Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

58. NODAĻA «RECHERCHĒ»1 EZEĻ1 * MEŽONĪGS JĀJIENS * ĒĢIPTIEŠU PIETICĪBAS PARAUGI * MOZUS NIEDRES * SVĒTAS ĢIMENES ATPŪTAS VIETA ♦ PIRA­MĪDAS — TĀLUMĀ UN TUVUMĀ SKATĪTAS * UZKĀPŠANA * «rBAKŠ1ŠU! BAKŠ'lSU!» * PIRAMĪDAS IEKŠIENE * MAJESTĀTISKĀ SFINKSA * KO AUTORS NEGRIBĒTU TEIKT * DIŽĀ SENĀ EĢIPTE

Ēzelīši visi bija labi, visi glīti, spēcīgi un labā miesas stāvoklī, visi straujas dabas un gatavi to uz vietas pierādīt. Tie bija labākie ēzeļi, kādus mēs jebkur savās gaitās bijām sastapuši, turklāt augstākā mērā recherche. Es nezinu, ko nozīmē «recherche», bet zinu, ka mūsu ēzeļi tādi bija. Daži bija silti pelēkā — peļu krāsā, citi bija balti, melni un daudzkrāsaini. Dažiem spalva bija noskūta, atstāts tikai pušķis astes galā. Citi bija izskūti īstos rakstos kā dārza mauriņš, iezīmējot uz ķermeņa līkloču svītras, kam vienā pusē spalva bija neskarta, bet otrā dzirkles pasaudzējušas tikai nelielus kumšķīšus. Visi ēzelīši bija tikko «frizēti» un izskatījās varen modīgi. Daži baltie bija sasvītroti kā zebras, bet visās varavīksnes krāsās: zilām, sarkanām un dzeltenām svēdrām. Šie izskatījās neizsakāmi eleganti. Dens un Džeks izraudzījās no tiem, jo diezin kādēļ tie viņiem asociējās ar Itāliju un «vecmeistariem». Segli bija augsti, polsterēti, vardēm līdzīgi veidojumi, kādus jau tikām redzējuši Efesā un Smirnā. Ēzeļu dzinēji bija jauni ēģiptiešu zeperi, kas spēja izskriet auļos triektajiem ēzeļiem līdzi vai pusi dienas un nenogurt. Kad sasēdām ēzeļiem mugurā, mums skatītāju netrūka, jo viesnīca bija pilna angļu, kas devās uz Indiju, un virsnieku, kas gatavojās militārai kampaņai pret Abesīnijas negusu Teodoru.* Mū­sējo nebija daudz, bet, kad auļojām pa lielās metropoles ielām, mēs sacēlām tādu troksni, it kā mūsu būtu pieci simti, un, protams, līdz ar to radījām attiecīgu satraukumu ielās. Ēzeli vadīt nav iespējams, tāpēc daži saskrējās ar kamieļiem, dervišiem, efendiem, ēzeļiem, ubagiem, ar jebko un jebkuru, kas vien ēzeļiem deva iespēju sadursmei. Kad iegriezāmies plašajā alejā, kas ved ārā no pilsētas uz Veco Kairu, par vietas trūkumu vairs nebija jāraizējas. Staltās dateļpalmas, kas blīvi kā siena norobežoja dārzus un auga gar ceļa malām no vienas vietas, ar lapotņu ēnu aizturēja sauli un padarīja gaisu spirdzinoši vēsu. Mēs jutāmies pacilāti un saskubinājām ēzeļus tā, ka jājiens pārvērtās pār mežonīgu, neprātīgu auļošanu, it kā mēs nāves bailēs glābtos no vajātājiem. Ļoti gribētos to piedzīvot vēl kaut reizi mūžā.

Šajā ceļā mums pāris reižu gadījās pieredzēt visai pārsteidzošu Austrumu vienkāršo tikumu atklāsmi. Apmēram trīspadsmit gadus veca meitene nāca mums pretī pa lielo ceļu tādā tērpā kā Ieva pirms grēkā krišanas. Mēs pēc saviem ieskatiem būtu viņai devuši gadus trīspadsmit, bet šeit meitenēm, kas izskatās trīspadsmit gadus vecas, īstenībā bieži vien nav vairāk par deviņiem gadiem. Dažkārt redzējām lieliski noaugušus vīriešus kailus peldamies, pat nemēģinot slēpties. Taču jau stundu pēc iepazīšanās ar šiem interesantajiem tikumiem svētceļnieki bija ar tiem apraduši un vairs tiem uzmanību nepievērsa. Tiešām jābrīnās, cik viegli pat vispārsteidzošākie skati zaudē neierastī- bas svaigumu šo daudz pieredzējušo svētceļnieku acīs.

