Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

41. NODAĻA VANDĀLISMS A1ZUEGTS * SADUSMOTE SVĒTCEĻNIEKI * TUVOJAMIES SVĒTAJAI ZEMEI! * DRUDŽAINA GATAVOŠANĀS * UZTRAUKUMS PAR DRAGOMĀNIEM UN PĀRVIETOŠANOS * «LIELAIS MARŠRUTS» APROBĒTS * SlRIJĀ * KĀDS VĀRDS PAR BEIRUTU * IZCILS FERGUSONA GRIEĶU VARIANTS * NEIEDOMĀJAMI KLEPERI ZIRGU VIETĀ * SVĒTCEĻNIEKU STILS * GANDRĪZ KĀ PASAKĀ

Pēdējās piezīmes rakstīju, kad bijām Efesā. Tagad atrodamies Sīrijā un esam uzslējuši nometni Libānas kalnos. Ceļš bija tāls un ilgs. No Efesas mēs neatvedām nevienu pašu relikviju! Cik centīgi vācām skulptūru fragmentus un atlauzām gabaliņus no mošeju iekšējiem rotājumiem, bet, kad bijām ar neizsakāmām grūtībām un mokām izkratījušies ar visu guvumu mūļiem uz muguras piecas jūdzes līdz dzelzceļa stacijai, viens valdības ierēdnis piespieda visus, kam vien kaut kas bija savākts, to atdot! Viņam bija rīkojums no Konstantinopo­les uzmanīt mūsu grupu un parūpēties, lai mēs neko nepievācam. Tā bija gudra, taisnīga un pelnīta mācība, bet sacēla veselu sašutuma vētru. Es personiski vienmēr izjūtu ārkārtīgu lepnumu, ja esmu pārvarējis kārdinājumu iebraukt svešā kabatā. Šoreiz jutos lepns bez mēra. Klausoties vētrainajos pārmetumos, kas straumēm lija pār Otomanu valdību, kura tik smagi apvainojusi cienījamu ekskursantu grupu, džentlmeņus un lēdijas, es sacīju: «Mūs, kam sirdsapziņa tīra, tas neskar.» Sitiens bija mūsu grupu nevis tikai vienkārši ķēris, bet trāpījis jo sāpīgi; viens no galvenajiem cietējiem atklāja, ka turku ķeizara valdības pavēle atradās aploksnē, uz kuras bija Britānijas sūtniecības zīmogs, tātad rīkojuma iedvesmotājs bijis Anglijas karalie­nes pārstāvis. Tas bija slikti, tas bija gaužām slikti. Ja rīkojuma pamatā būtu tikai Otomani, tas liecinātu vienīgi par viņu naidu pret kristiešiem, par naidu, kuram viņi savā vulgārajā tumsonībā neprot rast delikātu izpausmi; bet ja tas nāk no kristīgās, izglītotās, politiski domājošās Britu misijas, tas norāda, ka mūs uzskata par tādiem kungiem un dāmām, kas jāuzmana! Tā ekskursantu grupa uzņēma notikušo un bija attiecīgi sašutusi. īstenībā, protams, šādi piesardzības soļi būtu sperti pret jebkuriem ceļotājiem, jo angļu sabiedrībai, kas ieguvusi tiesības izdarīt izrakumus Efesā un samaksājusi par šīm tiesībām lielu naudu, gluži pamatoti ir nepieciešama aizsardzība. Valdība nevar atļauties risku, ka ceļotāji tik nepateicīgi izmantos tās viesmīlību, īpaši zinot, ka šiem ceļotājiem trūkst jebkādas sajēgas par godprātīgu uzvešanos.

No Smirnas izbraucām gaidu un cerību spārnoti, jo gandrīz jau ar roku bija sasniedzams ekspedīcijas lielākais notikums, galvenais mēr­ķis — mēs tuvojāmies Svētajai zemeil Bagāžas glabātavā sākās drudžaina rakņāšanās pa koferiem, kas nedēļām, jā, mēnešiem tur bija gulējuši neaiztikti; drudžaina skraidīšana šurp un turp, augšup un lejup; haotiska mantu ārā ņemšana un atpakaļ likšana; kajīšu piekraušana ar krekliem un svārkiem, ar neiedomājamiem sīkumiem un krikumiem; neprātīga paunu paunošana, saulsargu, zaļu briļļu un biezu plīvuru vienkop vākšana; kritiskas pārbaudes, kādā kārtībā ir segli un iemaukti, kas zirgiem vēl ne tuvumā nebija tikuši; visrūpīgākā revolveru pielādēšana un medību nažu asuma pārbaude; bikšdibenu apšūšana ar stingru briežādu; pēc tam pamatīga jo pamatīga seno karšu studēšana, Bībeles un Palestīnas ceļojumaprakstu lasīšana; maršrutu iezīmēšana; izmisīgi mēģinājumi sadalīt pasažierus mazās vienībās, kur būtu cilvēki ar vienādiem uzskatiem, lai garā ceļā nerastos nesaskaņas; no rītiem, pusdienlaikā un vakarā masu mītiņi kajītēs, kvēlas runas, gudri padomi, uztraukumi, strīdi un tāda savstarpēja plūkšanās, kāda uz šā kuģa vēl nekad nebija piedzīvota!

