Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

54. NODAĻA CIEŠANU CEĻŠ * LEĢENDA PAR SV. VERONIKAS SVIEDRAUTU * SLAVENS AKMENS * MŪŽĪGĀ ŽĪDA MĀJA * TEIKSMA PAR MŪŽĪGO ŽĪDU * ZĀLAMANA TEMPLIS * OMĀRA MOŠEJA * MUSULMAŅU TEIKSMAS * «SIEVIETĒM IEEJA AIZLIEGTA» * KADAS TENKAS LIKTENIS * TURKU SVĒTĀS RELIKVIJAS * DĀVIDA UN ZAULA SEDEKĻI * ZĀLAMANA TEMPĻA PALIEKAS * PĀRĀK DAUDZ APSKATAMO VIETU * ĢETZEMENES DĀRZS UN CITAS IEVEROJAMAS VIETAS

Mēs stāvējām šaurā ieliņā pie Antonija torņa.

— Uz šiem akmeņiem, kas jau galīgi sadrupuši,— stāstīja gids,— Pestītājs sēdēja un brīdi atpūtās, pirms cēla plecos krustu. Šeit sākās Ciešanu jeb Sāpju ceļš.

Mēs palūkojāmies uz svēto vietu un gājām tālāk. Izgājām cauri «Ecce Homo»1 arkai un redzējām oriģinālā logu, no kura Pilāta sieva brīdināja vīru, lai tas nevajā taisno cilvēku. Logs, ievērojot tā lielo vecumu, ir lieliskā stāvoklī. Tad mums parādīja, kur Jēzus pa otram lāgam bija atpūties, un laukumu, kur pūlis no viņa neatstājās, saukdams: «Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!» Franču katoļi šai vietā ceļ baznīcu un aiz savas parastās godbijības pret vēsturiskām relikvijām iebūvēs baznīcā niecīgās veco mūru paliekas, kas vēl atrodamas. Tālāk ejot, redzējām vietu, kur Pestītājs zem krusta smaguma nespēkā saļima. Liela granīta kolonna no kāda sena tempļa toreiz bija gulējusi ceļā, un smagais krusts uzkrita tai ar tādu trieciena spēku, ka tā pārlūza vidū pušu. Tā mums stāstīja gids, kad apstājāmies pie sadauzītās kolonnas.

Pārgājuši pāri ielai, drīz vien nonācām pie Sv. Veronikas mājokļa. Kad Pestītājs savā ceļā gāja tam garām, viņa, sievišķīgas līdzcietības mudināta, iznāca ārā, žēloja viņu un, nebīdamās pūļa klaigu un draudu, noslaucīja ar savu sviedrautu viņa nosvīdušo seju. Mēs bijām tik daudz dzirdējuši par Sv. Veroniku un redzējuši viņu tik daudzu meistaru gleznās, ka šķitām negaidot sastapuši senu draugu, kad ieraudzījām viņas mitekli Jeruzalemē. Dīvainākais šajā atgadījumā, kas padarīja viņas vārdu tik slavenu, bija tas, ka sviedrautā, kad viņa bija tur noslaucījusi Kristum sviedrus, palika Pestītāja attēls — pilnīgi nevainojams portrets, kas noturējies tāds līdz pat mūsu dienām. To mēs skaidri zinām, jo redzējām šo sviedrautu kādā no Parīzes katedrālēm, tad vēl vienu Spānijā un divus Itālijā. Milānas katedrālē

' «Redziet, kāds cilvēks!» (Lat.) (Jāņa ev. XIX, 5) jāmaksā pieci franki, ja grib to apskatīt, bet Sv. Pētera baznīcā Romā to negrib rādīt ne par kādu naudu. Neviena leģenda nav tik lietiski pierādīta kā stāsts par Sv. Veroniku un viņas sviedrautu.

Nākamajā ielā ieraudzījām dziļu robu mājas stūrī, taču būtu nevērīgi tam pagājuši garām, bet gids pastāstīja, ka to ar elkoni izsitis Pestītājs, kas šeit bija klupis un pakritis. Drīz vien iznāca iet vēl gar vienu tādu pašu robu mūrī. Gids sacīja, ka Pestītājs arī šeit esot pakritis un atkal ar elkoni izsitis robu.

