Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

35. NODAĻA BRAUCIENS PA BOSFORU UN MELNO JŪRU * ATDZI­MUŠAIS MOZUS * SKUMJA SEVASTOPOLE * KRIEVIJĀ BAUDĪTA VIESMĪLĪBA * PATĪKAMI ANGĻI * KAUJA UZ DZĪVĪBU UN NĀVI * SUVENĪRU MEDĪBAS * KĀ CEĻOTĀJI VĀC KOLEKCIJAS

Atstājām kādus desmit pasažierus Konstantinopolē, devāmies cauri skaistajam Bosforam un iebraucām Melnajā jūrā. Pametām savējos slavenā gida Atdzimušā Mozus nagos, kurš viņus pierunās sapirkties veselu kuģa kravu rožu eļļas, lieliskus turku tērpus un kaudžu kaudzēm svešzemniecisku mantu, kas viņiem nemūžam nebūs va­jadzīga. Atdzimušais Mozus pieminēts Marrija izcilajos ceļvežos, un līdz ar to viņa karjera nodrošināta. Savu slavu viņš diendienā izbauda ar lepnu prieku. Taču mēs nespējām kāda gida iegribas dēļ atteikties no savas nu jau tik stingri iesakņojušās parašas; nevaram tik vēlīnā ceļojuma posmā pieļaut izņēmumus. Tādēļ, par spīti šā puiša spožajai slavai, par spīti interesantajai iesaukai, ar kuru viņš tā lepojas, mēs viņu saucām par Fergusonu, gluži tāpat kā visus citus gidus. Visu laiku viņš par to sirdī glabāja slēptas dusmas uz mums. Bet mēs jau negribējām viņam ļaunu. Kad viņš, nerēķinādamies ar izdošanām, bija uzcirties košās, platās austrumnieku biksēs, dzeltenās smailpurnu čībās, ugunīgā feskā, zilā zīda jakā, apjozies ar persiešu zīda jostu, aiz tās aizbāzis veselu bateriju milzīgu ar sudrabu rotātu pistoļu un piekāris pie sāniem drausmīgu līku zobenu, tad uzskatīja par neiedomājamu pazemojumu, ka tika uzrunāts par Fergusonu. Bet tur nekas nav līdzams. Mums visi gidi ir Fergusoni. Mēs nespējam izrunāt viņu šaušalīgos ārzemnieciskos uzvārdus.

Sevastopole droši vien ir artilērijas šāviņu visbriesmīgāk sagrautā pilsēta Krievijā vai pat visā pasaulē. Un tomēr mēs priecājamies, ka esam tur iegriezušies, jo nevienā zemē līdz šim nebijām tik draudzīgi uzņemti — šeit piedzīvojām, ka mums pietiek būt amerikāņiem, lai nekādu citu vīzu nevajadzētu. Tikko bijām izmetuši enkuru, kad pilsētas gubernators atsūtīja pie mums uz kuģa ierēdni apvaicāties, vai varot būt mums jel kādā veidā palīdzīgs, un pateikt, lai mēs jūtoties Sevastopolē kā mājās! Ja pazīstat Krieviju, tad zināsiet, ka tā bija izcila viesmīlības izpausme. Krievi parasti pret svešzemniekiem izturas ar lielām aizdomām un bezgala tos nomoka, vilcinoties un neiedomājami sarežģījot iebraukšanas atļauju izdošanu un pasu pārbaudi. Ja mēs būtu kādas citas valsts pilsoņi, mēs būtu trīs dienas gaidījuši iebraukša­nas atļauju Sevastopolē un tikpat ilgi, lai mums atļauj no turienes izbraukt, bet mums atļāva iebraukt un izbraukt, kad vien vēlēsimies. Konstantinopolē visi mūs brīdināja ļoti uzmanīties ar pasēm, skatīties, lai tās būtu kārtībā līdz pēdējam sīkumam, un nešķirties no pases ne mirkli; mums pastāstīja gadījumu par angļiem un citiem ārzemniekiem, kas dienām, nedēļām un pat mēnešiem aizturēti Sevastopolē tādēļ vien, ka pasēs bijušas sīkas neprecizitātes, par kurām to īpašnieki paši nemaz nebijuši vainojami. Es savu pasi biju pazaudējis un ceļoju ar Konstanti­nopolē palikušā kajītes biedra pasi. Katrs, kas izlasītu viņa izskata aprakstu pasē un pēc tam paskatītos uz mani, tūliņ redzētu, ka es viņam nelīdzinos vairāk kā Hēraklam. Tādēļ, izkāpjot Sevastopoles ostā, es drebēju bailēs, domādams, ka tūliņ mani atmaskos un pakārs. Taču mana īstenā pase visu laiku daiļi plīvoja mums virs galvas — tas bija mūsu karogs. Neviens mums citas pases neprasīja.