Kad nonācām Vecajā Kairā, ēze{u dzinēji savāca ēzelīšus un mešus uzmeta tos uz maza kuģīša ar trisstūrainu buru, mēs tiem sekojām un drīz vien devāmies ceļā. Kuģīša klājs bija tā pieblīvēts ar ēzeļiem un cilvēkiem, ka matrožiem vajadzēja lavierēt pa masu, kāpjot ēzeļiem pāri vai izlienot tiem pa vēderapakšu, lai varētu rīkoties ar burām, un stūrmanis bija spiests vispirms atstumt nostāk trīs četrus tuvākos ēzeļus, lai varētu pagrozīt stūres ratu. Bet kas mums bēdas par viņu rūpēm? Mums nekā nevajadzēja darīt, mēs mierīgi varējām baudīt braucienu; vienīgais darbs bija pavākt ēzeļus pie malas, lai nekāpj mums uz varžacīm, un apbrīnot Nīlas krastu skaisto apkārtni.

Uz salas pa labi no mums redzējām ierīci, ko šeit dēvē par nīlometru; tā ir akmens kolonna ar uzdevumu atzīmēt upes līmeņa celšanos un paredzēt, vai ūdens uzcelsies tikai trīsdesmit divas pēdas un būs bads vai ari upe pacelsies līdz četrdesmit pēdām, pārplūdinās zemi un palīdzēs tikt pie bagātas ražas, vai arī ūdens sasniegs četrdesmit trīs pēdas un iznīcinās lopus un sējumus, bet neviens neprata mums pietiekami saprotami izskaidrot, kā tas viss notiek. Uz tās pašas salas vēl joprojām tiek rādīta vieta, kur faraona meita niedrēs atrada Mozu. Pabraucām netālu garām ari tai vietai, kur bija apmetusies svētā ģimene, kas atbēga uz Ēģipti nogaidīt, ndz Hērods būs beidzis slepkavot jaunpiedzimušos. Vēl pirms neilga laika šeit esot audzis koks, zem kura ģimene pēc ierašanās bija atpūtusies, bet Ēģiptes vicekaralis to nesen nosūtījis ķeizarienei Eiženijai. īstā laikā, jo citādi koku būtu pievākuši mūsu svētceļnieki.

Nīla ap šo vietu ir dūņaina, strauja, nedzidra un gandrīz tikpat plata kā Misisipi.

Uzrausāmies stāvajā krastā pie nīkulīgās Gizas pilsētiņas, sēdāmies atkal seglos un klumpačojām tālāk. Četras piecas jūdzes ceļš veda pa augstu uzbērumu, kas esot domāts dzelzceļa būvei; šo dzelzceļu sultāns nolēmis izbūvēt vienīgi tādēļ, lai Francijas ķeizariene, ciemos atbrau­kusi, varētu ērti nokļūt līdz piramīdām. Tā ir īsta austrumnieku viesmīlība. Esmu ļoti priecīgs, ka mums tā gājusi secen un ka varam ceļot uz ēzeļiem, nevis braukt ar vilcienu.

No dažu jūdžu attāluma piramīdas, paceļoties pāri palmu galotnēm, konturēti iezīmējās pret debesīm, ļoti majestātiskas un impozantas, tomēr liegi it kā paplūdušas. Tās šķita peldam dūmakā, kas tām atņēma nejūtīgā akmens stingumu un padarīja tās par īstenībā neeksistējošiem sapņu veidojumiem, tādiem, kas var uzziedēt tikko saredzamu arku rindā vai rotāt kolonnas un tad mūsu acu priekšā mainīties un pārvērsties visās daiļākajās arhitektūras formās, bet pēc tam izkust un izzust virmojošajā gaisā.

Uzbēruma galā atstājām ēzeļus un buru laivā pārcēlāmies pār kādu Nīlas atteku, un izkāpām krastā, kur visā ielejas garumā līdz pašai upei kā stāva siena pienāk lielā Sahāras tuksneša smilts. Pēc grūta gājiena saules svelmē nok[uvām līdz milzīgās Heopsa piramīdas pakājei. Nu tā vairs nebija burvīga sapņu vīzija. Tas bija rievains, neglīts akmens kalns. Visas četras tā ērmīgās puses bija kāpnes, kas veda augšup kāpienu pa kāpienam, kuri kļūst arvien šaurāki, līdz izbeidzas vienā punktā kaut kur augstu gaisā. Kukaiņiem līdzīgi vīrieši un sievietes — «Kveikersitijas» svētceļnieki — rāpās reibinošos augstumos, gandrīz vai no debesīm sīks melns pudurītis māja ar pastmarkām — jāsaprot, ar mutautiņiem.

Skaidrs, ka mūs, tāpat kā visus tūristus, tūliņ ielenca vesels pulks muskuļainu ēģiptiešu un arābu, kas piedāvājās nogādāt mūs līdz pašai augšai. Tad, protams, vairs nav iespējams sadzirdēt pašam savu balsi lērumā, kas saceļas visapkārt. Šeihi, zināms, apgalvoja, ka viņi esot vienīgās atbildīgās personas, ka jālīgst tikai ar viņiem, nauda jāmaksā tikai viņiem, tad neviens vairs nekā lieka no mums neprasīšot. Viņi, protams, apsolīja, ka blēži, kas mūs nogādā līdz augšai, ne ar pušplēstu vārdu nedrīkstēs ieminēties par bakšišu. Tāda šeit esot kārtība. Mēs, protams, līgām ar viņiem, maksājām viņiem, tikām nodoti stūmēju rokās, tie mūs vilka un stūma augšā piramīdā, ne mirkli nepārstādami diedelēt un izspiest bakšišu, sākot no piramīdas pakājes līdz pašai augšai. Mēs, protams, maksājām, jo viņi tīšām izklīda pa milzīgo piramīdas sienu, lai mēs atrastos iespējami tālāk cits no cita. Nekāda palīdzība nebūtu sasaucama, ja arī mēs būtu klieguši, un Hērakli, kas mūs stiepa, prata bakšišu lūgt tik maigi un glaimīgi, ka grūti nācās atteikt, piedevām izskatījās tik draudīgi, ka bijām pilnīgi pārliecināti — viņiem nomest mūs bezdibenī būtu tīrais nieks.

