Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

44. NODAĻA IZRAKSTI NO PIEZĪMJU GRĀMATIŅAS * MUHAMEDA PARADĪZE UN BĪBELES PARADĪZE * SKAISTĀ DAMASKA — VECĀKĀ PILSĒTA PASAULĒ * AUSTRUMNIE­CISKAS AINAS SENLAICĪGĀ PILSĒTĀ * DAMASKAS «TARMVAJS» * STĀSTS PAR SV. PĀVILU * IELA, KAS TIEK SAUKTA PAR «TAISNO» * MUHAMEDA KAPS, SV. GEORGA KAPS * KRISTĪGO APKAUŠANA * MUSULMAŅU BAILES NO APGĀNĪŠANAS * NAAMANA MĀJA * SPITĀLĪBAS ŠAUSMAS

Nākamā diena bija drausmīga varmācība tiklab pret cilvēkiem, kā pret zirgiem. Atkal trīspadsmit stundu jājiens (ieskaitot vienu stundu «pusdienu pārtraukuma»). Ceļš veda pa tik kailiem kalniem un tik neauglīgām ielejām, kādu pat Sīrijā citur neatrast. Gaiss trīsēja svelmē. Aizās mēs gandrīz smakām nost cepļa karstumā. Augstienēs kaļķa kalnu atstarojums žilbināja acis līdz aklumam. Skubināt pārmocītos zirgus bija nežēlība, bet tas bija jādara, jo šodien vakarā mums vajadzēja nokļūt Damaskā. Mēs redzējām senas kapenes un virs bezdibeņiem augstu virs mūsu galvām klintī izcirstus, brīnišķīgi veidotus tempļus, bet mums nebija ne laika, ne spēka rāpties augšā un tos tuvāk aplūkot. Lai skopie ieraksti manā piezīmju grāmatiņā pastāsta atlikušo, ko šajā dienā pieredzējām:

Nometni novācām septiņos no rīta un sākām smagu pārgājienu cauri Zeb Danas ielejai un pāri stāviem kalniem. Zirgi klibo, bet tas arābu ūpis, kas vienmēr skaļi dzied un ved maisus ar dzeramo ūdeni, protams, aizjoņojis tūkstoš jūdžu mums pa priekšu, ko dzert nav. Vai viņš tiešām nekad nedabūs galu? Brīnišķīgs strautiņš dziļā aizā, abos krastos biezi apaudzis ar granātābolu kokiem, vīģu, olīvu un aivu dārziem; pusdienlaikā viena stunda atpūtas pie slavenās Bileāma ēzelienes avota Figijas; tas ir pēc lieluma otrais strauts Sīrijā, ūdens ledains kā Sibīrijas upē — ceļvežos par Bileāma ēzeļmāti nekas nav teikts — droši vien kāds būs mūsu svētceļniekus izāzējis. Nopeldējāmies — abi ar Džeku. Gan tikai vienu sekundi — ūdens dzalkstīgs kā ledus. Strauts ir galvenais Amanas upes barotājs — sateka pusjūdzi tālāk. Skaista vieta, visapkārt milzu koki — tik ēnains te un vēss, kaut pietiktu spēka neaizmigti— plata ūdens straume spēcīgi laužas ārā tieši no kalna, kalna galā ļoti senas drupas, kuru vēsture nav zināma,— droši vien templis šā avota elkudievībai, Bileāma ēzelienei vai kādam citam. Ūdens malā ieperinājies mazs vārguļu pūlītis — skrandas, netīrība, iekrituši vaigi, slimīgi bālas sejas, jēlumi, izspiedušies kauli, acīs truls, nelaimīgs skatiens, mežonīgs izsalkums brēc no katra miesas auda, no katra muskuļa. Kā viņi metās uz aizsviestu kaulu, kā rija maizi, ko viņiem iedevām! Viņi sastājas apkārt un alkatīgām acīm pavada katru kumosu, ko jūs ceļat pie mutes, neapzināti rij kopā ar jums, it kā gardais kumoss slīdētu lejup pa viņu rīkli.. . Karavāna, ejam tālāk!— man laikam šajā posta zemē neviena maltīte vairs neies pie sirds. Iedomāties vien, ka vēl trīs nedēļas mēs trīsreiz dienā ēdīsim šādos apstākļos, ir negantāka sodība nekā jāt visu dienu saules svelmē. Pulciņā ir sešpadsmit badā pamiruši bērni no gada līdz sešu gadu vecumam, un kāju lieli tiem nav resnāki par slotaskātu. Aizgājām no avota vienos dienā (avots nolaupīja mums vismaz divas stundas) un vēl laikus sasniedzām klinti (no kuras Muhameds skatījās uz Damasku), lai paraudzītos uz pilsētu, pirms devāmies tālāk. Vai esam noguruši? Pavaicājiet to vējam, kas tālumā nes kuģus pa jūru.

