Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

34. NODAĻA MAZ MORĀLES UN VISKIJA * VERDZEŅU TIRGUS KURSA BIĻETENS * TIRGOŠANĀS TIKUMI * NEPATIESI NOPELTIE KONSTANTINOPOLES SUŅI * APŠAUBĀMĀ PRESES BRĪVĪ­BA TURCIJĀ * LABI IZKALKULĒTIE AVĪŽU BANKROTI * PIETIEK AR VIENĀM BROKASTĪM TURKU GAUMĒ * TURKU PIRTS — MĀNS * TURKU KAFIJA — ARĪ MĀNS

Mošeju daudz, baznīcu daudz, kapsētu arī daudz, bet ar morāli un viskiju — trūcīgi. Korāns musulmaņiem aizliedz dzert vīnu. Iedzimtās tieksmes liedz būt tikumīgiem. Stāsta, ka sultānam esot astoņi simti sievu. To jau gandrīz varētu pielīdzināt bigāmijai. Mēs sarkstam aiz kauna, redzot, ka šeit Turcijā tiek pieļauta tāda apgrēcība. Soltleiksi- tijā gan tas mūs tik stiprā mērā neuztrauc.

Čerkesi un gruzīni vēl joprojām pārdod uz Konstantinopoli savas meitas, tomēr nedara to vairs atklāti. Lielo verdzeņu tirgu, par kuriem esam tik daudz lasījuši un kuros meitenes tika izģērbtas, apskatītas un vērtētas gluži kā zirgi lauku gadatirgos, vairs nav. Tagad apskate un tirdzniecība notiek klusībā, privāti. Kurss pašreiz ir augsts: daļēji tādēļ, ka pieaudzis pieprasījums, jo sultāns ar savu svītu nesen atgriezies no Eiropas galmiem, daļēji neparasti bagātās labības ražas iespaidā — pār­devējus nemoka bads, un viņi turas pie cenas, un beidzot tādēļ, ka pircējiem nav pa spēkam nospiest cenas zemāk, tupretī pārdevējiem ir iespēja turēt tās augstas. Ja šeit Konstantinopolē tiktu izdotas lielās amerikāņu avīzes, tad, man šķiet, biržas ziņās varētu lasīt apmēram šādu informāciju:

KURSS MEITEŅU TIRGO

Atlases klases čerkesietes, 1850. gada raža —200 mārciņu sterliņu; 1852. gads —250 mārc. steri., 1854. gads —300 mārc. steri. Atlases klases gruzīnietes — trūkst piedāvājuma; otrās šķiras, 1851. gads —180 mārc. steri. Deviņpadsmit valahiešu meitenes, vidēja labuma—130—150 mārc. steri, gabalā, nav pieprasījuma; sešpadsmit augstākā labuma — izpārdotas nelielās vienībās, cena nav zināma.

Pārdodama partija čerkesiešu no augstākās klases līdz labai, 1852.—1854. gads, 240—242 1/2 mārc. steri, gabalā; viena —1849. gads, bojāta, 23 mārc. steri. Vairākas gruzīnietes, ekstra klase, 1852. gads, pārgājušas citās rokās. Pašreiz dabūjamās gruzīnietes lielākoties ir atlikums no pērnā gada, kad raža bija neparasti trūcīga. Jaunā raža nedaudz aizkavējusies, taču gaidāma visdrīzākajā laikā. Izredzes tiklab kvantitātes, kā kvalitātes ziņā daudzsolo­šas. Šai sakarā varam droši teikt, ka ari čerkesiešu raža, liekas, būs izcila. Viņa majestāte sultāns jau pieteicis lielu iepirkumu savam jaunajam harēmam, kura būvi pabeigs pēc divām nedēļām; tas, protams, labvēlīgi ietekmējis tirgu, un čerkesiešu kurss strauji ceļas. Izmantojot tirgus ažiotāžu, daži izmanīgākie tirgotāji pārdod vēl nesaņemtu preci. Ir pamats gaidīt arī valahiešu kursa celšanos.

Ar Nūbijas meitenēm stāvoklis bez pārmaiņām. Pārdošanas līmenis zems.

