Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

48. NODAĻA INTERESANTI MĀKSLAS UN ARHITEKTU RAS PIEMINEKĻI * KĀ VIETĒJIE IEDZĪVOTĀJI UZŅEM SVĒTCEĻNIEKUS * MARIJAS MAGDALĒNAS MĀJA * T IBĒRIJA UN TĀS ĒRMĪGIE IEDZĪVOTĀJI * SVĒTĀ GALILEJAS JŪRA * GAULEJA NAKTĪ

Par skaistu vietu Magdalu nosaukt nav iespējams. Tā ir īsta sīriešu apmetne, un tas nozīmē, ka tā ir caurcaurēm neglīta, sablīvēta, nabadzīga, nemīlīga un netīra — tieši tāda kā visas pilsētas, kas šo zemi rotājušas kopš Ādama laikiem, kā to sūri, grūti centušies pierādīt un sekmīgi ir pierādījuši visi rakstnieki. Magdalas ielas visnotaļ ir trīs līdz sešas pēdas platas un smird aiz netīrības. Mājas — piecas līdz septiņas pēdas augstas un visas bez izņēmuma vienādas: kā neglītas kartona kārbas. Ārsienas noklātas ar gludu kaļķa kārtu un gaumīgi apglezno­tas — no augšas līdz apakšai nolipinātas ar kamieļu mēslu pikām, kam saulē jāizkalst. Tas ēkai piešķir romantisku, kareivīgu izskatu — it kā tā no vienas vietas būtu sašaudīta ar lielgabalu. Ja māksliniekam piedevām bijusi laba simetrijas izjūta un viņš saķepinājis lielo un mazo plāceņu rindas pārmijus un vienādā atstatumā citu no citas, tad nudien nav uzjautrinošāka skata par šādu dzīvīgu sīriešu fresku. Uz plakanā, nokaļķotā jumta dekoratīvais fresku materiāls, kas jau pilnīgi izkaltis, sakrauts kaudžu kaudzēs, lai būtu parocīgi paņemams. To lieto apkurei. Palestīnā kokmateriālu nav, katrā ziņā nav tik daudz, lai to tērētu malkai, nav šeit arī ogļraktuvju. Ja mans apraksts izdevies cik necik uzskatāms, jūs sapratīsiet, ka četrstūraina būda ar lēzenu jumtu, glīti apgleznotām sienām, virs kurām paceļas vaļņi un tornīši no izkaltētiem kamieļu mēsliem, veido patiesi gleznainu ainu ar svētku noskaņu, īpaši, ja iestarpina pa kaķim visur, kur vien kaķim izdodas atrast vietu, lai iesprauktos. Sīriešu būdām nav ne logu, ne skursteņa.

Kad es senāk lasīju, ka Kapernaumā kāds vājinieks nolaists caur jumtu mājā, lai nokļūtu Pestītāja tuvumā, man acīs allaž stāvēja trīsstāvu ķieģeļu ēka, un es brīnījos, kā viņš, nabadziņš, šajā pārgalvīgajā eksperimentā nav lauzis sprandu. Taču tagad redzu, ka vārgdieni varēja mierīgi paņemt aiz kājām un pārmest pār māju, viņam nekādu postu nenodarot. Kopš tiem senajiem laikiem Palestīnā nekas nav mainījies — ne paradumi, ne tikumi, ne arhitektūra, ne ļaudis.

Kad iejājām Magdalā, neredzējām tur nevienas dzīvas dvēseles. Tomēr zirgu pakavu duna drīz vien sacēla kājās visus trulos iedzīvotā­jus, un tie bariem skrēja ārā no mājām — veci vīri, vecas sievietes, zēni un meitenes, aklie, plānprātīgie, tizlie, visi netīrās driskās un skrandās ģērbušies, visi uzmācīgi ubagotāji — tādi piedzimuši, tā raduši, tā audzināti. Kā šie kukaiņu noēstie klaidoņi mums uzkrita! Kā rādīja savas rētas un brūces, snaikstīja kroplos locekļus un ar acīm lūgtin lūdzās žēlastības dāvanas! Bijām izsaukuši garus, ko vairs nespējām savaldīt. Viņi ķērās zirgiem astēs, iekārās krēpēs, seglu kāpšļos un pavadās, nebīdamies zirgu pakavu, un savās pagānu rīklēs izmisīgi, īstā elles korī brēca: «Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Bakšīšu! Bakšīšu!»— Tik vētrainu uzbrukumu nekad mūžā neesmu piedzīvojis.