Kad nežēlīgā dienas spozme atmaiga mijkrēslī, mēs raudzījāmies lejup uz ainavu, ko slavina visā pasaulē. Man šķiet, būšu savas četrsimt reizes lasījis, kā Muhameds, būdams vēl vienkāršs kamieļu dzinējs, pirmoreiz nonācis šajā vietā, raudzījās uz Damasku un izteica vārdus, kas vēlāk kļuva slaveni. Viņš teica, ka cilvēks drīkst ieiet tikai vienā paradīzē; viņš sev izvēlējās debess paradīzi. Un viņš apsēdās, mieloja acis pie šāspasaules paradīzes, tad cēlās un devās projām, neiegājis pa pilsētas vārtiem. Tagad kalna galā uzcelts tornis, lai iezīmētu vietu, kur viņš stāvējis.

No kalna skatoties, Damaska patiesi ir skaista. Tā liekas skaista pat svešzemniekam, kas pieradis pie krāšņa, bagātīga zaļuma, tādēļ nav grūti iedomāties, cik brīnum skaistu to izjūt acis, kas radušas skatīt vienīgi Sīrijas dieva aizmirsto vienmuļo pelēcību un tuksnesīgās ainavas. Man šķiet, ikviens sīrietis vai prātu zaudēs aiz sajūsmas, kad viņa skatienam šī aina pēkšņi atklāsies pirmoreiz.

Raugoties lejup no augstās klints, redzami drūmi, pilnīgi kaili, saulē izdeguši kalni; tie iežogo tuksnesi — dzeltenu smilti, glāsmainu kā samts; smiltī, cik tālu vien acs sniedz, iezīmējas šauras svītras, kas ir ceļi, pa kuriem lēnām kust sīki punktiņi, un mēs zinām, ka tās ir kamieļu karavānas un cilvēki; pašā tuksneša vidū pārbagātībā uzviļņo zaļa lapotne, un tās sirdī iegūlusi lielā, baltā pilsēta — kā pērļu un opālu sala smaragda jūrā. Tā ir aina, kas acīm atklājas lejā tāluma atmaidzināta, saules izskaistināta, ar asiem gaismēnas kontrastiem sakāpināta daiļumā, un visam pāri sapņains miers, kas pilsētai piešķir tādu apgarotību, tādu burvību, kāda mūsu vienmuļās, skarbās pasaules apdzīvotājam var parādīties vienīgi sapnī. Un, ja jūs tad atceraties daudzās jūdžu jūdzes, ko esat jājis pa gruvekļaino, vēju izkaltēto, smilšaino, akmeņiem nosēto, saules izdedzināto, neskaisto, drūmo, atbaidošo zemi, jums šī aina šķiet skaistākā, visskaistākā, kādu cilvēka acs jebkad skatījusi bezgalīgajā visumā! Ja man vēl kādreiz gadītos apmekiēt Damasku, es kādu nedēļu nodzīvotu Muhameda kalnā un dotos atkal projām. Nav vajadzības ieiet pa pilsētas vārtiem. Pravietis, pats to nezinādams, rīkojās gudri, kad nolēma neieiet Damaskas paradīzē.