Ik solis no pakāpiena līdz pakāpienam bija galda augstumā; un tādu pakāpienu bija ļoti, ļoti daudz; arābs, saņēmis mūs aiz abām rokām un pats lēkdams arvien augstāk no pakāpiena uz pakāpienu, rāva mūs līdzi, piespiezdams ikreiz celt kāju plecu augstumā, turklāt darīdams to strauji, bez atelpas, līdz mums vai ģībonis bija klāt. Kas gan pēc tam vēl noliegs, ka kāpšana piramīdās ir dzīvinošs laika kavēklis, kas pacilā dvēseli, saplosa miesu, izstaipa pēdējo cīpsliņu, izmežģī locītavas un izvārdzina, un nomoka cilvēku līdz nāvei? Es gauži lūdzos nelietīgos arābus, lai man neizmežģī visus locekļus; atkārtoti centos viņiem iestāstīt, pat zvērēju, ka neesmu ieinteresēts nokļūt virsotnē pats pirmais; darīju visu, ko spēju, lai viņus pārliecinātu, ka justos laimīgs un būtu viņiem bezgala pateicīgs, ja nokļūtu tur pēdējais; lūdzos, labinājos, lūkoju pierunāt, lai man atļauj mirklīti atpūsties — tikai vienu īsu mirklīti, bet viņu vienīgā atbilde bija daži vēl drausmīgāki lēcieni, un piedevām viens nenolīgts brīvprātīgais sāka ļoti enerģiski no aizmugures bakstīt mani ar galvu, kas draudēja sagraut drupās un gruvešos visu manu politisko ekonomiju.

Divreiz viņi man ļāva pa minūtei atpūsties, kamēr izspieda bakšišu, un tūliņ pēc tam atsāka nenormālo skriešanos gar piramīdas sienu uz augšu. Viņi gribēja noskriet pārējos. Viņiem nenieka nenozīmēja, ka es, svešzemnieks, tieku upurēts uz viņu nešķīstās godkārības altāra. Taču kādreiz visdziļākajās bēdās gaiši iemirdzas prieks. Pat šajā vismelnākajā nestundā man pēkšņi radās brīnišķīgs mierinājums. Es zināju, ka šie musulmaņi, ja vien nenožēlo grēkus, vienā jaukā dienā aizbrauc taisni uz elli. Un viņi nekad nenožēlo grēkus, ja neatsakās no savas pagānu ticības. Šī doma mani nomierināja, iepriecināja, un es saļimu piramīdas virsotnē — izmocīts, bezspēcīgs, bet laimīgs, ļoti laimīgs, ar dziļu mieru dvēselē.

Vienā pusē līdz pasaules malai aizstiepās nebeidzama dzeltena smilšu jūra — svinīga, klusa, neauglīga, nevienas dzīvas radības neap- garota; otrā pusē, mums pie kājām, Ēģiptes paradīze — milzīgs, zaļš, līkumotās upes pāršķelts paklājs, izraibināts ar ciematu puduriem, milzīgie plašumi it kā nomērīti un sadalīti ar palmu saliņām, kas tālumā izskatās gaužām sīkas. Viss nepārredzamais plašums gulēja kā apburts. Ne skaņas, ne kustības. Ap ielejas vidu virs dateļpalmām pacēlās kupolu un smailu torņu mežs, kas vizēja cauri liegajai, plīvurainajai dūmakai; tālumā pret apvārsni ducis cēli veidotu pira­mīdu sargāja Memfisas drupas; un mums pie kājām no sava smiltīs uzceltā troņa, sastingusi un domīga, ainavu vēroja rimtā, bezkaislīgā Sfinksa, vēroja tikpat bezkaislīgi un sapņaini, kā vērojusi jau piecdes­mit ilgus, nesteidzīgus gadsimtus.

Nav spalvas, kas spētu aprakstīt mokas, ko mums sagādāja salkums un alkatība pēc bakšiša, kas spīdēja arābu acīs un bez mitas plūda no viņu lūpām. Kālab gan atsaukt atmiņā teiksmas par ēģiptiešu zudušo diženumu, kādēļ iztēloties Ēģipti, kas sekoja mirušajam Ramzesam uz kapenēm piramīdā, vai milzīgos izraēliešu pūļus, kas aizgāja tuksnesī? DOmāt nebija iespējams. Jālūko turēt krājumā iepriekš sagatavotas domas vai arī viss jāapcerē vēlāk.

