Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

LEĢENDA

Tajos laikos, raugi, visa pasaule bija bez mēra satraukta par Svēto kapu. Visi dižie lēņu kungi Eiropā ieķīlāja savas zemes un stiepa pie augļotājiem sudraba šķīvjus, lai apbruņotu karakalpus un piebiedrotos lielajām kristīgo armijām, un gūtu slavu Svētajos karos. Grāfs Luidži, tāpat kā visi pārējie, sagādāja naudu un vienā jaukā septembra rītā, apbruņojies ar karacirvi un pērkondimdošu kulverīnu, izjāja caur sava donžona šķēpiem un vairogiem, lai vadītu kaujā drosmīgākos kristiešu bandītus, kādi jebkad staigājuši pa Itālijas zemi. Viņam līdzi bija viņa zobens Ekskaliburs. Viņa daiļā grāfiene un mazā meitiņa raudādamas māja viņam ardievas no cietokšņa vaļņa šaujamlūkas, un viņš, sirdij laimīgi pukstot, aizauļoja.

Pa ceļam viņš iebruka kaimiņu barona pilī un ar iegūto laupījumu papildināja savu ekipējumu. Pēc nolīdzināja pili līdz ar zemi, apkāva visu ģimeni un jāja tālāk. Tādi vīri dzīvoja viņos slavenajos bruņinieku laikos. Ak, vai! Tiem laikiem nekad vairs neatgriezties!

Svētajā zemē grāfs Luidži iemantoja dižu slavu. Simt kaujās viņš metās viskarstākajā cīniņā, taču viņa Ekskaliburs vienmēr palīdzēja viņam dzīvam, jebšu bieži vien smagi ievainotam, izkļūt no briesmām. Sīrijas saulē viņa seja garajos pārgājienos iedega tumši brūna; viņš cieta badu un slāpes; viņš smaka cietumos; nīka drausmīgās mēra barakās. Un allaž jo allaž pieminēja savas mīļās mājās palicējas un par to vien domāja, vai viņām tur klājas labi. Taču sirds viņam aizvienam

sacīja: «Turi mierīgu prātu, vai gan tavs brālis nesargā tavu īpašumu!»

* * *

Atnāca un aizgāja četrdesmit divi gadi; Svētajā karā bija izcīnīta uzvara; Gotfrīds valdīja Jeruzalemē — kristiešu karavīri pacēla krusta karogu virs Svētā kapa!

Tuvojās mijkrēšļa stunda. Piecdesmit arlekīnu plīvojošos tērpos gurdi tuvojās pilij, viņi bija kājniekos, un viņu putekļiem klātās drēbes norādīja, ka viņi nākuši tālu ceļu. Viņi panāca kādu zemnieku un apvaicājās, vai varot cerēt, ka šajā pilī viņus kristīgās žēlsirdības vārdā pabaros un dos viņiem pajumti naktij, un vai viņiem varbūt laipnā kārtā atļaus uzstāties ar morālisku izrādi,— jo,— viņi sacīja,— šajā izrādē nav nekā tāda, kas varētu aizvainot vissmalkāko gaumi.

— Žēlīgā debess!— iesaucās zemnieks.— Lūgtin lūdzu, jūsu godība, ejta ar savu ērmu cirku prom no šīs vietas — jo tālāk, jo labāk, tikai nemeklējiet pajumti šamā pilī.

— Ko tu runā, vecais!— uzkliedza galvenais mūks.— Uz karstām pēdām paskaidro savus negantos vārdus, citādi — zvēru pie Svētās Jaunavas — tev smagi nāksies tos nožēlot.

— Jel nomierinies, godājamo koinediant, es neteicu nekā cita kā vienīgi svētu patiesību, turklāt no visas sirds. Svētais Pāvils lai ir mans liecinieks: ja resnais grāfs Leonardo būs piedzēries, viņš jūs visus liks nomest no pils augstākā torņa! Ak, vai manu vai! Pienākuši bēdu laiki, kopš labais lielskungs Luidži vairs nevalda pilī.

— Labais lielskungs Luidži?

— Jā, gan, jūsu godība, jā, gan. Viņa laikos trūcīgajiem klājās labi, bet bagātos viņš paspaidīja; nodevas nebija jāmaksā, baznīctēvi viņa dāsnumā nobarojās tauki; ceļinieki nāca un gāja, neviens tiem pāri

nedarīja; un ikviens, kas vien vēlējās, tika mīļi uzņemts, varēja ciemoties viņa pajumtē,-ēst viņa maizi un dzert viņa vīnu. Bet, vai manu! Četrdesmit divi pilni gadi aiztecējuši, kopš labais grāfs aizjāja Svētajā krustakarā, un mēs neesam saņēmuši par viņu nekādas vēstis. Ļaudis runā, ka viņa kauliņi balojot Palestīnas klajumos.

