Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

11. NODAĻA PIERODAM * ZIEPJU NAV * «TABLE D'HOTE» ĒDIENKARTE * «ESMU AMERIKĀNIS, SER» * INTERESANTS ATKLĀJUMS * SPĀRNOTAIS «SVĒTCEĻNIEKS» * DĪVAINA SABIEDRĪBA * DZlVAJO KAPENES * ILGS IESLODZĪJUMS * DAŽI DIMĀ VAROŅI * SLAVENĀS «DZELZS MASKAS» KAMERA

Mēs strauji un bez jebkādām grūtībām ārzemnieciskojamies. Sākam samierināties ar neierastiem gaiteņiem un guļamistabām, kur ir akmens klons bez grīdsegām — klons, uz kura soļi atbalsojas tik negantā skaļumā, ka visas poētiskās apceres no tā bēgtin aizbēg. Sākam pierast pie spodriem, klusiem viesmīļiem, kas bez skaņas slīd šurp un turp, nolīkst pār jūsu plecu vai elkoni kā tauriņi pār ziedu, vienā mirklī uzklausa pasūtījumu un otrā to izpilda; pateicas par dzeramnaudu neatkarīgi no tās lieluma; un vienmēr ir laipni, visos gadījumos nemainīgi laipni. Tas ir vispārsteidzošākais — patiesi laipns viesmīlis, turklāt nemaz nav idiots. Sākām pierast pie iespējas iebraukt tieši viesnīcas iekšējā pagalmā, kur visapkārt zaļo mežvīns un smaržo puķes, un turpat pulciņos sēž kungi, mierīgi lasīdami avīzi un smēķēdami. Sākam pierast pie mākslīgi sasaldēta ledus pudelēs, jo ledus te dabūjams tikai šādā veidā. Pamazām pierodam pie tā visa, bet nespējam pierast pie tā, ka jāvadā līdzi pašiem savas ziepes. Mēs esam pietiekami civilizēti, lai mums būtu sava ķemme un sava zobu suka, taču katrā mazgāšanās reizē zvanīt un lūgt, lai atnes ziepes, ir ļoti nepatīkami. Parasti atceramies to tikai tad, kad esam saslapinājuši galvu un rokas vai arī pietiekami ilgi izgulējušies vannā, un tad jākavējas, līdz dabū ziepes. Marselieši taisa Marseļas himnas, Marseļas vestes un Marseļas ziepes, bet paši nekad nedzied sa­vas himnas, nevalkā savas vestes un nemazgājas ar savām zie­pēm.

Esam iemācījušies pacietībā, labsajūtā un apmierinājumā izturēt table d'hdte] ceremoniju. Paēdam zupu un gaidām dažas minūtes, līdz atnesīs zivi; vēl pēc dažām minūtēm tiek nomainīti šķīvji un atnests rostbifs; jauni šķīvji — ēdam zirnīšus; jauni šķīvji — ēdam lēcas; jauni šķīvji — uz tiem pīrādziņi ar gliemežiem (man labāk garšo sienāži); jauni šķīvji — ēdam ceptu cāli ar salātiem; pēc tam seko zemeņu torte ar saldējumu, tad svaigas vīģes, bumbieri, apelsīni, zaļas mandeles utt. un visbeidzot kafija. Pie katra ēdiena, protams, vīns, jo esam Francijā.

1 Aukstie uzkožamie (/r.).

Pēc šādas kravas uzņemšanas gremošanas process, zināms, ir gauss, un mums ilgi jāsēž vēsajās istabās, jāsmēķē un jālasa franču avīzes, kam piemīt visai dīvaina īpašība: stāstījums tajās rit kā pa diedziņu, kamēr nonākat līdz «kodolam», un tad piepeši uzrodas tāds vārds, ko neviens cilvēks nespēj pārtulkot, un viss stāsts pagalam. Vakar dažiem frančiem virsū uzgāzies krasta apbūves gabals, šodien par to rakstīts visās avīzēs, bet vai tie nelaimīgie nogalināti, sakropļoti vai tikai apdauzījušies, to es nekādi nespēju izdibināt un atdotu diezin ko, lai uzzinātu.

Šodien pusdienās mūs mazliet satrauca viena amerikāņa uzvedība, kurš runāja pārāk dikti un rupji, smējās nejēdzīgi skaļi, kad visi pārējie uzvedās klusi un pieklājīgi. Vīnu viņš pasūtīja ar karalisku žestu, teikdams: «Es nekad neēdu pusdienas, nepiedzēris klāt vīnu, ser,» kas bija nožēlojami meli, un pameta skatienu uz pusdienotājiem, it kā cerēdams to sejās ieraudzīt apbrīnu. Tāda izdarīšanās zemē, kur cilvēki drīzāk izmestu no ēdienu kartes zupu nekā vīnu! Zemē, kur vīns visiem iedzīvotāju slāņiem ir gandrīz tikpat nepieciešams kā ūdens! Šis tips paziņoja: «Es esmu brīvs valdnieks, ser, amerikānis, ser, un gribu, lai visi to zina!» Viņš aizmirsa piebilst, ka ir tiešs Bileāma ēzeļa pēctecis, bet to jau gan ikviens redzēja bez teikšanas.

