Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

47. NODAĻA DŽEKA PIEDZĪVOJUMS * JĀZEPA BEDRE * STĀSTS PAR JĀZEPU * JĀZEPA AUGSTSIRDĪBA UN ĒSAVA CĒLSIRDĪBA * SVĒTAIS ĢENECARETES EZERS * SVĒTCEĻNIEKU SAJŪSMA * KĀDĒĻ MĒS NEPAVIZINĀJĀMIES PA GALILEJAS JŪRU * PAR KAPERNAUMU * PAR PESTĪTĀJA BRĀĻIEM UN MĀSĀM * CEĻOJUMS UZ MAGDALU

Jājām vairākas jūdzes pa pamestu apvidu, kur zeme ir visai auglīga, taču pilnīgi nodota nezāļu ziņā; pa skumju, klusu klajumu, kur gadījās redzēt tikai trīs cilvēkus — arābus, kam mugurā nebija vairāk kā rupja auduma gari krekli, līdzīgi tiem, kādus kā vienīgo apģērba gabalu vasarā valkāja mazie nēģeru puišeļi Dienvidu štatu plantācijās. Tie bija gani un turēja savus ganāmpulkus pie paklausības ar klasisko gana stabuli — niedru svilpi, no kuras plūda tāda pati elles kviecoņa, kāda skan, arābiem dziedot.

Viņu stabulēs pat tāla atbalss nebija aizķērusies no brīnišķīgās mūzikas, ko viņu sentēvi klausījās Betlēmes līdzenumos, kad eņģeļi dziedāja: «Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.»

Zeme, pa kuru jājām, daļēji nemaz nebija zeme, bet gan klintājs — gluds vienkrāsas klinšakmens, it kā ūdens nogludināts; tikai retumis pagadījās pa kādai šķautnei vai cilnim, kas noslīpēti un izdobti kā medus kāres — caurumu caurumos, dobumu dobumos, piešķirot tiem dīvainas formas, dažkārt izveidojot kaut ko līdzīgu primitīvam galvas­kausam. Šajā posmā vietvietām vēl saglabājušās romiešu ceļu paliekas, kas atgādina Apija ceļu, un bruģa plātnes turas ar īstu romiešu sīkstumu.

Pelēkas ķirzakas, šīs drupu, kapeņu un pamestības mantinieces, slīdēja starp klintīm vai laiski gozējās saulē. Kur pārticība valdījusi un sairusi, kur slava liesmojusi un apdzisusi, kur skaistums ziedējis un novītis, kur līksmes vietā atnākušas bēdas, kur dzīve situsi augstu vilni, bet tagad viss miris un noklusis, tur iemitinās šie rāpuļi un apsmej cilvēka nīcību. Ķirzakas āda ir pelnu krāsā, un pelni ir simbols izirušām cerībām, nepiepildītām alkām, apraktai mīlestībai. Ja ķirzaka prastu runāt, tā sacītu: Būvējiet tempļus, es valdīšu to drupās; būvējiet pilis, es tajās mitīšu; dibiniet impērijas, es tās mantošu; aprociet savas skaistules, es noraudzīšos, kā tārpi tās saēd; un tu, kas te stāvi un moralizē par mani: reiz es slīdēšu arī pār tavu līķi.

Redzējām šai tuksnešainajā pusē arī dažas skudras, bet tās šeit pavada tikai vasaru. Pārtiku tās iegūst Ain-Mellahā — vienpadsmit jūdžu no šejienes.

Džeks šodien nejūtas visai labi, tas skaidri redzams, bet, kaut arī vēl puslīdz zēns, viņš tomēr ir pietiekami vīrišķīgs, lai to neizrādītu. Vakar viņš pārāk ilgi uzturējās saulē, taču, ņemot vērā, ka viņš grib daudz ko uzzināt un gūt no šī ceļojuma visu, ko vien iespējams, neviens viņam nepārmet, ja gadās šad tad kļūdīties. Veselu stundu neredzējām viņu nometnē un pēdīgi atradām krietnu gabalu tālāk strautmalā, turklāt bez saulsarga, kas viņu paglābtu no nežēlīgās svelmes. Ja viņš būtu radis iztikt bez saulsarga, tad viss, protams, būtu kārtībā; bet viņš nav tā radis. Ieraudzījām, ka patlaban viņš grasās mest ar prāvu akmeni bruņurupucim, kas sauļodamies gulēja uz neliela bluķēna strautā. Mēs sacījām:

— Nevajag, Džek! Kādēļ tu gribi viņu aiztikt? Ko viņš tev nodarījis?

