Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

5. NODAĻA VASARA ATLANTIJAS OKEĀNĀ * EKSCENTRISKAIS MĒNESS * MISTERS BL1HERS ZAUDĒ TICĪBU SAVAM PULKSTENIM * «KUĢA LAIKA» MISTĒRIJA * DZELMES IEMĪTNIEKI * «ZEME!» * PIRMIE SOĻI SVEŠĀ ZEMĒ * IEZEMIEŠI BRĪNĀS * KĀDS VĀRDS PAR AZORU SALĀM * BL1HERA KATASTROFISKĀS PUSDIENAS * LAIMĪGĀS BEIGAS

«Ar vēju vai bez vēja», kā mēdz teikt jūrnieki, mēs tomēr aizvadījām desmit jaukas dienas ceļā no Ņujorkas līdz Azoru salām — ne pārāk straujš skrējiens, jo attālums ir tikai divi tūkstoši četri simti jūdžu, tomēr kopumā bija visai patīkams. Tiesa, visu laiku pūta pretvējš, vairākkārt bangoja arī vētras, kas noguldīja vārgdieņu cisās pusi pasažieru, tā ka kuģis izskatījās pamests un drūms, vētras, ko neaizmirsīs neviens no tiem, kuri palika uz viļņu augšup, lejup mētātā klāja un samirka šļakatās, kas jo augstu uzsitās kuģa priekšgalā un brāzās pāri visam kuģim kā pērkona lietusgāze; taču lielākoties baudījām liegas vasaras dienas un naktis, kas bija vēl jaukākas par dienām. Pieredzējām pilnmēness fenomenu — pilnais mēness ik nakti spīdēja debesīs vienā un tai pašā vietā. Sākumā mēs šo mēness dīvaino uzvedību neizpratām un apjēdzām tikai vēlāk: šādā ātrumā virzoties uz austrumiem, mēs ik dienu ieguvām apmēram divdesmit minūšu, lai turētos solī ar mēnesi. Draugiem, kas palika mājās, tagad mēness jau kļuva vecs, bet mēs, gluži kā Jozua*, pratām to noturēt visu laiku vienā un tai pašā vietā un stāvoklī.

Jauno misteru Bliheru, kas dzīvo Tālajos Rietumos un kam šis ir pirmais jūrasbrauciens, «kuģa laiks» varen uztrauca, jo tas pastāvīgi mainījās. Viņš ļoti lepojās ar savu jauno pulksteni un sākumā pastāvīgi vilka to ārā no kabatas un pārbaudīja, kad pusdienlaikā atskanēja astoņi zvana piesitieni, taču drīz vien sāka likties, ka viņš pulkstenim vairs neuzticas. Septiņas dienas pēc izbraukšanas no Ņujorkas viņš iznāca uz klāja un visā nopietnībā paziņoja:

— Skaidra blēdībai

— Kas par blēdību?

— Nu, šitais mans pulkstenis. Nopirku to Ilinoisā — samaksāju simt piecdesmit dolāru un domāju, ka būs labs pulkstenis. Un, dieva vārds, krastā tas tiešām ir labs, bet šeit uz ūdeņiem nezin kādēļ vairs neder, varbūt tam piemetusies jūrasslimība. Atpaliek; iet kā normāls pulkste­nis līdz pusdivpadsmitiem, bet tad ne no šā, ne no tā — atpaliek. Es pārbīdīju sasodīto regulatoru, apdzinu apkārt veselai diennaktij; nelīdz; aizskrien priekšā visiem kuģa pulksteņiem, iet kā paklausīgs zirdziņš

līdz pusdienlaikam, bet tad, kā atskan astoņi zvani, tā atkal desmit minūšu trūkst. Nesaprotu, ko lai ar viņu iesāku. Pulkstenis dara, ko spēj, iet vismožākā gaitā, bet tas viņu neglābs. Jāteic, ka uz visa kuģa nav pulksteņa, kas precīzāk rādītu laiku, bet ko tas līdz? Tiklīdz noskanēs astoņi zvana piesitieni, skaidrs — trūks no finiša 10 minūtes.