Pastāv cienījama, sena teiksma, ka milzīgais dārzs, kurā atrodas Damaska, esot Ēdenes dārzs, un mūsdienu rakstnieki sameklējuši nezin cik pierādījumu, kas apstiprinātu, ka Ēdenes dārzs tiešām atradies šeit un Farfara un Amana esot «divas upes», kas apūdeņoja Ādama paradīzi. Var jau būt, bet šodien tā nav paradīze, un cilvēks ir tikpat laimīgs ārpus tās, cik laimīgs varētu būt, tajā dzīvojot. Ieliņas ir tik līkumotas, šauras un netīras, ka nevienam pat prātā nevar ienākt, ka tā ir tā pati pilsēta, ko viņš redzējis no kalna virsotnes. Dārzi slēpjas aiz augstiem, no māla saķepinātiem mūriem, un paradīze ir pārvērsta par notekūdeņu, atkritumu un visādu nejaucību kloāku. Taču Damaskā lielā daudzumā ir dzidrs, tīrs ūdens, un ar to vien pietiek, lai arābi šo pilsētu uzskatītu par skaistu un dieva svētītu vietu. Izdegušajā Sīrijā ūdens ir rets dārgums. Amerikā mēs būvējam dzelzceļus, lai tie vestu uz lielām pilsētām; Sīrijā ceļus būvē tā, lai tie vestu gar visām nožēlojamām peļķēm, ko šeit dēvē par «avotiem», un arī tās ceļā sastopamas ne biežāk kā pa vienai ik četrās stundās. Bet Bībelē pieminētās Farfaras un Amanas «upes» (īstenībā strauti) tek cauri Damaskai, un tādēļ katrā pagalmā un katrā dārzā dzirkstī strūklaka vai gulgo strautiņš. No tuksneša atnākušam beduīnam Damaska ar kuplo lapotņu mežu un ūdensbagātību noteikti ir brīnumu brīnums. īstenībā Damaska ir tikai oāze, nekas vairāk. Četrus gadu tūkstošus tās ūdenskrātuves nav izžuvušas un tās auglība nav apsīkusi. Tagad saprotams, kādēļ šī pilsēta spējusi tik ilgi pastāvēt. Tā nevarēja nomirt. Kamēr tās ūdeņi neapsīks, tikām Damaska dzīvos, lai priecētu piekusuša, izslāpuša ceļinieka acis.

Kaut ari tik veca kā pati vēsture, tu esi spirgta kā pavasara elpa, ziedoša kā tavu rožu pumpurs un smaržīga kā tavu oranžkoku zieds, ak, Damaska, tu Autrumu pērlei

Savas dienas Damaska sāka skaitīt jau pirms Ābrahama un ir vecākā pilsēta pasaulē. To nodibinājis Noāsa mazdēls Uza. «Damaskas agrīnā vēsture tīta neminamas senatnes miglā.» Ja nerunājam par Vecās derības pirmajās vienpadsmit nodaļās aprakstītajiem notiku­miem, pasaulē nav norisinājies nekas tāds, kas nebūtu zināms vēsturnie­kiem un kam Damaska nebūtu kļuvusi par liecinieci. Lai cik tālu aizrokamies neskaidrajā pagātnē, vienmēr tur atradīsim Damasku. Jau vairāk nekā četrus gadu tūkstošus visu gadsimtu vēstures dokumentos Damaska pieminēta un tai dziedātas slavasdziesmas. Damaskai gadi ir tikai mirkļi un gadu desmiti — tikai garām skrejoši sīki laika sprīži. Šī pilsēta nemēro laiku ar dienām, mēnešiem vai gadiem, bet ar tām impērijām, ko tā redzējusi uzplaukstam, ziedam un sabrūkam drupās. Tā ir nemirstības simbols. Damaska pieredzējusi Bālbekas, Tēbu un Efesas dibināšanu; redzējusi šos ciemus izaugam par varenām pilsētām un ar savu lieliskumu pārsteidzam pasauli un piedzīvojusi ari to bojāeju, sagrūšanu un pāriešanu pūču un sikspārņu pārziņā. Tā redzēja Izraēļa impēriju paceļamies augstumos un redzēja to aizejam postā. Tā redzēja Grieķiju veselu gadu tūkstoti plaukstam un zeļam un pēc tam nomirstam. Damaskai jau tuvojās vecumdienas, kad tā vēroja Romas veidošanos; redzēja Romu izplešamies varā pār visu pasauli un pieredzēja tās galu. Tie pāris gadsimti, kad varenībā un spozmē pacēlās Dženovā un Venēcija, sirmajai Damaskai šķita tik īss uzliesmo­jums, ko nemaz nav vērts atcerēties. Damaska pieredzējusi visu, kas jel kad zemes virsū noticis, un tomēr vēl ir dzīva. Tās skatiens vērojis tūkstošiem impēriju paliekas, un redzēs vēl daudzu impēriju kapus, līdz pašai pienāks pēdējā stundiņa. Lai gan citai pilsētai dots šis nosaukums, tomēr īstā Mūžīgā pilsēta ir vecā Damaska.*