— Labi, nu tad nesitīšu ar viņu nost, kaut gan īstenībā vajadzētu, jo viņš ir māneklis.

Mēs jautājām, kādēļ, bet viņš tikai atteica, ka tas neesot svarīgi. Ejot atpakaļ uz nometni, mēs vēl reizes divas trīs apvaicājāmies, kālab viņš gribējis to darīt, bet saņēmām vienu un to pašu atbildi: tas neesot svarīgi. Tomēr vēlu vakarā, kad viņš, domās nogrimis, sēdēja uz gultas, mēs apvaicājāmies vēlreiz, un viņš sacīja:

— Nav svarīgi; tagad tas man vairs nav svarīgi, bet dienā aizdeva dusmas, jo es nekad nerunāju to, kas nav, un man likās, ka ari pulkvedim neklātos tā darīt. Bet viņš tomēr tā dara; vakar lūgšanu stundā svētceļnieku teltī viņš stāstīja, un man šķiet, pat lasīja no Bībeles par šo zemi, kur piens un medus tek, un pieminēja, ka šajā zemē pat bruņurupučiem esot balss. Man tas likās mazliet par stipru, vismaz tas, kas attiecas uz bruņurupučiem, bet tad apvaicājos misteram Čērčam, vai tas taisnība, un viņš sacīja, ka taisnība, un mistera Čērča vārdiem es nudien ticu. Bet šodien nosēdēju gandrīz stundu, vērodams bruņurupuci, gandrīz vai izcepu saulē; taču tā ir nedzirdēju, ka šis būtu iedziedājies. Es droši vien izsvīdu pilnu riekšavu sviedru — nevis droši vien, bet tiešām izsvīdu, jo sviedri man visu laiku spiedās acīs un pilēja gar degunu, un bikses man, kā zināt, ir šaurākas nekā citiem — pēc ākstīgās Parīzes modes taisītas, un tā bikšdibenā iešūtā briežāda izmirka sviedros, tad izkalta, sarāvās, sāka spiest un grauzt — gatavās mocības, bet šis kā nedzied, tā nedzied. Beidzot noteicu: «Tas ir māneklis — tīrais māneklis, vairāk nekas… un, ja man būtu kaut kripatiņa prāta, es gan būtu apjēdzis, ka bruņurupucis nav no dziedātājiem.» Tad vēl sacīju: «Negribu būt netaisns pret šito zelli, došu viņam iesākšanai desmit minūtes laika; un, ja tad vēl nesāks, lai iet dibenā murdēdams.» Bet šis nesāka vis. Es vēl sēdēju un gaidīju, domādams: nupat, nupat būs, jo viņš te izslēja, te nokāra galvu, te ļāva ādai noslīdēt pār acīm, un pēc minūtes atkal tās pablisināja, it kā prātotu, kā labāk uzsākt dziesmu, bet, kad desmit minūtes bija pagājušas un es biju izmocīts un kā speltē sadedzis, bruņurupucis nolika galvu uz cilnīša baļķēnā un saldi iemiga.

— Tas tiešām bija diezgan nejēdzīgi, ja tu reiz biji tik ilgi gaidījis.

— Domāju gan. Tad noteicu: «Labi, ja tu negribi dziedāt, tad gulēt ar vis negulēsi,»' un, ja jūs nebūtu pienākuši, es viņam būtu licis aizvākties no Galilejas tik ātrām kājām, kā vēl neviens bruņurupucis nav kātojis. Bet nu tas vairs nav svarīgi, dievs ar viņu. Man uz kakla mugurpusē vairs nav ne ādas skrandiņas.

Ap desmitiem no rīta mēs apstājāmies pie Jāzepa bedres. Tā ir drupās sagruvusi viduslaikos lietota kamieļu karavānu apstāšanās vieta, kurai vienā no sānpagalmiem zem arkas ir liela, iekšpusē izmūrēta, ar ūdeni pildīta bedre, un leģenda stāsta, ka šī esot tā bedre, kurā brāļi iemetuši Jāzepu. Cita, ticamāka leģenda, kas balstās uz ģeogrāfiju, vēstī, ka īstā bedre atrodoties Dotanā, divu dienu jājienā no šejienes. Taču, ja jau tik daudzi tic, ka īstā bedre ir šī, mums tā liekas visai interesanta.