— Un tagad?

— Tagad! Lai die's mums žēlīgs! Pilī valda cietsirdīgais Leonardo. Nodevās viņš izspiež no nabagiem pēdējo grasi, aplaupa ceļotājus, kas apstājas pie viņa vārtiem; dienas viņš pavada ķīviņos un slepkavošanā, naktis — izlaidībā un plītēšanā; baznīctēvus viņš cepina virs virtuves pavarda, un pats it jautri to dēvē par laika kavēkli. Jau trīsdesmit gadus grāfa Luidži lielmāti neviens nav redzējis, un ļaudis čukst, ka viņa esot ieslodzīta pils pagraba cietumā, jo negribot iziet pie Leonardo par sievu, viņa sakot, ka viņas mīļotais lielskungs dzīvs un viņa tļrīzāk dzīvību atdošot, nekā kļūšot tam neuzticīga. Ļaudis sačukstas arī par to, ka viņas meita tāpatiņās esot ieslodzīta. Tad nu, labie žonglieri, meklējiet gan sev atpūtas vietu citur! Labāk taču nomirt kā kristīgam cilvēkam, nekā tapt nomestam no tā augstā torņa. Palieciet sveicināti!

— Lai dievs tev palīdz, labo zemniek, ardievu!

Komedianti tomēr nepaklausīja zemnieka brīdinājumam, bet devās taisnā ceļā uz pili.

Grāfam Leonardo tika ziņots, ka ceļojošu aktieru bars lūdz pajumti viņa namā.

— Tas ir brangi. Novāciet viņus parastajā kārtā! Bet, pag! Man viņi noderēs. Lai nāk iekšā. No torņa viņus varēs nolidināt vēlāk vai arī… cik mums pašreiz priesteru savākts?

— Šodien loms nav liels, labo seņjor. Viens abats un kāds ducis noskrandušu mūku — tas ir viss.

— Velns un elle! Vai maniem tīrumiem būs jāizkalst? Sauc tos kumēdiņu rādītājus šurp! Pēc tam izcepināsi kopā ar melnsvārčiem.

Aktieri, kapuces dziļi pār acīm pārvilkuši, sanāca pilī. Nīgrais Leonardo lielmanīgi sēdēja apspriežu galda galā. Parādes zālē gar abām sienām stāvēja kāds simts apbruņotu kareivju.

— Hei, klaidoņi!— ierēcās grāfs.— Kā jūs domājat nopelnīt viesmī­lību, ko lūdzat?

— Bargais un varenais kungs! Skatītāju pārpildītas zāles ir jūsmīgi aplaudējušas mūsu pieticīgajai mākslai. Mūsu vidū ir daudziem talantiem apveltītais Ugolino, patiesas slavas cienīgais Rodolfo, apdāvi­nātais mākslinieks Rodrigo. Direkcija nav žēlojusi ne pūliņus, ne naudu . ..

— Valgu tev kaklā! Ko jūs protat? Beidz kulstīt mēli par tukšu!

— Ai, labais kungs, mēs protam akrobātiskus trikus, esam izveicīgi ar hantelēm, staigāšanā pa virvi, bez tam kūleņu mešanā gan uz zemes,

gan gaisā, un, ja reiz jūsu augstība vēlējās zināt, es uzdrošinos atzīties, ka esam lietpratēji brīnišķīgajā, ļoti interesantajā zampilaerostatikā …

— Aiztaisiet viņam gvelžamo! Žņaudziet viņu nost! Zvēru pie Bakha! Vai es kāds suns, ka man jāklausās tādā daudzzilbīgā dieva zaimošanā? Nē, pagaidiet! Lukrēcij, Izabella, panāciet šurp! Paskaties, ākst, uz šo dāmu un raudošo jaunavu. Pirmējo es apprecēšu, pirms stunda būs aizritējusi un otru izbarošu kraukļiem, ja viņa tūdaļ nenožāvēs asaras. Tu ar saviem klaidoņiem varēsi gādāt par jautrību kāzu dzīrēs. Atvediet priesteri!

Dāma metās pie galvenā aktiera.