Šodien pie mums uz kuģa bija daudz krievu un angļu kungu un dāmu, un laiks pagāja ļoti jauki. Viņi visi bija lieliskā omā, un nekad man dzimtā valoda nebija skanējusi tik tīkami kā no šo angļu mutes šinī tālajā zemē. Es krietni daudz izrunājos ar krieviem, jo gribēju rādīties draudzīgs, un viņi tai pašā nolūkā runāja ar mani; esmu pārliecināts, ka tiklab man, kā viņiem tas sagādāja prieku, kaut arī neviens nesapratām ne vārda no sarunas biedra teiktā. Tomēr visvairāk sarunājos ar angļiem, un man kļuva žēl, ka nevaru kādu no viņiem paķert līdzi.

Šodien izstaigājāmies visur, kur vien ienāca prātā, un visnotaļ sastapāmies tikai ar laipnību un atsaucību. Neviens nejautāja, vai mums pases ir vai nav.

Daži augstākie valdības ierēdņi mums ieteica pabraukt ar kuģi jūdzes trīsdesmit tālāk līdz nelielam kūrortam un apmeklēt Krievijas ķeizaru. Viņš tur atpūšoties. Šie ierēdņi paši piedāvājās parūpēties par to, lai mēs tiktu sirsnīgi uzņemti. Ja mēs būtu ar mieru doties turp, viņi teicās ne tikai telegrafēt valdniekam, bet arī nosūtīt speciālu kurjeru, kas pieteiktu mūsu ierašanos. Taču laika mums ļoti maz un, galvenais, gandrīz izbeigušās ogles, tāpēc nospriedām, ka labāk būs atteikties no retā prieka iepazīties ar dzīvu imperatoru.

Sagrautā Pompeja salīdzinājumā ar Sevastopoli ir ļoti labā stāvoklī. Šeit varat skatīties, uz kuru pusi gribat, un neieraudzīsiet nekā cita kā vienīgi drupas, drupas! Māju paliekas, sagrautus mūrus, šāviņu saplosī­tus pakalnus, tikai iznīcību un postu! Liekas, varena zemestrīce izgāzusi savu milzu spēku pār šo nelielo platību. Astoņpadsmit garus mēnešus kara vētras plosīja bezpalīdzīgo pilsētu un padarīja to par skumjāko drupu kaudzi, pār kādu saule jebkad spīdējusi. Neviena māja nav palikusi neskarta, nevienā nav pat iespējams dzīvot. Grūti vispār iedomāties tik briesmīgu, tik pilnīgu sagrāvi. Mājas šeit bijušas pamatīgi būvētas, apšūtas mūra ēkas; lielo vairumu sapostījušas lielgabalu lodes — norāvušas jumtus, sagrāvušas celtnes no bēniņiem līdz pamatam, un tagad pusjūdzes garumā rēgojas rinda skursteņu krāsmatu kā baiga, bezgalīga procesija. Drupām vairs nav ne mazākās līdzības ar cilvēku mājokļiem. Dažām lielākajām celtnēm atrauti stūri, salauztas kolonnas, sašķaidītas karnīzes, sienās izsisti caurumi. Daudzi caurumi ir tik apaļi, tik precīzi, it kā ar svārpstu izurbti. Dažuviet lode nav izsitusies cauri visai sienai, un sienā palikušas tik tīras, gludas trāpījuma pēdas kā slīpēt izslīpētas. Šur tur lielgabala lode iestrēgusi sienā, un no tās ritējušās rūsas asaras iekrāsojušas mūri.

