Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

10. NODAĻA 4. JŪLIJS UZ JŪRAS * SAULRIETS VIDUSJŪRĀ * «ORĀKULS» IZSAKA SAFAS DOMAS * SVINĪBU CEREMONIĀLS * KAPTEIŅA RUNA * REDZAMA FRANCIJA! * NEIZGLĪTOTAIS IEZEMIETIS * NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS * MARSEĻĀ * NOKLĪDUSI PILSĒTĀ * ATRASTI * AINIŅA FRANČU GAUMĒ

Ceturto jūliju* nosvinējām uz «Kveikersitijas» okeāna vidū. Tā visādā nozīmē bija īsta Vidusjūras diena: dzidra un jauka. Debesis bez mākoņiem; spirgts vasaras vējiņš; saulstaru spozme, kas līksmi dejoja pa rotaļīgiem vilnīšiem, nevis baltkrēpjainiem viļņu kalniem; un zem mums tik brīnišķīgi zila jūra, tik krāšņi, mirdzoši zila, ka spēj ar savu skaistumu aizkustināt pat visprozaiskāko dvēseli.

Pat saulrieti Vidusjūrā ir skaisti — parādība, kas uz zemeslodes sastopama visai reti. Tovakar, kad devāmies projām no Gibraltāras, skarbā, bargā klints šķita peldam zeltainā miglojumā — tik liegā, tik bagātās nokrāsās, tik burvīgā, sapņainā dūmakā, ka pat Orākuls — vecā, sirdsšķīstā, jūsmīgā, nepārspējamā pļāpukule, nelikās dzirdam vakariņu gongu, bet palika baudīt skaistumu.

— Grandioza, vai ne?— viņš sacīja.— Mūsu pusē taču nekā tam­līdzīga nav? Nav redzēts. Pēc manām domām, šiem efektiem pamatā, tā sacīt, ir augstā refrižeritāte, kas rodas saules diramiskajā kom­binācijā ar Jubitera perihēlija limfātiskajiem spēkiem. Kā jums liekas?

— O! Liecieties jel reiz gulēti— noteica Dens un aizgāja.

— Kā tad — ja viens izsaka argumentu, ko otrs nespēj atspēkot, tad sūta tikai gulēt. Dens nekad nevar pastāvēt disputā ar mani. Un viņš pats to zina. Ko jūs par to teiksiet, Džek?

— Vai, doktor, nemokiet mani ar savām enciklopēdijas blēņām! Es taču jums nekā ļauna nedaru, vai ne? Nu, tad lieciet arī jūs mani mierā!

— Tā. Viņš arī aizgāja. Ir gan tie jaunie puiši, grib strīdēties ar veco Orākulu, kā viņi mēdz mani saukāt, bet šis vecais vīrs viņiem ir pārāk ciets rieksts. Varbūt arī dzejnieks Lerjets nav apmierināts ar šiem secinājumiem?

Dzejnieks atbildēja ar barbarisku rīmi un nogāja lejā.

— Rādās, ka arī viņš nespēj turēt man līdzi. Bet no viņa es arī neko neceru. Nekad man nav gadījies sastapt dzejnieku, kurš kaut ko sajēdz. Tūliņ viņš noies lejā, sakals četrus blēņu pantus par to veco klinti un uzdāvinās tos kādam konsulam, locim vai nezin kam citam, ko pirmo satiks un kam viņš cer imponēt. Žēl gan, ka šito mēnessērdzīgo kāds nenogrābj un neizpurina no viņa visu dzejas drazu uzreiz. Kālabad gan cilvēks nevar ziedot savu intelektu kaut kam vērtīgam? Gibonam, Hipokrātam, Sarkofāgam un visiem seno laiku filozofiem bija zobs uz dzejniekiem …

— Doktor,— es sacīju,— kad jūs sākat izgudrot autoritātes, arī es iešu projām. Kaut arī jūs pār mēru lietojat daudzzilbju vārdus, man ļoti patīk ar jums sarunāties, kamēr par saviem filozofiskajiem spriedumiem atbildat pats; bet, kad jūs sākat lidināties pa mākoņiem, kad sākat to pierādīšanai balstīties uz autoritātēm, kas dzimušas jūsu fantāzijā, es vairs nespēju jums uzticēties.