Grūti izšķirties par visskaistāko stāstu grāmatā, kas tik bagāta skaistiem nostāstiem kā Bībele, taču skaidrs ir viens: starp abiem Bībeles vākiem nav daudz stāstu, kas varētu pārspēt aizkustinošo vēstījumu par Jāzepu. Kas gan šiem senlaiku rakstniekiem iemācīja vienkāršo valodu, brīvo stāstījuma plūdumu, patosu un — galvenais — prasmi pašiem palikt neredzamiem, ļaujot stāstījumam brīvi ritēt un runāt it kā no sevis? Šekspīrs vienmēr savās grāmatās ir klāt; Makolejs ir klāt, kad izsekojam viņa krāšņi kāpinātajiem teikumiem; bet Vecās derības autori lasītājam neatklājas.

Ja nu bedre, kuru pieminēju, ir tā īstā, tad mums visiem acu priekša atainojas no bildēm pazīstamais senseno laiku notikums. Jēkaba dēli kaut kur šinī apkārtnē ganīja lopus. Tēvam nebija mierīgs prāts par viņu ilgo prombūtni, un viņš sūtīja savu vismīļāko dēlu Jāzepu, lai tas iet un lūko, kā brāļiem klājas. Jāzeps gāja sešas septiņas dienas; un viņam bija tikai Septiņpadsmit gadu, kad viņš lauzās uz priekšu pa visdrūmāko, klinšaināko, putekļaināko apvidu visā Āzijā, kā daždien puišelis lepodamies ar saviem greznajiem, raibajiem, tēva dāvātajiem svārkiem. Jāzeps bija tēva mīlulis, un brāļu acīs tas bija viņa pirmais noziegums; viņš bija redzējis sapņus un tos tulkojis, pareģodams savu augsto pārākumu tālā nākotnē pār visu dzimtu, un tas kļuva par viņa otro noziegumu; turklāt viņam bija skaisti svārki, un viņš droši vien zēniskā pašpaticībā brāļu priekšā ar tiem lepojās. Tādi bija viņa pārkāpumi, un brāļi uz viņu dusmojās un sarunāja viņu sodīt, tiklīdz radīsies iespēja. Ieraudzījuši kādu no Galilejas puses nākam, viņi pazina Jāzepu un nopriecājās. Viņi sacīja: «Raugi, še nāk tas sapņotājs. Un nu nāciet, nokausim to!» Taču Rūbens lūdzās, lai tie viņu nenokauj, un brāļi paklausīja. Viņi zēnu noķēra, novilka tam nīstos svārkus un pašu iemeta bedrē, lai dabū tur galu, bet Rūbens gribēja viņu slepus no bedres izvilkt. Kad Rūbens uz brīdi bija aizgājis, brāļi pārdeva Jāzepu ismaēliešu tirgotājiem, kas devās uz Ēģipti. Tāds ir nostāsts par bedri. Un šī pati bedre vēl tagad ir tajā pašā vietā; un šeit tā paliks līdz tam brīdim, kad ar «Kveikersitiju» ieradīsies nākamā skulptūru lauzēju un kapu apgānītāju ekskursantu partija, kas bedri neglābjami izraks no zemes un aizvedīs līdzi, jo šiem ļaudīm nav ne mazākās bijības pret svētiem pagātnes pieminekļiem: kur viņi iet pāri, tur zāle vairs neaug.

Jāzeps kļuva bagāts, godāts, varens «pār visu Ēģiptes zemi», kā teikts Bībelē. Jāzeps bija īstais valdnieks, monarhijas spēks un smadzenes, kaut arī tituls palika faraonam. Jāzeps ir viens no Vecās derības patiesi dižajiem cilvēkiem. Un arī viscēlākais un vīrišķīgākais, izņemot Ēsavu. Kālab nepateikt labu vārdu par šo karalisko beduīnu? Viņam var pārmest vienu vienīgu grēku — neveiksmi dzīvē. Kādēļ visiem bez mēra jāslavē Jāzepa dāsnā augstsirdība pret cietsirdīgajiem brāļiem, tikai negribīgi pametot apgrauztu cildinājuma kaulu Ēsavam, kurš vēl daudz augstsirdīgāk izturējās pret brāli, kas viņam bija nodarījis tik daudz ļauna? Jēkabs izmantoja Ēsava izmisīgo izsalkumu, lai nolaupītu brālim pirmdzimtā tiesības līdz ar godu un cieņu, kas pie tām pieder; ar nodevību un meliem tas nozaga brālim arī tēva svētību; padarīja viņu par izraidīto un klaiņotāju. Taču, kad pēc divdesmit gadiem Jēkabs sastapa Ēsavu, nokrita tam pie kājām un, bailēs drebēdams, lūdza, lai brālis viņu nesoda pēc nopelniem, ko tad darīja dižais mežonis? Viņš «tecēja tam pretī un to apkampa»! Un, kad Jēkabs, nespēdams saprast tādu cēlsirdību un vēl arvien šaubīdamies un baiļodamies, piesola par kukuli savu ganāmpulku, «lai es žēlastību atrastu tavās acīs, mans kungs», ko tad sacīja lepnais, augstsirdīgais tuksneša dēls?

