Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

25. NODAĻA LIELMANĪGA IZRĪCĪBA BANKROTA PRIEKŠVAKARĀ * LIELISKIE DZELZCEĻI * KĀ PIEPILDĪT TUKŠU VALSTS KASI * MĀTES BAZNĪCAS BAGĀTĪBAS * BAZNĪCAS SPOŽUMS * GREZNĪBA UN NABADZĪBA * VEL LIELĀKS SPOŽUMS * KĀDS VĀRDS GARĪDZNIEKU LABĀ * DRŪMĀ ČIVITAVEKIJA * DODAMIES UZ ROMU

Daudzkas man šajā Itālijā nav saprotams — visgrūtāk nākas saprast, kā gan bankrotējušai valdībai var būt tik greznas dzelzceļa staciju pilis un tik brīnišķīgi ceļi. Pēdējie ir cieti kā dimants, taisni kā ar lineālu novilkti un balti kā sniegs. Ja ir pārāk tumšs, lai saredzētu jel ko citu, Francijas un Itālijas lielceļus tomēr var redzēt; un tie ir tik tīri, ka uz tiem var ieturēt azaidu, nepaklājot galdautu. Turklāt no braucējiem netiek par ceļiem iekasēta nekāda maksa.

Runājot par dzelzceļiem, jāteic, ka mums nekā līdzīga nav. Vagoni slīd uz priekšu it kā uz lodīšu gultņiem. Stacijas līdzinās lielām, marmorā izcirstām pilīm; no šā paša karaliskā akmens veidotās kolonādes balsta ēku visā garumā, bet sienas un augstos griestus dāsni rotā freskas. Plašajos gaiteņos rotājumam uzstādītas statujas, bet grīda viscaur izklāta pulētām marmora flīzēm.

Tas viss mani sajūsmina vairāk nekā simtiem Itālijas galeriju ar nenovērtējamiem mākslas dārgumiem, jo visu tikko minēto es spēju saprast, bet mākslu novērtēt neprotu. Šosejās, dzelzceļos, stacijās un tipveida namu jaunajos bulvāros Florencē un citās pilsētās es redzu Luija Napoleona ģēniju, pareizāk sakot, redzu, kā tiek atdarināti šā valstsvīra ģeniālie darbi. Taču Luijs parūpējies, lai Francijā visiem šiem uzlabojumiem būtu stabila bāze, gādā, lai būtu līdzekļi, par ko projektus īstenot; jauninājumi nenovājina Franciju, bet padara to spēcīgāku. Tās materiālais uzplaukums ir reāls. Šeit turpretī viss ir citādi. Uzplaukums, par ko uzlabojumiem būtu jāliecina, ir šķitums. Valsts kase ir tukša, un viss, kas tiek darīts, zemi novājina vēl vairāk. Itālija piepildījusi savu ilgu sapni un kļuvusi par patstāvīgu valsti. Taču šādi tā politiskajā loterijā laimējusi ziloni. Tai nav, ar ko milzeni barot. Nepieredzējusi valsts pārvaldīšanā, tā metās bezjēdzīgos izdevumos un iztukšoja valsts kasi bezmaz vai vienā dienā. Miljoniem franku tika izšķiesti, lai izveidotu karafloti, kura tai nepavisam nebija vajadzīga, un jau pirmajā reizē, kad jauno rotaļlietu palaida darbā, tā, runājot svētceļnieku valodā, uzbrauca debesīs.

Tomēr pat visdziļākajā tumsā lāgiem atspīd gaismas stars. Pirms gada, kad Itālijas sabrukums jau šķita pilnīgi neizbēgams un tās banknotes nebija gandrīz tā papīra vērts, uz kura bija iespiestas, parlaments izšķīrās par coup de rnain] , kas mazāk izmisīgā brīdī būtu nobiedējis pat visdrosmīgākos valstsvīrus. Parlaments praktiski konfis­cēja baznīcas īpašumus! Baznīckungu apsēstajā Itālijā! Valstī, kas sešpadsmit gadsimtus bija turēta baznīcas māņticības tumsā! Itālijai tā bija īsta laime, ka grūtie laiki to izveda no šī cietuma.