Bija vēl daudz vietu, kur Kristus bija kritis, un daudzas, kur bija atpūties; tomēr vienu no visinteresantākajiem vēstures pieminekļiem atradām šorīt, iedami pa līkumotajām takām uz Golgātu,— tas ir akmens, tik stipri grumbuļains un izvagots, ka groteskā veidā atgādi­nāja cilvēka seju. Ciļņus, kas varētu būt vaigi, bija nogludinājušas cilvēku lūpas — tos kaisli bija skūpstījuši svētceļnieki, kas paaudžu paaudzēs šurp nākuši no dažādām pasaules malām.— Kādēļ?— mēs jautājām. Gids paskaidroja — tādēļ, ka tas esot viens no «tiem Jeruzalemes akmeņiem», par kuriem Kristus sacījis: «tad akmeņi brēks», kad viņš uz ēzeļa iejāja Jeruzalemē un farizeji viņam pārmeta, ka viņš atļauj ļaudīm gavilēt «Ozianna!». Viens no mūsu svētceļnie­kiem iebilda:

— Nav taču nevienas liecības par to, ka akmeņi brēkuši; Kristus tikai sacījis. «Ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.»

Gids ne mirkli nesamulsa. Viņš rāmi atteica:

— Šis ir viens no tiem akmeņiem, kas būtu brēcis.

Bija skaidri redzams, ka šā puiša vientiesīgo ticību nekas nespēj satricināt.

Un tad mēs sasniedzām vēl vienu brīnumainu vietu, par kuru nekad nezūd dziļa interese,— māju, kurā savā laikā dzīvojis nelaimīgais, jau astoņpadsmit gadu simteņus dziesmās apdziedātais, nostāstos teiktais Mūžīgais Žīds. Neaizmirstamajā krustā sišanas dienā viņš, rokas sakrustojis, stāvējis šīs pašas mājas durvīs, noskatīdamies uz tuvojošos trokšņaino pūli, un, kad nogurušais Pestītājs gribējis piesēst un brītiņu atpūsties, sacījis: «Staigā tālāki», un Kristus atbildējis: «Staigā tu arī!» Un šī pavēle nav atsaukta vēl šobaltdien. Ikviens zina, ka nelietīgais cilvēks, pār kura galvu krita smagais lāsts, klīst pa visu plašo pasauli mūžu pēc mūža, simtiem gadu, meklēdams mieru un nekad to neatrazdams, ilgodamies jel kur apstāties — pilsētā, kādā neapdzīvotā, mežonīgā vietā, tuksnesī, tomēr pastāvīgi viņš dzird pavēli: staigāl Staigā! Teiksma stāsta, ka toreiz, kad Tits, ielencis Jeruzalemi, noslepkavoja miljonu un simt tūkstoš jūdu pilsētas ielās un šķērsieliņās, Mūžīgais Žīds allaž redzēts viskarstāko kauju vietās un, kad gaisā zibēja karacirvji, stiepis galvu tiem pretī; kad zobeni meta nāvējošus zibšņus, viņš lēcis zobenam pa cirtienam; viņš atklājis krūtis, kad šķindēja šķēpi un spindza bultas, pats skrējis virsū ieročiem, kas solīja aizmirstību un mieru. Bet nekas nelīdzēja — sveiks un neieskrambāts viņš izgāja cauri slaktiņam. Stāsta, ka piecsimt gadus vēlāk viņš sekojis Muhamedam, kad tas postīja Arābijas pilsētas, un nostājies kā ienaidnieks pret to, cerēdams, ka viņu sodīs par nodevību. Arī šis aprēķins neizdevās. Atmaksa nepagāja secen nevienam, izņemot viņu, kaut no visa lielā pulka viņš bija vienīgais, kas nevēlējās apžēlošanas. Pēc nākamajiem piecsimt gadiem viņš meklēja nāvi krustakaros; aizgāja no laba prāta uz Askalonu, kur plosījās bads un mēris. Atkal viņš tika cauri sveikā un neparko nespēja nomirt. Mūžīgās neizdošanās galu galā beidzās ar to, ka viņš zaudēja pašpaļāvību. Kopš tā laika Mūžīgais Žīds bez jebkādas sistēmas tikai retumis parotaļājas ar visdrošākajiem bojāejas līdzekļiem, ne uz ko vairs necerēdams. Viņš ir izmēģinājies ar holeru un dzelzceļa katastrofām, izrādījis īpaši dzīvu interesi par elles mašīnām un patentētiem medikamentiem. Tagad viņš ir vecs un nīgrs, kā viņa gados pieklājas; viņam vairs netīk vieglas izpriecas, izņemot nāvessodus un bēres, ko viņš dažkārt apmeklē.