Arābs, pēc iesakņojušās tradīcijas, piedāvājās noskriet lejā no Heopsa piramīdas, šķērsot astotdaļjūdzes plato smilšu joslu līdz Hefrena piramīdai, uzkāpt tās virsotnē un atgriezties pie mums tieši deviņās minūtēs, un izdarīt to visu par vienu pašu dolāru. Pirmajā mirkli es aizkaitināts uzbrēcu, lai arābs ar visiem saviem trikiem vācas pie velna. Bet pagaidiet! Hefrena piramīdas augšējā trešdaļa bija apšūta ar marmoru, gludu kā stikls. Man iešāvās prātā brīnišķīga doma. Viņš neglābjami nolauzīs sprandu. Labi, es sacīju, noslēdzam līgumu, un lai viņš iet. Viņš startēja. Mēs uzņēmām laiku. Viņš metās lejup pa piramīdas plato sānu, lēkdams no pakāpiena uz pakāpienu kā kalnu āzis. Viņš kļuva mazāks un mazāks, līdz pārvērtās par lēkājošu puftdurīti un . .. pazuda. Pagriezāmies un skatījāmies uz otru pusi — četrdesmit sekundes, astoņdesmit sekundes. .. simt sekun­des . .. kāda laime — pagalam viņš ir! Divas minūtes un piecdesmit sekundes. «Skat, kur viņš ir!» Patiesi — tur viņš tiešām bija. Gan ļoti maziņš. Lēnām, bet noteikti viņš šķērsoja smilšu klajumu. Un tad sāka rāpties augšup. Augstāk, augstāk, augstāk — beidzot viņš sasniedza gludo apšuvumu — nu viņam beigas. Bet viņš turējās pie tā ar roku un kāju pirkstiem kā muša. Viņš rāpās lavierēdams — te pa labi, un jau gabaliņu augstāk, te pa kreisi — un atkal augstāk, un pēdīgi kā melna nagla stāvēja piramīdas virsotnē un māja ar sīksīciņu šalli! Tad viņš norausās pa raupjajiem pakāpieniem un palēcies aizlidoja kā ar spārniem. Tad pazuda mūsu skatienam. Taču nākamajā mirklī ieraudzījām viņu lejā un tūliņ pēc tam nepagurstot raušamies augšup. Vēl pēc mirkļa viņš ar varenu kaujas saucienu ielēca mūsu vidū. Laiks: astoņas minūtes un četrdesmit viena sekunde. Viņš bija uzvarējis. Visi kauli veseli. Neveiksme. Es padomāju. Tad savā prātā noteicu: «Viņš ir noguris, šoreiz viņam noteikti apreibs galva. Noriskēšu vēl ar vienu dolāru.»

Viņš no jauna devās ceļā. Pa to pašu maršrutu. Uz gludā apšuvuma paslīdēja. Bet kaut kāds cilnītis viņu izglāba. Sveiks un vesels viņš atkal ieradās pie mums. Laiks: astoņas minūtes četrdesmit sešas sekundes.

Sacīju Denam:

— Aizdod dolāru, vēl viss nav zaudēts.

Tomēr nekā labāka nesagaidīju. Viņš atkal uzvarēja. Laiks: astoņas minūtes un četrdesmit astoņas sekundes. Mana pacietība bija galā. Jutos izmisis. Naudai vairs nebija nekādas nozīmes. Es sacīju:

— Paklau, es tev došu simt dolāru, laidies uz galvas lejā no šīs piramīdas. Ja tev noteikumi nav pa prātam, saki savējos. Es izdevumu nebaidos. Stāvēšu šeit un riskēšu, kamēr vien Denam būs kaut cents kabatā.

Šoreiz man bija drošas izredzes laimēt, jo kārdinājums arābam bija nepārvarams. Viņš mirkli vilcinājās un, šķiet, būtu bijis ar mieru, bet tad uzradās viņa māte un visu. izjauca. Viņas asaras mani aizkusti­nāja — es nekad nespēju vienaldzīgi noskatīties uz raudošu sievieti un teicu, ka nežēlotu simtu, ja arī viņa nolēktu uz galvas lejā.

Taču atkal piedzīvoju neveiksmi. Arābi Ēģiptē ir pārāk dārgi. Viņi ir tik augstprātīgi, kādiem būt šādiem mežoņiem gan neklātos.

