Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

43. NODAĻA PATRIARHU TIKUMI * MAJESTĀTISKĀ BĀLBEKA * DRUPU APRAKSTS * SMITU UN DŽONSU AUTOGRĀFI * SVĒTCEĻNIEKU TICĪBA UKUMA BURTAM * GODĀ TURAMAIS AVOTS, NO KURA DZĒRUSI BILEĀMA ĒZEĻMĀTE

Piecas stundas nomocījāmies, saules svelmē jādami pāri Libānas ielejai. Tā nemaz tik ļoti nelīdzinās auglīgam dārzam, kā likās, raugoties no kalna virsotnēm. Tā ir tuksnešains, nezālēm aizaudzis milzu klajums, bārstīt piebārstīts ar akmeņiem vīra dūres lielumā. Šur tur šejienieši uzrakuši zemi un iekopuši liesus tīrumus, bet lielum lielā ielejas daļa nodota avju ganu saujiņai, kuru" ganāmpulki dara, ko spēj, lai izvilktu dzīvību, bet apstākļi tam ir gaužām nelabvēlīgi. Ik pa gabaliņam redzējām ceļa malās paprāvas akmeņu kaudzes, ar kādām īpašuma robežas iezīmēja jau Jēkaba laikos. Ne mūra žogu, ne sētu, ne dzīvžogu, itin nekā, kas nodrošinātu cilvēka īpašuma tiesības, izņemot šīs akmeņu grēdas. Senajos patriarhu laikos izraēlieši tādas robežas svēti ievēroja, un mūsdienu arābi, viņu tiešie pēcnācēji, dara tāpat. Jebkurš vidēji saprātīgs amerikānis izmantotu tik nenoteiktu īpašuma nodrošinājuma sistēmu un, dažu nakti sirdīgāk pastrādājis, ievērojami paplašinātu sava īpašuma robežas.

Zemi šeit arkla vietā apstrādā ar nosmailētu kārti, ar kādu savā laikā aris jau Ābrahams, un graudus vētī uz mata tāpat, kā tika vētījis viņš: tos saber kaudzē uz mājas jumta un cilā ar lāpstu, kamēr vējš aizpūš visas pelavas. Neviens te nekā neizgudro, neviens nemācās nekā no jauna.

Vienu jūdzi iznāca varena skriešanās ar arābu, kas jāja uz kamieļa. Daži zirgi rikšoja itin raiti un uzrādīja labu laika rezultātu, tomēr kamielis bez lielām pūlēm tos noskrēja. Visi ieinteresētie jātnieki kliedza, auroja, pātagoja zirgus, piespieda tos lēkšot auļos, sacīkstes izdevās jautras, satraucošas, bet galvenais — trokšņainas.

Pulksten vienpadsmitos ieraudzījām Bālbekas mūrus un kolonnas — cēlas drupas, kuru vēsture ir ar septiņiem zieģeļiem aizzīmogota grāmata*. Drupas šeit stāv jau tūkstošiem gadu, izraisot ceļotājos izbrīnu un sajūsmu, taču kas un kad pilsētu cēluši, ir jautājums, uz kuru atbildes nebūs nekad. Tomēr nepārprotami skaidrs ir tas, ka tādu ieceres dižumu un izpildījuma smalkumu, kāds piemīt Bālbekas tempļiem, pēdējos divos gadu tūkstošos nav sasniedzis, tālu nav sasniedzis neviens cilvēka roku darinājums.