Taču ir kaut kas, no kā viņš nekādi nespēj izvairīties: lai ietu kurp iedams, ik pēc piecdesmit gadiem viņam jāierodas Jeruzalemē. Tikai pirms viena vai diviem gadiem viņš bijis šeit trīsdesmit septīto reizi, kopš Jēzus piesists krustā Golgātā. Mums stāsta, ka daudzi šejienes vecie cilvēki, kas bija viņu redzējuši iepriekšējā reizē, redzējuši arī šoreiz. Viņa izskats nekad nemainās: vecs, izkaltis, iekritušām acīm, vienaldzīgs pret visu; un tomēr kaut kas viņā šķiet norādām, ka viņš kādu meklē, kādu gaida — varbūt savu jaunības dienu draugus. Bet tie jau gandrīz visi apmiruši. Vientuļš viņš klejo pa senatnīgajām ielām, šur tur uzšņāpdams uz sienas kādu zīmi un gandrīz ar draudzīgu vēlību uzlūkodams pašas vecākās celtnes; pie sava senā mājokļa sliekšņa viņš noraud pāris asaru, pāris rūgtu, rūgtu asaru. Tad iekasē īres naudu un atkal aiziet. Daudzās zvaigžņotās naktīs viņš redzēts stāvam pie Svētā kapa baznīcas, jo daudzus gadsimtus lolo cerību, ka atgūtu mieru, ja vien varētu tur ieiet. Bet, tiklīdz viņš tuvojas, durvis ar troksni aizkrīt, zeme sadreb un visas ugunis Jeruzalemē kļūst spokaini zilganas! Un tomēr viņš to atkārto ik piecdesmito gadu. Bezcerīgi pūliņi, bet grūti atteikties no kaut kā tāda, pie kā esi pieradis tūkstoš astoņsimt gados. Pašlaik vecais tūrists aizklīdis nezin kādā tālā pasaules malā. Kā viņš droši vien smīn bārdā, redzēdams, ka tāds stulbeņu bars kā mēs lēkšo pa pasauli, taisa gudru ģīmi un iedomājas, ka tādā veidā var kaut ko izzināt! Viņš, jādomā, dziļi nicina iedomīgos nesaprašas ēzeļus, kas šajā dzelzceļu laikmetā brāžas no vietas uz vietu un dēvē to par ceļošanu.

Kad gids mums parādīja, kur Mūžīgais Žīds atstājis savu zīmi uz mājas sienas, es jutos gaužām pārsteigts. Tur bija uzrakstīts:

Izg.— X —1860.

Visu, ko es pastāstīju par Mūžīgo Žīdu, ar drošiem pierādījumiem var apstiprināt mūsu gids.

Milzīgā Omāra mošeja kopā ar bruģēto pagalmu, kas to apjož, aizņem ceturto daļu Jeruzalemes. Mošeja atrodas Moria kalnā, kur savā laikā stāvēja ķēniņa Zālamana templis. Šī mošeja musulmaņiem ir otra svētākā vieta pēc Mekas. Vēl pirms pāris gadiem neviens kristīgais ne par kādu naudu nevarēja dabūt atļauju ieiet mošejā vai pagalmā. Bet tagad aizliegums atcelts, un mēs bez pūlēm tikām iekšā par bakšišu.

Nevaru runāt par brīnišķīgo skaistumu, izcilo grāciju un simetriju, kas mošeju padarījuši tik slavenu, jo nekā no tā visa nepamanīju. To nevar ieraudzīt no pirmā acu uzmetiena, tas ir, gluži kā dažkārt mēdz būt ar patiesi skaistu sievieti — viņas daiļumu sākat pamanīt tikai tad, kad esat viņu labi iepazinis. Šis likums attiecas uz Niagaras ūdenskri­tumu, uz majestātiskiem kalniem un — jo sevišķi — uz mošejām.

