Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

8. NODAĻA SENĀ MAROKAS PILSĒTA TANŽERA * NEPARASTI SKATI * SENATNES ŠŪPULIS * KĻŪSTAM BAGĀTI * KĀ ĀFRIKA APLAUPA PASTA PĀRNĒSĀTĀJUS * CIK BĪSTAMI MAROKA BŪT TURĪGAM

Karaliski! Lai tiem, kas ceļo pa Spāniju, tiek savs prieks, mūsu nelielo sabiedrību pilnā mērā apmierināja Marokas sultāna valstība. Spāniju un Gibraltāru bijām atskatījušies gana. Tanžera ir īstā vieta, pēc kuras visu laiku bijām ilgojušies. Visur citur līdz šim bijām sastapuši svešatnīga izskata lietas un svešatnīga izskata ļaudis, tomēr allaž sajaukumā ar pazīstamām lietām un cilvēkiem, tādēļ situācijai zuda liela daļa svaiguma burvības. Mums gribējās redzēt kaut ko pilnīgi svešzemniecisku — svešzemniecisku no augšas līdz apakšai, svešzemniecisku no vidus līdz malām, no iekšpuses un ārpuses un riņķī apkārt, redzēt kaut ko tādu, kam nepiemistu ne nieciņš, kas atšķaida svešzemnieciskumu, nekas, ko varētu pielīdzināt jel kurai tautai vai zemei! Un, raugi! Tanžerā mēs to atradām. To, ko ieraudzījām šeit, līdz šim bijām redzējuši vienīgi bildēs, un bildēm mēs nenoticējām. Tagad ir citādi. Senāk domājām, ka bildēs viss pārspīlēts, ka tās ir pārāk ērmotas, pārāk sadomātas, lai atspoguļotu īstenību. Kur nu! Tās nav bijušas pietiekami krāšņas, nav bijušas pietiekami tēlainas un izteiksmīgas, nav atspoguļojušas ne pusi no īstās dzīves. Ja vispār

pasaulē ir kādas ārzemes, tad Tanžera ir šī vieta, un, izņemot «Tūkstots un vienas nakts pasakas», nevienā citā grāmatā nav atrodams tās īstais gars. Šeit neredz neviena baltā cilvēka, tomēr ļaužu visapkārt kā jūra. Pilsēta ir pārapdzīvota un apžņaugta ar biezu, vairāk nekā tūkstoš gadu vecu mūri. Gandrīz visas mājas ir vienstāva vai divstāvu celtnes, no ārpuses nobalsinātas, kantainas kā galantērijas piederumu kastes, jumti plakani kā grīda, nevienas karnīzes, baltas no augšas līdz apakšai — tā ir ar sniegbaltām kapenēm blīvi piebāzta pilsētai Virs durvīm arka, kādas parasti redzamas gleznās, kur attēlotas mauru celtnes; grīdas izliktas raibiem mozaīkas rombiem; tās ir Fesas cepļos apdedzinātas daudzkrāsainas porcelāna plātnītes vai sarkanas flīzes un ķieģeļi, kurus laika zobs nespēj sagrauzt; istabās nav citu mēbeļu kā vien dīvāns (jūdu mājās). Kas atrodas mauru namos, to mēs nemūžam neuzzināsim: neviens kristiešu suns netiek ielaists viņu svaidītajos mitekļos. Ielas ir īsti austrumnieciskas — daža trīs, daža sešas pēdas plata un tikai viena vai divas — divpadsmit pēdu platas; lielāko daļu ieliņu var nosprostot viens šķērsām iestājies cilvēks. Vai nav īsti austrumnieciska aina?

Ielās redz vingros tuksneša dēlus — beduīnus un staltus maurus, kuri lepojas ar vēsturi, kas aizsniedzas pirmslaiku krēslībā; jūdus, kuru senči atbēguši šurp pirms ilgiem gadsimtiem; melnīgsnējos kalniešus — rifus, kas ir dzimuši slepkavnieki; melnum melnus nekrāsotus nēģerus; bļaustīgus dervišus un simt dažādu cilšu arābus — visvisādus svešzem- nieciskus ļaudis, ko gaužām interesanti aplūkot.

