Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

61. NODAĻA NEPATEICĪGS DARBS * ATVADU VĀRDI AVĪZE * NOSLĒGUMS

Seit publicēšu rakstu, ko sacerēju Ņujorkas avīzei Herald tovakar, kad pārbraucām. Daļēji daru to tādēļ, ka tā prasa mans līgums ar izdevējiem; daļēji tādēļ, ka tas ir godīgs, ciešams, precīzs un nogurdi­nošs rezumējums par mūsu jūrasbraucienu un svētceļnieku izdarībām svešajās zemēs; un daļēji tādēļ, ka daži pasažieri mani par to apsūdz un es pats gribu, lai lasītāji redz, cik nepateicīgs uzdevums ir mēģinājums slavināt cilvēkus, kas to neprot novērtēt. Mani apsūdz, ka es esot pārāk steidzies šos slavinājumus «dabūt melns uz balta». Es nesteidzos. Lāgiem gan nosūtīju korespondences uz Herald, bet, kad todien biju redakcijā, nebildu nekā par to, ka gatavojos rakstīt atvadvārdus. Aizgāju uz Tribune redakciju apjautāties, vai šāds raksts vajadzīgs, jo esmu šās avīzes štata līdzstrādnieks un man gluži vienkārši bija pienākums to darīt. Galvenā redaktora redakcijā nebija, un vēlāk man tas vairs nestāvēja prātā. Vakarā, kad Herald pieprasīja rakstu, es nepavisam «nesteidzos». Tieši otrādi, es pat vilcinājos, jo tobrīd nejutos tādā noskaņā, lai kādu slavinātu, un tādēļ nevēlējos runāt par jūrasbraucienu, jo baidījos, ka nepratīšu atrast vārdus, lai to slavinātu. Bet tad nospriedu, ka patiesības labad tomēr vajadzēs apsēsties un uzrakstīt dažus labus vārdus par hadži — hadži, proti, ir cilvēki, kas piedalās svētceļojumā —, jo neieinteresētas personas nespēs to izdarīt tik iejūtīgi kā es, pats būdams hadži, un tā nu es uzrakstīju atvadvārdus. Uzrakstījis visu vairākkārt pārlasīju; un, ja nu tur ir kāds teikums, kas neslavina kapteini, kuģi vai pasažierus, tad es to nespēju ieraudzīt. Ja tā nav atsauksme, ar kādu var lepoties jebkura ceļojuma dalībnieki, ka atradies cilvēks, kas par viņiem tā raksta, tad es nejēdzu nenieka. Pēc šā ievada nododu atvadvārdus objektīvajam lasītājam vērtēšanai.