Ik pa trim dienām kuģis ieguva veselu stundu laika, bet šis nabaga puisis gribēja piespiest savu pulksteni turēties solī. Taču, kā jau pats minēja, viņš bija aizgriezis regulatoru līdz pēdējai iespējai, pulkstenis gāja «vismožākajā gaitā», un viņam atlika vienīgi bezpalīdzīgi vērot, kā kuģis sacensībā uzvar. Mēs viņu aizsūtījām pie kapteiņa, kapteinis viņam izskaidroja «kuģa laika mistēriju» un beidzot nomierināja viņa satraukto prātu. Pirms izbraukšanas šis jauneklis uzdeva milzums jautājumu par jūrasslimību, gribēja zināt, kādas tai pazīmes un kā var uzzināt, ka tā uzbrukusi. To viņš uzzināja.

Mēs, protams, varējām, cik tīk, vērot parastos dzelmes brīnumus — haizivis, vaļus, delfīnus un tā tālāk, bet tad tiem arvien biežāk sāka pievienoties portugāļu nautilu bari. Daži bija balti, daži košā karmīn­sarkanā krāsā. Nautils līdzinās caurspīdīgai, recekļainai skrandai, kas izplešas kā bura, lai uztvertu vēju; tam ir pēdu līdz divas pēdas gari gaļīgi taustekļi, kas palīdz ūdenī stabili noturēties stāvus, šis radījums ir labs jūrnieks ar lielisku jūrasbraucēja izjūtu. Kad tuvojas vētra vai sāk pūst ļoti spēcīgs vējš, tas buru ierēvē, bet vētras laikā pilnīgi ienirst dzelmē. Parasti bura tiek turēta slapja un labā burāšanas pozīcijā, ik pa brīdim to no jauna apmērcējot. Jūrnieki stāsta, ka nautili sastopami vienīgi šajos ūdeņos starp trīsdesmit piekto un četrdesmit piekto platuma grādu.

Divdesmit pirmajā jūnijā, pulksten trijos no rīta, mūs pamodināja, lai pavēstītu, ka redzamas Azoru salas. Es atteicu, ka pulksten trijos no rīta ne mazākā mērā neinteresējos par salām. Taču drīz vien ieradās otrs mocītājs, pēc tam trešais, pēc viņa vēl viens, un beidzot, saprazdams, ka vispārējā sajūsma nevienam neļaus mierīgi gulēt, cēlos augšā un samiegojies izmeimuroju uz klāja. Ap to laiku pulkstenis jau rādīja pusseši, rīts bija mikli dzestrs un vējains. Siltās drēbēs satuntuļo­jušies, miegainie pasažieri izskatījās visai nelaimīgi, spiezdamies pie skursteņiem un drūzmēdamies ventilatoru aizsegā, kur meklēja glā­biņu no nežēlīgās vējpūtas un saltajām šļakatām.

Salu, ko varēja saredzēt, sauca Floresa. Likās, ka uz tās ir tikai viens vienīgs dubļu kalns, kas iezīmējās pelēkajā dūmakā virs jūras. Taču, kad piebraucām tuvāk, parādījās saule un pavēra skaistu ainavu — daudz zaļumos slīgstošu lauku māju un pļavu, kas aizstiepās pusotra tūkstoša pēdu augstumā, līdz augšmala pazuda mākoņos. Salu apjoza asas, smailas klintsradzes, starp tām šauri kanjoni, gar kuriem vietvietām pacēlās klinšu blīvas, kas izskatā atgādināja nocietinājuma sienas un cietokšņus; caur saplosītām mākoņu plūksnām lauzās platas saulstaru šautras, apjožot ar zelta ugunsjostām virsotnes, nogāzes un ielejas, kamēr pārējā ainava grima dziļā krēslībā. It kā ziemeļblāzma no mūžīgajiem ledājiem būtu pārnesta uz nebeidzamās vasaras zemi!