Dalīdami bakšišu bērniem ar pūžņainām acīm, apaļīgām brūnām meičām ar pretīgiem tetovējumiem uz zoda un lūpām, jājām zosu gājienā pa pilsētiņu garām daudzām, daudzām apgleznotām mājām, līdz nokļuvām pie ērkšķu krūmiem apaugušām drupām, kas atgādināja romiešu celtni un kur esot dzīvojusi Jēzus draudzene un uzticīgā sekotāja Marija Magdalēna. Gids tam ticēja un es arī. Kā es būtu varējis neticēt, ja māja man gaišā dienas laikā stāvēja acu priekšā? Svētceļnieki, kā parasts, drupināja nost fasādes gabalus, tad mēs devāmies tālāk.

Nometni uzslējām Tibērijā, tikko iejājuši pa pilsētas vārtiem. Iegājām pilsētā pirms tumsas iestāšanās un paguvām apskatīt cilvēkus, ēkas mūs neinteresēja. Arī cilvēkus labāk pavērot pa gabalu. Iedzīvo­tāji — ebreji, arābi un nēģeri — izskatās ārkārtīgi nepievilcīgi. Trū­kums un nabadzība ir Tibērijas lepnums. Jaunavas savu pūru nēsā līdzi: sūrā darbā nopelnītas vai mantotas sudraba monētas savērtas uz stipras stieples, kas pāri galvai lokā apvij zodu. Vairums meiču nav bagātas, taču dažām laime uzsmaidījusi vēlīgāk. Redzēju mantinieces, kuru bagātība, jā, patiesi bagātība, sasniedza, pēc mana aprēķina, deviņarpus dolārus. Bet tik turīgas līgavas ir retums. Ja jums gadās kādu no tām sastapt, viņa, protams, attiecīgi izturas. Viņa nelūdz bakšišu. Nepieļauj nekādu familiaritāti. Lepna un nepieejama viņa aizsoļo garām, ķemmēdamās ar smalkzobu ķemmi un skandēdama dzeju, it kā jūsu tur nemaz nebūtu. Jā, dažiem cilvēkiem bagātība traki sakāpj galvā.

Stāsta, ka šie lamzīgie, acīmredzot ar vēderkaiti sirgstošie kaprači garajiem deguniem, neaprakstāmām cepurēm galvā un garu matu cirtu gar katru ausi esot tie paši mums zināmie, paštaisnie farizeji, par kuriem lasām bībelstāstos. Pēc tādiem viņi tiešām izskatās. Spriežot vienīgi pēc izskata, nezinot nekā vairāk, tiešām liekas, ka paštaisnība ir viņu specialitāte.

No dažādiem avotiem esmu savācis informāciju par Tibērijas pilsētu. To uzcēlis Hērods Antipa — tas pats, kas lika nogalināt Jāni Kristītāju,— un nosaucis imperatora Tibērija vārdā. Domā, ka pašrei­zējās Tibērijas vietā pirms daudziem gadsimtiem atradusies krāšņa un bagāta pilsēta, par ko liecina pašā Tibērijā un tālāk uz dienvidiem gar ezera malu izmētātās porfīra kolonnas. Kādreiz senos laikos tām bijušas rievtekas, taču, kaut arī šis akmens ir ciets kā dzelzs, rievtekas gandrīz izzudušas. Kolonnas nav lielas un neapšaubāmi kalpojušas vairāk elegantam rotājumam nekā vareniem balstiem. Šī mūsdienu Tibērija pieminēta tikai Jaunajā derībā; Vecajā derībā par to nav ne vārda.

Te notika pēdējā sinedrija sēde, un trīs gadsimtus Tibērija bija Palestīnas ebreju galvaspilsēta. Šī ebrejiem ir viena no četrām svētajām pilsētām un viņiem nozīmē to pašu, ko musulmaņiem Meka un kristīgajiem Jeruzaleme. Šī ir daudzu slavenu un gudru ebreju rabīnu uzturēšanās vieta. Viņi šeit apbedīti un līdz ar viņiem šeit aprakti divdesmit pieci tūkstoši ticīgo, kas bija atnākuši no tālām malām, lai dzīvotu viņu tuvumā un pēc nāves gulētu vienā zemē ar viņiem. Trīs gadus šeit trešā gadsimta sākumā nodzīvoja lielais Rabi Ben Izraēls. Tagad viņš ir miris.