Tas bija īstais veids, kā doktoram paglaimot. Viņš nosprieda, ka es atzīstos bailēs ielaisties ar viņu strīdā. Bez mitas viņš vajāja pasažierus ar dziļu domu pilnām problēmām, ietērpdams tās vārdos, ko neviens nespēja saprast; nabaga upuri izturēja šīs mocības pāris minūšu, tad pameta kaujas lauku. Šādā veidā pieveicot dienā kādu pusduci pretinieku, triumfs šķita pietiekams; no šā brīža viņš starodams klīda pa klāju, mīļi, dziļā mierā un svētlaimīgi uzsmaidīdams katram pretimnācējam.

Taču esmu novirzījies no temata. Ceturtā jūlija rītu pavēstīja mūsu divu lepno lielgabalu zalve —, lai dzird un zina visi, kas pamodušies. Tomēr daudzi no mums šo vēsti uzzināja tikai vēlāk no kalendāra. Tika uzvilkti visi karogi, izņemot kādu pusduci, ar kuriem izrotāja klāju, un kuģis drīz vien sāka izskatīties kā daždien svētkos. Rīta cēlienā notika sapulces, kurās izvēlēja dažādas svētku ceremoniju rīcības komitejas. Pēcpusdienā visi, kas atradās uz kuģa, sapulcējās apakšējā klāja nojumē; flauta, astmatiskais melodikons un diloņslimā klarnete sakropļoja «Zvaigžņoto karogu», koris to iedzina aizsegā, bet Džordžs ar sevišķi griezīgu spiedzienu noslēguma notī to nogalināja. Neviens nesēroja.

Ar trīskārtīgu urrāl «iznesām līķi» (šis joks nebija ieplānots, un es zem tā neparakstos), tad priekšsēdētājs, kas prezidēja aiz tauvu kastes, kurai bija pārsegts nacionālais karogs, deva vārdu «Lasītājam», kurš piecēlās un nolasīja to pašu vecveco Neatkarības Deklarāciju, kuru esam tik bieži noklausījušies, nepievēršot nekādu uzmanību saturam; pēc tam priekšsēdētājs izsauca priekšā šāsdienas «Oratoru», kas noskandēja to pašu vecveco runu par mūsu nacionālo diženumu, kurai mēs ticam kā dievvārdam un kaisli aplaudējam. Kad viņš bija beidzis, koris atkal pacēla balsis un kopā ar sēri raudošajiem instrumentiem sāka slepkavot «Slava tev, Kolumbija!»; tai mirklī, kad uzvara svaru kausos sāka aizdomīgi svārstīties, Džordžs ieslēdza savu drausmīgi griezīgo «meža zoss saucienu», un koris, protams, uzvarēja. Viens no garīdzniekiem noskaitīja īsu pateicības lūgsnu, un mūsu neieilgusī patriotiskā sanāksme beidzās. Vismaz Vidusjūrā Ceturtajam jūlijam briesmas vairs nedraudēja.

Pie vakariņu galda viens no kuģa virsniekiem izteiksmīgi nolasīja labu pašsacerētu dzejoli un svētku gadījumam par godu tika uzsaukti trīspadsmit tosti, kuriem izlietoja vairākas kastes šampanieša. Runas gandrīz bez izņēmuma bija nebaudāmas. Patiesībā visas, ar vienu vienīgu izņēmumu. Kapteiņa Dunkana runa bija laba. Viņš sa­cīja:

— Lēdijas un džentlmeņi! Lai mēs visi nodzīvojam līdz zaļam vecumam labklājībā un laimē! Stjuart, atnesiet vēl kasti šam­panieša!

Runa tika uzņemta ļoti atzinīgi. Svinības noslēdza vēl viena no brīnumainajām ballēm uz augšējā klāja. Taču mēs nebijām raduši dejot, kad viļņi nešūpo kuģi, un nekas īsti labs nesanāca. Kopumā tas tomēr bija brašs, līksms un tīkams Ceturtais jūlijs.

Nākamās dienas vakarā, visiem skursteņiem kūpot, iestūrējām cēlās pilsētas Marse|as mākslīgajā ostā un redzējām, kā rieta saule apzelti daudzos baznīcu torņus un cietokšņu mūrus, ar liegu mirdzumu pārlej zaļās āres, vēl jo skaistāk izceļot baltās villas, kas, izbārstītas ainavā, to tīkami atdzīvina. (Autora tiesības aizsargātas ar likumu.) Piestātnē laipas nebija izliktas, un mēs netikām no kuģa krastā. Tas bija ļoti sāpīgi. Mēs degām nepacietībā — gribējām redzēt Franciju! īsi pirms tumsas iestāšanās mūsu trijotne vienojās ar kādu laivinieku, kas atļāva izmantot par laipu savu laivu, kuras viens gals atradās zem mūsu trapa, bet otrs — pie muliņa. Iekāpām laivā, un laivinieks moži sāka irties ārā ostā. Es viņam franciski uzbildu, ka mūsu vienīgā vēlēšanās ir pārkāpt no viņa laivas uz krastu, un apvaicājos, kalab viņš iras projām no piekrastes. Viņš atbildēja, ka nesaprotot. Es atkārtoju. Viņš atkal nesaprata. Laikam taču nenieka nejēdza no franču valodas. Izmēģinā­jās dakteris, bet viņš nesaprata arī dakteri. Palūdzu, lai laivinieks paskaidro savu rīcību. Viņš paskaidroja. Tagad es nesapratu viņu. Dens sacīja:

— Klausies, vecais muļķi, stumies uz piestātni! Tā ir tā vieta, kur mums jātiek!

Mēs rāmi aizrādījām Denam, ka nav nekādas jēgas ar šo ārzem­nieku sarunāties angliski, lai Dens tomēr ļauj mums visu nokārtot franču valodā un neierāda svešzemniekam, cik mēs esam ne­kulturāli.

— Lūdzu, turpiniet, turpiniet vien,— viņš atteica,— tā ir jūsu darīšana. Negribu iejaukties. Tikai — ja jūs vēl ilgi runāsiet savā franču mēlē, viņš nemūžam neuzzinās, kurp mēs vēlamies nokļūt. Tādas ir manas domas.

Par šo piezīmi mēs viņu bargi norājām un piebildām, ka vēl nekad neesam redzējuši muļķi, kurš piedevām nebūtu iedomīgs. Francūzis atkal ierunājās, un dakteris teica:

— Nu redzi, Den, viņš saka, ka taisoties aller uz douane. Tas nozīmē, ka viņš mūs aizvedīs uz viesnīcu. Bet, zināms — mēs jau nesaprotam franciski.

Tas bija belziens pa žokli, kā teiktu Džeks. Tas apklusināja visas mūsu neapmierinātā biedra kritiskās piezīmes. Izlavierējām starp veselu flotili varenu tvaikoņu un pēdīgi piestūrējām akmenī izmūrētai piestātnei pie kaut kādas valdības ēkas. Nebija grūti saprast, ka douane nozīmē muitnīcu, nevis viesnīcu. Taču par to neviens neieminējās. Apburošā franču laipnībā muitnieki tikai pavēra un tūliņ atkal aizvēra mūsu somas, nemaz nepārbaudīja mūsu pases un palaida mūs, lai ejam savu ceļu. Apstājāmies pie pirmās ceļā pagadījušās kafejnīcas un gājām iekšā. Veca sieviete mūs apsēdināja pie galdiņa un gaidīja, ko pasūtīsim. Dakteris sacīja:

Dāma izskatījās apjukusi. Dakteris atkārtoja, rūpīgi artikulēdams katru vārdu:

— Avez-vous du vin?

Dāma apjuka vēl vairāk nekā pirmāk. Es teicu:

— Dakter, tavai izrunai ir kaut kāda vaina. Ļauj man pamēģi­nāt. Madame, avez-vous du vin? Nekā. Turpiniet vien no­pratināšanu!

— Madame, avez-vous du vin — ou fromage — pain — marinētas cūku kājiņas — beurre — des oeufs — du boeuf — mārrutki, skābi kāposti, zupa — kaut kas, vienalga, kas, ko kristīga cilvēka vēders spēj ņemt pretī!

Viņa atbildēja:

— Paldies dievam! Kādēļ uzreiz nerunājāt angliski? Es jūsu nešķīstajā franču mēlē nekā nejēdzu.

Neapmierinātā ekskursijas dalībnieka pazemojošās, zobgalīgās piezī­mes sabojāja mums vakariņas, nikni klusējot, mēs tās nokopām, cik ātri spējām. Te nu mēs bijām skaistajā Francijā, lielā mūra namā ar īpatnēju arhitektūru, mums visapkārt rēgojās mazsaprotami franču uzraksti un bārdaini franči, lēnām, bet noteikti modinot apziņu, ka beidzot, bez mazākajām šaubām patiesi esam skaistajā Francijā, visu pārējo aizmirsdami, uzsūcam sevī tās gaisotni, tikko sākam šā piedzīvo­juma jauko romantiku visā tās burvībā, un tieši šādā mirklī viena kaulaina veča iekrīt vidū ar savu barbarisko angļu valodu un izgaisina brīnišķīgo vīziju visos vējos! Tas bija drausmīgi.