Nokarsuši un nikni norausāmies lejā. Dragomāns aizdedza sveces, un mēs visi sagājām alā pie piramīdas pakājes, mums pa pēdām sekoja trokšņains arābu bars, kas nelūgti piedāvāja savus pakalpojumus. Viņi mūs iestūma kādā šaurā augšupejošā spraugā un no galvas līdz kājām nopilināja ar sveču taukiem. Eja labi ja bija divreiz garāka un platāka par krietnu čemodānu; tās grīda, sienas un griesti bija izlikti ar cietā Ēģiptes granīta bluķiem, no kuriem katrs bija skapja platumā, bet divtik biezs un trīsreiz tik garš. Rāpāmies pa tumšo spraugu augšup, līdz man šķita, ka atkal tuvojamies piramīdas virsotnei, un drīz pēc tam mūs iestūma «Ķēniņienes kambarī», tad «Ķēniņa kambarī». Šīs lielās telpas bija kapenes. Sienas izmūrētas no milzīgiem, ļoti kārtīgi kopā saliktiem slīpēta granīta bluķiem. Daži no tiem bija krietnas viesistabas lielumā. Ķēniņa kambarī stāvēja liels, vannai līdzīgs akmens sarkofāgs. Tam visapkārt sapulcējusies gleznaina grupa: tā sastāvēja no mežonī­giem arābiem un sveču tauku appilinātiem, noskrandušiem svētceļnie­kiem, kas, augstu paceltām svecēm rokā, sarunādamies kavējās krēslainajā telpā, un nemierīgā sveču gaisma kā nespodrs oreols trīsuļoja ap vienu no nenogurdināmajiem suvenīru medniekiem, kas ar kapu apgānītāja āmuriņu klaudzināja gar godājamo sarkofāgu.

Izlauzāmies ārā svaigā gaisā un spožajā saules gaismā, kur apmēram pusstundu pa pāriem, dučiem un veseliem bariem mūs lenca skran­daini arābi; mēs viņiem devām bakšišu par pakalpojumiem, kurus viņi, cits citu par lieciniekiem piesaukdami, apzvērējās mUms izdarījuši, bet par kuriem mēs nekā nezinājām, un, kad vienai partijai bija samaksāts, tie atkāpās gājiena arjergardā un, mazliet nogaidījuši, bija atkal klāt ar jaunizgudrotu rēķirlu apmaksai.

Piramīdas ēnā un nepatīkamās, nelūgtās sabiedrības ielenkumā ieturējām azaidu, tad trijatā — Dens, Džeks un es — devāmies pakle­jot. Gaudojošu ubagu bars drāzās mums nopakaļ, ielenca mūs, gandrīz aizsprostojot ceļu. Viņu vidū bija arī šeihs platā, baltā paltrakā un košā galvas segā. Viņš pieprasīja papildu bakšišu. Taču mēs izdomājām jaunu taktiku: lai iziet vai miljons aizsardzībai, bet vairāk ne centa bakšiša. Apvaicājos, vai viņš varētu pierunāt pārējos aizvākties, ja mēs samaksājam viņam.— Jā,— viņš sacīja,— par desmit frankiem.— Mēs bijām ar mieru vienoties un teicām:

— Bet tagad pavēli saviem vasaļiem vākties projām.

Viņš trīsreiz apgrieza ap galvu savu nūju, un trīs arābi nokrita kā nopļauti. Tad viņš sāka plosīties pūlī kā vājprātīgais. Bira sitienu krusa, un no katra sitiena kāds nostiepās garšļaukus. Jutām vajadzību steigties palīgā un atgādināt, ka nav nepieciešamības tos nogalināt, ka pietiek ar vieglu pārmācīšanu. Divu minūšu laikā mēs bijām ar šeihu vienatnē. Un tā arī palikām. Šim mežonīgajam analfabētam patiesi bija oriģinālas pārliecināšanas metodes.

Katra Heopsa piramīdas šķautne ir apmēram tik gara kā Vašingto­nas Kapitolijs vai sultāna jaunā pils pie Bosfora un garāka nekā Sv. Pētera katedrāle dziļumā, kas nozīmē — katra Heopsa piramīdas šķautne pamatnē ir vairāk nekā septiņsimt pēdu gara. Augstumā tā pārsniedz Sv. Pētera baznīcas krustu par apmēram septiņdesmit piecām pēdām. Kad es pirmoreiz laidos lejup pa Misisipi, es domāju, ka augstākā piekrastes kāpa starp Sentluisu un Ņūorleānu — netālu no Selmas Misūri štatā — ir visaugstākais kalns pasaulē. Kāpa ir četrsimt trīspadsmit pēdu augsta. Manās atmiņās tā vēl šobaltdien saglabājusi kādreizējo diženumu. Vēl tagad redzu, kā koki un krūmi, kas aug tās nogāzēs, kļūst arvien mazāki, līdz tālajā virsotnē izskatās kā spalvu pušķīši. Šī simetriskā Heopsa piramīda, masīvais, cilvēku roku pacietīgi uzceltais akmens kalns, sen aizmirsta monarha kapavieta, liek sarukt manam mīļajam kalnam, jo ir četrsimt astoņdesmit pēdu augsta. Vēl agrākā bērnībā nekā nule pieminētajos gados Holideja pakalns manā dzimtajā pilsētiņā man šķita dieva varenākais darbs. Domāju, ka tas atduras debesīs. Tas bija gandrīz trīssimt pēdu augsts. Toreiz es daudz domāju par šo kalnu, tomēr neparko nespēju saprast, kādēļ tas nepaslēpj virsotni mākoņos un neizrotājas ar mūžīgā sniega krāšņo vainagu. Biju dzirdējis, ka augstie kalni citās pasaules malās tā mēdzot darīt. Atceros, kā mēs divatā ar otru puiku pāris reižu aizzagāmies no skolas, par ko mūsu dibeni dabūja maksāt, lai paraktos apakšā milzīgam akmenim, kas gulēja kalna virsotnē; atceros, kā vienu sestdienas pēcpusdienu trīs stundas ņēmāmies nosvīduši un beidzot redzējām, ka mērķis tikpat kā sasniegts; skaidri atceros, kā apsēdāmies, noslaucījām sviedrus, pagaidījām, līdz lejā pa ceļu paiet garām zaļumnieku pulciņš, un tad nogrūdām akmeni no kalna. Brīnišķīgi. Akmens grandēdams ripoja lejup pa nogāzi, aplauzdams jaunos kociņus, nopļaudams krūmus kā zāles stiebrus^ izraudams ar saknēm un saberzdams visu, kas patrāpījās ceļā, līdz pēdīgi kalna pakājē izšķaidīja malkas grēdu un pārlidoja pāri pajūgam, kas brauca pa ceļu; ratos sēdošais nēģeris paskatījās augšup un strauji pieliecās, bet mūsu akmens nākamajā sekundē sagrāva mucinieku darbnīcu, un mucinieki izlidoja no tās kā bites no stropa. Mēs nopriecājāmies, ka viss iznācis tik vareni, tik lieliski, un devām kājām ziņu, jo mucinieki jau kāpa pa nogāzi augšup painteresēties, kas noticis.