Slavenā Galilejas jūra nav ne tik liela kā Taho1 ezers — tā ir apmēram divas trešdaļas šā ezera. Un, runājot par skaistumu, salīdzinā­jums ar Taho būtu tikpat kā meridiāna salīdzinājums ar varavīksni. Šā dīķa neskaidrais ūdens nekādi nespēj mēroties ar Taho ūdeņu kristāla dzidrumu; zemie, kailie, dzeltenie smilšu un klintāju pauguri nestāv ne tuvu grandiozajām smailēm, kas ieskauj Taho kā siena un kuru robainās, stāvās nogāzes apaugušas karaliskām priedēm, kas, jo augstāk, jo šķietami kļūst sīkākas, līdz pēdīgi kalnu virsotnēs tās liekas sarukušas tik mazas, ka mūžīgo sniegu tuvumā drīzāk izskatās pēc zāļu ceriem vai krūmiem. Ap Taho valda klusums un vientulība; un klusums un vientulība nogūluši arī pār šo Ģenecaretes ezeru. Taču tur vientulība apbur un iepriecina, šeit tā nospiež un atstumj.

' Es visus ezerus mēroju ar Taho, daļēji tādēļ, ka pazīstu to labāk nekā jebkuru citu, un daļēji tādēļ, ka man tas šķiet ļoti skaists un ir par to tik bezgala daudz brīnišķīgu atmiņu, ka gandrīz nav iespējams runāt par ezerfcm, nepieminot šo. (Autora piezīme.)

Agrās rīta stundās jūs ar rimtu interesi noskatāties ausmas un tumsas divkaujā virs Taho ūdeņiem; bet, kad ēnas aizslīd, pusdienlaika mirdzumā kārtu pēc kārtas atklājas slēptais krastu skaistums; kad rāmajā ūdens spogulī līdzīgi varavīksnei iegulst platas zilas, za|as un baltas svēdras gandrīz līdz ezera vidum, kad liegā vasaras pēcpusdienā atgu|aties laivā — tālu ezerā, kur ūdens virs dziļuma kļūst pavisam tumši zils, pīpējat miera pīpi un laiski pa cepures malas apakšu vērojat tālās klintis un sniega plankumus, kad laiva lēnām, tuvodamās krastam, ieslīd gaišajos ūdeņos un jūs, noliecies pār laivas malu, neatņēmies stundām noraugāties cauri kristāla dzelmei un pēc krāsas atšķirat oļus ezera dibenā, kad naktī kā brīnišķīga, lieliska glezna spodrajā ezera spogulī līdz pēdējam vissmalkākajam sīkumam atspulgo mēness un zvaigznes, kalnu kores priežu rotā, virsotnes baltās cepurēs, stāvas kraujas, lieliem nogabaliem tumšas klintis ar smailu, mēnesnīcā vizmojošu virsotņu mežu, tad agrā rīta rimtā interese kļūst aizvien dziļāka, aizvien dziļāka, līdz beidzot jūtat, ka esat pilnīgi un galīgi apburts!

Tā ir vientulība, jo, izņemot putnus un vāveres krastā un zivis ūdenī, visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Bet tā nav vientulība, kas nomāc. Pēc tādas jāatbrauc šurp uz Galileju. Ja šie neapdzīvotie tuksneši, drūmie, neauglīgie kalni, kas nekad, nekad, nekad nespēj no robainajiem pleciem nokratīt nežēlīgo saules spozmi un ietīties mīkstā, liegā dūmakā, ja Kapernaumas skumīgās drupas un trulais Tibērijas ciems, kas snauduļo zem savu sešu sēru palmu lapām, ja kailā krauja, no kuras evaņģēlija brīnumā pieminētās cūkas iegāzās jūrā, bez šaubām, nospriedušas, ka labāk ir norīt pāris velnu un noslīkt nekā turpināt dzīvi šādā apkārtnē, ja šīs saules piesvelmētās debesis, kurās nekad neredz mākoņus, šis nedzidrais ezers, ko neatdzīvina neviena bura un kas izskatās tik neizteiksmīgs un nepoētisks (ja neņem vērā tā slaveno vēsturi) kā jebkurš baseins jebkurā kristīgās pasaules lielpil­sētā, ja tas viss nespēj mani iemidzināt, tad, man šķiet, to nespēs neviena šūpuļdziesma.