Pilsētas vārtus sasniedzām ap saulrietu. Mēdz teikt, ka par bakšišu varot vakarā pēc vārtu slēgšanas iekļūt jebkurā Sīrijas pilsētā, izņemot Damasku. Damaskai, nodzīvojušai četrus tūkstošus gadu, visas pasaules godātai, piemīt daudzi vecmodīgi paradumi. Ielās nav apgaismes ķermeņu, un likums prasa, lai ikviens, kas naktī iziet laukā, ņem līdzi iedegtu lākturi, gluži kā tajās senajās dienās, kad Tūkstots un vienas nakts varoņi un varones staigāja pa Damaskas ielām vai ar burvju paklājiem aizlidoja uz Bagdādes pusi.

Tikko bijām iejājuši pilsētā, strauji satumsa, un mēs ilgi jājām pa neiedomājami līkām ieliņām, kas bija astoņas līdz desmit pēdu platas un ko no visām pusēm ieslēdza dārzu augstie māla žogi. Pēdīgi nokļuvām tādā vietā, kur brīžiem šur tur uzzibēja pa lukturim, un sapratām, ka atrodamies pašā šīs vecās pilsētas centrā. Šaurā ielā, kas bija biezin bieza ar nastu nesējiem mūļiem un pinkainiem arābiem, nokāpām no zirgiem un pa tādu kā mūra spraugu iegājām viesnīcā. Nokļuvām plašā ar plātnēm bruģētā pagalmā, kam pašā vidū bija citronkoki, puķes un ūdenskrātuve, kurā ūdens ieplūda pa daudzām caurulēm. Šķērsojuši pagalmu, iegājām istabās; katra no tām bija sagatavota četriem cilvēkiem. Starp istabām atradās liels ar marmora plātnēm izklāts baseins, kurā pa sešām caurulēm nemitīgi plūda dzidrs, vēss ūdens. Šajā izkaltušajā tuksneša zemē nekas nebūtu spējis tā atspirdzināt kā lampu gaismā dzirkstošais tīrais ūdens; nekas cits nebūtu izskatījies tik skaisti, nekas neskanētu tik burvīgi kā šis mākslīgais lietus ausīm, kas tik sen nebija klausījušās šādās skaņās. Mūsu istabas bija lielas, glīti iekārtotas, pat grīdu sedza mīksti paklāji maigās, jautrās krāsās. Cik patīkami bija atkal reiz ieraudzīt paklāju, jo nezinu, kas var būt vēl nemīlīgāks par kapenēm līdzīgo akmens klonu Eiropas un Āzijas viesnīcu dzīvojamās istabās un guļamtelpās. Tajās uzturoties, visu laiku par kapu vien jādomā. Katrā istabā gar vienu sienu stiepās ļoti plats ar raibin raibu drānu pārvilkts divpadsmit līdz četrpadsmit pēdu garš dīvāns, bet pie otras sienas saliktas gultas ar metāla atsperu matračiem. Istabās bija arī lieli spoguļi un galdi ar marmora virsmu. Šī greznība vispirmām kārtām bija īsta laime mūsu garajā ceļā nogurušajai miesai un dvēselei un, otrkārt, patīkams pārsteigums, jo nekad nevar iepriekš pateikt, kas jūs sagaida Turcijas pilsētā, pat ja tā ir pilsēta ar ceturtdaļmiljona iedzīvotājiem.