— Ai, glābiet mani!— viņa iesaucās.— Glābiet mani no likteņa, kas tūkstoškārt ļaunāks par nāvi! Paraugieties šajās bēdu pilnajās acīs, iekritušajos vaigos, izvārgušajā augumā! Paskatieties uz šo sātana roku darbu un neaizliedziet savai sirdij līdzjūtību! Palūkojieties uz šo jaunavu — uz viņas izģindušo augumu, uz nedrošo gaitu, uz bālajiem vaigiem, kur vajadzētu ziedēt rozēm un starot laimes smaidam! Uzklausiet mūs un nenocietiniet savu sirdi! Šis briesmonis ir mana vīra brālis. Viņš, kam vajadzēja kā vairogam mūs pasargāt no visa ļauna, ieslodzīja mūs sava donžona smirdīgajos kazemātos un noturēja tur veselus trīsdesmit gadus. Un kāds bija mūsu noziegums? Nekas vairāk kā vienīgi tas, ka es negribēju lauzt savu svēto solījumu, negribēju izraut no sirds kvēlo mīlestību pret to, kas Svētajā zemē cīnās kopā ar Krusta leģioniem (viņš nav pagalam — o, nē, viņš ir dzīvs!), un kļūt par šā sievu. Glābiet mūs, o, glābiet mūs, nabaga vajātās!

Viņa nokrita aktierim pie kājām un aptvēra tā ceļus.

— Ha, ha, ha!— ierēcās negantais Leonardo.— Pie darba, pries­teri!— Un viņš atrāva raudošo dāmu no tā, pie kura viņa meklēja patvērumu.— Atbildi reizi par visām reizēm: vai būsi mana sieva? Zvēru pie savas galvas: tas elpas vilciens, kurā tu izteiksi «nē», būs tavs pēdējais zemes virsū!

— NEMŪŽAM!

— Tad mirsti!— Un zobens izlidoja no maksts.

Ātrāk par domu, ātrāk par zibens uzliesmojumu pazuda piecdesmit mūku paltraki, un atklājās piecdesmit bruņinieki mirdzošās bruņās! Piecdesmit asu zobenu pazibēja gaisā, stājoties pretī bruņukalpiem, niknāk par visiem liesmoja Ekskaliburs, pašāvās uz augšu un, lejup krītot, izsita negantajam Leonardo ieroci no rokas.

— Par Luidži! Par Luidži! Ohohoho!

— Par Leonardo! Sašķaidiet tos lupatās!

— Ak dievs, ak dievs, mans vīrs!

— Ak dievs, ak dievs, mana sieva!

— Mans tēvs!

— Mana mīļā! (Aina bez vārdiem.)

Grāfs Luidži sasaistīja savam nelietīgajam brālim rokas un kājas. Palestīnas karalaukos ievingrinātajiem karavīriem bija tīrā izprieca sakapāt neveiklos bruņukalpus kotletēs un bifštekos. Uzvara bija pilnīga. Valdīja vispārēja laime. Visi bruņinieki apprecēja meitu. Līk&me. Mielasts! Finis!

— Bet ko viņi izdarīja ar nelietīgo brāli?

— O, neko sevišķu — tikai pakāra uz lielā āķa. Aiz zoda.

— Aiz kā?

— Izdūra āķi caur žaunām un muti.

— Un atstāja tur karājamies?

— Gadus divus.

— Un … un viņš ir beigts?

— Kopš seši simtrpiecdesmit gadiem vai apmēram uz to pusi.

— Varena leģenda — vareni melots -— brauc tālāk!

Seno cietokšņa pilsētu Bergamu ar slaveno vēsturi mēs sasniedzām apmēram trīsceturtdaļstundas pirms vilciena atiešanas. Pilsētā ir apmēram četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju, un ievērojama tā galvenokārt kā Arlekīna dzimtā pilsēta. Kad uzzinājām to, kučiera stāstītā leģenda mūsu acīs kļuva vēl interesantāka.

Atpūtušies un ieturējuši azaidu, iekāpām vilcienā laimīgi un apmieri­nāti. Neaizkavēšos ar skaistā Gardi ezera attēlošanu, nestāstīšu arī par pili, kas savā akmens klēpī glabā tik sensenus noslēpumus, ka pat teiksmas līdz tiem nesniedzas; nerakstīšu ne par apkārtējiem karaliska­jiem kalniem, kas izdaiļo apkārtni, ne par Paduju un dižciltīgo Veronu, par tās Montekiem un Kapuletiem, par tās slavenajiem balkoniem, par Romeo un Džuljetas kapu un visu pārējo, bet steigšos tieši uz seno pilsētu, kas iznira no jūras, steigšos pie Adriatika atraitnēs palikušās jaunuves.* Mēs braucām ļoti, ļoti ilgi. Taču pievakarē, kad klusēdami un gandrīz neapjēgdami, kur atrodamies, bijām iegrimuši rāmā apcerē, kas vienmēr seko dedzīgām pārrunām, kāds pēkšņi iesaucās:

VENĒCIJA!

Un patiesi — kādu līgu no mums rāmās jūras ietvarā cienīgi gulēja liela pilsēta, un tās smailes, kupolus un zvanu torņus zeltīja dūmakains saulriets.