Omāra mošejā ievērojamākā vieta ir milzu akmens tās rotondas centrā. Izrādās, ka tas ir akmens, uz kura Ābrahams teju, teju grasījās upurēt savu dēlu Izāku; tas nu vismaz ir autentisks fakts — katrā ziņā uz to var paļauties daudz drošāk nekā uz lielo vairumu pārējo leģendu. Uz šā paša klintsbluķa stāvēja eņģelis, draudēdams iznīcināt Jeruza­lemi, bet Dāvids aizlūdza par pilsētu. Muhameds gaužām labi pazina šo akmeni. No tā viņš pacēlās debesīs. Akmens lūkoja viņam sekot un būtu varbūt to arī izdarījis, ja laimīgā kārtā tobrīd tur gluži nejauši nebūtu pagadījies eņģelis Gabriēls, kas to satvēra un noturēja. Daudz nebūs to, kam tāds grābiens kā eņģelim Gabriēlam — viņa pārdabisko pirkstu iespiedumi divu collu dziļumā uz akmens redzami vēl tagad.

Šis klintsakmens, lai arī milzīgs, tomēr turas gaisā. Tas nekur nav piestiprināts. Tā apgalvo gids. Brīnumaini. Tajā vietā, kur stāvējis Muhameds, cietajā akmenī palikuši viņa kāju iespiedumi. Es spriežu, ka viņš būs valkājis sešdesmitā lieluma apavus. Taču par to, ka akmens turas gaisā, es ierunājos, raugi, kādēļ: zem tā uz grīdas ir plātne, kas nosedzot bedri, un šī bedre visiem musulmaņiem šķiet ārkārtīgi nozīmīga, jo no tās ved ceļš uz mūžīgo pazušanu, un caur šo bedri jāiziet ikvienai dvēselei, pirms tā nokļūst debesīs. Pie ieejas stāv Muhameds un aiz matiem izceļ dvēseli laukā. Musulmaņi skuj matus, tomēr katrā ziņā atstāj vienu šķipsnu, lai pravietim būtu, aiz kā satvert. Mūsu gids paskaidroja — ikviens musulmanis saprot, ka būs nolemts mūžīgai sodībai, ja kaut kāda iemesla dēļ pazaudētu šo šķipsniņu un nomirtu, iekams tā no jauna atauguši. Es gan domāju, ka visiem, kurus man gadījies sastapt, vajadzētu palikt mūžīgajās mocībās, vienalga, kāda tiem frizūra.

Jau vairākus gadsimtus šinī alā, kur atrodas liktenīgā bedre, nedrīkst ienākt neviena sieviete. Proti, reiz viena šā dzimuma pārstāve notverta tieši tai brīdī, kad izpļāpājusi tiem, kas cieš mokas apakšzemes reģionos, visu, ko vien zinājusi par virszemes dzīvi. Tā bijusi tik traka tenkotāja, ka neko vairs nav bijis iespējams paturēt slepenībā: kas vien zemes virsū runāts vai darīts, tur lejā visiem jau bijis zināms, pirms vēl saule paguvusi norietēt. Bijis pēdējais mirklis apturēt šās sievas telegrāfu, un tas arī izdarīts. Viņas elpa aizrāvusies to pašu mirkli.

Lielās mošejas iekšiene ir ļoti glīta — ar daudzkrāsaina marmora sienām, vitrāžas logiem, sarežģītā mozaīkā izliktiem uzrakstiem. Tur­kiem, tāpat kā katoļiem, ir par svētām turētas relikvijas. Gids mums parādīja bruņas, kas piederējušas Muhameda dižajam znotam un sekotājam, kā arī Muhameda tēvabrāļa zobenu. Augstais dzelzs režģis, kas apjož lielo akmeni, vienā vietā izrotāts ar neskaitāmām skrandām, kas pie tā piesietas. To uzdevums ir atgādināt Muhamedam, lai viņš neaizmirst savus pielūdzējus, kas tās piesējuši. Pēc viņu domām, tas ir gandrīz tikpat drošs paņēmiens kā apsiet diegu ap pirkstu, lai kaut ko atcerētos.