Einuhi. Nav bijis piedāvājuma, bet šodien gaidāma liela partija no Ēģiptes.

Man šķiet, ka apmēram tā izskatītos komercbiļetens. Cenas ir visai augstas, un piedāvātāji sīksti pie tām turas, turpretī vēl tikai pirms gadiem diviem vai trim badā izvārgušie vecāki veda šurp savas meitas un, ja vairāk nevarēja dabūt, pārdeva tās pat par divdesmit un trīsdesmit dolāriem, darīja to gluži vienkārši tālab, lai paglābtos no bada paši un paglābtu meitenes. Skumji domāt par tādu postu, un par sevi varu teikt — es no visas sirds priecājos, ka cenas atkal tik strauji pacēlušās.

Morāle vispār un tirdzniecība jo īpaši ir gaužām zema. Tas nekādi nav noliedzams. Grieķu, turku un armēņu morāle aprobežojas ar regulāru baznīcas apmeklēšanu noteiktajās sabata dienās un visu desmit baušju pārkāpšanu pārējās nedējas dienās. Viņiem ir iedzimta tieksme melot un blēdīties, un šo dabas dotību viņi cenšas uzlabot un izkopt līdz pilnībai. Gribēdams ieteikt tirgotājam savu dēlu par pārdevēju, viņš vis nesacīs, ka puisis ir krietns, centīgs, tikumīgs, apmeklē svētdienskolu un ir godīgs, bet teiks: «Zellis ir zelta vērts — pats redzēsiet, ka viņš apvedīs ap stūri katru, ar ko nonāks darīšanās, tik varenu meli jūs neatradīsiet no Eiksīnas līdz pašai Marmora jūrai!» Ko jūs teiksiet par tādu rekomendāciju? Misionāri man stāsta, ka šādus cildinājumus viņi dzirdot katru mīļu dienu. Par cilvēku, ko apbrīno, viņi mēdz sacīt: «O, viņš ir brīnišķīgs blēdis un varens melis!»

Visi melo un krāpj, visi, kam vien kāda saskarsme ar darījumiem. Pat ārzemnieki itin ātri pārņēmuši šāszemes tikumus, un nepaiet ilgs laiks, kad viņi Konstantinopolē jau pērk un pārdod, tirgojas kā īsti grieķi. Es saku — grieķi, jo grieķus šai ziņā uzskata par vislielākajiem grēciniekiem. Daži amerikāņi, kas jau sen dzīvo Konstantinopolē, apgalvo, ka vairumam turku varot diezgan droši uzticēties, bet tikai retais uzdrošināsies teikt, ka grieķos būtu iespējams atklāt kādu tikumisku vērtību … ja nu vienīgi ar uguns pārbaudi.

Man gandrīz gribas domāt, ka slavenajiem Konstantinopoles suņiem nodarīta netaisnība — gluži vienkārši — sacelta neslava. No agrāk dzirdētā man allaž palicis iespaids, ka pilsētas ielās tie čum un mudž un nejauj gājējiem ne soli paspert; ka tie siro organizētos vados, rotās, bataljonos un apņēmīgi zvēriskā niknumā sagrābj visu, ko iekārojuši;

ka naktī visus citus trokšņus pārmāc to negantā gaudošana. Taču suņi, kurus redzu šeit, nevar būt tie paši, par kuriem esmu lasījis.