To, zināms, nesauc par baznīcas īpašumu konfiskāciju. Tas izklausī­tos pārāk asi. Bet praktiski tas nekas cits nav. Itālijā ir tūkstošiem baznīcu, un katra savos mantu kambaros savākusi neskaitāmus miljo­nus, katrai jāuztur priesteru bataljoni. Bez tam vēl ir baznīcas zemes īpašumi — neizmērojami auglīgas zemes plašumi un lieliski meži visā Itālijā ienesa baznīcai milzu naudu, bet valstij nodokļos tā nemaksāja ne centa. Dažos lielos apvidos baznīcai pieder viss — zeme, ūdenskrā­tuves, meži, fabrikas un rūpnīcas. Baznīca pērk, pārdod, ražo, un, tā

' Izšķirošs trieciens (/r.) kā tai nav jāmaksā nodokļi, tad, protams, neviens nespēj ar to konkurēt.

Tagad valdība tam visam jau uzlikusi savu smago roku un, bez šaubām, stingri un prozaiski ķersies pie nodoma realizēšanas. Kaut kas taču jādara, lai piepildītu iztukšoto valsts kasi, un citu resursu visā Itālijā nav — ir vienīgi baznīcas bagātības. Tādēļ valdība nolēmusi pievākt sev lauvas tiesu no baznīcas muižu, fabriku utt. ienākumiem, kā arī pārņemt baznīcas īpašumus un rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem, uzņemoties atbildību par visu. Tikai dažās vislielākajās un populārākajās baznīcās līdzšinējā kārtība paliks neskarta, visās pārējās atstās vienīgi saujiņu mācītāju dievkalpojumu noturēšanai, dažiem piešķirs pensiju, pārējie tiks vienkārši padzīti.

Paraugieties, lūdzami, kaut uz dažām no šīm baznīcām un to greznību un spriediet paši, vai valdība rīkojas pareizi vai aplam. Venēcijā, pilsētā ar simt tūkstoš iedzīvotājiem, ir tūkstoš divsimt mācītāju. Dievs vien zina, cik viņu bija, pirms parlaments skaitu samazināja. Piemēram, lielajā jezuītu baznīcā. Vecajā režīmā to pārvaldīja sešdesmit mācītāju, tagad valdība gluži labi iztiek ar pieciem, pārējie atvaļināti. Visapkārt šai baznīcai valda posts un nabadzība. Pie ieejas mūsu priekšā tika noņemts desmitiem cepuru, tikpat daudz galvu pazemīgi noliecās, tikpat daudz roku sniedzās pretī, lūdzot kādu artavu; lūdzās svešā mēlē, ko mēs nesapratām, bet lūdzās ari mēmi — skum­jām acīm, iekritušiem vaigiem, skrandās tērptiem augumiem, kam nebija nepieciešams tulkojums. Tad iegājām pa lielajām durvīm, un mums likās, ka pēkšņi esam ieraudzījuši visas pasaules bagātības! Augstas, viengabala marmorā cirstas kolonnas, no augšas līdz apakšai rotātas ar dārgām, sarežģītām serpentīna inkrustācijām; tikpat dārgā materiālā veidotas kanceles, kuru drapērijas krokojās tā, ka akmens varēja sacensties ar vissmalkāko audumu, kāds noņemts no stellēm; lielā altāra zimzes un balustrādes zvīļot zvīļoja Austrumu ahātos, jašmā, serpentīnā un citos dārgakmeņos, kam nezinām vārda; visur tik daudz ārkārtīgi dārgā lazurīta flīžu, it kā baznīcai piederētu lazurīta lauztuves. Visā šajā pārvarīgajā greznībā masīvie zelta un sudraba trauki uz altāra šķita lēti un nenozīmīgi. Pat grīda un griesti bija izmaksājuši tik daudz, ka par to naudu varētu nopirkt kāda firsta valstiņu.

