Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

EKSKURSANTU ATGRIEŠANAS NO SVĒTAS ZEMES — CEĻOJUMA PIEZĪMES

herald REDAKTORAM Beidzot tvaikonis «Kveikersitija» atgriezies no neparastā brauciena un noenkurojies savā vecajā piestātnē Volstrīta pievārtē. Dažā ziņā šī ekskursija uzskatāma par veiksmi, dažā ne. Sākotnēji tā tika izrekla­mēta kā «izpriecas brauciens». Var jau būt, ka tas patiesi bija izpriecas brauciens, bet neizskatījās gan pēc tāda; vismaz ne ar ko neatgādināja izpriecas ceļojumu. Ikvienam un visiem gan zināms, ka izpriecas ekskursijas dalībnieki mēdz būt jauni, vieglprātīgi un diezgan trok­šņaini. Viņi pavada laiku dejojot, dziedot, flirtējot, bet ļoti maz nododas dievvārdiem. Ikvienam un visiem ir zināms priekšstats par solīdām bērēm — tur jābūt katafalkam un mironim, īstajiem sērotā­jiem un oficiālajiem sērotājiem, labai tiesai vecu cilvēku, lūgsnām, sprediķim, jāvalda svinīgumam, nedrīkst pieļaut nekādu vieglprātību. Trīs ceturtdaļas «Kveikersitijas» pasažieru bija vecumā no četrdesmit līdz septiņdesmit gadiem! Visīstākā piknika publika! Varētu domāt, ka atlikusi ceturtdaļa sastāvēja no jaunām meitenēm. Nekā. To lielākoties veidoja iesīkstējuši vecpuiši un viens sešus gadus vecs bērns. Ja aprēķināsim «Kveikersitijas» pasažieru vidējo vecumu, iznāks piecdes­mit gadi. Vai kāds tiešām būs tik nenormāls un iedomāsies, ka šī patriarhu piknika kompānija dziedāja, flirtēja, dejoja, smējās, stāstīja anekdotes un ļāvās bezdievīgai vieglprātībai? Cik es paguvu novērot, no šiem grēkiem viņi bija tīri. Šeit mājās, bez šaubām, domāja, ka bezbēdīgie veterāni augām dienām smejas, dzied un draiskojas, piepildī­dami kuģi no viena gala līdz otram ar jautrām čalām, ka viņi spēlē aklās vistiņas, dejo kadriļas un valšus; ka retajos brīvajos brīžos uzšņāpj pa skopai rindiņai ceļojuma dienasgrāmatā, kuru iekārtoja pēc stingri iecerēta plāna, kad šķīrās no dzimtajiem krastiem, un tad steigšus dodas kajīšu lampu mājīgajā gaismā uzspēlēt partiju vista vai jukra. Ja kāds to iedomājās, tas rūgti maldījās. Godājamie ekskursanti nebija ne jautri, ne draiskulīgi. Viņi nespēlēja aklās vistiņas; kāršu spēle viņiem nebija ne prātā; viņi neizvairījās no apnicīgajām dienas­grāmatām, jo — ak vai!— vairums rakstīja pat grāmatas. Viņi nekad nedraiskojās, runāja maz un nekad nedziedāja, izņemot vakara dievkalpojumus. Izpriecas kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa. (Bēru ekskursija arī bez miroņa nav nekāds jautrais pasākums.) Brīvi, bezrūpīgi smiekli bija skaņa, ko uz šā kuģa klājiem un kajītēs neizdevās dzirdēt biežāk kā reizi pa septiņām dienām, un, kad tie atskanēja, tad izraisīja diezgan nedraudzīgu reakciju. Kādus trīs vakarus (liekas, kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) padejojām kadriļu — trīs dāmas un pieci kungi (tiem, kas dejoja par dāmām, ap piedurkni bija apsiets balts mutautiņš, lai nesajuktu, kurš ir dāma, kurš kungs), mēģinādami pieskaņot dejas soli melodikona svinīgajiem spiedzieniem; taču pat šī melanholiskā orģija tika atzīta par grēcīgu un dejošana izbeigta.