Lai arī cik augsts tas kalns, salīdzinājumā ar Heopsa piramīdu tas nebija nekas. Man neiešāvās prātā neviens cik necik saprātīgs salīdzinā­jums, lai radītu priekšstatu par šo milzīgo akmeņu grēdu, kas aizņem trīspadsmit akru platības uz zemes un sniedzas augšup četrsimt astoņdesmit nogurdinošu pēdu, tādēļ atmetu aprēķiniem ar roku un devos pie Sfinksas.

Tik ilgi biju gaidījis to ieraudzīt un nu beidzot skatīju vaigu vaigā. Milzīgā seja ir tik skumja, tik nopietna, pilna ilgu un pacietības.

Tās vaibstos ir tik dziļa cieņa, kādu nekur citur pasaulē neatrast, un sejā tāda labestība, kāda nav redzēta neviena cilvēka vaigā. Tas ir akmens, tomēr liekas, ka tas spēj just. Ja vispār jel kad akmens tēlam piemitusi spēja domāt, tad šis domā. Sfinksa raugās tālē, tomēr — ne uz ko, tā raugās tukšumā. Tā raugās pāri visam, cauri visam, kas notiek tagadnē, kas noticis senā, sirmā pagātnē. Tā raugās pāri Laika okeānam, pāri gadsimtu viļņiem, kas, jo tālāk aizveldamies, jo ciešāk saspiežas kopā un pēdīgi saplūst vienotā paisumā — tāli^pie mūžsenat- nes apvāršņa. Tā domā par sen pagātnē nogrimušu gadsimtu kariem; par impērijām, ko tā redzējusi rodamies un sairstam; par tautām, kuru piedzimšanai tā bijusi lieciniece, kuru attīstību vērojusi un kuru bojāeju piedzīvojusi; par priekiem un bēdām, par dzīvību un nāvi, par diženumu un sabrukumu, kas bez mitas sācies, beidzies un atkal atgriezies piecos gausos gadu tūkstošos. Tā iemieso sevī cilvēka īpašības — cilvēka sirds un prāta spēku. Tā ir redzamā formā ietērpta ATMIŅA — ATSKATS pagātnē. Ikviens, kas zina, cik smeldzīgas ir atmiņas par pagājušām dienām un mums zudušiem cilvēkiem — kaut vai dažu nenozīmīgu gadu desmitu ilgotnē — varbūt aptuveni izpratīs sāpes šajās nopietnajās acīs, kas nenovērsdamās raugās atpakaļ uz lietām un būtnēm, ko redzējušas tad, kad vēsture vēl nebija piedzimusi, kad teiksmas vēl nebija radušās, uz lietām, kas eksistēja, un būtnēm, kas kustējās,— tajos miglainajos laikos, ko nezina pieminēt pat dzejnieki un zintenieki,— kas zudušas un sairušas, un atstājušas šo akmens sapņotāju vienu svešā, jaunā laikmetā, neizprotamā dzīvē un notikumos.

Sfinksa ir diža savā vientulībā; tā ir varena ar savu grandiozumu; satrauc ar noslēpumu, kas klājas pār tās pagātni. Un, raugoties uz šo neizsakāmi majestātisko, nemirstīgo akmens tēlu, kas glabā atmiņā visu pagājušo laikmetu notikumus un neko nepiedod, cilvēks neviļus izjūt kaut ko tamlīdzīgu, ko jutīs, kad reiz nostāsies drausmā mūžīgā soģa priekšā.

