdzīvo senās slavas dienas.