Lielais Saules templis, Jupitera templis un vairāki mazāki tempļi stāv tuvu cits citam tieši vienā no nožēlojamajiem sīriešu ciematiem un izskatās visai dīvaini šajā plebeju sabiedrībā. Tempļi celti uz tik masīviem zemē ieraktiem pamatiem, kas, šķiet, varētu noturēt plecos vai veselu pasauli; pamatiem izmantotie bluķi ir omnibusa lielumā un tikai daži mazāki par namdara darbarīku kasti, un apakšzemes pamatus šķērso tuneļi, pa kuriem varētu izbraukt vesels vilciens. Nav brīnums, ka, uz šādiem pamatiem celta, Bālbeka nodzīvoja ilgu' mūžu. Saules templis ir gandrīz trīssimt pēdu garš un simt sešdesmit pēdu plats. Tam visapkārt bijušas piecdesmit četras kolonnas, no ku»€m stāv vairs tikai sešas, pārējās nolūzušas pie pamatnes, sakritušas gleznainā kaudzē. Atlikušās sešas kolonnas stāv uz pamatnēm pilnīgi veselas, tām ir korintiešu kapiteļi un karnīzes, un, jāteic: otru sešu vēl skaistāk veidotu kolonnu pasaulē nav. Kopā ar karnīzēm kolonnas ir deviņdes­mit pēdu augstas, tas akmens stabam tiešām ir gandrīz neticams augstums, tomēr, skatoties uz tām, acs ievēro vienīgi to skaistumu un harmoniju; kolonnas izskatās slaidas un trauslas; zimzes ar smalko skulptūru drīzāk atgādina krāšņu apmetumu. Bet, kad esat vērušies uz augšu tik ilgi, līdz nogurst acis, un pēc tam paraugāties uz lielajiem kolonnu atlūzumiem, starp kuriem stāvat, jūs redzat, ka to šķērsgrie­zums ir astoņas pēdas; un atlūzumiem līdzās guļ kapiteļi, kas lielumā pielīdzināmi mazām kotedžām; arī brīnišķīgi izstrādāto akmens plātņu lauzas ir četras līdz piecas pēdas biezas un pilnīgi varētu nosegt parasta lieluma viesistabas grīdu. Jūs brīnāties, no kurienes šie milzeņi gadījušies, un tikai pēc brīža atskārstat, ka gaisīgie, graciozie veido­jumi tur augšā ir tādi paši. Un tas šķiet pārāk neticami.

Jupitera tempļa drupas ir nedaudz mazākas par nule aprakstītajām, taču arī šis templis bijis milzīgs. Drupas saglabājušās visai ciešamā stāvoklī. Viena deviņu kolonnu rinda ir gandrīz neskarta. Tās ir sešdesmit piecas pēdas augstas un balsta kaut ko līdzīgu portikam, kas kolonnas savieno ar tempļa jumtu. Jumts veidots no milzīgām akmens plātnēm, kuru apakša ir tik skaisti skulpturēta, ka, no lejas raugoties, liekas — jūs redzat fresku. Dažas plātnes ir nokritušas, un atkal man bija jādomā, vai milzīgās skulpturētā akmens masas man pie kājām tomēr nav lielākas par tām, kas atrodas augšā. Tempļa iekšienes rotājumi ir ārkārtīgi mākslinieciski un grandiozi. Kāds arhitektūras skaistuma brīnums gan bijusi šī celtne, kad tā bija jaunai Un cik cēla tā kopā ar savu dižāko biedru un sadrupušo lauzu haosu visapkārt izskatās mēnessgaismā!

Nespēju aptvert, kā šie milzīgie akmens bluķi no lauztuvēm atgādāti šurp un kā uzcelti reibinošajos augstumos uz tempļiem. Un tomēr skulpturālie bloki lielumā vēl ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar rupji tēstajiem bluķiem, kas veido plašo verandu jeb platformu visapkārt lielajam templim. Viens šās platformas posms, kas ir divsimt pēdu garš, salikts no akmens bluķiem zirgu tramvaja vagona lielumā un pat vēl lielākiem. Ar tiem nosegta desmit līdz divpadsmit pēdu augsta siena.

Man šķita, ka tie ir milzīgi akmens bluķi, un tomēr arī tie it kā saruka salīdzinājumā ar akmeņiem vēl kādā citā platformas posmā. To bija trīs, un es vērtēju, ka katrs no tiem ir tik liels kā trīs cits aiz cita sastatīti tramvaja vagoni, turklāt tie bija par trešdaļu platāki un par trešdaļu augstāki nekā tramvaja vagoni. Varbūt tuvāks būtu salīdzinā­jums ar diviem lielākā parauga preču vagoniem. Kopgarumā trīs akmens bluķi sasniedz gandrīz divsimt pēdu, platumā — trīspadsmit pēdu; divi bluķi ir sešdesmit četras pēdas, trešais — sešdesmit deviņas pēdas garš. Tie iebūvēti masīvā mūrī apmēram divdesmit pēdu augstumā no zemes. Tur tie patiesi atrodas, neatbildēts paliek vienīgi jautājums, kādā veidā tie tur nokļuvuši. Esmu redzējis tvaikoni, kas bija mazāks par šiem akmeņiem. Visas milzu sienas ir tikpat gludas un labi nostrādātas kā nestiprie mūri, ko mēs tagad ceļam no ķieģeļiem. Bālbekā, nudien, pirms daudziem gadsimtiem būs dzīvojusi milžu vai dievu cilts. Mūsdienu cilvēki gan laikam nespētu uzcelt tādus tempļus kā šie.