Blakus mošejai ir neliels templis, kas iezīmē vietu, kur Dāvids un Goliāts sēdējuši, kad sprieduši tiesu.'

Visapkārt Omāra mošejai redzamas sadauzītu kolonnu paliekas, interesanti darināti upuru altāri un skaistiem grebumiem rotātas marmora lauskas — nenovērtējamas atliekas no Zālamana tempļa. Tas viss bijis zemes un biezas sārņu kārtas aprakts Moria kalnā, un musulmaņi vienmēr centušies atradumu jo rūpīgi saglabāt. Tajās Zālamana tempļa senās sienas drupās, ko jūdi dēvē par Raudu mūri un kur ebreji ik piektdienu pulcējas, lai skūpstītu svētos akmeņus un apraudātu Cionas zudušo slavu, ikviens skaidri var redzēt neapstrī­damu Zālamana tempļa daļu, kas sastāv no trim vai četriem akmeņiem, kuri atrodas cits uz cita; katrs no tiem ir apmēram divreiz garāks par septiņu oktāvu klavierēm un tik biezs, cik šādas klavieres augstas. Taču, kā jau pirmāk minēju, pagājuši tikai pāris gadu, kopš atcelts aizliegums kristīgajiem suņiem ieiet Omāra mošejā un apskatīt vērtīgo marmoru, kas savā laikā rotāja tempļa iekšieni. Zīmējumi, ar kuriem izrakstīti šie marmora fragmenti, ir ļoti savdabīgi, turklāt interesi vēl jo vairāk sakāpina burvība, ka tas mums viss ir jauns, līdz šim neredzēts. Šeit tādus fragmentus redz ik uz soļa, īpaši el Askas mošejā, kur tie iebūvēti sienās, lai labāk saglabātos. Aiz vecuma apsūbējušie un nomelnējušie akmeņi vairs tikai neskaidri ļauj iztēloties to greznību un krāšņumu, par kuru, kā mums mācīts, lieliskāka nekad nav bijis pasaulē; tie uzbur atmiņā ainas, ko mēs visi esam pārdzīvojuši iztēlē: ar garšvielām un dārgumiem apkrautus kamieļus, daiļas verdzenes Zāla­mana harēmam, garu garo izgreznotu zirgu un kareivju kavalkādi un

Sābas ķēniņieni — visburvīgāko šajā Austrumu greznības vīzijā. Sie elegantie fragmenti vieglprātīgam grēciniekam šķiet nesalīdzināmi pievilcīgāki par Raudu mūra drūmajiem akmeņiem, kurus jūdi nemitējas skūpstīt.

Tālāk ielejā zem olīvu un apelsīnu kokiem, kas zied lielās mošejas pagalmā, ir milzums kolonnu, senā tempļa paliekas; reiz tās balstīja templi. Tur ir arī arkas, ko bargais pravietojums, ka «akmens uz akmeņa netiks atstāts», nav skāris. Mēs bijām patīkami pārsteigti, jo nekad netikām cerējuši ieraudzīt paliekas no īstenā Zālamana tempļa, turklāt mūsu prieku neapēno aizdomas, ka tas atkal varētu būt šarlatānisks mūku izgudrojums.

Mēs esam redzējumu pārsātināti. Izņemot Svētā kapa baznīcu, mūs nekas vairs nespēj valdzināt. Tur esam bijuši katru dienu un neesam apnikuši to skatīt, bet viss pārējais mums ir apnicis. Redzējumu ir pārāk daudz. Tie ņudz un ņirb visapkārt uz katra soļa; Jeruzalemē un tās apkārtnē, šķiet, nav nevienas pēdas zemes, uz kuras nebūtu norisinājies kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Jūtamies bezgala atviegloti, ja izdodas nozagt desmit jardu ceļa gabaliņu bez gida, kurš, muti neaizvērdams, stāsta par katru akmeni, uz kura jūs liekat kāju, vilkdams jūs līdzi gadsimtu aiz gadsimta līdz pat brīdim, kad minētais akmens kļuvis slavens.