Apbraucām apkārt divām trešdaļām salas, turēdamies četras jūdzes no krasta, un talkā tika ņemti visi uz kuģa atrodamie binokļi, lai izšķirtu strīdu, vai tumši zaļie plankumi nogāzēs ir kokaudzes vai nezāļu lauki un kas ir šķietamie baltie ciemati krastmalā — īsti ciemi ar mājām vai vienīgi balti kapsētas pieminekļi un kapakmeņi. Pēdīgi pagriezāmies atpakaļ jūrā, lai dotos uz Sanmigelu, un Floresa drīz vien atkal kļuva par dubļu kalna blīvu, iegrima dūmakā un pazuda skatienam. Taču daudziem ar jūrasslimību sirgstošiem pasažieriem nāca par labu atkal ieraudzīt zaļus pakalnus, un pēc šī īsā brīža visi kļuva daudz mundrāki, nekā varēja gaidīt pēc tam, kad tie tik apgrēcīgi agri bija izcelti no gultas.

Mūsu nodomu par piestāšanos Sanmigelā tomēr izjauca pēkšņi ap pusdienlaiku sacēlusies vētra, kas sāka tik nežēlīgi mētāt kuģi, ka vienīgais prātadarbs bija meklēt patvērumu. Tādēļ stūrējām uz tuvāko salu — Feijalu (turienieši to sauca par Faiolu — ar uzsvaru uz pirmās zilbes). Izmetām enkuru Ortas atklātajā reidā pusjūdzi no krasta. Pilsētā ir aptuveni deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Sniegbaltās mājas slīgst leknā zaļumā, grūti iedomāties glītāku un pievilcīgāku pilsētu. Tā uzcelta trīssimt līdz septiņsimt pēdu augstu kalnu ielokā; kalni apstrādāti līdz pašām virsotnēm — nav ne pēdas neapstrādātas zemes. Katru tīrumu, katru zemes akru nelielos četrstūros iejož mūra žogi, kuru uzdevums ir pasargāt laukus no niknajiem, postošajiem vējiem, kas šeit brāzmo. Simtiem zaļo, melnās lavas akmeņu žogu ietverto četrstūrīšu piešķir kalniem milzīgu šaha galdiņu izskatu.

Salas pieder Portugālei, un Feijalā visur jūtama portugāļu ietekme. Bet par to vēlāk. Vesels bars melnīgsnēju, bļaustīgu, melīgu, plecus raustošu, žestikulējošu portugāļu laivinieku ar vara gredzeniem ausīs un blēdību sirdī liptin aplipa ap kuģi, un daudzi no mūsējiem salīga ar viņiem nogādāšanu krastā — vienu jebkuras valsts sudraba monētu no galviņas. Piestājām pie neliela forta mūriem, kur bija uzstādīti divpadsmit un trīsdesmit divu mārciņu kalibra lielgabali, ko Ortas iedzīvotāji uzskatīja par ārkārtīgi biedīgu bruņojumu, taču, ja mēs kādreiz iedomātos uzbrukt ar vienu no saviem torņa monitoriem, ortiešiem nāktos savu lielgabalu fortu meklēt rokā pa visu apkārtni, ja viņiem tā atkal ievajadzētos. Ļaudis, kas bija salasījušies piestātnē, izskatījās visai nožēlojami: vīrieši un sievietes, puikas un meitenes — visi skrandaiņi un baskāji, noplukuši un netīri, piedzimuši un uzauguši par profesionāliem ubagotājiem. Viņi mums sekoja soli solī, un, kamēr uzturējāmies Feijalā, netikām no tiem vaļā ne mirkli. Gājām pa galvenās ielas vidu, skrandaiņi mūs ielenca no visām pusēm un nenolaida no mums acu; ik mirkli daži ziņkārīgākie paskrējās procesi­

jai pa priekšu un skatījās atpakaļ, gluži kā lauku puikas, kad pavada ceļojošā cirka reklāmas ziloņa gājienu pa ciema ielām. Es jutos glaimots, ka esmu kļuvis par dalībnieku šādā sensācijā. Šur tur redzējām namdurvīs stāvam portugālietes ar modīgām portugāļu kapucēm galvā. Šīs kapuces darinātas no biezas zilas vadmalas, piestiprinātas pie tādas pašas drānas apmetņiem un ir neglītuma kalngals. Tās ir augstas, platas un neizmērojami dzijas. Galvā uzmauk­tas, tās izskatās kā cirka teltis, un sievietes galva kapucē pazūd kā sufliera galva skārda kastē uz operteātra skatuves. Šai drausmīgajai kapotei, kā to šeit dēvē, nav nekādu rotājumu, tā ir tikai neglīta, netīri zila zēģele; astoņu rumbu vējā sieviete paiet nevar — viņai vai nu ejot jāturas pa vējam, vai jāpaliek mājās. Pamatmodelis kapotēm visās salās ir vienāds un nemainīgi saglabāsies modē turpmākajos tūkstoš gados, tomēr katrā salā kapotes piegrieztne atšķiras no citām tieši tik daudz, lai zinoši vērotāji varētu pateikt, kurā salā attiecīgā dāma dzīvo.