Kad radās nepieciešamība atpūsties no pārliecīgas Jozefa Flāvija vai Robinsona «Pētījumi Svētajā zemē» lasīšanas vai grāmatu rakstīšanas, svētceļnieki spēlēja domino, jo domino ir mierīgākā un bezgrēcīgākā spēle no visām, kādas vien pasaulē eksistē, izņemot varbūt to garlaicīgo izklaidēšanos, ko viņi dēvē par kroketu un kas tik ļoti atšķiras no biljarda — ne tur var iesist bumbu tīkliņā, ne tikt kaut vai pie kārtīga karambola, nevienam pēc spēles nav jāmaksā, neviens neizpērk citiem spirdzinošu malku, un vispār — no kroketa nav nekāda prieka, viņi tātad spēlēja domino, līdz bija atpūtušies, un pēc tam klusībā zākāja cits citu, kamēr pienāca vakariņu laiks. Kad nesirga ar jūrasslimību, viņi, tikko atskanēja gongs, varen naski steidzās uz ēdamistabu. Tāda bija ikdiena uz kuģa — svinīgums, etiķete, pusdienas, domino, diev­vārdi, aprunāšana. Nudien — izpriecas braucienam pārāk vienmuļi; kā jau teicu — ja mums būtu bijis savs mironis, būtu iznākusi brīnišķīga bēru ekskursija. Nu jau tas viss aiz muguras; atskatoties doma, ka šie cienījamie izrakteņi uzdrošinājās doties sešus mēnešus ilgā piknikā, man tomēr liekas patiesi uzjautrinoša. Nosaukums, ar kādu šo ekspedīciju reklamēja, gan nebija izdevies. Daudz pareizāk nekā «Izpriecas brauciens uz Svēto zemi» būtu skanējis «Bēru procesija uz Svēto zemi».

Kur vien ieradāmies — Eiropā, Āzijā vai Āfrikā —, mēs sacēlām sensāciju un, šķiet, drīkstu piebilst: izraisījām badu. Pirms tam neviens no mums nebija nekur bijis; mēs visi ieradāmies no dziļas provinces; ceļošana mums bija kaut kas aizraujoši jauns, un mēs ļāvāmies saviem dabiskajiem instinktiem, neapgrūtinājām sevi ar ceremonijām un konvencionālismu. Allaž rūpējāmies par to, lai ikviens saprot, ka esam amerikāņi — amerikāņi! Kad atjēdzām, ka ļoti daudzi nav par Ame­riku lāgā pat dzirdējuši un vēl vairāk ir tādu, kas zina vienīgi, ka tā ir barbariska province kaut kur pasaules viņā malā un ka nesen ar kaut ko karojusi, mēs izjutām dziļu līdzcietību pret Veco pasauli, tomēr ne kripatiņu nezaudējām no savas pašapziņas. Austrumu puslodē daudzi, daudzi vientiesīgi ļautiņi vēl ilgi atcerēsies, kā pie viņiem tā Kunga 1867. gadā iebruka dīvaiņu bars, kas sevi dēvēja par amerikāņiem un kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ iedomājās, ka viņiem ir tiesības ar to pat lepoties. Mēs tiešām vietām izraisījām badu — daļēji tādēļ, ka uz «Kveikersitijas» pasniedza nebaudāmu kafiju un arī stingrākie ēdieni ne vienmēr bija augstākā labuma; un daļēji arī tādēļ, ka cilvēkam, gluži dabiski, apnīk ilgi sēdēt pie viena un tā paša galda un ēst no vieniem un tiem pašiem traukiem.

Cilvēki tajās svešajās zemēs ir ļoti neizglītoti. Ar acīm redzamu ziņkāri viņi nopētīja mūsu apģērbus, kas šūdināti Amerikas mūžame­žos. Ar izbrīnu viņi noraudzījās, kad mēs pie galda reizēm skaļāk sarunājāmies. Viņi ievēroja, ka mēs nemīlam lieki tērēties un cenša­mies par franku dabūt visu, ko par to var dabūt, un neparko nespēja saprast, no kurienes mēs tādi uzgadījušies. Parīzē viņi, acis iepletuši, klausījās, kad mēs viņus uzrunājām franciski! Mums nekad neizdevās panākt, lai šie stulbeņi saprastu paši savu dzimto valodu. Viens no mūsu pasažieriem, solīdamies atgriezties un nopirkt cimdu pāri, sacīja tirgotājam: «Allong, restay trankeeV— ma\ be ve coom MoondayV

1 Izkropļots teikums franču valodā: «Allons, retez tranquilles!»—«Neuztrau­cieties!»

2 Teikums izkropļotā angļu valodā: «Varbūt mēs pienāksim pirmdien.» (Tulk.) un, ticiet vai neticiet, veikala īpašnieks, dzimis francūzis, jutās spiests pārjautāt, ko tas nozīmējot. Lāgiem man liekas, ka starp Parīzes franču valodu un «Kveikersitijas» franču valodu pastāv zināma atšķirība.