«Man pašam diezgan, brāli; paturi, kas tev ir.»

Ēsavs redzēja, ka brālis ir bagāts, savu sievu un bērnu mīlēts, atnācis ar lielu svītu — ar kalpiem, ganāmpulkiem un kamieļiem, bet pats viņš joprojām bija tekulis un bēgulis, par kādu brālis viņu bija padarījis. Pēc trīspadsmit romantisku piedzīvojumu gadiem pie Jāzepa aizgāja brāļi, kas viņam bija nodarījuši pāri, svešinieki svešā zemē, izsalkuši un pazemīgi, lūgt kādu mazumiņu maizes; aizvesti uz vald­nieka pili, ar vainas smagumu apkrauti, tie pilskungā atpazina savu brāli; viņi — bailēs trīsoši ubagi, viņš — kungs pār varenu impēriju! Kurš Jāzeps visā pasaulē gan nebūtu izmantojis šādu iespēju, lai parādītu «plašu žestu»? Kurš no viņiem stādāms augstāk — nicinātais

Ēsavs, kas piedeva savam visu godātajam, turīgajam brālim, vai Jāzeps, kas, ķēniņa tronī stāvēdams, piedeva drebošajiem skrandaiņiem, kuru ļaundarība bija viņu šai tronī uzcēlusi?

Pirms apmeklējām Jāzepa bedri, uzjājām kādā kalnā un tur dažu jūdžu attālumā no mums bez neviena koka vai krūma, kas traucētu skatu, pavērās aina, par kuras redzējumu miljoniem ticīgo visās tālajās zemēs atdotu pusi savas mantības — svētā Galilejas jūra!

Tādēļ mēs pie bedres ilgi nekavējāmies. Atpūtinājām zirgus, atpūtā- mies paši, dažas minūtes izbaudīdami veco graustu tīkamo pavēni. Mums bija izbeidzies ūdens krājums, bet divi vai trīs drūmie arābi, kas, savas garās šautenes no rokām neizlaizdami, slaistījās ap bedri, apgalvoja, ka ne šeit, ne citur tuvākajā apkaimē ūdens neesot. Viņi gluži labi zināja, ka bedrē ir nedaudz iesāļa ūdens, taču pārāk lielā godā turēja sava tālā senča ieslodzījuma vietu, lai ļautu kristiešu suņiem no tās dzert. Mūsu Fergusons tomēr sasēja citu pie cita mutautus un dažas skrandas, līdz iznāca pietiekami gara virve, lai nolaistu bedrē krūzi, mēs padzērāmies un jājām tālāk; jau pēc īsa brīža nokāpām krastā, ko Pestītāja kājas padarījušas svētu.

Pusdienlaikā izpeldējāmies Galilejas jūrā — šajā ceplī tā bija īsta svētlaime — un pēc tam zem vientuļa vīģes koka ieturējām azaidu pie avota, ko šejienieši dēvē par Ain et Tinu, pāris simt jardu no Kapernaumas drupām. Katra urdziņa, kas šai pasaules riialā izplūst no klintīm vai smilts, te iemanto «avota» titulu, un cilvēki, kas dzīvo pie Hudzonas, Lielajiem ezeriem un Misisipi, nezina, kur dēties aiz sajūsmas, un līdz pēdējam notērē savas spējas tos apdziedāt un cildināt. Ja visu poēziju un pārējās blēņas, kas veltītas šāspuses avotiem un mīlīgajiem dabasskatiem, savāktu vienkopus vienā grāmatā, iznāktu brīnišķīgs sējums iekuram.