Sastapu viņus visur, bet ne lielos pulkos. Vairāk par desmit vai divdesmit suņiem vienkopus man nav gadījies redzēt. Un tiklab dienu, kā nakti lielākā daļa suņu guļ ciešā miegā. Tie, kas pašreiz neguļ, izskatās tā, ka labprāt nosnaustos. Savu mūžu neesmu redzējis tik nožēlojamus, izbadējušos plušķus ar tik skumīgu fizionomiju, tik nepārprotami nelaimīga izskata radījumus. Apvainojumi, ka šādi nabaga dzīvnieki kāroto iegūst ar ieroču spēku, man šķiet rūgta ironija. Šiem jau tik tikko pietiktu spēka pārvilkties pāri ielai, kaut gan līdz šim neesmu nevienu redzējis nostaigājam tādu gaisa gabalu. Viņi ir kašķaini, zilumos sadauzīti, sakropļoti; bieži vien jūs ieraugāt suni, kam spalva tā nosvilusi, ka izveidojušies kaili ceļi un laukumi un suns izskatās kā jaunatklāto teritoriju karte. Tie ir visnožēlojamākie, visnicināmākie radījumi pasaulē. Acīs viņiem atspoguļojas neizsakāma melanholija un pilnīga bezcerība. Konstantinopoles blusām, jāteic, kašķaina suņa āda, kur spalva nogājusi, patīk daudz labāk nekā vesela suņa kažoks, kailie plankumi tām ir tīrā leiputrija. Redzēju, kā viens šāds suns sāk skrubināt blusu, bet tad viņa uzmanību novērsa muša, un viņš lūkoja to noķert; bet blusa piesūcās no jauna, un tas sunim nedeva mieru; viņš skumji paraudzījās uz blusu ganībām, tad tikpat skumji uz kailo ādu. Pēdīgi, izdvesis smagu nopūtu, suns gurdi noguldīja galvu uz ķepām. Šāda cīņa viņam nebija pa spēkam.

Visā pilsētā suņi guļ uz ielām. No viena ielas gala līdz otram katrā kvartālā, pēc mana aprēķina, vidēji iznāk astoņi suņi. Tie nevienam nepieder un arī savā starpā, šķiet, nav noslēguši cik necik ciešāku draudzību. Tomēr pilsētu viņi ir sadalījuši, un katra rajona suņiem, vienalga, vai šis rajons aptver puskvartālu vai desmit kvartālus, jāturas savas teritorijas robežās. Lai dievs žēlo to, kurš uzdrošinās pārkāpt robežlīnijul Kaimiņi tam vienā mirklī nodīrās kažoka paliekas. Tā stāsta. Bet suņi gan tik kaujinieciski neizskatās.

Augām dienām viņi gulšņā uz ielām. Es viņus izmantoju par kompasu — par ceļa rādītājiem. Ja redzu suņus laiski guļam ielas vidū un cilvēkus, aitas, zosis un citu dzīvu radību ejam tiem apkārt, saprotu, ka neesmu galvenajā ielā, kur atrodas viesnīca, un ka man jāiet tālāk. Lielajā ielā suņi šķiet modrāki, uz to viņus spiež nepieciešamība pastāvīgi izvairīties no daudzajiem pajūgiem, un šo pārmaiņu uzvedībā nevar nepamanīt. Visi pārējie flegmātiski guļ un neliekas ne gar ko zinis. Viņi nepakustētos pat tad, ja garām ietu pats sultāns.

Vienā šaurā ielā (bet platu ielu vispār nav) redzēju trīs suņus saritinājušos guļam pāris pēdu citu no cita. Tā gulēdami, viņi šķērsām aizņēma visu ielu no notekas līdz notekai. Tuvojās dzinējs ar apmēram simt galvu lielu aitu baru. Aitas mierīgi brida pāri suņiem, pie tam bara arjergards spiedās virsū priekšējām. Suņi laiski pacēla galvas, maķenīt sarāvās, kad steidzīgo aitu kājas mīņājās pa viņu jēlajām mugurām, nopūtās un mierīgi sagūla atkal. Ne ar kādiem vārdiem stāvoklis nebūtu labāk paskaidrojams. Tā nu dažas aitas pārlēca suņiem pāri, citas izlaipoja pa vidu, šad tad ar asajiem nagiem ieskrambājot kādam gulētājam kāju, un, kad viss bars bija garām, suņi mazliet pašņaukājās, izšķaudīdami nāsīs saskrējušos putekļus, taču neizkustējās no vietas ne par collu. Senāk domāju par sevi, ka esmu laisks, bet salīdzinājumā ar Konstantinopoles suni esmu gatavā tvaika mašīna. Bet vai tomēr šāds skats nav ērmots pilsētā, kam ir miljons iedzīvotāju?