Devāmies izbraukumā pa Prādo — skaisto avēniju, kurai gar malām greznojas patriciešu villas un cēli koki ar kuplām lapotnēm, un apmeklējām Borelī pili* un tās interesanto muzeju. Mums parādīja miniatūrkapsētiņu — Marseļas neapšaubāmi visvecākās kapsētas ko­piju. Pussagruvušās kapenēs gulēja trausli, sīki skeletiņi un viņiem līdzās viņu mājas dieviņi un saimniecības piederumi. Kapeņu oriģināls bija pirms dažiem gadiem atrakts zem galvenās ielas. Tur, tikai divpadsmit pēdu apakš zemes, kapsēta bija nogulējusi apmēram divarpus gadu tūkstošus. Romuls bija šeit, kad vēl nebija uzcelta Roma, un prātoja, ka te derētu nodibināt pilsētu, taču vēlāk šo nodomu atmeta. Varbūt viņš personiski pazina kādu no šiem feniķiešiem, kuru skeletus mēs aplūkojām.

Slavenajā zooloģiskajā dārzā redzējām pārstāvētus, kā man šķita, visas zemeslodes dzīvniekus, to vidū dromedāru un pērtiķi, kam vilna izgreznota ar koši ziliem un karmīnsarkaniem matu kušķiem — viens varens pērtiķis! Nīlzirgu un putnu uz augstām kājām ar pulvera ragam līdzīgu knābi un cieši sakļautiem spārniem, kas izskatījāt kā frakas astes. Šis radījums stāvēja aizvērtām acīm un mazliet uz priekšu ielikušiem pleciem, it kā viņš būtu paslēpis rokas zem frakas astēm. Kāds rāms stulbums, kāda nenormāla nopietnība, kāda pašpārliecība un neizsakāma pašpatika atspoguļojās šā pelēkā, plikpaurainā, tumš- spārnotā, ārkārtīgi nepievilcīgā putna izskatā! Ar visu nesamērīgo, kraupaino galvu un zvīņainajām kājām viņš tomēr šķita nesatricināms

un bezgala apmierināts. Komiskāku radījumu grūti iedomāties. Bija patīkami izdzirdēt Denu un dakteri smejamies — tādiem dabiskiem, līksmiem smiekliem, kādi mūsu ekskursantu vidū nebija dzirdēti, kopš atstājām Amerikas krastus. Šo putnu mums bija atsūtījis pats dievs, un es būtu gaužām nepateicīgs, ja šajās lappusēs viņu ar cieņu nepiemi­nētu. Mūsējā ekskursija bija taču izpriecas brauciens; tālab mēs kavējāmies pie putna veselu stundu, nevarēdami vien diezgan atskatī­ties. Brīžiem mēģināju viņu mazliet pabikstīt, bet viņš tikai pavēra vienu aci, tad lēnām to atkal aizdarīja, nezaudēdams ne drusciņas no sava cildenā svinīguma un nomācošās nopietnības. Ar to viņš šķita sakām: «Neapgāniet debess izredzēto ar nesvētām rokām!» Mēs nezinājām šā putna vārdu, tādēļ nosaucām viņu par Svētceļnieku. Dens sacīja:

— Viņam trūkst vienīgi Plimutas garīgo dziesmu grāmatas.

Milzīgā ziloņa sirdsdraudzene bija pavisam parasta kaķene! Kaķenei patika uzrāpties pa ziloņa pakaļkājām un apmesties tam uz muguras. Tur viņa, ķepiņas zem krūtīm salocījusi, gozējās saulītē vai visu pēcpusdienas cēlienu. Ziloni tas sākumā bija kaitinājis, tas pastiepis snuķi un nocēlis kaķeni zemē, bet šī bijusi tik neatlaidīga, ka beidzot uzvarējusi ziloņa aizspriedumus, un tagad tie ir nešķirami draugi. Kaķene bieži rotaļājas starp ziloņa priekškājām vai pie snuķa, līdz tuvumā parādās suņi, tad viņa veikli pašmauc drošībā. Zilonis pēdējā laikā nogalinājis vairākus suņus, kas piegājuši par tuvu viņa draudze­nei.