Cilvēki visur blenza uz mums, un mēs blenzām uz tiem. Taču parasti mēs viņus piespiedām izjust savu niecību, ar amerikāņu diženo pārākumu mēs viņus saberzām miltos. Un tomēr mēs augstsirdīgi centāmies pieskaņoties dažādu tautu tikumiem, it sevišķi modei. Aizbraucot no Azorām, valkājām drausmīgas kapuces un veiksmīgi bijām iemācījušies lietot smalkzobu ķemmes. Kad atgriezāmies no Tanžeras Āfrikā, bijām papildinājuši savu garderobi ar feskām asiņu krāsā un tādiem pušķiem kā matu šķipsnas pie indiāņu skalpiem. Francijā un Spānijā mums, šādi tērptiem, pievērsa zināmu uzmanību. Itālijā mūs, protams, uzskatīja par dumpīgiem garibaldiešiem un izsūtīja lielgaballaivas, lai novērotu, vai aiz mūsu biežās mundieru maiņas kaut kas neslēpjas. Romā mēs sacēlām smieklu aurus. Būtu tikai vilkuši mugurā visu, ko bijām sapirkuši, mēs tos būtu sacēluši visur. Grieķijā nekā jauna no apģērbiem neiegādājāmies — viņiem nebija, ko piedāvāt. Toties Konstantinopolē varējām īsti izvērsties! Turbāni, līkie zobeni, feskas, milzu pistoles, paltraki, jostas, kuplās bikses, dzeltenas smailpurnu čības — o, mēs bijām lieliski! Slavenie Konstantinopoles suņi mūs aprēja, kamēr tiem vai apakšžoklis atlūza, un ir tad bijām pelnījuši vēl vairāk. Tagad tie visi ir pagalam. Mūsu dēļ viņi tā nomocījās, ka nespēja izturēt un palikt dzīvi.

Pēc tam braucām ciemos pie Krievijas imperatora. Iegriezāmies tik vienkārši, it kā būtu pazinuši viņu jau vismaz simt gadu, un, pēc šīs vizītes apgādājušies vēl ar dažādiem krievu apģērba gabaliem, devā­mies tālāk vēl gleznaināki. Sinirnā sapirkāmies kamieļvilnas šalles un citus izskatīgus persiešu tualetes piederumus; bet Palestīnā — akl Palestīnā mūsu spožajai karjerai pienāca gals. Tur cilvēkiem nebija tādu drēbju, ko vispār vērts pieminēt. Mēs samierinājāmies un vairāk nekā nepirkām. Pārtraucām eksperimentus. Viņu tērpus pat nepielai- kojām. Tomēr arī tās zemes iedzīvotājos mums izdevās radīt izbrīnu. Pārsteidzām viņus ar ekscentriskāko ietērpu, kādu vien spējām izdomāt. Izceļojāmies pa Svēto zemi no Cezarejas līdz Jeruzalemei un Nāves jūrai un bijām visērmotākā svētceļnieku procesija, kas apģēr­bam naudas nav žēlojusi: svinīga, pilnīgā savas vērtības apziņā, aiz zaļām brillēm slēptām acīm, zilu saulsargu pavēnī, nožēlojamāku zirgu, kamieļu un ēzeļu mugurā nekā tie, kas pēc vienpadsmit mēnešiem pārciestas jūrasslimības un badamaizes iznāca no Noāsa šķirsta. Ja šai Palestīnā dzīvojošie Izraēļa bērni jel kad aizmirsīs, kā Gideona karapūļi no Amerikas ielauzās viņu zemē, viņi ir pelnījuši jaunu lāstu un pilnīgu izdeldēšanu. Iespējams, ka tas bija tāds tejāters, kādu cilvēka acs reti dabū redzēt.