Abi kaujas lauki atradās gandrīz blakus. Malahova redute bija pakalnā pašā pilsētās pievārtē. Redans atradās šautenes šāviena tālumā no Malahova pakalna, Inkermanis — jūdzi, un līdz Balaklavai — vie­nas stundas jājiens. Ierakumi, pa kuriem franči piegāja pie Malahova pakalna un to aplenca, stiepās tik tuvu gar tā nogāzēm, ka krievu artilēristi būtu varējuši tiem trāpīt ar akmehi. Trīs drausmīgas dienas franči allaž no jauna metās uzbrukumā nelielajam pakalnam un asiņainās kaujās tika atsisti. Beidzot viņi pakalnu tomēr ieņēma un padzina krievus, kas mēģināja atkāpties uz pilsētu, bet angļi bija ieņēmuši Redanu, un krieviem priekšā pacēlās liesmu siena; viņiem neatlika cita iespēja kā atgriezties un mēģināt atgūt Malahova pakalnu vai iet bojā tā lielgabalu ugunī. Viņi atgriezās, ieņēma pakalnu, zaudēja to, vēl divas trīs reizes ieņēma, taču izmisuma varonība bija veltīga, un galu galā viņiem tomēr vajadzēja atkāpties.

Baismie kaujas lauki, kur plosījās tik negantas nāves aukas, tagad ir klusi un mierīgi; nedzird ne skaņas, neredz nevienas dzīvas radības, visapkārt sastindzis klusums, pilnīga iznīcība.

Te nebija nekā, ko darīt, un tāpēc visi metās suvenīru medībās. Kuģi ar tiem piekrāva stāvgrūdām. Suvenīrus stiepa no Malahova pakalna, no Inkermaņa, no Balaklavas — no visurienes. Stiepa lielga­bala lodes, salauztus šauteņu lādējamos kokus, šāviņu šķembas — tik daudz dzelžu, ka kravas pietiktu veselai liellaivai. Daži sastiepa uz kuģa pat kaulus — ar lielām pūlēm, no tālām vietām — un jutās ļoti apbēdināti, kad no kuģa ķirurga uzzināja, ka tie ir tikai mūļu un vēršu kauli. Es jau priekšlaikus sapratu, ka Blihers tādu izdevību kā šī garām nelaidīs. Viņš atnesa veselu pilnu maisu un grasījās iet vēl otrreiz. Es viņu tomēr pierunāju neiet. Savu kajīti viņš jau pārvērtis par ceļojumā savāktas drazas muzeju. Pašlaik viņš lipina trofejām klāt etiķetes. Nesen pacilāju vienu guvumu, uz kura bija rakstīts: «Krievu ģenerāļa fragments». Iznesu to ārā, kur labāka gaisma, un apskatīju — tas bija atlauzts zirga žokļa gabals ar dažiem zobiem. Nenoturējos un nikni iesaucos:

—«Krievu ģenerāļa fragments»! Kāds absurds! Vai tad jūs nekad nepieņemsieties prātā?

Viņš it mierīgi atteica:

— Neskaistieties — večiņa to nemanīs.— (Viņa krustmāte.)

Šitais cilvēciņš sācis vākt suvenīrus bez jēgas un apdoma, samet

visus vienā kaudzē un pēc tam rāmā garā salipina tiem virsū etiķetes, nerūpēdamies ne par īstumu, ne par atbilstību, pat ne par ticamību. Redzēju, kā viņš pāršķeļ akmens šķembu divās daļās, vienai pielipina etiķeti «Šķemba no Dēmostena kanceles», bet otrai —«Gabaliņš no Abelāra un Eloīzas kapenēm». Reiz redzēju viņu pagrābjam ceļmalā riekšavu oļu un vēlāk uz kuģa iereģistrējam kā atradumu divdesmit dažādās vēsturiski slavenās vietās, kas atrodas piecsimt jūdžu attālumā cita no citas. Es, protams, biju ļoti sašutis par šādu apgrēcību pret saprātu un patiesību, bet tas neko nelīdzēja. Saņēmu to pašu mierīgo, nesatricināmo atbildi, ko vienmēr:

— Tam nav nekādas nozīmes — večiņa neko neatšķirs.

Kopš mūsu kvartetam laimējās pusnakts ekskursijā nokļūt Atēnās, viņam nav lielāka prieka kā izdāļāt pasažieriem pa olītim no Marsa pakalna, no kura sludināja Sv. Pāvils. Oļus viņš pagrāba krastmalā pretī tai vietai, kur stāvēja kuģis, bet apgalvo, ka dabūjis tos no mums. Lai jau! Es netaisos viņa blēdības atklāt: viņam tas sagādā prieku, un ļaunums nevienam no tā neceļas. Galu galā viņš nav sliktāks par citiem. Esmu ievērojis, ka visi ceļotāji papildina savas kolekcijas tādā pašā veidā. Es vairs nekad, kamēr vien dzīvošu, neticēšu suvenīriem.