Kāds labums no šādas neizmantojamas bagātības, ja puse iedzīvo­tāju diendienā cīnās tikai par to, lai izvilktu kailo dzīvību? Un kāds prāts ir glabāt simtiem miljonu franku dīkā, ieslēgtus baznīcu pažobe­lēs visā Itālijā, bet no iedzīvotājiem nodokļos izspiest pēdējo dzīvības dzirkstīti izputējušas valdības labā?

Cik es redzu un māku spriest, Itālija pusotra tūkstoša gadu visus spēkus, visus līdzekļus, visu enerģiju ziedojusi, lai uzceltu brīnum skaistas baznīcas, un izbadinājusi pusi iedzīvotāju, lai to īstenotu. Mūsdienās visa šī zeme ir milzīgs varenības un posta muzejs. Ja saliktu kopā Amerikas vienas parastas pilsētas visas baznīcas,— ar guvumu, kas tajās rodams, laikam gan nebūtu iespējams nopirkt vizuļus, kas atrodas vienā pašā no Itālijas simt katedrālēm. Katram Amerikas ubagam Itālija var nostādīt pretī veselu simtu ar visām pie tiem piederīgajām skrandām un kukaiņiem. Šī ir visnabagākā un viskaralis­kākā valsts pasaulē.

Paraugieties uz Florences Lielo katedrāli — šo milzu ēku, kas piecus gadsimtus tukšojusi savu pilsoņu makus, bet joprojām vēl nav pabeigta. Tāpat kā visi cilvēki, es pielūgsmē nometos tās priekšā ceļos, bet, kad mani ielenca netīro ubagu pūlis, pretmets bija pārāk nomācošs, un es iesaucos: «Ak, klasiskās Itālijas dēli, vai jūsu uzņēmības gars, jūsu vīrišķība un cildenā pārdrošība jūsos patiesi mirusi? Kādēļ jūs nenometat laiskumu un neizlaupāt savu baznīcu?»

Šinī katedrālē tiek nodarbināti trīssimt laimīgi, gaužām apmierināti mācītāji.

Un tagad, kad esmu tā īsti iesilis, izkratīšu sirdi pa īstam. Florencē viņiem ir liels mauzolejs — mūžīgā miera vieta Pestītājam un Mediči ģimenei. Tas izklausās pēc zaimiem, bet tā ir svēta patiesība, un šeit tiek praktizēta nemitīga zaimošana. Nolādētie mirušie Mediči, kas Florenci nežēlīgi tiranizēja vairāk nekā divus gadsimtus, iesālīti guļ aplī izvietotās kapenēs, kuru centrā biia iecerēts izveidot Svēto kapu. Ekspedīcija, kuru nosūtīja uz Jeruzalemi pēc visdārgākajiem pīšļiem, iekūlās kaut kādās nepatikšanās, un laupīšana neizdevās; tā nu mauzoleja vidus palicis tukšs. Stāsta gan, ka viss mauzolejs bijis paredzēts Svētajam kapam un pārvērsts par dzimtas kapenēm tikai pēc tam, kad Jeruzalemes ekspedīcija cietusi neveiksmi, bet — piedo­diet … Daži no šiem Mediči tikpat būtu iemanījušies tur iekļūt, par to man nav ne mazāko šaubu. Tie savā nekaunībā atkāpšanos nepazina. Savas sen aizmirstās, nenozīmīgās uzvaras uz sauszemes Un jūras viņi lika iemūžināt freskās (gluži tāpat, kā to savā laikā darīja Venēcijas dodži), kurās redzams, kā Pestītājs un Svētā Jaunava lidina viņiem no mākoņiem ziedu pušķus, bet pats Visaugstākais, savā debesu troni sēdēdams, viņiem aplaudē! Un kas tās gleznoja? Skaidrs — Ticiāns, Tintoreto, Paolo Veroneze, Rafaēls — neviens cits kā tie, kurus pielūdz visa pasaule,— vecmeistari.