Azaida laikā mūsu grupas svētceļnieki, kas bija kā spārnos aiz laimes kopš tā brīža, kad spērām pirmo soli uz Svētās zemes, un nezināja vairs nekā cita kā vienīgi purpināt nesakarīgus slavinājumus, nespēja norit gandrīz ne kumosa aiz kaislas vēlēšanās «sēsties kuģī» un personiski vizināties pa ūdeņiem, kas šūpojuši apustuļu laivas. Viņu kaisme un satraukums pieauga ar katru mirkli, un es beidzot sāku it nopietni bažīties, ka viņi varētu zaudēt pēdējās saprāta paliekas un nopirkt šai ekskursijai veselu kuģu flotili, neapmierinoties ar vienas laivas noīrēšanu vienas stundas izbraucienam, kā darītu ikviens normāls cilvēks. Nodrebēju, iedomādamies, kā šis pasākums iztukšos mūsu kabatas. Vērodams, ar kādu neprāta aizrautību pusmūža vīri spēj mesties vilinošā dēkā, ko pārdzīvo pirmoreiz mūžā, es nevarēju nedomāt par sekām. Un tomēr sapratu, ka man nav tiesību justies pārsteigtam. Kopš bērnu dienām šiem cilvēkiem bija ieaudzināta godbijība, gandrīz vai pielūgsme pret visām šīm svētajām vietām, ko viņi laimīgām acīm tagad skatīja. Ilgus gadus šīs ainas bija tēlojušās viņu domās dienā un skaistinājušas viņu sapņus naktī. Stāvēt šajā vietā, skatīt to īstenībā, kā skatīja pašreiz, vizināties pa svētajiem ūdeņiem un skūpstīt šo svēto zemi, kas visapkārt: tāds bija viņu sensenais lolotais sapnis, kamēr nežēlīgais laika ritums sejās ievilka grumbas un matos sabēra sarmu. Lai redzētu šīs ainavas un kuģotu pa šo jūru, viņi pameta mājas un tuviniekus, izceļojās tūkstošu tūkstošiem jūdžu, nebīstoties nekādu grūtību. Vai jābrīnās, ka ikdienas saprāta nespodrā gaisma nobāl, kad pilnā starojumā žilbinoši iemirdzējies sapņa piepildī­jums? Lai viņi izšķiež kaut miljonus, es nospriedu, kas gan tādā reizē kā šī domās par naudu?

Šādā noskaņojumā es, cik ātri spēdams, sekoju nepacietīgajiem svētceļotājiem pa pēdām, nostājos ezera krastā un, cepuri vicinādams un kliegdams, visiem spēkiem palīdzēju viņiem sasaukt «kuģi», kas traucās garām. Izdevās. Jūras arāji stūrēja šurp un piestāja krastā. Laime staroja visu sejās.

— Cik? Pajautājiet viņiem, Ferguson, cik? Cik maksās brauciens mums visiem astoņiem un jums.. . līdz Betsaīdai un tālāk — līdz Jordānas grīvai — un līdz tai vietai, kur cūkas metās ūdenī*— ātrāk! Un mēs gribam apbraukāt visu krastmalu — visgarām — visgarām! Visu dienu!— Es labprāt braukātu pa šiem ūdeņiem vai veselu gadu!— Un pasakiet, ka gribam piestāt Magdalā un braukt tālāk līdz Tibērijai! Pajautājiet — cik maksā — vienalga, cik — vienalga! Sakiet, ka mums vienalga, cik viņi prasīs!—(Es zinu, kas tagad notiks, noteicu savā nodabā.)

Fergusons (tulko):— Viņš saka — divus napoleonus — astoņus do­lārus.

Vienā vai divos ģīmjos apdzisā mirdzums. Pauze.

— Par dārgu! Mēs dodam vienu!

Nemūžam es neuzzināšu, kā tas gadījās — vēl tagad man tirpas skrien pār muguru, iedomājoties, cik viegli šajā zemes malā notiek brīnumi, bet vienā zibenīgā mirklī, vismaz man tā likās, kuģelis jau atradās divdesmit soļu no krasta un drāza prom kā pārbiedēts! Bet astoņi nelaimīgie stāvēja krastā, un — ak vai! Iedomājieties vien! Tāds — tāds trieciens pēc pārvarīgās sajūsmas! Tāds kauns, tāds kauns pēc tik nejēdzīgas plātības! Iznācis gandrīz kā kautiņā: «Hei! Laidiet! Kā es viņam maukšu!» un tūliņ pēc tam atskurbusi balss: «Jūs divi saturiet viņu, gan mani noturēs viens!»

