Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

36. NODAĻA DEVIŅI TŪKSTOŠI JŪDŽU UZ AUSTRUMIEM * AMERI­KĀŅU PILSĒTAI LĪDZĪGA KRIEVIJAS PILSĒTA * NOKAVĒ­TA PATEICĪBA * VIZĪTE PIE VISKRIEVIJAS PATVALDNIE­KA

Esam aizkuģojuši tik tālu uz austrumiem — simt piecdesmit piecus garuma grādus no Sanfrancisko, ka mans pulkstenis vairs nespēj «tikt laikam līdzi». Nabadziņš zaudējis dūšu un apstājies. Laika starpība starp Sevastopoli un Klusā okeāna piekrasti ir milzīga. Kad šeit pulkstenis rāda sesto rīta stundu, tad Kalifornijā cilvēki vēl dzīvo aizviņā nedēļā. Tāpēc var piedot, ka laika skaitīšana mums mazliet sajukusi. Šis nekārtības un raizes par sajukumu laikā mani satrauca ne pa jokam, es nobijies domāju, ka mans saprāts nopietni skarts un es vairs nekad netikšu skaidrībā par pareizu laiku; taču tad, kad pārliecinājos, cik precīzi izjūtu, ka pienācis laiks pusdienot, manu dvēseli pārņem dziļš miers un mani vairs nenomāc ne bailes, ne šaubas. No Sevastopoles Odesa atrodas apmēram divdesmit stundu braucienā ar kuģi, un tā ir Melnās jūras galējā ziemeļu osta. Devāmies turp galvenokārt pēc oglēm. Pilsētā ir simt trīsdesmit trīs tūkstoši iedzīvo­tāju, un tā aug straujāk nekā jebkura cita neliela pilsēta ārpus Amerikas. Odesa ir brīvosta un Eiropas lielākais labības tirgus. Tās reids ir kuģu pilns. Inženieri strādā pilnā sparā, lai atklāto reidu pārbūvētu par plašu mākslīgo ostu. No visām pusēm to ieslēgs masīvi moli, no kuriem viens taisnā līnijā iesniegsies trīstūkstoš pēdu jūrā.

Kad pirmoreiz izkāpu krastā Odesā un iegāju pilsētā, jutos tik mājīgi, kā sen nebiju juties. Odesa izskatījās pēc īstas Amerikas pilsētas: skaistas, platas, taisnas ielas; zemas (divu vai triju stāvu) mājas, ietilpīgas, labi koptas, bez jebkādiem arhitektoniskiem rotājumiem; gar ielu malām aug baltās akācijas; ielās un veikalos valda dzīva rosība; cilvēki steidzas; mājas un viss pārējais izskatījās tik ierasti jauns, jā, pat biezais putekļu mākonis atnesa it kā sveicienu no dārgās dzimtās puses, ka mēs aizkustinājumā bezmaz vai apraudājāmies un tik tikko spējām atturēties, neizteikuši pa vecai amerikāņu modei kādu stiprāku vārdu. Vienalga, uz kuru pusi skatījāmies — uz priekšu vai atpakaļ, pa labi vai pa kreisi — visur redzējām vienīgi Ameriku! Nekas mums neatgādi­nāja, ka atrodamies Krievijā. Šādā noskaņojumā, it kā būtu atgriezu­šies mājās, pagājāmies gabaliņu, un tad — prestol1 — ilūzija izzuda vienā mirklī, kad ieraudzījām baznīcu un ormaņa pajūgu. Baznīcai bija kupols ar smailu augšgalu, bet zem resnā viduča tas strauji sašaurinājās, izveidodams tādu kā otrādi apvērstu rāceni, un kučierim bija mugurā kaut kas līdzīgs platiem apakšsvārkiem, tikai bez stīpām. Šīs parādības bija būtiski svešzemnieciskas, tāpat arī karietes, bet to jau visi tikpat zina un nav vajadzības to aprakstīt.