Liekas gandrīz neticami: reiz es pats sevi pieķēru, ka, atspiedies pret sadrupušu mūri, es gluži vienaldzīgi noraudzījos lejup uz Betezdas kristāmo dīķi. Nekad pirms tam nebiju spējis iedomāties, ka šādas lietas var būt sablīvētas tik cieši kopā. līdz ar to stipri samazinot interesi par tām. Bet, runājot pavisam atklāti, teikšu, ka vairākas dienas mēs skatījāmies un klausījāmies tīrā pienākuma pēc, nevis cēlāku jūtu mudināti. Un pārlieku bieži gadījās, ka priecājāmies, kad varējām atgriezties mājās un vairs netikām mocīti ar slavenu vietu apskati.

Mūsu svētceļnieki cenšas pārāk daudz sablīvēt vienā dienā. Ar ievērojamām vietām var pārēsties gluži tāpat kā ar saldumiem. Kopš šorīt piecēlāmies no brokastīm, esam saskatījušies tik daudz, ka mums pietiktu veselam gadam, ko pārdomāt un atcerēties, ja būtu to visu aplūkojuši mierīgi, saprātīgi un nesteidzoties. Apmeklējām Ezekijas dīķi, kurā mazgājās Ūrija sieva, kad Dāvids viņu ieraudzīja un iemīlējās.

Izgājām pa Jafas vārtiem no pilsētas, un mums, protams, piestāstīja pilnu galvu par Dzērvju torni.

Jāšus šķērsojām Hinnomas ieleju, izjājām starp diviem Gihona dīķiem, jājām garām Zālamana būvētam ūdensvadam, kurš vēl šobaltdien apgādā pilsētu ar ūdeni. Uzkāpām Ļaunās sapulces kalnā, kur Jūdass saņēma savus trīsdesmit sudraba gabalus, un pakavējāmies arī pie koka, kurā viņš, kā leģenda stāsta, esot pakāries.

Nokāpām atpakaļ ielejā, un tur nu gids sāka nosaukt vārdā katru zemes pauguru un katru akmeni, kas gadījās ceļā:— Šis ir Asins lauks; šajā klintī izcirsti ziedokļa altāri Moloham; šajā vietā upurēja bērnus, un tur, lūk, ir Cionas vārti; tur Tiropes ieleja; Ofela kalns; te sākas Jošafata ieleja, pa labi no jums — Ijaba aka.— Devāmies pa Jošafata ieleju augšup. Uzskaitījums turpinājās:— Šis ir Eljes kalns; tas tur Kārdināšanas kalns; tas būdu puduris ir Ziloamas ciems; viss šis nogabals ir ķēniņa dārzs; zem tā lielā koka tika noslepkavots augstais priesteris Cakārijs; tur, raugi, ir Moria kalns un tempļa siena; Absaloma kaps; Cakārija kaps; tur tālāk Ģetzemenes dārzs un Jaunavas Marijas kaps; šeit Ziloamas dīķis un …

Mēs teicām, ka gribam izkāpt no segliem, padzerties un atpūsties. Bijām saulē nocepuši pusdzīvi. Pēc dienām ilgajiem pārgājieniem aiz noguruma vairs neturējāmies kājās. Visi gribēja atpūsties.

Ziloamas dīķis ir dziļa, mūrēta bedre, kurai cauri irdz dzidrs strauts, kas tek kaut kur zem Jeruzalemes un, plūstot cauri Jaunavas avotam vai arī saņemdams no tā ūdeni, pa masīvu tuneli sasniedzis šo dīķi. Šis slavenais dīķis izskatās gluži tāds pats, kāds tas izskatījās Zālamana laikā un tādas pašas melnīgsnējas sievas pēc sensenās Austrumu parašas nāk šurp smelt ūdeni un nes to projām lielās krūzēs uz galvas, tieši tā, kā bija to darījušas pirms trīstūkstoš gadiem un kā darīs vēl pēc piecdesmit tūkstoš gadiem, ja kāda līdz tam laikam vēl būs patvērusies zemes virsū.