Tūdaļ mūsu nometnē sākās vaimanas un zobu griešana. Tika solīti divi napoleoni — ja nepieciešams, pat vairāk, gan svētceļnieki, gan dragomāns nobrēcās līdz aizsmakumam, saukdami kuģiniekus atpakaļ. Bet tie it nesteidzīgi brauca projām, nelikdamies vairs ne zinis gar svētceļniekiem, kas visu mūžu bija sapņojuši slīdēt pa Galilejas jūras svētajiem ūdeņiem, klausoties, kā viļņi čukst dievišķo vēsti, bija līdz šejienei ceļojuši neskaitāmas jūdzes tādēļ vien, lai to izbaudītu, un …

beigu beigās nosprieduši, ka maksa par augstu. Nekaunīgie arābu musulmaņi — tā izturēties pret citas ticības džentlmeņiem!

Ko nu vairs, neatlika nekas cits kā padoties liktenim un atteikties no laimes pavizināties pa Ģenecaretes ezeru, kaut arī bija apbraukāta puspasaule, lai baudītu šo prieku. Tajos laikos, kad Pestītājs šeit sludināja, zvejnieku laivu krastmalā bija papilnam, bet nu vairs nav ne laivu, ne zvejnieku; un vecajam Flāvijam pirms astoņpadsmit gadsim­tiem šajos ūdeņos peldēja vesela kara flote*—simt trīsdesmit bruņu- laivu, bet arī tās izgaisušas bez miņas. Mūsdienās šeit jūraskaujas vairs nenotiek, un visa Galilejas tirdzniecības flote sastāv no diviem kuģīšiem, kas hav lielāki par tām laivām, ar kurām braukāja apustuļi. Vienu mēs bijām zaudējuši uz visiem laikiem, bet otrs atradās jūdzēm tālu un nebija sakliedzams. Tā nu sēdāmies atkal zirgiem mugurā un drūmā prātā rikšiem jājām uz Magdalas pusi gar jūru, kuru šķērsot pa ūdensce|u mums nebija lemts.

Kā svētceļnieki metās cits citam virsū! Ikviens vainu uzvēla otram, un tas atkal savukārt ņēmās to noliegt. Mēs, grēcīgie, nebildām ne pušplēsta vārdiņa — pat vissīkākā ironijas izpausme šādā brīdī būtu bijusi bīstama. Grēcīgie, kurus turēja stingrībā jau no sākta gala, kuriem lika ņemt par priekšzīmi taisnīgos, kuriem morāle tika lasīta no rīta līdz vakaram, kuriem tika mācīts nebūt vieglprātīgiem, nerunāt žargonā, kuriem bija atgādināts, cik svarīgi ir būt krietnam un godīgam, kuriem bija sarunāts tik daudz, ka viņiem dzīve jau sāka kļūt par nastu, šie paši grēcīgie tagad turējās kopā ar svētceļniekiem grūtajā brīdī, paslepus nesamirkšķinājās, neizrādīja jautrību un neda­rīja citas tamlīdzīgas noziedzības, jo viņiem tas gluži vienkārši neienāca prātā. Ja būtu ienācis, tad būtu gan darījuši. Starp citu, pa druskai jau darīja gan, un briesmīgi labi kļuva ap sirdi, dzirdot svētceļniekus ķīvējamies. Mēs vienmēr izjutām necienīgu prieku, kad viņi sagāja matos, jo tas pierādīja, ka arī viņi galu galā tādi paši cilvēki vien ir kā mēs.

Tā nu mēs visi jājām uz Magdalu, zobu ņirkstoņa brīžiem pieklusa, tad atkal kļuva skaļāka, un nikni vārdi satricināja Galilejas svēto klusumu.

Lai kāds neiedomātos, ka es par mūsu svētceļniekiem šādi runāju aiz tīras ļaunprātības, saku visā nopietnībā: tas nav tiesa. Es neklausītos pamācības no cilvēkiem, kas man nepatīk un ko nespēju cienīt; un šodien neviens nevar sacīt, ka es viņu pamācības būtu noklausījies nelaipni vai būtu izrādījis stūrgalvību, vai nebūtu centies šīs pamācības lieti izmantot. Viņi ir labāki par mani; to es saku godīgi; viņi ir arī mani draugi — un bez tam: ja jau viņi nevēlas, lai viņu vārds šad tad parādās presē, kāda piķa pēc tad viņi devās ceļojumā kopā ar mani? Viņi mani pazina. Zināja manus liberālos uzskatus, zināja, ka man patīk domu apmaiņa, tas ir, kad es runāju, bet citi klausās. Kad viens no viņiem draudēja mani, ar holeru saslimušu, atstāt Damaskā, viņš īstenībā ir nedomāja to darīt; es zinu, ka viņam ātra daba, bet aiz tās īstenībā slēpjas labas jūtas. Un vai es nejauši nedzirdēju citu svētceļ­nieku, Čērču, sakām, ka viņam vienalga, kurš brauks projām, kurš paliks, bet viņš paliks pie manis, kamēr es vai nu pats savām kājām iziešu no Damaskas, vai mani iznesīs zārkā, un kaut viņam vajadzētu gadu nosēdēt! Vai es kādreiz esmu Čērču izlaidis, kad pazobojos par svētceļniekiem, bet vai es spētu runāt par viņu no ļauna prāta? Es tikai gribu tos mazliet sapurināt, lai tie turas pie labas veselības.