Skaidri nezinu, bet man šķiet, ka baseinu starp abām istabām viņi izmanto dzeramā ūdens pasmelšanai; taču tas man ienāca prātā tikai tad, kad biju tā vēsajā dzelmē iegremdējis savu pārkarsušo galvu, un, lai gan pelde bija brīnišķīga, es tomēr savu rīcību nožēloju un grasījos iet pie viesnīcas īpašnieka atvainoties. Bet tieši šai brīdī mazs, sprogains, iesmaržots pūdelītis palēcās un iekoda man lielā; nepaguvu ne apdomāties, kad jau biju viņu sagrābis un ielidinājis baseinā. Taču, kad ieraudzīju nākam kalpotāju ar krūzi rokā, es pazudu, atstādams kucēnu, lai pats ķepurojas ārā, kas viņam ne visai labi veicās. Apmierināta atriebības kāre bija vienīgais, kā man vēl trūka, lai justos pilnīgi laimīgs, un tāds es patiesi jutos, kad šajā pirmajā Damaskā pavadītajā vakarā devos vakariņās. Pēc vakariņām mēs vēl ilgi gulšņājām uz lielā dīvāna, pīpējām nargili un pīpes ar čibukiem garos kātos, runājām par šāsdienas briesmīgo jājienu, un šovakar atkal pārliecinājos par to, ko biju atskārtis jau vairākkārt: ir vērts kādreiz pārgurt līdz nespēkam, jo atpūta pēc tam ir divkārt jaukāka.

No rīta aizsūtījām pēc ēzeļiem. Ir pamats piezīmēt, ka mums vajadzēja pēc tiem sūtīt. Es jau teicu, ka Damaskā valda akmenslaik- meta likumi, un tā patiesi arī ir. Jebkurā citā vietā mūs būtu aplenkuši vesela bļaustīga armija — ēzeļu dzinēji, gidi, sīktirgoņi un ubagi, bet Damaskā viņi tik briesmīgi nīst jebkuru svešzemju kristīgo, ka negrib ar to ielaisties nekādās darīšanās; vēl pirms pāris gadiem vai tikai gada pat svešzemnieka dzīvība Damaskas ielās bija apdraudēta. Tā ir fanātiskākā musulmaņu purgatorija ārpus Arābijas. Uz katru hadži zaļā turbānā (godazīme, kas piešķirta par to, ka šis cienījamais vīrs devies svētceļojumā uz Meku), ko sastopat citās pilsētās, Damaskā, man šķiet, iznāks vesels ducis. Damaskieši ir neglītākie, pēc izskata ļaunīgākie nelieši, kādus jebkad esmu redzējis. Visas aizplīvurotās sievietes, ko līdz šim tikām sastapuši, atstāja acis neaizsegtas, bet šeit lielais vairums pilnīgi paslēpj seju zem cieši novilktas melnas drānas, kas sievietes padara līdzīgas mūmijām. Ja kādreiz pamanījām kādai neaizsegtas acis, tās tūdaļ pazuda aiz plīvura, lai sieviete neapgānītos, uzskatot kristieti; pat ubagi gāja mums garām, nediedelēdami bakšišu; tirgotāji bazāros necēla mums pretī preces, saukdami: «Hei, Džoni» vai «Paskaties uz šo, Hovaji!». Tieši otrādi — viņi tikai drūmi blenza uz mums, ne reizes neuzbilzdami ne vārda.

Dīvainās austrumnieku drānās tērpti vīrieši un sievietes šaurajās ielās mudžēja kā bites stropā, un mūsu ēzelīši, nežēlīgo dzinēju skubināti, tramdīja tos pa kreisi un pa labi, kad lauzāmies cauri burzmai. Dzinēji stundām rikšo ēzeļiem nopakaļ, gan mudinādami tos ar kliedzieniem, gan iedunckādami; ēzeļus viņi visu laiku dzen auļos, taču paši nekad neatpaliek. Ēzelīši dažkārt paklupa un pārmeta mūs kūlenī pāri galvai, bet nekāds ļaunums no tā necēlās, sēdāmies atkal ēzelim mugurā un traucāmies tālāk. Lāgiem atsitāmies pret mājas stūri, pret nastām apkrāvušamies nesējiem, pret kamieļiem, bet galveno­kārt — pret gājējiem; visu laiku tik stipri bijām aizņemti, vairoties no sadursmēm un negadījumiem, ka nemaz nepaguvām palūkoties apkārt. Izjājām cauri puspilsētai, jājām arī pa slaveno «ieiu, ko sauc par Taisno», gandrīz nekā neredzēdami. Locekļi mums bija bezmaz izmežģīti, virdām aiz dusmām, un sāni sāpēja no saņemtajiem belzie­niem. Man nepavisam nepatika vizināties Damaskas tramvajā.