Taču beidzot viss ir nokārtojies. Esam sadalījušies grupiņās pa sešiem līdz astoņiem cilvēkiem, un grupas jau aizbraukušas katra uz savu pusi. Mūsu grupa ir vienīgā, kas uzdrošinās doties tā sauktajā garajā ceļojumā, tas ir, pa Sīriju caur Bālbeku uz Damasku un no turienes visā garumā cauri Palestīnai. Tas ir grūts un pat riskants ceļojums, īpaši šajā viskarstākajā gadalaikā, un veicams vienīgi spēcīgiem, izturīgiem ceļotājiem, kas cik necik pieraduši pie grūtas un skarbas āra dzīves. Pārējie dodas pa īsākiem maršrutiem.

Pēdējos divus mēnešus mēs šajā ekskursijā uz Svēto zemi stipri raizējāmies par vienu apstākli, proti, par pārvietošanās iespējām. Mēs ļoti labi zinājām, ka Palestīna ir zeme, kur pasažieru transporta jautājums nav sevišķi aktuāls, un ikviens, ar kuru par to runājām, ļāva mums saprast, ka ne pusei mūsu ekskursantu būs iespējams nolīgt zirgus un dragomānus. Kostantinopolē visi metās telegrafēt Amerikas konsuliem Aleksandrijā un Beirutā, lai paziņotu, ka mums vajadzīgi dragomāni un transporta dzīvnieki. Mēs bijām izmisuši un ar mieru ņemt par labu zirgus, ēzeļus, žirafes, ķengurus — jebko. Smirnā konsulu bombardēšana pa telegrāfu turpinājās. Bez tam, bīdamies visļaunākā, mēs telegrāfiski pieprasījām lielu daudzumu vietu diližan­sos ceļojumam uz Damasku un zirgus jājienam uz Bālbekas drupām.

Kā jau varēja gaidīt, Sīrijā un Ēģiptē izplatījās ziņas, ka visi Amerikas provinces iedzīvotāji (turki uzskata mūsu zemi par sīku provinci kaut kādā nevienam nezināmā pasaules malā) dodas uz Svēto zemi, un tā nu, vakar nonākuši Beirutā, redzējām, ka pilsēta ir piirium pilna ar dragomāniem un attiecīgo ekipējumu. Sākumā mēs visi gribējām ar diližansiem laist uz Damasku un pa ceļam iegriezties Bālbekā, pēc tam atgriezties uz kuģa, aizbraukt līdz Karmela kalnam* un no turienes tālāk doties brīvsolī. Taču, kad mūsu astotnieks uzzināja, ka pastāv «lielā maršruta» iespēja, nospriedām nepalaist to garām. Līdz šim mēs konsulus netikām apgrūtinājuši, bet Beirutas konsulam nebija no mums glābiņa. To pieminu tādēļ, ka apbrīnoju viņā pacietību, atjautīgo izdomu un prasmi visus samierināt un visu nolīdzināt. Pieminu to arī vēl tādēļ, ka man liekas — dažs labs no mūsu kuģa pasažieriem neprata pēc nopelniem novērtēt viņa neaizstā­jamo palīdzību.