Šie suņi ir pilsētas aptīrītāji. Tas ir viņu oficiālais stāvoklis un, jāteic, nav no vieglajiem. Bet līdz ar to šis darbs viņus sargā. Ja viņi nenoēstu visus atkritumus drausmīgajās ielās, neviens viņus ilgi nepieciestu. Viņi apēd itin visu, kas gadās ceļā, sākot ar meloņu mizām un sapuvušām vīnogām un beidzot ar visu veidu un visu pakāpju atkritumiem, arī pašu kritušos draugus un radus, un tomēr pastāvīgi ir izkāmējuši un izmisuši. Cilvēki negrib viņus nogalināt un arī nenogalina. Stāsta, ka turki ārkārtīgi nelabprāt nogalinot dzīvniekus. Bet viņi rīkojas daudz ļaunāk. Viņi šos nabaga radījumus spēj pakārt, spārdīt ar kājām, apliet ar verdošu ūdeni, nomocīt gandrīz līdz nāvei un tad pamest, lai pusbadā velk dzīvību.

Reiz sultāns gribēja nogalināt visus suņus un jau ķērās pie nodoma izpildīšanas, bet iedzīvotāji sacēla tik drausmīgu brēku, ka slaktiņš tika apturēts. Pēc tam viņš ieteica nometināt visus suņus kādā Marmora jūras salā. Iebildumu nebija, un viens ar suņiem piekrauts kuģis devās ceļā. Bet, kad tika zināms, ka neviens suns nav salu sasniedzis, ka visi suņi cits pēc cita naktī pārkrituši pār bortu un aizgājuši bojā, sacēlās jauns tracis, un pārvietošanu izbeidza.

Tā nu suņi palika, kā bijuši, ielas īpašumā. Negribu apgalvot, ka tie naktis nekauc un neuzbrūk cilvēkiem, katn galvā nav sarkana feska. Saku vienīgi, ka būtu nelietīgi, ja es viņus apvainotu tādās ļaundarībās, ja neesmu tās redzējis pats savām acīm vai dzirdējis pats savām ausīm.

Biju mazliet pārsteigts, redzot, kā turki un grieķi šeit tēlo avīžu pārdevējus, zemē, kur savā laikā dzīvojuši «Tūkstots un vienas nakts» milži un džini, kur spārnoti zirgi un daudzgalvu pūķi apsargājuši apburtas pilis, kur prinči un princeses lidojuši pa gaisu uz paklājiem, kas klausa burvju talismanam, kur pēc burvja mājiena vienā naktī izaug veselas no dārgakmeņiem celtas pilsētas, kur dzīvībā ņirbošā tirgū visi cilvēki, burvestības piekalti, pēkšņi sastingst tādā stāvoklī, kādā atradušies — sēdus, stāvus vai ar rokā paceltu ieroci, bez valodas un kustībām, līdz laika rats būs pagriezies par simt gadiem.

Bija dīvaini, redzot zēnus pārdodam avīzes tik sapņu pārņemtā zemē. Un, atklāti runājot, tas šeit ir diezgan jauns pasākums. Konstanti­nopolē avīžu pārdošana sākās apmēram pirms gada, un cēlonis tam bija Prūsijas un Austrijas karš.

Šeit izdod vienu avīzi angļu valodā — Levante Herald, bez tam savas gaitas te sākušas un beigušas vairākas avīzes grieķu un dažas franču valodā, ar mokām no jauna atsākušas dzīvi un atkal apklusušas. Sultāna valdībai avīzes nepatīk. Tā žurnālistiku neizprot. Sakāmvārds māca, ka tas, ko nepazīstam, allaž biedē. Tiesa uzskata avīzes par mīklainu un visai nelietīgu iestādījumu. Galms zina, kas ir mēris, jo tas laiku pa laikam piemeklē valsti un dienā nopļauj pāris tūkstošu cilvēku. Un avīzi viņi uzskata par kaut kādu vieglāku mēra paveidu. Tiklīdz avīze pāršauj pār strīpu, to slēdz — gluži vienkārši, uzkrīt bez brīdinājuma un nožņaudz. Ja avīze ilgāku laiku nešauj pār strīpu, valdība kļūst aizdomīga un tikpat to nožņaudz, jo domā, ka avīze perina kādu velnišķīgu nodomu. Iedomājieties lielvezīru svinīgā ap­spriedē ar impērijas dižākajiem pīlāriem uzmanīgi burtojam nīsto avīzi, līdz visi nonāk pie dziļdomīga sprieduma: «Šitā lapele ir kaitīga — izsa­kās pārāk neskaidri, pārāk aizdomīgi, jātaisa ciet. Brīdiniet izdevēju, ka tādas lietas mēs necietīsim, bet redaktoru bāziet cietumā!»