Taču nedrīkstu aizrauties ar vielu apsūdzībai, nedodot vārdu arī aizstāvim. V. C. Graimzs liecina:

«Mēs nolīgām kuģi, lai celtos uz pretējo krastu. Jūra nebija platāka par sešām jūdzēm. Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu, un es nespēju saprast, kur bijušas acis tiem ceļotājiem, kas ezera ainavu nosaukuši par vienmu|u un neinteresantu. Pirmā īpatnība ir dziļā ieplaka, kurā tas guļ. Tā ir viscaur trīssimt līdz četrsimt pēdu dziļa, izņemot lejasgalu; kraujos krastus, kas biezi apauguši ar kuplu zaļumu, vietvietumis pāršķel aizas, no kurām izplūst straujas upes un strauti, kas laužas uz priekšu vai nu caur tumšiem bezdibeņiem ezera krastos, vai tek pa gaišām, saulainām ielejām. Pie Tibērijas krasti ir klinšaini un tajos izcirstas pret jūru pavērstas senas kapenes. Kapenēm senos laikos izraudzītas gleznainas vietas, gluži kā to darīja senie ēģiptieši, lai dusošie, kad tos aizsniegs Dieva balss, varētu mostoties tūliņ ieraudzīt brīnum skaistu ainu. Austrumu pusē mežonīgie, tuksnesīgie kalni ir lielisks pretstats tumši zilajam ezeram, un ziemeļu pusē uz jūru noraugās varenais, majestātiskais Hermons, kas savu balto sniega vainagu paceļ pret debesīm kā daždien lepns kalns, kas redzējis, kā izgaist simtiem paaudžu pēdas. Jūras ziemeļaustrumu krastā aug vientuļš koks, un tas ir vienīgais koks, kuru var saredzēt no jūras, ja nepieskaita dažas izklaidu palmas Tibērijas pilsētā, un savā vienpatībā tas piesaista lielāku uzmanību, nekā spētu piesaistīt vesels mežs. Visas ainavas kopskats ir tieši tāds, kādu mēs iedomājamies un ilgojamies redzēt Ģenecaretes ezera apkaimi — izcils skaistums, bet vienlaikus arī rāms klusums. Pat kalni ir klusi un rimti.»

Ģeniāls apraksts ar veiklu aprēķinu piekrāpt lasītāju. Bet, ja tām noloba izkrāsojumu, noņem lentes un puķes, atklājas un paliek vienīgi skelets.

Tā nolobīts, atliek sešas jūdzes plats bezkrāsains ezers ar kraujiem zaļiem krastiem bez neviena krūmiņa; vienā ezera galā kailas, neizska­tīgas klintis ar (gandrīz nesaredzamiem) iedobumiem, kas nekādi neietekmē ainavu; austrumos «mežonīgi, tuksnesīgi kalni» (viņam būtu vajadzējis rakstīt — zemi, tuksnesīgi pauguri); ziemeļos Hermona kalns ar sniegotu virsotni; ainavas galvenā īpatnība —«rāms klusums»; raksturīgākā iezīme — viens koks.

Ja palūkojas uz ainavu paša acīm, jāteic — nekāds talants nespēj šo ainavu padarīt skaistu, i

Es pieprasu tiesības izdarīt labojumus nepatiesās liecībās un augstāk citētajā tekstā vispirms gribu izlabot ūdens krāsas apzīmējumu. Ģene­caretes ūdeņi ir gaiši zili, pat ja uz tiem skatās no putna lidojuma un piecu jūdžu attāluma. Tuvumā (liecinieks vizinājās kuģī pa ezeru) nebūtu godīgi tos vispār dēvēt par ziliem un nekādā ziņā par «tumši» ziliem. Gribu arī piebilst, nevis kā labojumu, bet kā faktu no personiskās pieredzes, ka Hermona kalns nerada nekādu īpaši gleznie- cisku efektu un augstumā nepārsniedz savus tuvākos kaimiņus. Tas ir viss. Es neko neiebilstu pret to, ka liecinieks kalnu pārcēlis par četrdesmit piecām jūdzēm, lai atdzīvinātu attēlojamo ainavu, jo tas ir atļauts paņēmiens, turklāt ainavai gaužām nepieciešams.

