Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

UZKĀPŠANU VEZUVA (TURPINĀJUMU),

kas mani rosina atcerēties brīnišķīgo Zilo grotu. Tā atrodas Kapri salā divdesmit divas jūdzes no Neapoles. Nolīgām mazu tvaikonīti un devāmies turp. Policija, zināms, mūs aizturēja; pirms mums atļāva izkāpt krastā, pārbaudīja mūsu veselību un noskaidroja politiskos uzskatus. Šo mazo insektvalstiņu augstprātība dažkārt ir bez mēra ķēmīga. Viņi pat atsūtīja uz kuģīti policistu, kas nedrīkstēja mūs izlaist no acīm. Laikam viņi domāja, ka mēs tīkojam nozagt grotu. To patiesi būtu vērts izdarīt. Ieeja grotā ir četras pēdas augsta, četras plata un atrodas lielas vertikālas klints jūras puses nokarē. Alā iebrauc ar mazām laiviņām, un iespraukties pa šauro eju nemaz nav viegli. Paisuma laikā to vispār nevar izdarīt. Kad esat iebraukuši, jūs nokļūstat alā ar arkveida griestiem — ala ir simt sešdesmit pēdu gara, simt divdesmit pēdu plata un septiņdesmit pēdu augsta. Cik tā dziļa, to neviens nezina. Tā sniedzas līdz pat jūras dibenam. Šā pazemes ezera ūdens ir neiedomājami skaistā, burvīgi zilā krāsā. Tas ir tik gludens kā spoguļstikls, un zilums apkaunotu viskošākās zilās debesis, kādas jel­kad mirdzējušas virs Itālijas. Neviena zilās krāsas nianse nespēj būt burvīgāka, neviens starojums lieliskāks. Iemetiet ūdenī akmentiņu, un tūliņ uzdzirkstīs neskaitāmi mazi burbulīši, kas liesmos kā zila bengāliskā uguns. Iemērciet ūdenī irkli, un tā plakanais gals pārvērtī­sies zili sudrabains. Ja šajā ūdenī ienirs cilvēks, viņš tūdaļ ietērpsies bruņās, kas lieliskumā pārspēs karaliska krustakarotāja bruņutērpu.

Pēc tam aizbraucām uz Iskiju, bet tur es jau reiz biju un pārguru līdz nāvei, divas dienas «atpūšoties» un studējot cilvēka ļaunprātību, par modeli izmantodams viesnīcas Grand Sentinelle īpašnieku. Tad braucām tālāk uz Pročidu, bet no turienes uz Pocuoli, kur Sv. Pāvils, ierazdamies no Samosas, izkāpa krastā. Es izkāpu krastā tieši tajā pašā vietā, kur bija izkāpis Sv. Pāvils, turpat izkāpa ari Dens un pārējie. Tā bija interesanta sagadīšanās. Pirms došanās uz Romu Sv. Pāvils septiņas dienas sludināja šās pilsētas iedzīvotājiem.

Nērona pirtis, Baijas drupas, Serapīda templis; Kūmas, kur Kūmu Sibilla tulkoja orākulus; Anjano ezers ar seno nogrimušo pilsētu, kas vēl tagad redzama tā dzelmē,— visas šīs un vēl simt citu interesantu vietu mēs aplūkojām kā kritiski idioti, taču visvairāk mūs interesēja Suņu ala, jo bijām tik daudz par to dzirdējuši un lasījuši. Kas tikai nav izrakstījies par Grotto del Cane un tās indīgajiem izgarojumiem — sā­kot ar Plīniju un beidzot ar Smitu, un katrs tūrists turējis kādu suni aiz kājām uz alas klona, lai pārbaudītu šīs vietas raksturīgās īpašības. Suns nobeidzas pusotras minūtes laikā, vista — vienā mirklī. Svešzemnieki, kas ielien alā pārnakšņot, parasti nemostas, kad viņus sauc. Bet arī tad viņi nepamostas. Svešzemnieks, kas ielaižas riskā šai alā aizmigt, noslēdz beztermiņa līgumu. Es ļoti kāroju redzēt šo alu. Biju cieši apņēmies pats turēt suni pie alas klona, mazliet viņu pasmacēt un uzņemt laiku; pēc tam pasmacēt ilgāk un pēdīgi piebeigt. Mēs alu sasniedzām ap trijiem pēcpusdienā un tūliņ gribējām sākt eksperi­mentu. Taču tad sastapāmies ar nepārvaramām grūtībām. Mums nebija suņa.

UZKĀPŠANA VEZUVA (TURPINĀJUMS)

«Ermitāžā» tikuši, mēs atradāmies apmēram tūkstoš piecsimt vai tūkstoš sešsimt pēdu virs jūras līmeņa, un šis pirmais ceļa posms bija krietni stāvs. Turpmākajās divās jūdzēs ceļš pārmijus bija te stāvs, te nolaidens; taču vienu īpašību tas nezaudēja no sākuma līdz beigām: visu laiku bez variācijām un atlaidēm tas konsekventi bija neciešami pretīgs. Nelīdzena, šaura taka veda pa vecu lavas gultni — pa melnu okeānu, kas bija sastindzis tūkstoš fantastiskās formās, mežonīgā bojāejas, drupu un neauglības haosā, robainu viļņu, virpuļainu atvaru, miniatūru, uz pusēm pārplēstu kalnu labirintā, izkropļotās melnās masās, kas atgādināja jukujukumis savijušās, plaši izpletušās saknes, milzīgus vīnogulājus, koku stumbrus; un viss — šīs neaprakstāmi ērmotās formas, šī trakojošā panorāma, šis plašais, melnais tuksnesis, kas tik baismi parodēja dzīvību, darbību, verdošu, rūgstošu, neapval­dāmu kustību, bija pārakmeņojies! Viss apturēts un savaldīts vistrakā­kajā mutuļošanas brīdī — sastindzināts, paralizēts, pamests salts un miris, lai uz mūžiem draudētu debesīm nevarīgā niknumāl