Aizgājām uz lauztuvēm, no kurām iegūti akmeņi Bālbekas celtnēm. Tās atradās apmēram ceturtdaļjūdzi lejāk. Dziļā bedrē gulēja drupu lielākā akmens līdzinieks. Tur nu tas gulēja, kā seno, aizmirsto laikmetu milži to pametuši, kad pēdējoreiz bija ieradušies lauztuvēs: lai guļ šeit tūkstošiem gadu kā acīs krītošs pārmetums, ja kādam ienāktu prātā nicīgi domāt par paaudzēm, kas dzīvojušas pirms mums. Tā nu milzīgais bluķis guļ, gaidīdams celtnieku rokas — četrpadsmit pēdu plats, septiņpadsmit pēdu augsts un gandrīz septiņdesmit pēdu garš! Uz tā virsmas varētu viena pret otru uzbraukt divas vagonetes, un ir tad katrā pusē vēl blakus varētu pastaigāties pāris cilvēku.

Ikviens var droši apzvērēt un nebūs nepatiesi zvērējis, ka visi Džoni Smiti un Džordži Vilkinsoni, un visas pārējās niecības, kas apdzīvo pasauli no ēnu valstības līdz pat Bālbekai, noteikti ieskrāpē savus nenozīmīgos uzvārdus Bālbekas majestātiskajās drupās, turklāt neaiz­mirst piemetināt vēl pilsētu, zemi un valsti, no kuras ieradušies. Cik žēl, ka drupas nesagrūst pār kādu no šiem rāpuļiem un nesaspiež tos plakanus, lai šai sugai uz visiem laikiem pārietu vēlēšanās iemūžināt savu vārdu uz senatnes celtnēm un pieminekļiem!

Ar tiem bēdīgajiem kleperiem, kas mūs nes, līdz Damaskai būs jāceļo trīs dienas. Bet mums tur jānokļūst nepilnās divās. Tas nepieciešams tādēļ, ka trīs mūsu svētceļnieki atteicās sabata dienā ceļot. Mēs visi esam ar mieru to svēto dienu svētīt, bet gadās dzīvē tādi brīži, kad turēties pie svētā likuma burta nozīmē apgrēkoties, jo svarīgs ir likuma taisnīgais gars, un šis bija viens no tādiem brīžiem. Mēs lūdzām pažēlot pārgurušos, nomocītos zirgus, aizrādot, cik uzticīgi tie mums kalpo un par savu grūto likteni pelnījuši mūsu līdzjūtību. Bet vai paštaisnība jel kādreiz pazinusi līdzcietības jūtas? Ko gan nozīmēja vēl dažas garas grūta darba stundas izmocītiem dzīvniekiem, ja otrā svaru kausā ir briesmas, kas draud cilvēku dvēselei? Šī nebija labākā sabiedrība, kādu var izvēlēties ceļabiedros un no kuras dievbijības parauga stiprināties ticībā. Mēs gan teicām, ka Pestītājs, kas žēloja mēmos lopiņus un mācīja, ka vērsi no muklāja vajag izvilkt arī sabatā, nebūtu devis padomu doties tik mokošā ceļojumā. Atgādinājām, ka «garais maršruts» ir ļoti grūts un arī bīstams drausmīgajā saules svelmē pat parastos pārgājienos, un, ja mēs pārvērtēsim savus spēkus, daži no mums pārgurumā var viegli krist par upuri drudzim, kas plosās šajā apgabalā. Taču svētceļniekus nekas nespēja pārliecināt. Viņiem va­jadzēja steigties. Lai cilvēki mirst, lai zirgi nobeidzas, bet viņiem nākamnedēļ jāsper kāja uz Svētās zemes, savu dvēseli ar sabata pārkāpšanu neaptraipījušiem. Viņi tātad bija ar mieru grēkot pret ticības garu, lai tikai tiktu ievērots likuma burts. Nebija nozīmes viņiem ieskaidrot, ka «burts nokauj». Tie, par kuriem pašlaik runāju, ir mani draugi, cilvēki, kas man patīk, kas ir krietni pilsoņi, godīgi, taisnīgi, apzinīgi, tomēr viņu uztvere par Pestītāja mācību man šķiet izkropļota. Viņi bez žēlastības kritizē mūsu trūkumus un ik vakaru sasauc mūs kopā un lasa nodaļas no Jaunās derības, kur runāts par labestību, žēlsirdību, līdzcietību; un tad otrā dienā mierīgi sēžas seglos un neizkāpj no tiem visu dienu, triecas augšup šajos akmeņainajos kalnos un pēc tam atkal steberē lejup. Attiecināt Jaunās derības sludināto labestību un līdzcietību uz piekusušu, nodzītu, novārgušu zirgu? Blēņas — šī mācība rakstīta cilvēkiem, kas radīti pēc dieva ģīmja un līdzības, nevis mēmiem lopiem. Mana cieņa pret mūsu svētceļnieku bezmaz vai svēto raksturu neļauj man iejaukties viņu izrīcībā ar zirgiem, bet jebkuram citam no mūsu grupas es gan parādītu, ko nozīmē dzīt zirgu kādā no šiem stāvajiem kalniem!