Devāmies uz Jūdas un Ananijas mājām. Pirms astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadsimtiem Tarsā dzimušais Zauls* it sevišķi sirdīgi apkaroja jauno sektu, ko dēvēja par kristiešiem; viņš izgāja no Jeruzalemes un uzsāka niknu karagājienu pret tiem. Viņš gāja, «draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem».

«Un, viņam ejot, notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debesīm viņu piepeši apspīdēja;

Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?»

Un viņš sacīja: «Kungs, kas tu esi?» Tas Kungs sacīja: «Es esmu Jēzus, ko tu vajā.»

Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: «Kungs, ko tu gribi, lai es daru?»

Viņam tika sacīts, lai iet uz seno pilsētu, tur viņam pateiks, kas darāms. Pa to laiku viņa kareivji stāvēja mēmi un iztrūkušies, jo tie gan dzirdēja noslēpumaino balsi, bet neredzēja runātāju. Zauls piecēlās, bet pārvarīgā gaisma bija padarījusi viņu aklu, tādēļ ceļa­biedri to «pie rokas vezdami, ieveda Damaskū». Viņš bija atgriezts pie ticības.

Trīs dienas Pāvils, ar aklību sists, nogulēja Jūdas mājā un ne ēda, ne dzēra.

Tad viens Damaskas pilsonis, vārdā Ananija, izdzirda balsi, kas sacīja: «Celies un ej uz to ielu, kas top saukta tā Taisnā, un meklē Jūdas namā to tarsieti, kam vārds Zauls, jo redzi, tas Dievu lūdz.»

Ananija sākumā negribēja vis iet turp, jo bija par Zaulu dzirdējis un mazliet šaubījās, vai tas varētu būt «izredzēts ierocis» dieva vārda sludināšanai. Taču, paklausīdams pavēlei, viņš devās uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā» (kā viņš vispār atrada ceļu turp un, kad bija atradis, kā atrada ceļu atpakaļ, tas paliks mūžīgs noslēpums, ko var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņš rīkojās dievišķās varas apgarots). Viņš atrada Pāvilu, darīja to redzīgu un sūtīja sludināt; un no šī vecā nama, ko mums izdevās sameklēt ielā, kas gluži aplamā kārtā nosaukta par Taisno, sākās viņa drosmīgā misionāra karjera, kurai viņš palika uzticīgs līdz mūža galam. Šī māja nepiederēja tam māceklim, kas pārdeva savu Skolotāju par trīsdesmit sudraba grašiem. To es paskaid­roju, lai nenodarītu netaisnību šim Jūdam, kas bija pavisam cita stila vīrs kā tikko minētais. Šis bija godavīrs un ir dzīvojis ļoti glītā mājā. Žēl gan, ka nezinām par viņu nekā vairāk.

Iepriekšējās rindkopās es nedaudz informēju cilvēkus, kas nelasīs bībelstāstus, līdz viņiem tos neiemānīs, piemēram, ar šādu metodi. Ceru, ka neviens progresa un apgaismības aizstāvis man nebāzīs sprunguļus riteņos šās misijas izpildē.

Iela, kas top saukta tā Taisnā, ir taisnāka par korķu viļķi, tomēr nav tik taisna kā varavīksne. Sv. Lūkass izturas visai piesardzīgi, viņš nesaka vis: «uz to ielu, kas ir taisna,» bet gan: uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā». Kāda smalka ironija; manuprāt, tas ir vienīgais joks visā Bībelē. Nojājām labu gabalu pa ielu, kas top saukta tā Taisnā, tad nogriezāmies un devāmies uz Ananijas māju. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka daļa toreizējās mājas vēl stāv: tā ir istaba, kas atrodas pēdas divdesmit vai piecpadsmit pazemē, un mūrējums patiesi ir senlaicīgs. Ja Sv. Pāvila laikā šeit nav dzīvojis Ananija, tad te dzīvojis kāds cits, un tas ir tikpat labi. Padzēros no Ananijas akas, un — tīrais brīnums — ūdens bija tik svaigs, it kā aka būtu izrakta tikai vakar.