Ir lietas, ko, saudzējot Amerikas reputāciju, varbūt nevajadzētu pieminēt; taču dažkārt tieši par šīm lietām jārunā sevišķi skaļi amerikāņu reputācijas labā. Kamēr mēs stāvējām un skatījāmies uz Sfinksu, tai uz zoda parādījās tāda kā nepiedienīga kārpa. Izdzirdām pazīstamos āmura klaudzienus un tūdaļ sapratām, kas notiek. Viens no mūsu labdabīgajiem reptiļiem — gribēju teikt, relikviju medniekiem — bija uzrāpies augšā un mēģināja atskaldīt «suvenīru» no sejas, kas ir lieliskākais, ko cilvēka roka jebkad radījusi. Sfinksa tomēr palika tikpat rimta savā apcerē par pagājušiem laikmetiem, nemaz nepamanī­jusi insektu, kas skrubinājās tai ap zodu. Ēģiptes granītam, kas izturējis visu laiku aukas un zemestrīces, nebija jābīstas no veseriem, ar kādiem rīkojas nejēgas tūristi, īstenībā lielceļa laupītāji. Pasākums neizdevās. Mēs sūtījām šeihu, lai viņu apcietina, ja tam ir šādas tiesības, bet, ja tam šādu tiesību nav, lai vismaz brīdina, ka saskaņā ar Ēģiptes likumiem noziegums, ko viņš grasās izdarīt, tiek sodīts ar ieslodzījumu vai nūjas sitieniem pa papēžiem. To dzirdējis, viņš vilcinādamies aizslīdēja.

Sfinksa: pamatnē simt divdesmit piecas pēdas gara, sešdesmit pēdu augsta; galvas apkārtmērs, ja pareizi atceros,— simt divdesmit divas pēdas, un viss izcirsts no viengabala akmens, kas cietāks par dzelzi. Pirms šim akmens bluķim atskaldīja ceturto daļu vai pusi un vēl to tiesu, kas atkrīt skulpturējot, bluķis laikam bija tik liels kā vesela Piektās avēnijas viesnīca. Šos skaitļus un salīdzinājumus minu vienīgi tādēļ, lai vieglāk iedomāties, kāds milzu darbs bija nepieciešams, lai skulptūru izkaltu tik elegantu, tik simetrisku, tik nevainojamu. Šis granīts ir tik ciets, ka tajā izkaltās figūras noturas, laika apstākļu nebojātas, divus trīs tūkstošus gadu. Diezin vai Sfinksas izkalšanai nevajadzēja veselu simtu pacietīga darba gadu? Ļoti iespējams, ka jā.

Neatceros, kas notika, ka mums neiznāca aizbraukt līdz Sarkanajai jūrai un pabradāt pa Arābijas smiltīm. Necentīšos aprakstīt Muhameda Ali lielo mošeju, kuras iekšsienas veidotas no pulēta alabastra; nestās­tīšu, kā sīki putniņi savijuši ligzdas mošejas lielo kandelabru stikla bumbās, kā tie piedzied pilnu mošeju un neviena nebīstas, jo viņu pārdrošība tiek piedota, viņu tiesības respektētas un neviens nedrīkst viņiem darīt pāri, kaut arī mošejai draud briesmas ieslīgt tumsā; es, protams, neatkārtošu tik bieži dzirdēto nostāstu par mameluku apkau­šanu, jo man ir prieks, ka tos neģēlīgos neliešus apkāva, un es negribu modināt līdzjūtību pret tiem; nestāstīšu, kā viens vienīgs mameluks izglābās bēgot, kad zirga mugurā nolēca no simt pēdu augstā nocietinājumu vaļņa, jo neuzskatu to par kaut ko sevišķu, es arī būtu varējis izdarīt to pašu; nestāstīšu par Jāzepa aku, ko viņš izcirta citadeles klintī un kas vēl tagad ir gluži kā jauna, nedz arī par to, ka tie paši mūļi, kurus viņš nopirka, lai tie (ar bezgalīgi garu ķēdi) vilktu ūdeni no akas, dara to vēl šobaltdien un ir pagalam apnikuši; nestāstīšu par Jāzepa maizes klētīm, ko viņš uzcēla tad, kad ēģiptiešu mākleri pārdeva labību uz priekšu, nenojauzdami, ka tad, kad vajadzēs to piegādāt pircējiem, visā zemē nebūs ne grauda; nestāstīšu neko par ērmoto, ērmoto pilsētu Kairu, jo tā ir tikai krietni intensīvāks un pārspīlētāks to daudzo Austrumu pilsētu atkārtojums, pār kurām esmu izrakstījies tiku tikām; nestāstīšu par Lielo Karavānu, kas ik gadu dodas uz Meku, jo netiku to redzējis; nedz arī par musulmaņu parašu gulties zemē un izveidot garu, dzīvu bruģi, pa kuru-pārjāt ekspedīcijas vadonim atgriežoties, tā nodrošinot sev dvēseles glābšanu, jo arī to es neredzēju; nestāstīšu par dzelzceļu, jo tas ir tāds pats kā visi dzelzceļi,— teikšu tikai, ka lokomotīvju kurināšanai viņi lieto trīstūk­stoš gadu vecas mūmijas, ko piegādā tonnām vai veselām kapenēm, un ka bezdievīgais mašīnists nikni sauc: «Nelabais lai parauj šitos