Konstantinopolē avīžniecība ir gaužām nepateicīga nodarbošanās. Nesen aizliegtas divas grieķu avīzes un pāris dienu vēlāk arī franču avīze. Sultāns aizliedzis rakstīt par krētiešu uzvarām. Laiku pa laikam lielvezīrs piesūta paziņojumu, ka krētiešu sacelšanās pilnīgi apspiesta, un, kaut arī redaktors skaidri zina, ka tas nav tiesa, viņš paziņojumu tomēr ievieto. Levante Herald labprāt cildina amerikāņus, bet sultā­nam tas nav pa prātam, jo viņš nosoda mūsu simpātijas pret Krētas dumpiniekiem, un tādēļ šai avīzei jābūt sevišķi piesardzīgai, lai neiekultos nepatikšanās. Reiz redaktors, aizmirsis oficiālo biļetenu, ka krētieši sakauti, ievietoja korespondenci, ko bija atsūtījis amerikāņu' konsuls Krētā un kur bija pavisam citāda satura vēstis. Redaktoram lika samaksāt divsimt piecdesmit dolāru soda naudas. Nesen viņš publicēja vēl vienu ziņojumu no tā paša avota un par savām pūlēm dabūja trīs mēnešus nosēdēt cietumā. Es varbūt varētu kļūt par Levante Herald redaktora palīgu, tomēr labāk mēģināšu kaut kā iztikt bez šī posteņa.

Avīzes slēgšana izdevējam šeit nozīmē gandrīz drošu izputēšanu. Neapolē turpretī izdevēji, man šķiet, pat spekulē ar šādām neveiksmēm. Tur avīzes slēdz katru dienu, bet nākamajā dienā tā pati avīze parādās ar citu nosaukumu. Tajās desmit dienās vai divās nedēļās, ko tur pavadījām, vienu avīzi slēdza divas reizes, un pa divi lāgi tā piedzīvoja augšāmcelšanos. Avīžpuikas tur ir ziķeri, kā visur. Sabiedriskas vājības viņi prot izmantot savā labā. Ja jūt, ka būs grūti avīzi izpārdot, viņi pačukst vienam otram garāmgājējam: «Pēdējais numurs, ser; maksā divreiz dārgāk; avīzi tikko slēdza.» Gājējs avīzi, protams, nopērk, taču nekā sevišķa tajā neatrod. Esmu dzirdējis stāstām, galvot neņemos, bet tā stāsta, ka izdevēji dažkārt lielā tirāžā izlaiž numuru ar ultradumpīgu rakstu, izdala avīzi pārdevējiem, bet paši uz laiku noslēpjas, kamēr valdībai pārskrien pirmais niknums. Tas lieliski atmaksājas. Numura konfiskācija nav liels zaudējums. Burti un iespiedmašīnas nav vērts, lai par tām raizētos.

Neapolē iznāk viena vienīga avīze angļu valodā. Tai ir septiņdesmit abonenti. Izdevējs pamazām kļūst bagāts, jāatzīst gan, ka ļoti pamazām.