Devāmies meklēt pilsētas centru, šad tad apvaicādamies, uz kuru pusi jāiet. Ne reizes mums neizdevās panākt, lai kāds saprastu, ko tieši mēs gribam, un arī mums nelaimējās izprast, ko tieši mums atbild, taču visi norādīja, jā, itin visi kaut ko rādīja ar rokām, mēs noklausījāmies un teicām «Mērci, monsieur», tādējādi tomēr svinēdami triumfu pār neapmierināto ekskursijas dalībnieku. Šīs uzvaras viņu tracināja, un viņš jo bieži apvaicājās:

— Ko tas pirāts sacīja?

— Ko? Viņš mums paskaidroja, pa kuru ceļu jāiet uz Grand Casino.

— Bet ko viņš īsti teica?

— Nu nav svarīgi, ko viņš sacīja — mēs viņu sapratām. Šie ir izglītoti cilvēki, ne tādi kā tas stulbais laivinieks.

— Man gan labāk patiktu, kaut viņi būtu pietiekami izglītoti, lai cilvēkam pateiktu virzienu, kā var aiziet kaut kur, jo mēs veselu stundu riņķojam pa apli. Šitai vecajai aptiekai es drasēju garām jau septīto reizi.

Mēs atbildējām, ka tie ir zemiski, ļauni meli (bet labi zinājām, ka nav). Skaidrs, ka vēlreiz uz aptieku izkulties nedrīkstēja — mēs joprojām varam pajautāt ceļu, bet mums jāizvairās sekot norādīju­miem ar roku, ja ceram iemidzināt neapmierinātā ekskursijas dalīb­nieka aizdomas.

Ilgi ejot pa gludajām, asfaltētajām ielām, kurām abās pusēs pacēlās lieli, jauni krēmkrāsas mūra tirdzniecības nami — viens gluži tāds pats kā pārējie un viens kvartāls apmēram jūdzes garumā, gluži tāds pats kā iepriekšējais, un viss spoži apgaismots, mēs beidzot nokļuvām uz galvenās ielas. Visapkārt košas krāsas, vesela mirdzošu gāzes spuldžu konstelācija, uz ietvēm gaišās, spilgtās drēbēs ģērbušos vīriešu un sieviešu ņudzeklis — steiga, dzīvība, rosme, kustība, čalas, sarunas, smiekli uz katra soļa! Atradām «Grand Hotel du Louvre et de la Paix» un uzrakstījām, kas esam, kur dzimuši, nodarbošanos, pēdējo vietu, no kuras esam ieradušies, precējušies vai ne un vai esam ar šo stāvokli apmierināti, cik mums gadu, kurp dosimies tālāk un kad ceram tur nokļūt, un vēl labu daļu šādas vai līdzīgas, tikpat svarīgas informācijas — visu par prieku viesnīcas īpašniekam un slepenpolici­jai. Nolīgām gidu un tūdaļ sākām pilsētas apskati. Šis pirmais vakars franču zemē mūs apreibināja. Neatceros ne pusi to vietu, kur bijām vai ko redzējām; mums nebija noskaņojuma kaut ko uzmanīgi aplūkot, gribējās tikai skatīties un iet — iet, kustēties, neapstāties! Pār mums bija nolaidies šās zemes gars. Beidzot vēlā stundā piesēdām pie galdiņa «Grand Casino» un pasūtījām šampanieti bez mēra un apdoma. Ir tik viegli tēlot aristokrātu, ja tas gandrīz nekā nemaksā! Šajā žilbinošajā vietā bija sapulcējies kāds pustūkstotis ļaužu. Tā man likās, bet sienas tapešu vietā bija vienos spoguļos, tādēļ īsti nevarēja noteikt — izskatījās, it kā tur būtu vai simttūkstoš apmeklētāju. Jauni, modlgi ģērbušies franti, elegantas sievietes, arī veci kungi un dāmas, visi sēdēja pa pāriem un pulciņos pie neskaitāmiem galdiņiem ar marmora virsu, ēda izmeklētas vakariņas, dzēra vīnu un čaloja tā, ka man apreiba galva. Zāles viņā galā bija estrāde un liels orķestris; ik pa brīdim uz skatuves iznāca aktieri traki jocīgos tērpos un, spriežot pēc viņu ērmīgās izdarīšanās, dziedāja ekstravagantas, jocīgas dziesmas, bet klausītāji tikai mazliet pieklusināja balsis un skeptiski palūkojās uz skatuves pusi, neviens nepasmaidīja, neviens ne reizītes ne- aplaudēja! Un es vienmēr biju domājis, ka franči smejas par pēdīgo nieku.