Kapernauma mums palikusi aiz muguras. Tā nav nekas cits kā bezveidīgas drupas. Tām nebija ne mazākās līdzības ar pilsētu, itin nekas neatgādināja, ka tur vispār kādreiz atradusies pilsēta. Taču, kaut pamesta un neapdzīvota, šī vieta tomēr ir slavena. No tās izauga kristietības koks, kura varenie zari mūsdienās plešas pār tik daudzām tāltālām zemēm. Pēc tam kad velns viņu bija kārdinājis, Kristus atnāca uz Kapernaumu un sāka sludināt; un tos divus trīs gadus, cik viņam bija atlicis dzīvot, šī pilsēta bija viņa mājvieta. Viņš sāka dziedināt neveselos, viņa slava izplatījās pa visu zemi, un cietēji nāca no Sīrijas, no Aizjordānas un pat no Jeruzalemes, kas no šejienes atradās vairāku dienu ceļojuma tālumā, lai taptu dziedināti no savām kaitēm. Šeit viņš izdziedināja centuriona kalpu un Pētera sievasmāti, un daudzus klibus un aklus, un velna apsēstus cilvēkus; šeit viņš atmodināja arī nomirušo Jairus meitiņu. Viņš izbrauca laivā kopā ar mācekļiem, un, kad tie viņu pamodināja no miega, jo bija sacēlusies vētra, viņš apsauca vējus un ar savas balss spēku nomierināja satraukto jūru» Dažas jūdzes tālāk viņš pārcēlās pāri jūrai un izdzina no diviem vīriem velnus, kas iebēga cūkās. Pēc atgriešanās viņš izsauca Mateju no muitas būdas un aicināja sev līdzi, izdziedināja dažus neveselus un sacēla sašutuma vētru, ēzdams pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem. Pēcāk viņš dziedinādams un sludinādams pārstaigāja Galileju un aizgāja pat uz Tīru un Sidonu. Viņš izraudzījās divpadsmit mācekļus un sūtīja tos pa visu zemi sludināt jauno mācību. Betsaīdā un Hor.-jzinā — ciemos, kas atradās divas trīs jūdzes no Kapernaumas,— viņš darīja brīnumus. Domā, ka pie viena no šiem ciemiem noticis brīnums ar neticami lielo lomu un tuksnešainajā apvidū netālu no otra ciema piedzīvots brīnums, kad viņš ar dažiem maizes klaipiem un nedaudzām zivīm paēdinājis tūkstošiem ļaužu. Viņš nolādēja abus ciemus un līdz ar tiem arī Kapernaumu, pareģojot šīm vietām bojāeju tāpēc, ka, par spīti visiem brīnumiem, kas tur bija notikuši, turienieši netika atgriezušies no grēkiem. Tagad šīs apmetnes ir drupās, par lielu prieku mūsu svētceļniekiem, jo viņi, kā parasts, atvedina dievu mūžīgos vārdus uz nīcīgām zemes lietām; drīzāk jādomā, ka Kristus savus lāstus veltīja cilvēkiem, nevis viņu nabadzīgajiem ciemiem un būdām: viņš sacīja, ka tiem grūti klāsies «soda dienā», un kāds gan sakars māla būdām ar