Beidzot mēs nokļuvām šaurā aizā (kas bija radusies kādā drausmīgā, izvirdumā senlaikos), kam abās pusēs augšup slējās divas stāvās Vezuva virsotnēs. Viena, tā, kurā mums vajadzēja uzkāpt, kurā atradās darbīgā vulkāna krāteris, likās astoņsimt vai pat tūkstoš pēdu augsta un izskatījās tik stāva, ka pa to nevarētu uzrāpties cilvēks, kur nu vēl mūlis ar jātnieku mugurā. Četri vietējie pirāti piesolījās uznest jūs augšā nestuvēs, ja jūs būtu ar mieru; bet iedomājieties: ja viņi paslīdētu un palaistu jūs vaļā, un jūs sāktu ripot, un dievs zina, vai ripošana jel maz kaut kur beigtos? Vismaz ne mūžības šajā pusē. Nokāpām no mūļiem, uzasinājām nagus, un sākās uzkāpšana Vezuvā, par kuru nu jau tik ilgi rakstu,— tas notika bez desmit minūtēm sešos no rīta. Taka veda taisni augšup pa stāvu, nelīdzenu, ļodzīgu pumakmeņiem klātu taku, un pēc katriem diviem soļiem, ko bijām uzkāpuši, mēs par vienu soli noslīdējām atpakaļ. Taka bija tik nejēdzīgi stāva, ka ik pēc piecdesmit sešdesmit soļiem nācās apstāties un brītiņu atpūsties. Kad gribējām ieraudzīt savus ceļabiedrus, mums vajadzēja skatīties gandrīz stāvus augšup, lai redzētu tos, kas atradās augstāk, un tāpat gandrīz stāvus lejup, lai redzētu tos, kas lejāk. Beidzot mēs tomēr stāvējām virsotnē — lai tur nokļūtu, bija jārāpjas stundu un piecpadsmit minūtes.

Tur mēs ieraudzījām vienkāršu apaļu krāteri vai, ja jums tīk, apaļu grāvi — apmēram divsimt pēdu dziļu un ap četrsimt vai piecsimt pēdu platu, kura iekšsienu apkārtmērs bija aptuveni viena jūdze. Lielā apļa vidū simt pēdu augstumā pacēlās nelīdzens, robains paugurs, snidzin nosnidzis ar sēra kārtu, kas vizuļoja dažādās košās, skaistās krāsās, un apkārtējais grāvis apjoza to kā pilsgrāvis pili vai kā neliela upe saliņu, ja šāds salīdzinājums liktos piemērotāks. Sēra sega, kas klāja saliņu, bija ārkārtīgi spilgta — tur jaucās visas varavīksnes krāsas: sarkanā, zilā, brūnā, melnā, dzeltenā un baltā — neticu, vai būtu kāda krāsa, krāsu nianse vai kāds krāsu sajaukums, kas tur nebūtu pārstāvēts, un, kad saule iznira no rīta dūmakas un pārlēja savu gaismu košajam krāšņumam, tā izrotāja valdnieku Vezuvu ar dārgakmeņu kroni!

Pats krāteris — apkārtējais grāvis — nebija tik raibs un spilgts, tomēr maigie, sulīgie toņi un vienkāršā elegance priecēja acis un apbūra mūs vēl vairāk. Šajā cēlajā, aristokrātiskajā skatā nebija nekā «acīs krītoša». Skaisti? Ir tā, ka varētu tur stāvēt un skatīties lejā veselu nedēļu un neapniktu skatīties. Krāteris līdzinās jaukai pļavai, kuras slaidā zāle un samtainā sūna nosmidzināta ar mirdzošiem putekļiem un kuras palsais zaļums pakāpeniski pāriet apelsīna koku lapu vistumšākajā tonī, pēc tam sabiezē gluži brūns, kas tālāk pabalo, līdz kļūst oranžs, pēc tam uzmirdz kā zelts un vispēdīgi kulminē liegi sārts kā tikko izplaucis rozes zieds. Tur, kur pļava vietām bija iegruvusi un pavērušies āliņģi kā ledū, iegruvuma malas un āliņģi bija ietērpti maigu krāsu sēra kristālu mežģīnēs, kas tiem pi-šķīra dažādus neparastus, cēlus, skaistus veidus.

Krātera sienas un krasti vizmoja dzeltenās sēra lavas un dažādu krāsu pumakmens nogulsnēs. Uguni nekur nemanīja, bet no tūksto­šiem šauru spraudziņu un plaisiņu cēlās neredzami sēra tvaiki, kuru smaku līdz musu deguniem atnesa ik vejpusma. Taču, kamēr turējām degunam priekšā mutautu, noslāpšana nedraudēja.

Daži puiši iebāza spraugās garas papīra strēmeles, kas tur aizdegās, un izbaudīja vienreizīgu prieku aizkūpināt cigāru pie Vezuva liesmas; citi vārīja olas virs plaisām un jutās laimīgi.

Skats no kalna virsotnes būtu bijis lielisks, bet saule diemžēl tikai retos brīžos izlauzās cauri miglai, tādēļ mirkļi, kad nolūkoties uz brīnišķīgo panorāmu, bija īsi un skopi.