Aizgājuši no turienes, apstājāmies pie Jaunavas avota. Bet tur ūdens nebija labs un nebija arī iespējams mierīgi atpūsties, jo vesels zēnu un meiteņu bars un ubagi nemitīgi mācās mums virsū, diedelēdami bakšišu. Gids gribēja, lai mēs tiem iedodam mazliet naudas, un mēs iedevām; bet, kad viņš joprojām nerimās, gvelzdams, ka tie mirstot badā, mums sāka likties, ka esam smagi apgrēkojušies, tīšu prātu aizkavēdami tik ilgotu gala iznākumu, tādēļ centāmies ievākt naudiņu atpakaļ, bet tas mums gan neizdevās.

Iegājām Ģetzemenes dārzā un pakavējāmies pie Jaunavas kapa, kaut gan kā vienā, tā otrā vietā jau bijām bijuši. Pašreiz nav īstais bridis par to runāt. Pagaidīšu piemērotāku.

Nespēju pašlaik runāt par Eljes kalnu vai par skatu, kas no tā paveras uz Jeruzalemi, Nāves jūru un Moaba kalnu; nedz arī par Damaskas vārtiem vai koku, ko tur iedēstījis Jeruzalemes karalis Gotfrīds. Par to visu jārunā tad, kad dvēselē tīkams noskaņojums. Nespēju nekā pateikt par kolonnu, kas no tempļa sienas stiepjas pāri Jošafatai kā lielgabala stobrs, un musulmaņi tic, ka Muhameds sēdēšot uz tās jāšus, kad nākšot tiesāt pasauli. Tīrais posts — kālab viņš nevarētu to tiesāt, sēdēdams kādā laktā pats savā Mekā, nepārkāpdams mūsu svētās zemes robežas? Turpat līdzās tempļa sienā ir Zelta vārti — elegants skulpturāls veidojums gan tempļa pastāvēšanas laikos,

gan arī vēl tagad. No šejienes jūdu augstais priesteris senlaikos palaida vajā grēkāzi, ļaudams tam aizskriet savā vaļā un aiznest līdzi divpadsmit mēnešos sakrāto visu cilvēku grēku nastu. Ja tādu āzi palaistu šodien, tas laikam netiktu ne līdz Ģetzemenes dārzam, jo šejienes nožēlojamie blandoņas aprītu to ar visiem grēkiem. Viņiem būtu vienalga. Kazlēna gaļa ar grēku piedevu būtu labu labais mielasts. Musulmaņi vēro Zelta vārtus, tā teikt, acis no tiem nenolaizdami, turklāt ar lielām bažām, jo viņiem ir svēts ticējums: ja vārti sabruks, sabruks arī islams un Otomanu impērija. Tālab es vairs nejūtu nekādu žēlabu, pamanījis, ka vecie vārti tā kā mazliet ļogās.

Esam atkal mājās. Pārguruši. Saule mūs gandrīz izcepinājusi.

Tomēr mums ir viens drošs mierinājums. Eiropā gūtā pieredze mums iemācījusi, ka pārciestās grūtības drīz vien būs aizmirstas: slāpes, gida neciešamā vāvuļošana, ubagu bari, kas seko pa pēdām, un paliks vienīgi tīkamās atmiņas par Jeruzalemi, atmiņas, kas turpmāko gadu gaitā kļūs arvien interesantākas, atmiņas, kurās saglabāsies vienīgi skaistums, kad pēdējais rūgtums, kas tagad tās apēno, būs izgaisis uz visiem laikiem. Skolas laiks nav laimīgāks par turpmākajiem dzīves gadiem, bet, kad atskatāmies uz to atmiņās, esam aizmirsuši ir saņemtos sodus, ir sirdssāpes par pazaudētajām stikla spēļu bumbiņām vai saplīsušajiem pūķiem, jo esam aizmirsuši visas šīs zelta laikmeta likstas un atceramies tikai to, kā līdām ābolus zagt, kā sitāmies ar koka zobeniem, kā gājām makšķerēt. Mēs jūtamies apmierināti. Varam gaidīt. Mūsu alga nezudīs. Pēc gada Jeruzaleme un viss, ko piedzīvo­jam pašreiz, mums būs kļuvis par burvīgām atmiņām, kuras mēs nepārdotu ne par kādu naudu.