Viņu dīvainos tērpus vispār nav iespējams aprakstīt. Piemēram, šis bronzas krāsas maurs — galvā milzīgs balts turbāns, mugurā krāšņi izrakstīts kamzolis, ap vidukli vairākkārt aptīta zeltītiem un sarkaniem diegiem izšūta josta, bikses sniedzas tikai nedaudz zem ceļgala, bet tām iztērēti divdesmit jardi auduma, lieli kaili, kājās dzeltenas čībukurpes, rokā neiedomājami gara šautene — un tas ir vienkāršs kareivis, bet es iedomājos, ka tas ir pats sultāns. Veci mauri plīvojošām, sirmām bārdām tērpušies garos, baltos apmetņos ar lielām kapucēm; beduīni garos, svītrainos, kapučainos apmetņos; nēģeri un rifi ar noskūtām galvām, uz kurām atstāta tikai viena matu šķipsna aiz auss vai pakausī; dažnedažādi barbari ērmotos tērpos, visi vairāk vai mazāk noskranduši. Mauru sievietes no galvas līdz kājām ievīstījušās rupjos, baltos audeklos, un viņu dzimums nosakāms tikai pēc tā, ka neievīstīta atstāta viena acs; viņas nekad neuzlūko savas tautības vīriešus, un arī tie atklātībā neuzlūko viņas. Pilsētā ir pieci tūkstoši ebreju zilos, apjoztos kaftānos, čībukurpēs, mazām benītēm uz pakauša; matus viņi valkā līdz pieres vidum nosukātus un apgrieztus pēc tās modes, kādā tos šeit Tanžerā grieza viņu senči pirms neskaitāmiem gadsimtiem. Viņi staigā kailiem lieliem. Deguni viņiem līki, turklāt visiem pilnīgi vienādi veidoti. Viņi cits citam tik līdzīgi, ka bezmaz varētu domāt, ka tie ir vienas ģimenes piederīgie. Sievietes ir apaļīgas un glītas un vispatīka­mākajā kārtā uzsmaida kristīgajiem.

Kāda jocīga veca pilsētai Senatnes pieminekļu vidū smiekli, joki un mūsdienu frivolā tērgāšana šķiet īsta profanācija. Tik cienījamai senatnei kā šī piemērota vienīgi Pravieša dēlu krāšņā valoda un rāmā runa. Šeit ir pussagruvis mūris, kas bija vecs jau tad, kad Kolumbs atklāja Ameriku; vecs jau tad, kad Pēteris Vientuļnieks* sauca kopā viduslaiku bruņiniekus posties pirmajam Krusta karagājienam; bija vecs jau tad, kad Kārlis Lielais ar saviem paladīniem senajos teiksmu laikos aplenca apburtas pilis un cīnījās ar milžiem un ļauniem gariem; tas bija jau vecs, kad Kristus ar saviem mācekļiem staigāja pa pasauli; mūris stāvēja turpat, kur stāv tagad, jau tad, kad skanēja Memnona* balss un cilvēki tirgojās seno Tēbu ielās!

Feniķieši, kartāgieši, angļi, mauri, romieši cīnījušies par Tanžeru. Visi to ir ieguvuši, un visi atkal pazaudējuši. Noskrandis austrumnie­ciska izskata vecs nēģeris no kādas nezināmas vietas Āfrikas vidienē tecina kazādas maisā ūdeni no nomelnējušas, apdrupušas strūklakas, ko pirms divpadsmit gadsimtiem izbūvējuši romieši. Turpat ir Jūlija Cēzara pirms deviņpadsmit gadsimtiem celta tilta sabrukusi arka. Uz šā tilta varbūt stāvējuši cilvēki, kas redzējuši Kristusbērnu Jaunavas Marijas rokās.