Vienreiz mēģināju nogaršot turku brokastis un negribu vairs nekad mūžā tās atcerēties. Vārāmā ierīce atradās turpat ēdamtelpā pie paša bazāra, un durvis uz ielu stāvēja līdz galam vaļā. Pavārs bija netīrs, galdiņš arī,'turklāt tas nebija apklāts. Pavārs paņēma piku maltas gaļas, apķepināja to ap stiepli un pakāra virs oglēm cepināt. Kad gaļa bija izcepusies, viņš nolika to sānis; šai brīdi ienāca skumīgs suns un piegrūda tai purnu. Sākumā viņš to apostīja un droši vien saoda kāda drauga mirstīgās atliekas. Pavārs paņēma gaļu un nolika to mums priekšā. Džeks noteica: «Pasēju.» (Viņš lāgiem spēlē jukru.), un mēs visi pēc kārtas «pasējām». Tad pavārs izcepa lielu, plakanu kviešu plāceni, iezieda to ar izcepto gaļu un nāca pie mums. Plācenis nokrita zemē, viņš to pacēla, noslaucīja gar biksēm un nolika mums priekšā uz galda. «Pas,» sacīja Džeks. Mēs viņam pievienojāmies. Nu pavārs iesita cepampannā olas, bet pats domīgi stāvēja pie uguns un ar dakšiņu bakstīja sev no zobu starpām gaļas paliekas. Pēc tam viņš dakšiņu izmantoja, lai apsviestu pannā olas uz otru pusi, un tad atnesa tās mums. Džeks noteica: «Vēlreiz — pas.» Visi vienprātīgi piebalsoja. Nesapratām, ko darīt, tādēļ pasūtījām vēl porciju ceptas desasgaļas. Pavārs atkal sameklēja stiepli, nomērīja attiecīgo gaļas daudzumu, apviļāja to plaukstās un ķērās pie darba! Šoreiz mēs visi «pasējām», iepriekš pat nesarunājuši. Samaksājām un gājām ārā. Tas ir viss, kas man zināms par brokastīm turku gaumē. Turku brokastis, bez šaubām, ir labas, tomēr zināmi trūkumi tām piemīt.

Kad iedomājos, cik neganti esmu krāpts, lasot ceļojumu aprakstus par Austrumiem, man vienmēr sagribas kādu no šiem ceļotājiem apēst brokastīs. Gadu gadiem sapņoju kaut reizi mūžā piedzīvot brīnumus, ko sniedz turku pirts; gadu gadiem esmu pats sev solījies kaut reizi mūžā to izbaudīt. Cik reižu iztēlē neesmu gulējis marmora vannā un tīksmīgi ieelpojis ar reibinošām Austrumu smaržzālēm piesātināto gaisu, pēc tam izjutis, kā bars kailu mežoņu, kuri karstajos tvaikos tikko saredzami un līdzinās dēmoniem, pēc savdabīgas, komplicētas sistēmas mani staipa, pliķē, aplaista ar ūdeni un berž; un tad es brīdi atpūšos dīvānā, kas ir karaļa cienīgs, pēc tam seko vēl viena procedūra, baismīgāka par pirmo, un pēdīgi topu ievīstīts mīkstā drānā, aiznests uz karaliski krāšņu salonu un apguldīts gultā uz dūnu pēļa; einuhi fantastiskos tērpos apvēdina mani ar vēdekļiem, kamēr es snauduļoju, sapņoju vai dziļā labsajūtā aplūkoju telpas bagātīgās drapērijas, mīkstos paklājus, lepnās mēbeles, gleznas, dzeru izcili labu kafiju un pīpēju nomierinošo nargili, līdz pēdīgi iegrimstu svētlaimīgā snaudā, no neredzamiem kvēpekļiem plūstošu, pārpasaulīgi burvīgu smaržu un nargiles persiešu tabakas liegā reibuma ieaijāts, skanot strūklaku mūzikai, kas līst rotaļīgi kā vasaras lietutiņš.

Tāda aina man rādījās iztēlē, kad lasīju ceļojumu aprakstus. Taču tas bija nejēdzīgs, nožēlojams māns. īstenība tam līdzinās tikpat daudz, cik Ņujorkas graustu rajons līdzinās Ēdenes dārzam. Mani sagaidīja lielā, marmora plātnēm bruģētā marmora pagalmā; tam apkārt cita virs citas stiepās galerijas ar izmīdītiem pītiem paklājiem, norobežotas nekrāsotām balustrādēm; vienīgās mēbeles bija izļodzīti, veci guļam- krēsli ar netīriem, veciem matračiem, kuros patvērušies deviņu paaudžu apmeklētāju ķermeņu iespiedumi. Iestāde bija liela, kaila, drūma; pagalms kā šķūnis, galerijas — zirgu steliņģi cilvēkiem. Izkāmē­jušajiem, puskailajiem blēžiem, kas šeit apkalpo, nepiemita ne mazā­kais dzejiskums izskatā, nekāds romantisms, ne drusciņas austrumnie­ciska spožuma. No viņiem neplūda burvīgas smaržas — tieši otrādi. Viņu izsalkušās acis un vājie augumi nepārpotami apliecināja tikai vienu, turklāt ļoti prozaisku faktu: viņiem vairāk nekā nepieciešams būtu vienreiz kārtīgi pieēst pilnu vēderu.