No mūsu astotnieka izvēlējām trīs cilvēkus, kuri kārtoja visu, kas saistījās ar ekspedīciju. Mums pārējiem nebija cita darba, kā priecāties par skaisto Beirutas pilsētu, par jaunajām mājām kuplajos, zaļajos apstādījumos, kas pletās pa visu lēzeno nogāzi līdz pašai jūrai; tāpat ari par Libānas kalniem visapkārt pilsētai; peldēties dzidrajā, zilajā ūdenī, kas viļņoja apkārt kuģim (mēs nezinājām, ka tajā mīt haizivis). Klaiņojām pa pilsētu un vērojām tērpus. Tie ir koši un interesanti, tomēr ne tik daudzveidīgi kā Konstantinopolē un Smirnā; Beirutas sievietes iedveš šausmas: abās pirmajās pilsētās sievietes aizsedzas ar plāniem šķidrautiem, kuriem var redzēt cauri (un bieži vien neslēpj arī kāju potītes), taču Beirutā tās visu seju nobēdzina aiz tumša vai pat melna plīvura, kas tām piešķir mūmijas izskatu, bet staigā ar atsegtām krūtīm. Kāds jauns džentlmenis, manuprāt, grieķis, labprātīgi pieteicās izrādīt mums pilsētu, apgalvodams, ka viņam tas būšot tīrais prieks, jo viņš mācoties angļu valodu un šī būšot laba iespēja pavingrināties. Kad apskate beidzās, viņš tomēr pieprasīja atlīdzību, teikdams, ka kungi taču neliegšot viņam kādu mazumiņu, varbūt dažus piastrus (ko varētu pielīdzināt dažām piecu centu monētām). Mēs samaksājām. Konsuls, to dzirdēdams, bija ļoti pārsteigts un sacīja, ka labi pazīstot šā puiša ģimeni, tā esot sena un augsti cienījama dzimta, kuras mantas stāvoklis vērtējams uz simt piecdesmit tūkstošiem dolārul Cits cilvēks šādā situācijā būtu kaunējies uzņemties tādu lomu un piedevām tik uzmācīgā veidā.

Norunātajā laikā mūsu rīcības komiteja ziņoja, ka viss sagatavots un to pašu dienu jādodas ceļā — ar zirgiem, nastu nesējiem lopiņiem un teltīm: uz Bālbeku, Damasku, Tibērijas ezeru, bet no turienes tālāk uz dienvidiem, pa ceļam apskatot vietu, kur Jēkabs redzējis sapni*, kā arī citas Bībelē pieminētas vietas, līdz Jeruzalemei, tad varbūt tālāk uz Nāves jūru, bet varbūt arī ne, un visupēc tiešā ceļā uz okeānu un pēc nedēļām trim vai četrām Jafā jākāpj uz kuģa; ceļa izdevumi: pieci dolāri zeltā dienā no cilvēka, visu kārtos dragomāns. Mums solīja, ka mēs dzīvošot tikpat labi kā viesnīcā. Šo to tamlīdzīgu jau agrāk biju lasījis grāmatās un nekautrējos teikt, ka neticēju nevienam vārdam. Neteicu nekā, bet iesaiņoju līdzņemšanai segu un pledu siltai guļai, pīpes tabaku, divus trīs vilnas kreklus, kabatas portfeli, ceļvedi un Bībeli. Paņēmu arī garu dvieli un ziepju gabalu, lai iedvestu arābos cieņu un viņi mani noturētu par maskējušos karali.

Trijos pēcpusdienā mums vajadzēja izvēlēties zirgus. Noteiktajā stundā dragomāns Ābrahams izveda tos parādīt. Tas notika ļoti svinīgi. Uzņemdamies pilnu atbildību, saku: tik nožēlojamu komplektu nebiju redzējis visā mūžā, un zirgu izturēšanās pilnā mērā saderējās ar ārējo izskatu. Vienam zirgam bija izsista acs, otram aste nozāģēta īsa kā trusim, un viņš vēl šķita ar to lepojamies. Trešajam mugurkauls bezmaz spiedās cauri ādai no kakla līdz pat astei, viņš stiprā mērā līdzinājās sagrautajiem akveduktiem, kurus var vedzēt Romas apkārt­nē, turklāt kakls tieviņš kā bugsprits; visi zirgi kliboja, un visiem bija jēlas muguras, dažādi noberzumi vai apdzijušas kreveles kā vara pogas uz čemodāna; gaita viņiem bija tik dažāda, ka par vienmuļību nevarēja sūdzēties — ejot viņi izskatījās kā flotile vētras sakultā jūrā. Skats bija briesmīgs. Blihers, galvu grozīdams, noteica:

— Tas dragomāns iekulsies nepatikšanās par to, ka šitos vecos kleperus izvedis no slimnīcas, bet varbūt viņam ir īpaša atļauja.

Es neteicu nekā. Viss noritēja ciešā saskaņā ar ceļvedi, un vai tad mēs neceļojam saskaņā ar ceļvedi? Izraudzījos zirgu, kas man šķita tramīgs, un, es nodomāju, ja viņam pietiek temperamenta būt tramī­gam, tad viss vēl nav zaudēts.