Netālu atrodas kuģu būvētavas drupas, kur Cēzaram laboja kuģus un piekrāva tos ar labību, kad viņš piecdesmit gadus pirms kristīgās ēras sākuma devās karagājienā uz Britāniju.

Tā vien liekas, ka šeit zem klusajām zvaigznēm drūzmējas senaizmir­stu laikmetu rēgi. Mans skatiens kavējas vietā, kur kādreiz stāvējis piemineklis, kuru redzējuši un aprakstījuši romiešu vēsturnieki pirms nepilniem divtūkstoš gadiem un uz kura bijis uzraksts:

MĒS ESAM KANAANIEŠI, KURUS TAS JŪDU LAUPĪTĀJS JOZUA IZDZINA NO KANAĀNAS ZEMES.

Jozua viņus izdzina, un viņi pārcēlās šurp. Nedaudzas jūdzes no šejienes mīt jūdu cilts, kuru senči atbēguši šurp pēc nesekmīgas sacelšanās pret ķēniņu Dāvidu; lāsts vēl joprojām guļ pār šās cilts pēcnācējiem, un tie turas nomaļus.

Tanžeras vārds vēsturē sastopams jau tristūkstoš gadu ilgotnē. Tanžera, kaut arī mazliet neparasta, tomēr bija pilsēta, kad pirms četriem gadu tūkstošiem šeit ieradās Hērakls ar savu lauvas ādu ap pleciem. Šajās pašās ielās viņš sastapa šīs zemes valdnieku Anītiju un pāršķēla ar savu milnu tam galvu, jo viņos laikos džentlmeņiem bija parasts šādā veidā kārtot savas attiecības. Tanžeras (toreiz pilsētu sauca par Tingisu) ļaudis dzīvoja šausmīgi primitīvās būdās, ģērbās zvērādās, visur nēsāja līdzi milnas un bija tikpat neganti kā plēsīgie zvēri, ar kuriem viņiem nemitīgi vajadzēja karot. Taču vispār tā bija kungu cilts, jo nestrādāja. Viņi pārtika no dabas veltēm. Valdnieka rezidence atradās slavenajā Hesperīdu dārzā*— septiņdesmit jūdžu gar krastmalu no šejienes. Dārzs ar zelta āboliem (apelsīniem) pazudis uz visiem laikiem — no tā nav palikušas nekādas pēdas. Antīkās pasaules pētnieki pieļauj, ka tāds stiprinieks kā Hērakls varbūt vecos laikos ir gan dzīvojis, un atzīst, ka tas bijis uzņēmīgs un enerģisks vīrs, tomēr izsludināt viņu par īstu dievu nav ar mieru, jo tas nebūtu saskaņojams ar konstitūciju.

Netālu no šejienes, pie Spartela raga, atrodas leģendārā Hērakla ala, kur varonis slēpies, kad bija uzvarēts un padzīts no Tanžeras zemes. Alas iekšiene no vienas vietas aprakstīta ar tekstiem mirušajās valodās, kas mani spiež domāt, ka nekāds lielais ceļotājs Hērakls vis nebūs bijis, jo tad viņš nebūtu rakstījis dienasgrāmatu.

Piecu dienu ceļojumā, tātad apmēram divsimt jūdžu, no šejienes redzamas kādas senpilsētas drupas, par kurām nekā nezina stāstīt ne vēsture, ne teiksmas. Taču saglabājušās arkas, kolonnas un statujas liecina, ka to visu cēluši izglītoti cilvēki.