C. V. I. («Dzīve Svētajā zemē» autora) liecība skan šādi: «Skaists ezers plešas starp Galilejas kalniem, pašā tās zemes vidū, kura reiz piederēja Zebuloiiam, Naftālam, Ašeram un Danam. Debess zilums atspīd ezera dzelmē, un tā ūdens ir tīkams un vēss. Uz rietumiem aizstiepjas plaši, auglīgi līdzenumi; ziemeļos klinšaini krasti kāpj soli pa solim augšup, līdz tālumā sasniedz Hermona sniegotās virsotnes; austrumos caur dūmakas šķidrautu var saredzēt Pireja plakankalni, kas tālāk pāriet drūmos kalnos, kuri pa daudziem ceļiem vedina domas uz svēto pilsētu Jeruzalemi. Puķes zied šajā paradīzē zemes virsū, ko senlaikos skaistu darīja kuplu koku zaļums; putni priecē ausis ar savām dziesmām; balodis maigi dūdo, debesīs vītero cīrulis, bet svinīgais, staltais stārķis iedvesmo pārdomām, mudina uz klusu apceri. Dzīve šeit kādreiz bija idilliska, burvīga; tajos laikos šeit nebija ne bagāto, ne nabago, ne augsto, ne zemo. Valdīja saticība, vienkāršība un skaistums; tagad te skatāma tikai pamestības un posta aina.»

Šis apraksts nav talantīgs. Tas ir vājākais no visiem, ko esmu lasījis. Sākumā sīki jo sīki aprakstīta, kā autors to nosaucis, «paradīze zemes virsū», bet nobeidzas vēstījums ar satriecošo informāciju, ka šī paradīze rāda «pamestības un posta ainu».

Es citēju divus parastus caurmēra paraugus no liecībām, kādas devis vairums rakstnieku, kas šo zemi apmeklējuši. Viens saka: «Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu» un tad pārklāj ar spožu frāžu pārsegu to, kas, atkailināts tuvākai apskatei, nav nekas vairāk kā nenozīmīga ūdenskrātuve, tuksnesīgi kalni un viens koks. Otrs, cenzdamies pēc labākās sirdsapziņas no tā paša materiāla, papildinot to ar «svinīgo un stalto stārķi», izveidot paradīzi zemes virsū, tomēr beigās, izpļāpādams atbaidošo patiesību, itin visu sabojā.

Gandrīz katrā grāmatā par Galileju un tās ezeru ainava tiek dēvēta par skaistu. Nē — neba vienmēr tik skaidriem vārdiem. Lāgiem autors cenšas radīt iespaidu, ka šīs vietas ir skaistas, tai pašā laikā rūpīgi izvairoties to nepārprotami pateikt. Taču rūpīga šo aprakstu analīze rāda, ka materiāls, no kura tie veidoti, pats par sevi nav skaists un nevar tikt padarīts skaists, lai kā kombinētu sastāvdaļas. Bijība un mīlestība, ko daži no šiem autoriem izjuta pret attēlotajām ainavām, ietekmēja viņu iztēli un neļāva spriest objektīvi; tomēr katrā gadījumā viņu mīļajos melos jaušams patiess godīgums. Daži rakstīja tā, kā bija pieņemts rakstīt, baidīdamies, ka, citādi rakstot, iemantos publikas nepatiku. Vēl citi bija liekuļi un tīšām gribēja lasītāju maldināt. Ja kādam no viņiem jautātu, visi neapdomādamies atbildētu, ka vienmēr vispareizāk un vislabāk ir runāt patiesību. Vismaz tā viņi katrā ziņā atbildētu, ja nenojaustu, uz ko jūsu jautājums tēmēts.

Bet kādēļ gan nedrīkstētu par šo apvidu runāt patiesību? Vai patiesība ir kaitīga? Vai patiesībai jel kad vajadzējis savu vaigu slēpt? Dievs taču radījis Galilejas jūru un tās apkārtni tādu, kāda tā ir. Vai misters Graimzs uzskata par savu pienākumu šo darbu pielabot?