plebejus — karstuma no viņiem ne par grasi! Piemet kādu ķēniņu!»[14]; nestāstīšu par māla būdām, kas salipinātas kā lapseņu pūžņi tūkstoš pauguros visā Ēģiptes zemē virs upes palu iezīmes, par trūcīgajiem mitekļiem zemāko ļaužu šķiru ciematos; nestāstīšu par bezgalīgajiem līdzenumiem ar krāšņu, zaļojošu labību, kas priecē acis, cik tālu vien iespējams saredzēt pret Ēģiptes dzidrajām debesīm; nestāstīšu par to, kādas izskatās piramīdas divdesmit piecu jūdžu attālumā, jo aina ir pārāk gaisīga, lai neiedvesmota spalva spētu to attēlot; nestāstīšu par melnīgsnējām sievām, kas bariem apstāja vagonu, kad vilciens uz brītiņu pieturēja stacijā, lai pārdotu mums kausiņu ūdens vai sulīgu, sārtu granātābolu; nestāstīšu par raibajiem pūļiem un fantastiskajiem tērpiem, ko, apstājušies kādā citā barbaru stacijā, redzējām gadatirgū, kas ritēja pilnā sparā; nestāstīšu, kā mielojāmies ar svaigām datelēm un priecājāmies par skaistajām ainavām, kas mūs pavadīja visu ceļu; nedz arī par to, kā pēdīgi dārdēdami iebraucām Aleksandrijā, trokšņainā barā izbirām no vagoniem, aizirāmies līdz kuģim, atstājām krastā vienu ceļabiedru (kas gribēja vēlreiz doties uz Eiropu un tikai pēc tam atgriezties mājās), kā pacēlām enkuru un pēc ilgā ceļojuma beidzot un uz visiem laikiem pagriezāmies uz dzimto krastu pusi; nedz arī par to, kā tad, kad saule norietēja pār vecāko zemi pasaulē, Džeks un Moults smēķējamā istabā svinīgās sērās visu vakaru skuma par zaudēto ceļabiedru un nekādi nebija nomierināmi. Neteikšu par to visu ne vārda un nerakstīšu ne rindas. Tas viss paliks kā grāmata aiz septiņiem zieģeļiem. Es nezinu, kas ir grāmata aiz septiņiem zieģeļiem, jo nekad neesmu tādu redzējis, bet tā varētu noderēt par šādā sakarā lietojamu apzīmējumu, jo teiciens ir visai populārs.

Mēs priecājāmies, ka esam dabūjuši redzēt zemi, kas ir visas civilizācijas māte, kas Grieķijai un ar Grieķijas starpniecību Romai, un ar Romas starpniecību visai pasaulei iemācījusi rakstīt; zemi, kas būtu spējusi civilizēt nelaimīgos Izraēļa bērnus, bet ļāva tiem aiziet pāri robežām, kad tie vēl bija gandrīz vai mežoņi. Mēs priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kurai jau tad bija apskaidrota reliģija, kas solīja mūžīgu aizkapa svētlaimi un sodību, kad pat Izraēļa reliģijai vēl nebija nekādu solījumu par aizkapa dzīvi. Priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kas pazina stiklu trīs gadu tūkstošus agrāk, nekā to iepazina Anglija, un prata gleznot uz stikla tā, kā neprot neviens mūsdienās; zemi, kas pirms trim gadu tūkstošiem zināja medicīnā un ķirurģijā to, ko mūsu zinātne atklājusi pavisam nesen; kuras rīcībā jau bija visi smalkie ķirurģiskie instrumenti, ko zinātne izgudrojusi tikai

pēdējā laikā; kurai bija tūkstošiem izcilu, augstai civilizācijai rakstu­rīgu greznuma un dzīvei nepieciešamu priekšmetu, līdz kādiem esam palēnām aizdomājušies ari mēs savā modernajā laikmetā un apgalvo­jam, ka nekā tamlīdzīga vēl pasaulē nav bijis; kurai bija papīrs neskaitāmus gadsimtus, pirms mēs sākām par to sapņot, un parūkas, pirms mūsu sievietēm tās vispār varēja ienākt prātā; kurai bija sabiedriskās izglītības sistēma tik sen pirms tiem laikiem, kad mes sākām lielīties ar saviem panākumiem šai virzienā, ka tas patiešām šķiet — kopš neminamiem laikiem; kura prata tā iebalzamēt mirušos, ka miesa kļuva bezmaz nemirstīga, un ko mēs vēl joprojām nespējam; kura cēla tempļus, kas izaicina laika zoba spēku un nicinoši vīpsnā par mūsu necili slaveno arhitektūru; seno zemi, kas zināja visu, ko zinām mēs tagad, bet varbūt vēl daudz vairāk; kas gāja pa plato civilizācijas lielceļu pasaules pelēkajā rītausmā, simtu simtiem gadu pirms mūsu dzimšanas; kas atstājusi apgarotā, izkoptā Prāta zīmogu Sfinksas mūžīgajā sejā, lai pārliecinātu visus smējējus, kas tad, kad pārējie pierādījumi būs zuduši, varbūt centīsies iegalvot pasaulei, ka imperiālā Ēģipte savas dižākās slavas dienās maldījusies gara tumsībā.