Veikali Tanžerā telpas ziņā nav lielāki kā parasta vannasistaba civilizētajās zemēs. Musulmaņu tirgotājs, skārdnieks, kurpnieks vai sīklietu pārdevējs visnotaļ sēž, kājas krusteniski salicis, uz grīdas un ar roku pasniedzas pēc pieprasītās mantas. Veselu kvartālu šādu balož- būdu var noīrēt par piecdesmit dolāriem mēnesī. Tirdzinieki stāvgrū­dām piekrāvuši tirgus laukumu ar vīģu, dateļu un meloņu groziem, bet starp tiem lavierē nastām apkrauti ēzelīši, kas augumā nav lielāki par ņūfaundl'endiešu šķirnes suņiem. Aina ir dzīva, gleznaina un pēc smaržas atgādina policijas iecirkni. Ebreju naudas mijēji tuvumā uzslējuši savas būdas un augu dienu skaita vara naudu, pārberot to no viena groza otrā. Manuprāt, daudz naudas viņi šajā zemes malā nekaļ. Vienu monētu man gadījās redzēt, bet tā bija kalta pirms četrsimt vai piecsimt gadiem un pagalam nodilusi un saskrambāta. Šīs monētas nav diezcik vērtīgas. Džeks aizgāja samainīt vienu napoleonu, lai būtu piemērota nauda, ar ko iepirkties par šejienes zemajām cenām, un atgriezies sacīja, ka esot iztukšojis visu banku, esot nopircis vienpad­smit kvartus monētās, un firmas vadītājs izgājis uz ielas aizņemties trūkstošo summu. Es pats nopirku gandrīz puspintas monētu par vienu šiliņu. Taču es pārāk nelepojos ar to, ka man tagad ir tik daudz naudas. Pret bagātību esmu vienaldzīgs. Mauriem ir mazas sudraba monētas un arī nelieli sudraba stienīši, katrs viena dolāra vērtībā. Stienīši apgrozībā nonāk reti — tik reti, ka noskrandis arābs, tādu ieraudzījis, lūdz, lai viņam atļauj to noskūpstīt.

Viņiem ir arī mazas zelta monētiņas divu dolāru vērtē. Šai sakarā es kaut ko atcerējos. Kad Maroka karo, vēstules pa visu valsti pārvadā arābu kurjeri, pieprasot par pasta piegādi augstu samaksu. Pat vēl tagad viņiem šad tad gadās krist marodieru nagos, un tie viņus aplaupa.

Tādēļ, pieredzes brīdināti, viņi, tikko savākuši maksu divu dolāru vērtībā, iemaina to pret mazo zelta monētiņu un, tiklīdz mana tuvojamies laupītājus, monētu norij. Viss gāja labi un gludi, līdz viltību atklāja; pēc tam marodieri gluži vienkārši iedeva atjautīgajam Savie­noto Valstu pasta sūtījumu iznēsātājam caurejas zāles un aizkavēja viņu, līdz sagaidīja rezultātu.

Marokas sultāns ir nežēlīgs despots, un viņa augstie virsnieki ir tādi paši despoti, tikai mazākos ietvaros. Likumīga nodokļu sistēma šeit nepastāv, bet, kolīdz sultānam vai kādam pašā ievajagas naudas, viņi to pieprasa noskatītam bagātniekam, un tam jāvelk vien maks no kabatas ārā vai jāiet cietumā. Tālab tikai retais Marokā uzdrošinās būt bagāts. Tāda greznība var pārāk dārgi maksāt. Bagātam cilvēkam allaž gribas ar bagātību padižoties, bet sultāns agrāk vai vēlāk viņu par kaut ko apsūdzēs — nav svarīgi, par ko — un konfiscēs mantu. Sultanātā, protams, netrūkst bagātnieku, taču naudu tie ir droši noglabājuši un paši, izlikdamies par nabagiem, staigā drisku driskās. Taču sultāns bieži vien liek apcietināt vīru, ko tur aizdomās par bagātības nozie­gumu, un padara viņam dzīvi tik nepatīkamu, ka viņš spiests atklāt, kur savu mantu noracis.

Gan mauri, gan jūdi dažkārt meklē palīdzību pie ārzemju konsuliem un tad var, droši no soda, mierīgi rādīt sultānam savu bagātību.