Mēs bieži esam rādījuši svētceļniekiem priekšzīmi, kas viņiem būtu nākusi par labu, bet tie ir veltīgi pūliņi. Viņi nekad nav dzirdējuši, ka mēs cits citam būtu teikuši skarbu vārdu, bet viņi gan dažkārt sastrīdas. Mums patīk noklausīties viņu strīdā pēc tam, kad viņi ir mūs apveltījuši ar derīgām pamācībām. Tikko bijām piestājuši Beirutā, viņi sastrīdējās, vēl ne līdz krastam netikuši. Es jau teicu, ka man viņi patīk, un man viņi tiešām patīk, taču par katru reizi, kad viņi man lasījuši morāli, es gribu atspēlēties ar iespiestu vārdu.

Nepietika ar to, ka mums jau tikpat vajadzēja divkāršot maršrutā paredzētās apstāšanās vietas, viņi vēl nogriezās no galvenā ceļa, lai uzmeklētu kādu bezjēdzīgu avotu — sauktu par Figiju, jo no tā reiz padzērusies Bileāma ēzeliene. Tā nu klidzinājām pa drausmīgajiem kalniem un tuksnesi, saulē vai izcepdami un pēc tam līdz vēlai naktij meklēdami avotu, no kura dzērusi Bileāma ēzeļmāte, visu mums līdzīgo svētceļnieku patronese. Par šo ceļojumu es neatradu savā piezīmju grāmatiņā cita ieraksta kā vienīgi šīs rindas:

Šodien nojājām trīspadsmit stundu, daļēji pa tuksnesi, daļēji pa kailiem, neauglīgiem kalniem un vispēdīgi pa mežonīgu klintāju; ap pulksten vienpadsmitiem vakarā uzslējām nometni dzidra strauta malā pie kāda sīriešu ciema. Nezinu, kā to sauc, negribu zināt — gribu gulēt. Divi zirgi klibo (manējais un Džeka), pārējie līdz nāvei nodzīti. Mēs ar Džeku trīs jūdzes nogājām kājām, vezdami zirgus pie pavadas. Izprieca, bet ne pārāk jautra.

Divpadsmit līdz trīspadsmit stundu seglos ir grūts ceļojums pat kristīgā zemē un kristīgā klimatā, turklāt laba zirga mugurā; bet tādā speltē kā Sīrija, neērtos, ļodzigos seglos, kas šļūkā pa zirgu muguru uz priekšu un atpakaļ un šūpo tevi kā jūras viļņos uz visām pusēm, piedevām uz pārguruša, kliba zirga, kuram tomēr augu dienu ik mīļu brītiņu jāuzšauj ar pātagu vai jāpiespiež pieši, līdz tam pa sāniem sāk sūkties asinis, un, ja esi cik necik cilvēks, tev pašam iedzeļ sirdī ikreiz, kad iesit tam ar pātagu, tad šādu ceļojumu tu nolādēsi un ar riebumu atcerēsies gandrīz līdz mirstamai stundai.