65

Noīrējām buru laivu un aizbraucām uz vienu no tuvējām mazajām saliņām apskatīt Ifas pili. Šim senlaiku cietoksnim ir skumja vēsture. Divus vai trīs gadsimtus to izmantoja par cietumu politiskajiem ieslodzītajiem, un tā kameru sienas no vienas vietas noklātas ar rupji iegrebtiem neskaitāmu gūstekņu vārdiem, ko tur iemūžinājuši nelaimī­gie, kas te nonīkuši visu mūžu un nav atstājuši par sevi nekādu citu liecību kā vienīgi šīs skumjās, pašrocīgi iešņāptās epitāfijas. Cik daudz vārdu! Šķiet, ka sen aizsaulē aizgājušo vārdu īpašnieku ēnas gūzmējas drūmajās kamerās un gaiteņos. Mēs izstaigājām kameru pēc kameras līdz pat klintī izdobtajām viennīcām, virs kurām laikam viļņo jūra. Visur vārdi, vārdi! Plebeju, dižciltīgo un pat prinču vārdi. Visiem — plebejiem, prinčiem un dižciltīgajiem bija viena vēlēšanās — lai viņus neaizmirst! Viņi spēja paciest vientulību, bezdarbību, šausmas, ko iedveš mūžīgs klusums, kurā nekad neielaužas neviena skaņa, bet nespēja panest domu, ka pasaule viņus pilnīgi aizmirsusi. Tādēļ iegrebti šie vārdi. Vienā kamerā, kur iespīd mazliet gaismas, ieslodzī­tais pavadījis divdesmit septiņus gadus, ne reizes neredzējis neviena cilvēka, dzīvojis postā un netīrībā, kur biedros viņam bija vienīgi paša domas, bez šaubām, smagas un bezcerīgas. Kas, pēc cietumsargu

domām, ieslodzītajam bija nepieciešams, to viņam piegādāja naktī pa mazo lodziņu. Šis vīrs sava cietuma sienas no griestiem līdz klonam bija nosedzis ar dažādām cilvēku un dzīvnieku figūrām, savijis tās sarežģītos rakstos. Viņš bija pūlējies gadu gadiem, pildīdams šo paša doto uzdevumu, kamēr zīdaiņi izauga par zēniem — par pus­audžiem — noslaistījās skolā un koledžā — ieguva arodu — kļuva par vīriem — apprecējās, tikai kā sapnī atcerējās bērnību, un tā viņiem šķita tāla un sena. Bet kurš var pateikt, cik mūžsena tā šķita šim cietumniekam? Pirmējiem laiks dažkārt aizlidoja kā spārniem, bet viņam —• nekad, viņam tas vienmēr vilkās uz priekšu neiedomājami gausi. Pirmējiem nodejotās naktis likās aiztraucam kā minūtes, nevis stundas; viņam tās pašas naktis līdzinājās visām pārējām cietuma dzīves naktīm un likās veidotas no garām, stingām nedēļām, nevis no stundām un minūtēm.

Kāds cits cietumnieks, pavadījis kamerā piecpadsmit gadus, bija iegrebis sienās dzejoļus un īsus izteikumus prozā — īsus, bet dziļi aizgrābjošus. Tajos nebija ne vārda par viņa smago dzīvi, tur atspoguļojās vienīgi svētnīca, kurp pielūgsmē aizlidoja viņa gars: mājas un tie, kurus pielūdza viņa sirds. Viņš nomira, to visu vairs ne reizes neredzējis.

Kameru sienu biezums pielīdzināms dažas labas guļamistabas platu­mam pie mums mājās, proti, tas ir piecpadsmit pēdu. Redzējām drūmās, miklās kameras, kurās ieslodzījumu pavadīja divi Dimā personāži —«Grāfa Montē Kristo» varoņi. Šeit drosmīgais abats rakstīja grāmatu pats ar savām asinīm, par rakstāmspalvu izmanto­dams dzelzs stīpas drumslu un gaismu iegūdams, dedzinot ēdienam nosmeltos taukos samērcētu drānas strēmeli; pēc tam viņš ar trūcīgu pašdarinātu dzelzs šķembu izurbās cauri biezajai sienai un atbrīvoja Dantesu no važām. Cik žēl, ka tik ilgu nedēļu pūliņi galu galā izrādījās veltīgi!

Mums parādīja pretīgo kameru, kur neilgu laiku pavadīja slavenā «Dzelzs Maska»— cietsirdīgā Francijas karaļa nelaimīgais brālis, pirms viņa dzīves neatminēto mīklu uz laiku laikiem noslēpa Sv. Margaritas cietokšņa kazemāti. Šī vieta mums nepavisam nebūtu likusies tik interesanta, ja mēs būtu skaidri zinājuši, kas bija Dzelzs Maska, kāds bijis šā cilvēka mūža gājums un kādēļ viņš tika nosodīts šādā ļoti neparastā veidā. Noslēpums! Tas radīja īsto burvību. Mute, kam laupīta valoda, maskā ieslodzītie vaibsti, vārdos neizteikto sāpju plosītā sirds, krūtis, ko spieda smagais noslēpums. Tas viss bija šeit. Šīs mikluma piesūkušās sienas pazinušas cilvēku, kura ciešanu stāsts palicis uz mūžiem aizzieģelēta grāmata! Tas padarīja šo vietu tik aizraujoši interesantu.