Palestīnā mēs jutāmies kā mājās. Uzreiz varēja redzēt, ka tā bijusi ekspedīcijas nagla. Eiropa mūs nebija pārāk interesējusi. Auļiem mēs izjoņojām cauri Luvrai, Piti un Ufici pilij, Vatikānam, visām galerijām, Venēcijas un Neapoles gleznu un fresku bagātībām, Spānijas katedrā­lēm; daži no mums gan teica, ka vecmeistaru dižie darbi esot brīnišķīgi un ģeniāli (to mēs izlasījām ceļvežos, kaut arī sajaucām gleznas un uzslavas veltījām pavisam citiem darbiem), bet daži sacīja, ka tie esot pretīgi veci triepumi. Ar kritiķa acīm aplūkojām senās skulptūras Florencē, Romā un, kur nu kuro reizi tās sastapām, slavējām, ja tās mums bija pa prātam, bet, ja ne, tad teicām, ka koka indiāņu tēli Amerikas tabakas veikalu priekšā mums patīk labāk. Toties Svētajā zemē mūsu sajūsma plūda pāri malām. Aiz sajūsmas bezmaz zaudējām prātu Galilejas jūras neauglīgajos krastos; iegrimām dziļdomīgā apcerē Tābora kalnā un Nācaretē; nespējām vien pietiekami dzejiski izteikties par Esdrilonas apšaubāmo skaistumu; Jezreēlā un Samarijā nodevā- mies prātojumiem par Jehus misionāra uzdevumu; pārvarīga jūtu vētra — patiesi, vētra brāzās pār mums Jeruzalemes svētajās vietās; mēs peldējāmies Jordānā un Nāves jūrā, nenieka neraizēdamies par to, vai mūsu dzīvības apdrošināšanas polises pret nelaimes gadījumiem šādos ārkārtējos apstākļos derīgas, un no abām vietām paņēmām līdzi tik daudz ar svēto ūdeni pildītu pudeļu, ka man šķiet — šogad viss apvidus no Jērikas līdz Moaba kalniem izkaltis sausumā. Nav ko no­liegt — svētceļojuma posms bija mūsu ekskursijas labākā daļa. Pēc drū­mās, apnicīgās Palestīnas skaistā Ēģipte vairs nespēja mūs savaldzināt. Mēs tikai uzmetām tai īsu mirkli un gatavojāmies mājupbraucienam.

Maltā mūs neizlaida malā — karantīna; malā mūs nelaida ari Sardīnijā, nelaida Alžīrā — Āfrikā, nelaida ne Malagā, ne Kadisā — Spānijā, ne Madeiras salās. Tā mēs, ļaunu prātu uz visiem ārzemnie­kiem turēdami, uzgriezām tiem muguru un braucām uz mājām. Bermudās, šķiet, piestājām vienīgi tādēļ, ka tās bija ierakstītas programmā. Mēs negribējām vairs nekā redzēt. Gribējām braukt mājup. Ilgas pēc dzimtenes uz mūsu kuģa izvērtās par epidēmiju. Ja Ņujorkas varasiestādes būtu zinājušas, cik slimi mēs esam, tās būtu paturējušas mūs karantīnā.

Lielais svētceļojums beidzies. Atvadīsimies un paturēsim to mīļā pie­miņā — to saku no visas sirds. Es neko nepieminu ar ļaunu un nedus­mojos ne uz vienu no saviem ceļabiedriem — ne uz pasažieriem, ne uz kuģa virsniekiem. Tas, kas man nepatika vakar, šodien, kad esmu atkal mājās, šķiet itin tīkams, un no šī brīža vienmēr, kad man iegribēsies pajokot par mūsu pulku, manos jokos nebūs ne pilieniņa indes. Ceļojums deva mums visu, kas programmā bija solīts, un mums visiem nāktos būt pateicīgiem par to, kā viss tika nokārtots. Palieciet sveiki!

MARKS TVENS

Manuprāt, to var nosaukt par cildinošu atsauksmi. Tā ir cildinoša; un tomēr neesmu saņēmis ne vārdiņa pateicības kaut no viena hadži; tieši otrādi, es runāju svētāko patiesību, sacīdams, ka daudzi pat izteikuši protestu par šo rakstu. Pūlēdamies viņiem izpatikt, novergoju divas stundas, lai to uzrakstītu,— viss velti. Nekad vairs necentīšos darīt kādam labu.