Portugāļu sīknauda — reiss — ir apbrīnojama naudas vienība. Viens dolārs pielīdzināms tūkstoš reisiem, un visi finansiālie darījumi tiek kārtoti reisos. Mēs to nezinājām līdz pat brīdim, kamēr ar Blihera starpniecību izdevās to atklāt. Blihers teicās esam tik laimīgs un liktenim pateicīgs, nokļuvis atkal uz cietas zemes, ka gribot svinēt svētkus,— viņš esot dzirdējis, ka iztika šai zemē lēta, tādēļ nolēma sarīkot grandiozu mielastu. Viņš ielūdza deviņus viesus, un mēs pilsētas galvenajā viesnīcā paēdām lieliskas pusdienas. Kamēr līksmā prātā baudījām labus cigārus, labu vīnu un ciešamas anekdotes, viesnīcas īpašnieks atnesa rēķinu. Blihers uzmeta tam skatienu un sakritās sejā. Lai pārliecinātos, ka acis nav viņu vīlušas, viņš izlasīja rēķinu vēlreiz, tad drebošā balsī nolasīja uzrakstīto skaļi, un rozes viņa vaigos pārvērtās par pelniem.

—«Desmit pusdienas par 600 reisiem —6000 reisu.» Posts un izputēšanai

—«Divdesmit pieci cigāri par 100 reisiem gabalā—2500 reisu.» Māmiņ, māmulīti

—«Vienpadsmit pudeļu vīna par 1200 reisiem pudelē—13 200 reisu.» Dievs, esi mums žēlīgsl

—«KOPA: DIVDESMIT VIENS TŪKSTOTIS SEPTIŅI SIMTI REISU!» Lai Mozus un visi pravieši stāv man klāt! Uz visa kuģa nav tik daudz naudas, lai samaksātu šādu rēķinu! Ejiet, puiši, atstājiet mani manam liktenim. Esmu beigts cilvēks.

Tik apjukusi kompānija laikam nekad nav redzēta. Neviens nespēja izteikt ne vārda. Likās, ka ikviens ir satriekts līdz sirds dziļumiem. Vīna glāzes lēnām atgriezās uz galda neizdzertas, cigāri nemanot izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem. Katrs meklēja drošinājumu kaimiņa acīs, bet nespēja tur ieraudzīt ne mazākā cerības stariņa. Beidzot

drausmais klusums tika pārtraukts. Izmisīgas apņemšanās ēna kā mākonis nogūla pār Blihera vaigu, un viņš ierunājās:

— Saimniek, tā ir zemiska, nelietīga krāpšana, un es to nemūžam necietīšu. Te būs simt piecdesmit dolāru, ser, un vairāk jūs nedabūsiet, kaut es te gulētu savās asinīs — vairāk ne centa.

Mēs atdzīvojāmies, saimnieks sašļuka, vismaz mums tā likās; katrā ziņā viņš izskatījās samulsis, lai gan no teiktā nebija sapratis ne vārda. Viņš vairākkārt paskatījās pārmijus uz zelta monētu kaudzīti un uz Bliheru, pirms izgāja ārā. Tur viņš laikam bija sameklējis kādu amerikāni, jo atnesa rēķinu, pārtulkotu valodā, ko kristīgs cilvēks var saprast, proti:

10 pusdienas, 6000 reisu jeb………………………………………….. 6 dolāri

25 cigāri, 2500 reisu jeb …………………………………………………. 2.50 "

11 pudeles vīna, 13 200 reisu jeb …………………………………… 13.20 "

KOPA: 21 700 reisu jeb …………………………………………………. 21.70 dolāru

Blihera viesu vidū atgriezās līksmība. Tika pasūtīti papildu atspirdzi­nājumi.