Iegāju vienā no būdām un noģērbos. Viens netīrs ģindenis apjoza gurniem kaut ko līdzīgu raibam galdautam un man uzmeta plecos baltu lupatu. Ja tur būtu bijusi vanna, man būtu licies itin dabiski ņemt un nomazgāties. Bet mani novadīja lejā pa kāpnēm un ieveda slapjā, slidenā pagalmā, un tajā pašā acumirklī mani papēži pazibēja gaisā. Mans kritiens nekādus komentārus neizraisīja. Acīmredzot tas bija gaidīts. Tas laikam bija uzņemts šā Austrumu greznības mājokļa mīkstinošo, nomierinošo, tīksmīgo efektu sarakstā. Mīkstinošs jau tas bija, bet nekādu tīksmi manī gan neizraisīja. Tad man iedeva koka tupeļu pāri, pareizāk sakot, mazus koka ķeblīšus ar ādas siksnām — ta­jos man vajadzēja ieslodzīt kājas (to jau varētu, tikai es nevalkāju 50. lieluma apavus). Tiklīdz pacēlu kāju, ķeblīši siksnās nepatīkami sašūpojās un atgriezās uz klona pilnīgi neparedzētās vietās un virzienos, reizēm sagriezās sāniski un mežģīja man potītes. Lai nu kā, tas viss tomēr piederēja pie Austrumu eksotikas, un es visiem spēkiem pūlējos izjust baudu.

Mani aizveda uz citu lielā šķūņa sektoru un noguldīja uz kaut kā līdzīga matracim, kas nebija apvilkts ar zelta diegiem cauraustu drānu, nedz arī pārklāts ar persiešu šallēm, bet izskatā stipri atgādināja nepretenciozos matračus, kādus esmu redzējis nēģeru kvartālos Arkan- zasā. Taču šajā drūmajā marmora cietumā nebija vairāk kā vien vēl piecas šādas lāvas. Svinīga vieta. Gaidīju, ka teju, teju mani apreibinās stiprās arābu smaržas, bet nekā. Vara krāsas ģindenis ar lupatu ap gurniem atnesa man ūdeni stikla karafē, kuras kaklā bija ielikta aizkūpināta pīpe apmēram jardu garā kātā ar vara iemuti.

Tā nu beidzot bija slavenā Austrumu nargile — pīpe, ko turku sultāns pīpē bildēs. Tas jau mazliet sāka līdzināties eksotiskai baudai. Ievilku vienu dūmu, un ar to pašu pietika; dūmu mākulis piepildīja manu kuņģi, plaušas, visu manu iekšieni līdz pēdējai vietiņai. Man uznāca drausmīgs klepus, un tad nu likās, ka sācis darboties Vezuvs. Turpmākās piecas minūtes man no visām porām plūda dūmi, gandrīz kā no mājas, kuras iekšienē izcēlies ugunsgrēks. Nemūžam vairs nekādu nargili! Dūmam bija riebīga garša, un vēl nejēdzīgāku garšu uz vara iemutes bija atstājušas tūkstošiem neticīgo lūpas. Man galīgi sašļuka dūša. Ja es vēl kādreiz uz Konektikutas tabakas iesaiņojuma redzēšu turku sultānu sēžam sakrustotām kājām un ar svētlai­mīgu ģīmi pīpējam nargili, es zināšu, ka tas ir pēdīgais blēdis un māneklis.