Andrea del Sartro slavināja savus prinčus gleznās, kas tos uz mūžiem paglābj no pelnītas aizmirstības, bet tie ļāva viņam pašam nomirt badā. Ko bija pelnījis, to dabūja. Rafaēls gleznoja tādas pekles vellatas kā Katerīna un Marija Mediči sēžam debesīs un draudzīgi sarunājamies ar Jaunavu Mariju un eņģeļiem (nemaz nerunājot par vēl augstākstāvošām personām), un tomēr draugi man pārmet, ka es esot aizspriedumains pret vecmeistariem, jo dažkārt nespēju saskatīt skaistumu viņu darbos. Šad tad es pats pret savu gribu šo skaistumu saskatu, tomēr nekad nespēšu samierināties ar necienīgo pazemošanos, kas lika šiem māksliniekiem prostituēt savu cildeno talantu, lai slavinātu tādus briesmoņus kā pirms diviem un trim gadsimtiem dzīvojošos franču, Venēcijas un Florences augstmaņus.

Man mēģināja ieskaidrot, ka vecmeistari šos kauna darbus darījuši maizes rieciena dēļ, jo prinči un citi augstmaņi bijuši vienīgie mākslas mecenāti. Ja izcili apdāvināts cilvēks labāk ļauj par maizes kumosu sabradāt dubļos savu lepnumu, nekā nomirst badā, neapkaunojot savu pašcieņu, tad tur nav ko iebilst. Tad jau gluži tāpat varētu attaisnot, ja Vašingtons un Velingtons apzagtos vai sieviete nodotos netiklībai.

Taču Mediči mauzolejs man neiziet no prāta. Tas ir liels kā baznīca; grīda ir jebkuras karaļpils grīdas cienīga; griestu kupols apgleznots ar krāšņām freskām; un sienas sedz — nu, kas? Marmors? Ģipsis? Koks? Tapetes? Nē. Sarkanais porfīrs, serpentīns, sarkanie koraļļi, lazūrs! Milzīgās sienas visnotaļ noklātas ar šiem dārgakmeņiem, kas tajās iestrādāti sarežģītos rakstos un figūrās, un nopulētas spožas kā spoguļi, kur atspulgo griestu freskas. Un pie vienas no šo mirušo Mediči statujām nolikts kronis, kurā spīd un zaigo tik daudz briljantu un smaragdu, ka par tiem gandrīz varētu nopirkt veselu līnijkuģi. Šīs ir tās mantas, uz kurām valdība metusi savu kāro aci, un Itālijai tā būs laimes diena, kad tās pārceļos uz valsts dārgumu krātuvi.

Un nu . . . Neko darīt, atkal tuvojas viens ubags. Iziešu ārā un piebeigšu viņu, tad nākšu atpakaļ un pazākāšos vēl vienas nodaļas garumā.

Aprijis vientuļo sērdieni, aiztriecis viņa biedrus, beidzot nomierinā­jies un kļuvis apcerīgs, jūtu atgriežamies mīlīgāku noskaņojumu. Kad esmu tik brīvdomīgi izrunājies par baznīckungiem un baznīcām, man liekas, ja zinu kaut ko labu par vieniem vai otriem, tad taisnības labad nevajadzētu turēt sveci zem pūra. Es tiešām esmu dzirdējis daudz cildinošu vārdu par garīdzniecību, tomēr visievērojamākais, ko pašreiz varu atcerēties, ir viena ubagu mūku ordeņa brāļu pašaizliedzīgā rīcība holeras epidēmijas laikā. Es runāju par dominikāņu ordeņa brāļiem — cilvēkiem, kas šajā karstajā klimatā ģērbjas raupja, smaga auduma mūku tērpā ar kapuci galvā un staigā basām kājām. Jādomā, ka viņi patiesi mīl savu reliģiju, ja gatavi tās dēļ uzņemties tik lielas ciešanas. Kad Neapolē plosījās holera, kad ik dienu mira simtu simtiem cilvēku, kad jebkuru interesi par sabiedrības labklājību bija aprijušas ikviena rūpes pašam par sevi un katrs pilsonis uzskatīja par vienīgo pienākumu gādāt tikai par savu personu, dominikāņu pulciņi staigāja, apkopdami slimos un aprakdami mirušos. Par šo nesavtīgo darbu daudzi samaksāja ar dzīvību. Viņi šķīrās no dzīves mīļu prātu, un to nav grūti saprast. Ir zināma cilvēku suga, kuru dvēseles glābšanai absolūti nepieciešama precīzi izmērīta ticība, līdz pēdējam sīkumam formulēta doktrīna, taču žēlsirdība, šķīstība un pašaizliedzība, kas mīt tādu cilvēku sirdīs kā šie mūki, noteikti izglābs viņu dvēseles, kaut arī viņi tik tālu aizmaldījušies no īstās reliģijas, kura, protams, ir mūsējā.