Sešos vakarā apmetāmies skaistā, spirgtu vēju veldzētā kalna virsotnē ar skatu uz jūru un jauko ieleju, kur bija dzīvojusi daļa no seno laiku uzņēmīgajiem feniķiešiem, par kuriem mēs tik daudz esam lasījuši; visapkārt mums plešas plašumi, kas piederēja Tīras ķēniņam Hīrāmam; viņš sagādāja šajos kalnos ciedru baļķus, no kuriem tika celts Zālamana templis.

Itin drīz pēc sešiem ieradās arī mūsu nastu nesēju karavāna. Nebiju to vēl redzējis, tādēļ tagad gluži pamatoti nespēju vien nobrīnīties. Mums līdzi nāca deviņpadsmit kalpotāji un divdesmit seši nastu nesēji mūļi! Vesela karavāna. Un pēc tādas gājiens patiesi izskatījās, kad pa klinšaino ceļu kāpām augšup. Nesapratu, kāda nelabā pēc mums, astoņiem cilvēkiem, nepieciešama tāda pavadonība. Pabrīnījos, pabrīnī­jos, bet tad sāku ilgoties pēc cūkgaļas un pupām alumīnija šķīvī. Biju neskaitāmas reizes pārlaidis nakti teltī un skaidri zināju, kā viss notiks. Negaidīdams apkalpošanas, aizgāju un noņēmu savam zirgam seglus, kā prazdams, nomazgāju un noberzu tam muguru un izspiedušās ribas; atgriezies ieraudzīju piecas lepnas cirka teltis, kuru iekšpusē viss mirdzēja zilā, zeltainā un sarkanā zīdā un citādos rotājumos. Es kļuvu mēms. Tad kalpotāji ienesa astoņas saliekamas dzelzs gultiņas un uzstādīja tās teltīs, uz katras gultiņas izritināja pa mīkstam matracim un nolika spilvenu, labas segas un sniegbaltu palagu pāri. Tūliņ pēc tam viņi ap centrālo balstu, kas turēja telti, uzslēja galdu, uz kura novietoja ūdenskrūzes, mazgājamās bļodas, ziepes un baltiņ baltus dvieļus — katram vienu komplektu; viņi norādīja uz telts iekšsienās ielocītām kabatām, kur varējām salikt savas mantas. Ja mums ieva- jadzētos kādu saspraužamo adatu vai kādu citu tamlīdzīgu sīkumu, viss bija sasprausts telts sienā. Un tad nāca galvenā nagla — visu telts grīdu viņi nosedza ar paklājiem! «Ja to sauc par pārnakšņošanu teltī,» es noteicu, «tad viss ir gaužām brīnišķīgi, bet es gan tā neesmu radis. Mana pieticīgā bagāža, ar kuru tiku sevi aprūpējis, kļuvusi pilnīgi nevajadzīga.»

Sāka tumst, uz galdiem tika saliktas sveces — spožos, jaunos bronzas svečturos. Un drīz atskanēja zvans — īsts, dzidrs zvans, kas mūs aicināja «salonā». Līdz šim man likās, ka dažas teltis uzslietas no lieka, bet nu atklājās, ka vismaz viena vēl bijusi vajadzīga, proti, ēdamzāle. Tāpat kā pārējās, tā bija tik augsta, ka varēja izmitināt žirafu ģimeni, un iekšpusē ļoti glīta, spodra un koša. īsta pērle, ne telts. Galds, pie kura stāvēja astoņi buraudekla krēsli, bija klāts astoņām personām; galdauts un salvetes ar spožo baltumu un smalkumu apkaunoja tās drānas, pie kurām bijām pieraduši uz sava ekskursiju tvaikoņa; naži un dakšiņas, dziļie un lēzenie šķīvji — viss skaists un gaumīgs. Brīnišķīgi! Un to sauc par pārnakšņošanu teltī! Staltie, platbikšainie puiši ar turbāniem galvā ienesa vakariņas — jēra cepeti, vistas un zoss cepeti, kartupeļus, maizi, tēju, pudiņu, ābolus un brīnišķīgas vīnogas. Tik gardus gaļas ēdienus nedēļām nebijām baudī­juši un sen nebijām arī sēdējuši pie tik skaisti klāta galda, kāds bija šis ar lielajiem melhiora svečturiem un gaumīgo servējumu, un tomēr ārkārtīgi pieklājīgais dragomāns Ābrahams pienāca pie mums un klanīdamies atvainojās, ka, pošoties tik garam ceļam, šis tas varbūt neesot iznācis gluži tā, kā vajadzētu, un nosolījās, ka turpmāk viss būšot labāk!

Pašreiz ir pusnakts, rīt sešos jāceļas.

Tā esot nakšņošana teltīs. Tādos apstākļos doties svētceļojumā uz Svēto zemi ir tīrais prieks.