Pastaro dienu? Pat tad, ja šie ciemati tagad bīītu lieliskas pilsētas, nevis gandrīz ar zemi nolīdzinātas drupas, tam nebūtu nekāda sakara ar nolādējumu, ne tas pareģojumu apstiprinātu, ne apgāztu. Kristus apmeklēja ari Magdalu, kas atrodas netālu no Kapernaumas, un Cezareju. Viņš iegriezās ari dzimtajā Nācaretē un sastapa savus brāļus Josi un Jūdu, Jēkabu un Sīmani — cilvēkus, kas bija Jēzus Kristus miesīgie brāļi, un būtu gan bijis sagaidāms, ka tie kaut kur tiktu pieminēti, bet vai kāds jel kad lasījis viņu vārdus avīzēs vai dzirdējis no kanceles! Vai kaut viens cilvēks painteresējies, kādi šie zēni bijuši; vai viņi gulējuši kopā ar Jēzu, rotaļājušies un draiskuļojuši ar viņu, nenojauzdami, kas viņš ir? Vai kādam ienācis prātā apcerēt, ko domāja brāļi, kad viņš, slavens kļuvis, atgriezās Nācaretē un tie ilgi lūkojās viņa svešādajā sejā, lai pārliecinātos, un pēc tam sacīja: «Vai tas ir Jēzus?» Vai kāds ir pajautājis, ko viņi pārdzīvoja, redzēdami savu brāli (kas tiem bija tikai brālis, lai arī citiem viņš bija kļuvis par noslēpumainu svešinieku, kas esot dievs un stāvējis vaigu vaigā ar to dievu, kas dzīvo aiz mākoņiem) darām noslēpumainus brīnumus, ko varēja apliecināt izbrīnītu skatītāju pūļi? Kas gan ir padomājis, vai Jēzus brāļi aicināja viņu ieiet namā, vai pastāstīja, ka māte un māsas nobēdājušās par viņa ilgo prombūtni un būs kā bez prāta aiz prieka, viņu atkal ieraugot? Kas vispār kaut reizi ir atcerējies Jēzus māsas? Bet viņam taču bija māsas; un droši vien atmiņas par tām bieži iezagās dvēselē, kad ļaudis pret viņu izturējās ļauni; kad viņš, bez mājām palicis, teica, ka nav, kur galvu nolikt; kad visi, pat Pēteris, viņu pameta un viņš palika gluži viens ienaidnieku vidū.

Nācaretē Jēzus izdarīja dažus brīnumus, bet ilgi tur neuzturējās. Ļaudis sacīja: «Tas esot dieva dēls! Ko niekus, viņa tēvs taču ir vienkāršs namdaris. Mēs to ģimeni pazīstam. Mēs viņus redzam diendienā. Vai viņa brāļiem nav vārdā tas un tas un māsām tas un tas? Un vai viņa māte nav tā sieva, ko sauc par Mariju? Tās taču ir tīrās blēņas.» Viņš nenolādēja tēva mājas, bet nokratīja putekļus no kājām un aizgāja.

Kapernauma atrodas pašā nelielās jūras krastā, mazā — jūdzes piecas garā un jūdzi vai pāris jūdžu platā ielejā, ko rotā oleandri, un tie uz kailo kalnu un apkārtējā tuksneša fona izskatās diezgan tīkami, tomēr nav tik mulsinoši skaisti, kā tiek attēloti grāmatās. Mierīgs, līdzsvarots cilvēks var noraudzīties glītajā ainavā, neriskējot aiz sajūsmas dabūt galu.

Vislielākais brīnums no visa līdz šim redzētā ir tas, ka zemes gabaliņš, kur uzdīdzis kristiānisma dēsts, kas mūsu laikos tik vareni sakuplojis, ir tik ārkārtīgi mazs. Pestītāja visgarākais ceļojums bija simt līdz simt divdesmit jūdžu ceļa gabals no šejienes līdz Jeruzalemei. Otrais pēc garuma bija no šejienes līdz Sidonai — apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu. Šīs vietas, kas slavenas ar to, ka Kristus tās pārstaigājis, nav tālu cita no citas — vismaz amerikāņu izpratnē par attālumiem; gandrīz visas no šejienes pārskatāmas un atrodas lielga­bala šāviņa attālumā no Kapernaumas. Izņemot divus trīs ne visai tālus ceļojumus, Pestītājs savu mūžu nodzīvojis, savu mācību sludinājis un brīnumus darījis vidējas Savienoto Valstu kauntijas ietvaros. Lai atzītu šo apstulbojošo faktu, man jāsaņem visi prāti kopā. Cik nogurdinoši, ka ik pa divām trim jūdzēm jāizlasa simt lappušu vēstures, jo Palestīnas slavenās vietas tiešām atrodas tik tuvu cita citai. Cik nogurdinoši, cik mulsinoši tās drūzmējas uz katra soļa!

Paredzētajā laikā mēs sasniedzām senās Magdalas apmetni.