Viens no šiem resnajiem baskāju rezgaļiem brauca kopā ar mums mazajā franču tvaikonītī uz Čivitavekiju. Otrajā klasē mēs bijām tikai seši cilvēki. Viņš brauca starpklājā. Viņš kļuva par visa kuģa dvēseli, šis asinskārais Inkvizīcijas dēlsl Kopā ar franču karakuģa orķestra diriģentu viņš pārmijus spēlēja klavieres un dziedāja operu ārijas; viņi dziedāja duetus; uz ātru roku viņi saimprovizēja teātra kostīmus un uzveda ekstravagantus farsus un pantomīmas. Mēs ar šo mūku lieliski sadraudzējāmies un tērgājām bez gala, kaut gan viņš nesaprata nekā, ko viņam teicām, un mēs, protams, ir minēdami nespējām uzminēt ne vārda, kas nāca pār viņa lūpām.

Tik varenu netīrumu, kukaiņu un tumsonības bedri kā šī Čivitave- kija mēs nebijām redzējuši nekur, izņemot augoni Āfrikas miesā, ko sauc par Tanžeru un kas ir uz mata tāda pati. Cilvēki te dzīvo divus jardus platās spraugās, kurās valda gan savdabīga, tomēr nepatīkama smaka. Labi gan, ka ieliņas nav platākas, jo tagad tajās ietilpst tikai tik daudz smakas, cik cilvēks vēl spēj izturēt, un, protams, ja tās būtu platākas, tad cilvēki būtu pagalam. Šīs ielu spraugas ir bruģētas ar akmeņiem, bet bez tam vēl blīvi noklātas ar beigtiem kaķiem, satrunējušām lupatām, dārzeņu lakstiem un vecu tupeļu paliekām, kas viss piesūcies ar samazgām; un cilvēki sēž pie namdurvīm uz soliņiem un priecājas. Viņi ir slinki, taču arī laikakavēkļu viņiem nav daudz. Pušu neraujoties, viņi pastrādā no vietas stundas trīs četras, tad met darbam mieru un ķer mušas. Tas lielu mākslu neprasa, vajag tikai pastiept roku: ja negadīsies noķert to, kuru gribēja, noķers citu. Un viņiēm vienalga. Viņi nav izvēlīgi. Kādu noķer, tāda laba.

Viņiem ir arī citi kukaiņi, bet tas viņus nepadara iedomīgus. Viņi ir klusi, nepretenciozi ļaudis. Minēto dieva radībiņu viņiem ir krietni vairāk nekā citu vietu iedzīvotājiem, bet viņi ar to nedižojas.

Viņi ir traki netīrīgi, šie cilvēki — viņu seja, miesa un drānas ir vienādi netīras. Ja ierauga kādam tīru kreklu mugurā, viņi nicīgi novēršas. Sievieši pusi dienas pavada, mazgājot veļu pie publiskajām akām, bet, jādomā, tā ir citu cilvēku veļa. Varbūt viņām ir viena kārta valkāšanai un otra mazgāšanai, jo tās drēbes, kas mugurā, nekad nav ūdeni redzējušas. Kad velēšanās pabeigta, viņas baro savus mazuļus. Viņas baro pa vienam smulīgam kaķēnam uzreiz, bet pārējie pa to laiku berž muguras gar durvju stenderēm un jūtas laimīgi.

Viss šis apgabals ietilpst Pāvesta valstī.* Skolu šeit, liekas, nav, un arī biljarda zāle tikai viena. Izglītība ir ļoti zemā līmenī. Viena daļa jauno vīriešu aiziet zaldātos, otra kļūst par garīdzniekiem, bet atlikušie — par kurpniekiem.