Aizjājām tālāk uz pilsētas ziemeļdaļu, lai apskatītu vietu, kur mācekļi nakts melnumā Pāvilu nolaida lejā pār pilsētas mūri, jo viņš tik bezbailīgi bija Damaskā sludinājis Kristus mācību, ka damaskieši gribēja viņu nogalināt, gluži tāpat kā viņi to darītu šodien tā paša iemesla dēļ, un tā nu viņam vajadzēja slepus glābties un bēgt uz Jeruzalemi.

Pēc tam apmeklējām Muhameda bērnu kapu un vēl kādu, ko uzskata par Sv. Georga-Pūķakāvēja kapu, un turpinājām apskati, kamēr nonācām pie iedobuma zem klints, kur Pāvils bēgot paslēpās, lidz vajātāji beidza dzīties viņam pakaļ, un pie mauzoleja, kas uzcelts to piecu tūkstošu kristīgo piemiņai, kurus turki Damaskā noslepkavoja 1861. gadā. Stāsta, ka pa šaurajām ielām asinis aumaļām plūdušas vairākas dienas no vietas, bez izšķirības slepkavoti vīrieši, sievietes, bērni un simtiem atstāti kristīgo kvartālā guļam; smirdoņa esot bijusi drausmīga. Visi kristīgie, kas vien varējuši, no pilsētas aizbēguši, bet musulmaņi nav gribējuši aptraipīt rokas, apbedījot «neticīgos suņus». Asinskāre sasniedza arī Hermona un Antilibānas kalnu novadus, un īsā laikā tika noslepkavoti vēl divdesmit pieci tūkstoši kristīgo un viņu īpašumi nopostīti. Kā Damaskā ienīst kristīgos! Un ne tikai Damaskā, bet visā Turcijas impērijā. Un cik dārgi viņi par to samaksās, kad Krievija no jauna pavērsīs pret viņiem lielgabalus!

Ap sirdi kļūst vieglāk, kad varu izgāzt dusmas pār Angliju un Franciju par to, ka tās iejaucās, lai glābtu Otomanu impēriju no bojāejas, ko tā pilnā mērā pelnījusi jau kopš tūkstoš gadiem. Jūtos aizvainots savā patmīlībā, kad redzu, ka šie pagāni atsakās baudīt ēdienus, kas gatavoti mums, vai ēst no šķīvjiem, no kuriem mēs esam ēduši, vai dzert no ādas maisa, ko mēs esam apgānījuši ar savām lūpām: viņi vispirms izfiltrē ūdeni caur maisa mutei uzliktu lupatu vai sūkli. Nekad neesmu ne pret vienu ķīnieti izjutis tādu pretīgumu kā pret šiem turku un arābu izdzimteņiem un ceru: kad Krievija no jauna būs gatava uzsākt karu pret viņiem, Anglija un Francija sapratīs, ka iejaukties būtu necienīgi un nesaprātīgi.

Damaskas iedzīvotāji domā, ka visā pasaulē nav citu tādu upju kā viņu sīkā Amana un Farfara. Un tā viņi domājuši visu laiku. Otrās Ķēniņu grāmatas 5. nodaļā Naamans pār mēru lielās ar šīm upēm. Tas notika pirms tūkstoš gadiem. Viņš saka: «Vai Amana un Farfara, tās upes pie Damaskus, nav labākas kā visa Izraēļa ūdeņi, vai es tur nevaru mazgāties, lai topu šķīsts?» Taču viens otrs no maniem lasītājiem varbūt jau sen aizmirsis, kas bija Naamans. Naamans bija «Sīrijas ķēniņa kara lielskungs». Ķēniņš viņu ļoti ieredzēja un deva viņam lielu varu. «Viņš bija varens vīrs, bet spitālīgs.» Dīvaini sagadījies, ka namā, kurā viņš it kā esot dzīvojis, tagad iekārtota leprozorija, un tās iemītnieki atklāti rāda savas drausmīgās vainas un, rokas pacēluši, lūdzas bakšišu, tiklīdz tur ieiet kāds svešinieks.

Neviens nespēj saprast šās sērgas šausmas, pirms pats nav tās redzējis Naamana senajā miteklī Damaskā. Kauli deformēti un kropli, milzīgi izaugumi uz sejas un ķermeņa, notrunējuši locekļi, kas nokrīt no ķermeņa,— šaušalīgs skats!