No izlasītajām grāmatām esmu guvis pārliecību, ka daudzi no tiem, kas šīs vietas apmeklējuši agrāk, bijuši prezbiteriāņi un braukuši šurp, lai meklētu pierādījumus savas mācības stiprināšanai; viņi šeit atrada prezbiteriāņu Palestīnu un jau priekšlaikus nebija vēlējušies atrast citu, kaut gan, mērķa apmāti, paši to neapzinājās. Citi bija baptisti, kas meklēja pastiprinājumu baptistu mācībai un baptistu Palestīnu. Vēl citi bija katoļi, metodisti, episkopāļi, kas meklēja apliecinājumus savām dažādajām ticībām un līdz ar to katoļu, metodistu, episkopāļu Pales­tīnu. Lai cik godīgi bija šo cilvēku nodomi, viņi bija vienpusīgi un aizspriedumaini un ieradās šai zemē ar iepriekš nobriedušu, gatavu spriedumu, tādēļ ari nespēja par redzēto rakstīt bezkaislīgi un objektīvi, gluži tāpat kā rakstot par savu sievu vai bērniem. Arī mūsu svētceļ­nieki atbraukuši ar saviem spriedumiem. Tos viņi pauduši sarunās jau kopš tā laika, kad izbraucām no Beirutas. Es gandrīz vārdu vārdā varu jau tagad pateikt, ko viņi sacīs Tāborā, Nācaretē, Jērikā un Jeruza­lemē, jo man ir grāmatas, no kurām viņi smēluši savas idejas. Autori izveido gleznu, dzied slavasdziesmas, un mazie cilvēciņi to izlasa un redz visu ar autoru, nevis pašu acīm, un runā ar autoru mēli. Mani ļoti pārsteidza svētceļnieku gudrās atziņas Cezarejā. Vēlāk es tās atradu Robinsona grāmatā. Mani savaldzināja skaistie vārdi, ko viņi sacīja, kad skatam atklājās Ģenecarete. Atradu tos mistera Tompsona grāmatā «Svētā Zeme un Bībele». Viņi bieži jo bieži skaistiem vārdiem, allaž vieniem un tiem pašiem, priecājās, ka noliks gurdās galvas Bētelē uz akmens, gluži kā to darīja Jēkabs, aizvērs gurdās acis un varbūt sapnī redzēs eņģeļus, kas pa kāpnēm nokāps no debesīm. Tas izklausījās gaužām skaisti. Taču beigu beigās man «gurdās galvas» un «gurdās acis» sāka likties pazīstamas. Viņi bija aizņēmušies no Graimza — gan vārdus, gan teikumu konstrukciju, gan interpunkciju. Mājās atgriezušies, svētceļnieki stāstīs par Palestīnu — nevis tā, kā viņi to redzējuši, bet tā, kā to redzējis Tompsons un Robinsons, un Graimzs, tikai ar nelielām novirzēm — atbilstīgi katra svētceļnieka baznīcas piederībai.

Visi — svētceļnieki, grēcīgie un arābi — aizgājuši gulēt, un nometnē valda klusums. Pierakstījis visu, kas bija pierakstāms, es pusstundu nosēdēju ārā pie telts. Nakts ir īstais brīdis, kad jāskatās uz Galileju. Spožo zvaigžņu gaismā Ģenecarete vairs neizskatās atbaidoša. Redzot Ģenecareti ar mirguļojošo zvaigžņu atspulgu ūdenī, man gandrīz kļūst žēl, ka esmu to redzējis nežēlīgajā saules gaismā. Tās galvenais valdzinājums ir vēsture un pārdomas, ko tā modina, un šī burvestība nesaudzīgo saules gaismu nespēj izturēt. Dienā mēs nespē­jam to izjust. Mūsu domas visu laiku pievērstas praktiskajiem dzīves jautājumiem un atsakās kavēties pie vārā un nereālā. Bet, kad diena galā, pat visneietekmējamākais cilvēks neviļus padodas rāmās zvaigžņu gaismas apmirdzētajai sapņainībai. Atmiņā zagšus atmostas visas ar šo vietu saistītās senās teiksmas, tās pārņem savā valdīšanā sapņus, un pēc tam visi skati un skaņas iztēlē iegūst pārdabisku noskaņu. Viļņu šļakstos pret krastu viņš dzird rēgainu airu iegrimšanu ūdenī; nakts noslēpumainajos trokšņos saklausa ganu balsis; vieglā vējpūsma liekas kā neredzamu spārnu vēdas. Pa jūru slīd spoku kuģi, pirms diviem gadu tūkstošiem mirušie ceļas augšā no kapiem, un nakts vējā no jauna ieskanas senaizmirsto laiku dziesmas.

Zvaigžņu gaismā Galilejai nav robežu, tikai debess plašums visap­kārt, un paveras skatuve lieliem notikumiem — uz tās var piedzimt reliģija, kas spēj izglābt pasauli, var parādīties tas diženais, kas no šīs vietas sludināja savus augstos likumus. Bet saules gaismā mēs brīnā­mies: vai tiešām to darbu dēļ, kas šeit darīti, un to vārdu dēļ, kas šai klintainē un smiltājā pirms astoņpadsmit gadsimtiem sacīti, šodien skan zvani vistālākajās jūras salās, un tuvu un tālu pār visiem lielās zemeslodes kontinentiem?

To var saprast vienīgi tajos brīžos, kad nakts noslēpj visu nesaska­nīgo un paver skatuvi tik dižai drāmai.