Gaiss šajā marmora cietumā bija varen karsts. Kad biju pietiekami uzsildīts — acīmredzot pietiekami, lai pierastu pie vēl augstākas tempe­ratūras, mani ieveda slapjā, slidenā, pietvaikotā marmora kamerā un noguldīja uz paaugstinājuma telpas vidū. Tā bija traki silta. Tad pirtnieks apsēdināja mani pie karstā ūdens tvertnes, pamatīgi nolaistīja, pats uzvilka rokā raupju dūraini un sāka ar to mani pulēt no galvas līdz kājām. No manis sāka plūst nelaba smaka. Jo ilgāk viņš pulēja, jo nelabāk odu. Tas mani biedēja. Sacīju viņam:

— Redzu, ka ar mani būs cauri. Skaidrs, ka mani bez liekas kavēšanās jāapbedī. Vislabāk būtu, ja jūs tūliņ aizietu pēc maniem draugiem, jo laiks ir silts un es varu sākt bojāties.

Viņš nelikās ne zinis, tikai ņēmās berzt. Drīz vien pamanīju, ka kļūstu mazāks. Viņš no visa spēka izspieda cimdu, līdz no tā izbira tādi kā makaroni. Netīrumi tie nevarēja būt, jo bija pārāk balti. Bet viņš vēl ilgi ņēmās mani apstrādāt. Beidzot es atkal sacīju:

— Riebīgs process. Jums būs briesmīgi ilgi jāberž, līdz dabūsiet mani tik mazu, kādu vēlaties; labāk aizejiet pēc ēveles, es pagaidīšu.

Viņš joprojām nelikās ne zinis.

Pēc brīža viņš atnesa bļodu, ziepes un kādu priekšmetu, kas izskatījās pēc zirga astes. Viņš sakūla milzu daudzumu ziepju putu, nojauca mani ar tām no galvas līdz kājām, iepriekš nepabrīdinājis, lai aizveru acis, un sāka mežonīgi slānīt ar to zirgasti. Beidzis viņš atstāja mani guļam kā baltu sniegavīru un aizgāja. Kad man apnika gaidīt, es piecēlos un gāju viņu meklēt. Atradu viņu kādā citā telpā, pret sienu atspiedušos, guļam ciešā miegā. Pamodināju. Viņš nemaz nesamulsa, aizveda mani atpakaļ, nolēja ar karstu ūdeni, apvija man ap galvu turbānu un, ievīstījis mani sausā galdautā, aizveda uz aizrežģotu vistu būri galerijā un norādīja uz vienu no minētajām Arkanzasas guļvietām, legūlos tajā un klusībā tomēr vēl cerēju uz arābu smaržām. Velti.

Tukšajā, kailajā vistu būri nebija itin nekā no kairās, orientālās greznības, par kuru tik daudz esmu lasījis. Vairāk nekā jebkādai citai vietai tas līdzinājās apriņķa slimnīcai. Izģindušais pirtnieks atnesa nargili, bet es sacīju, lai nes vien drīzāk projām un velti netērē laiku. Tad viņš atnesa slaveno turku kafiju, ko tik jūsmīgi apdziedājuši daudzu paaudžu dzejnieki, un es kāri tvēru pēc tās, lolodams pēdējo cerību, ka jel kas no maniem sapņiem par Autrumzemju jaukumiem tomēr beidzot piepildīsies. Un atkal māns. No visām pagānu dzirām, kādām jebkad pieskārušās manas lūpas, turku kafija bija pati nejēdzī­gākā. Tasīte mazītiņa, visa pilna biezumu; kafija melna, bieza, netī­kama pēc smaržas un pretīga pēc garšas. Puscollu tasītes dibenā riebīgi biezumi. Jādzer ar visiem biezumiem, puse no tiem aizķeras rīklē, kņudina tā, ka jāklepo vai veselu stundu.

Ar to beidzas mani piedzīvojumi izdaudzinātajā turku pirtī, ar to beidzas ari sapnis par svētlaimi, ko cilvēks tur pārdzīvo. Ļaunprātīga krāpšana, vairāk nekas. Cilvēks, kas tajā izjūt baudu, spēj to izjust jebkādā draņķībā, un cilvēks, kas spēj dzejā cildināt tās burvību, spēj darīt to ar visu, kas ir riebīgs, nejauks un neciešams.