Šeit ieviesta pasu sistēma. Tas pats, starp citu, izdarīts ari Turcijā. Tas norāda, ka Pāvesta valsts ir tikpat progresīva kā Turcija. Ar šo faktu pietiek, lai aizbāztu muti ļaunprātīgiem neslavas cēlājiem. Es jau Florencē biju parūpējies par vīzu pasē, lai drīkstētu iebraukt Romā, tomēr mani neizlaida krastā, iekām policisti ostā nebija to pārbaudījuši un atsūtījuši man atļauju. Esmu viņiem tik bīstams, ka viņi neuzdroši­nājās man atdot pasi veselas divpadsmit stundas. Laikam nosprieda, ka būs drošāk, ja ļaus man mazliet atdzist. Varbūt nodomāja, ka esmu iekārojis pievākt pilsētu. Nu, tad viņi mani nepazīst. Šo pilsētu neņemtu pat par velti. Stacijā viņi pārbaudīja manu bagāžu. Paņēma vienu no maniem labākajiem jokiem, rūpīgi izlasīja divas reizes un tad, sākdami no beigām, vēlreiz. Taču viņu saprašanai tas bija par augstu. Viņi palaida to apkārt no rokas rokā, katrs brītiņu nopūlējās izdibināt būtību, tomēr tas nevienam nebija pa spēkam.

Tas arī nebija vienkāršs joks. Beidzot kāds vecs žandarms to lēnām un apdomīgi izburtoja, tad reizes trīs četras nogrozīja galvu un noteica, ka, pēc viņa domām, saturs esot musinošs. Nu es pirmoreiz nobijos no tiesas. Steigšus piedāvājos dokumentu izskaidrot, un viņi visi sapulcējās man apkārt. Es nu skaidroju un skaidroju, viņi pierakstīja visu, ko teicu, bet — jo ilgāk es skaidroju, jo mazāk viņi saprata, un, kad beidzot galīgi atteicās apjēgt, arī es pats vairs nekā nesapratu. Viņi sacīja, ka pēc viņu pārliecības tas esot musinošs, pret valdību vērsts dokments. Es svinīgi apgalvoju, ka tā nav, bet viņi tikai purināja galvas un nebija pārliecināmi. Brītiņu viņi apspriedās un beigu beigās papīru konfiscēja. Man bija tā gaužām žēl, jo biju pie šā joka ilgi nostrādājis un lepojos ar to, bet nu man šķita, ka nekad vairs to neredzēšu. Droši vien to nosūtīs uz Romu un iešūs kriminālpolicijas arhīvā, un uzskatīs par mistisku ellesmašīnu, kas būtu sprāgusi kā mīna un sašķaidījusi labo pāvestu pīšļos, ja nebūtu iejaukusies Providence. Un Romā policija droši vien mīs man uz papēžiem, jo uzskatīs par ļoti bīstamu personu.

Čivitavekijā ir drausmīgi karsts. Ielas ir tik šauras un mājas tik augstas un tik biezām sienām tādēļ, lai pasargātu cilvēkus no svelmes. Šī ir pirmā Itālijas pilsēta no visām, ko esmu redzējis, kurai nav neviena svētā par patronu. Man šķiet, ka neviens cits svētais kā vienīgi tas, kas uzbrauca debesīs ugunsratos, nespētu šo klimatu izturēt.

Te nav nekā, ko redzēt. Pilsētai pat nav savas katedrāles ar vienpadsmit tonnām sudraba arhibīskapu ģērbkambarī; šeit ceļotājam neparāda arī nevienu appelējušu septiņus tūkstošus gadu vecu ēku; nevienu apkūpējušu kamīna aizsegu, kas varētu būt Rubensa vai Simpsona, Ticiāna vai Fergusona, vai kāda cita tās pašas brālības meistara šedevrs; nav viņiem arī pudelēs iepreparētas kāda svētā ķermeņa daļas un pat nevienas nagliņas no Pestītāja krusta. Mēs braucam uz Romu. Šeit nav, ko skatīties.