Šeit mums palikšana paredzama tikai vienu diennakti, kamēr kuģis uzņems ogles; pāršķirstījām ceļvežus un ar prieku uzzinājām, ka Odesā- nav nekā apskatāma; tā nu mums iegadījās jauka, ne ar ko nenoslogota brīvdiena, kad nesteidzīgi varējām paklejot un priecīgi atpūsties. Izstaigājāmies pa tirgiem un nokritizējām baismīgi brīnumaini tērptos lauciniekus no tālīnām sādžām, spriedām par iedzīvotājiem, cik tas no redzēšanas vien iespējams, un dienas nogalē saēdāmies saldējumu, cik lien. Ne visur mums gadās saldējums, tādēļ šeit mēģinājām iztrūkumu aizpildīt uz uzviju. Mājās saldējums mūs nekad nebija kārdinājis, bet tagad mēs to dievinām, kad šo Austrumzemju svelmainajā karstumā retos gadījumos pie tā tiekam.

Visā pilsētā uzgājām tikai divus pieminekļus, un tā bija īsta laime. Viens bija bronzā atliets hercoga de Rišeljē (slavenā kardināla brāļa mazdēla) tēls. Tas uzstādīts plašā, skaistā bulvārī jūras malā, un no pieminekļa pakājes uz ostu ved platas piecdesmit pēdu garas kāpnes — divsimt pakāpienu, pēc katriem divdesmit pakāpieniem plaša plat­forma. Grandiozas kāpnes, un cilvēki, pa gabalu noraugoties, ņirb pa tām augšup un lejup kā mazi kukainīši. Statuju un kāpnes pieminēju tādēļ, ka tām ir sava vēsture. Rišeljē nodibināja Odesu, rūpējās par to kā tēvs par bērnu, veltīja tai savu rosmīgo, gudro prātu, tālredzīgi izprata, kas jāveic pilsētas interesēs, ziedoja tai visu savu bagātību, panāca uzplaukumu, kas to vēl padarīja par vienu no Vecās pasaules dižajām pilsētām, par saviem personiskajiem līdzekļiem izbūvēja šīs kāpnes — un — ko lai saka? Cilvēki, kuru labā viņš bija tik daudz darījis, vienaldzīgi ļāva viņam reiz nokāpt pa šīm pašām kāpnēm — vientuļam, vecam, nabagam, bez otras drēbju kārtas, ko uzvilkt mugurā; bet vēlāk, kad viņš pēc vairākiem gadiem Sevastopolē, vientuļš, trūkumā pamests, nomira, tūdaļ tika sasaukta sapulce, savākti bagātīgi ziedojumi un nekavējoties viņa piemiņai uzcelts šis skaistais piemineklis, kā arī nosaukta viņa vārdā liela iela. Par to domājot, nāk prātā vārdi, ko sacīja Roberta Bērnsa māte, kad viņam bija uzcelts stalts piemineklis: «Ak, Robij, tu viņiem lūdzi maizi, bet viņi tev iedeva akmeni.»

Odesā, tāpat kā Sevastopolē, mums silti ieteica apciemot ķeizaru. Viņa majestātei jau bija nosūtīta telegramma, un viņš bija piekritis pieņemt mūs audiencē. Tā nu mēs uzvelkam enkuru un gatavojamies doties uz viņa vasaras rezidenci. Nu tikai ies vaļā priekšdarbi! Kādas svarīgas sapulces sāksies, kādas svinīgas komitejas tiks dibinātas! Kas tā būs par fraku un balto kaklautu gludināšanu! Kad domās iztēlojos visā drausmīgajā pilnībā briesmīgos pārbaudījumus, kas mums būs jāizcieš, mana kvēlā vēlēšanās pakavēties sarunā ar īstu imperatoru, jūtami saplok un gandrīz pavisam izdziest. Ko man būs iesākt ar rokām? Ko darīt ar kājām? Ko, dieva vārdā, būs darīt ar sevi visu?