Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

LEĢENDA PAR SEPTIŅIEM GULĒTAJIEM

Piona kalna nogāzē ir Septiņu gulētāju ala. Reiz vecos laikos, apmēram pirms piecpadsmit gadsimtiem Efesā, cits citam tuvu kaimi­ņos dzīvoja septiņi jaunekļi, kas piederēja nicinātajai kristiešu sektai. Notikās, ka labais ķēniņš Maksimiliāns (šo teiku es stāstu labiem puisēniem Un meitenītēm), tātad notikās, ka labais ķēniņš Maksimi­liāns sadomāja uzsākt kristiešu vajāšanu, un itin drīz tiem sāka zeme degt zem kājām. Tad šie septiņi jaunekļi nolēma: «Dosimies plašajā pasaulē.» Un viņi cēlās, āvās un aizgāja. Steigā viņi piemirsa atvadīties no vecākiem un draugiem. Viņi tikai pievāca naudu, ko atrada vecāku mājās, un drānas, kas piederēja draugiem, lai tālu pasaulē aizklīduši, savējos neaizmirstu; viņi paņēma līdzi arī sava kaimiņa Malkusa suni Ketmēru, jo šis pats iebāza galvu kaklasiksnā, kas vienam no jaunekļiem nejauši pagadījās rokā, un viņiem vairs nebija laika sunim to noņemt; pa ceļam viņi pagrāba arī dažas višteles, kas kaimiņa vistu kūtī šķita varen nogarlaikojušās, un vairākas pudeles nezināma dzēriena, kas bija noliktas pie pārtikas preču tirgotāja loga, un tad pameta pilsētu. Viņi gāja un gāja, līdz nonāca pie Piona kalna un ieraudzīja tur alu. Tajā alā viņi mazliet padzīroja un steidzās tālāk. Bet pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem viņi aizmirsa, un tās palika alā. Daudz zemju viņi pārstaigāja un daudz raibu dēku piedzīvoja. Tie bija tikuši jaunekļi un nepalaida garām nevienu izdevību, lai nopelnītu sev dienišķās maizes riecienu. Viņu devīze izsakāma īsi: «Kas neriskē, tas nevinnē». Un tālab — līdzko viņi satika kādu vientuļu vīru, tā sacīja: «Skat, tas nav tukšinieks, pārmeklēsim viņu.» Un tie viņu pārmeklēja. Pēc pieciem gadiem viņi bija apnikuši ceļošanas un dēku un sāka ilgoties pēc mājām, pēc sejām un balsīm, kas viņiem bija tik mīļas bijušas bērnudienās. Tā nu viņi vēl pasteidzās iztukšot kabatas visiem, ko gadījās sastapt ceļā, un devās atpakaļ uz Efesu. Labais ķēniņš

Maksimiliāns, proti, pa to laiku pats bija atgriezts jaunajā ticībā un mitējies to vajāt. Vienu dienu, kad saulīte jau slīdēja uz rietu, viņi nonāca pie tās alas Piona kalnā un sacīja cits citam: «Pārgulēsim te nakti un rīt, kad diena būs ataususi, dosimies līksmot pie draugiem.» Un katrs paceltā balsī atsaucās: «Tas būs brangi!» Viņi iegāja alā un, raugi: pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem gulēja, kur pamestas, un jaunekļi nosprieda, ka laiks tām nekādu postu nebūs nodarījis. Ceļinieki nebija maldījušies. Katrs jauneklis izdzēra pa sešām pudelēm; pēc tam viņi kļuva gurdeni, nolikās gulēt un iemiga cietā miegā.

Kad viņi pamodās, viens — Johanness ar pievārdu Smitianus — sacīja: «Mēs esam kaili.» Un tā patiesi bija. Viņu drānas bija pazudušas, un nauda, ko viņi bija iemantojuši no ceļā uz Efesu sastapta svešinieka, gulēja zemē apsūbējusi, sarūsējusi, sadilusi. Pazu­dis bija arī suns Ketmērs, palicis tikai kaklasiksnas vara apkalums. Par to visu viņi gaužām nobrīnījās. Taču tad salasīja naudu, ietinās lielās lapās un uzkāpa kalnā. Tur viņi aiz pārsteiguma kļuva vai mēmi. No brīnišķīgā Diānas tempļa ne vēsts; pilsētā sacelts daudz lielu ēku, ko viņi nekad nebija redzējuši; pa ielām staigāja cilvēki ērmotos apģērbos, viss kļuvis citāds.

Johanness sacīja: «Vai tā maz ir Efesa? Taču, rau, kur lielā ģimnāzija; un tur — teātris, kurā esmu redzējis pulcējamies septiņdes­mit tūkstoš cilvēku; un Agora, un strauts, kurā svētais Jānis Kristītājs mērca atgrieztos; turpat ir ari mūsu labā apustuļa Pāvila cietums, kurp mēs visi savu laiku gājām, lai pieskartos vecajām važām, kas viņu saistīja, un taptu dziedināti no dažādām kaitēm; redzu arī apustuļa Lūkasa kapu un tālumā baznīcu, kur atdusas Svētā Jāņa pelni, kurp Efesas kristieši pa divi lāgi gadā iet saraust putekļus no kapa, jo tie dziedē visas miesas brūces un šķīstī dvēseli no grēkiem; bet skatieties, cik tālu jūrā sniedzas moli un cik daudzi kuģi noenkuroti līcī, skatieties, cik pilsēta varen izpletusies — tālu pāri ielejai aiz Piona; un raugiet — visi pakalni spīd pilīs, un acis žilbst no baltām marmora kolonādēm. Cik varena kļuvusi Efesa!»

Un, brīnīdamies par to, ko savām acīm skatījuši, viņi nokāpa pilsētā, nopirka drānas un apģērbās. Kad viņi jau grasījās doties projām, tirgotājs ar zobiem pārbaudīja monētas, ziņkārīgi tās aplūkoja un pēdīgi sacīja: «Nauda ir viltota», bet jaunekļi atteica: «Brauc uz elli!» un aizgāja savu ceļu. Nonākuši pie savām mājām, viņi tās pazina gan, taču tās šķita vecas un noplukušas; bet viņi jutās iepriecināti un laimīgi. Piesteigušies pie durvīm, viņi sāka klaudzināt, bet sveši ļaudis tās atvēra un nesaprašanā raudzījās uz viņiem. Jaunekļi, satraukušies un sārtumam un bālumam sejā mijoties, sāka vaicāt: «Kur mans tēvs, kur māte? Kur Dionīsijs un Serapions, kur Perikls un Dēcijs?» Svešie, kas bija durvis atdarījuši, atteica: «Jūs jokojat ar mums, jaunie cilvēki; mēs un mūsu tēvi dzīvojam zem šī jumta sešās paaudzēs; vārdi, ko jūs nosaucāt, ir apsūbējuši uz kapakmeņiem, un tie, kam piederēja šie vārdi, savu īso dzīves taku sen nostaigājuši, gan dziedājuši un smējušies, gan pārcietuši bēdas un grūtumus, kas bija lemti, un nu dus dieva mierā; simt un astoņdesmit vasaru ir nākušas un gājušas un rudeņos lapas nobirušas, kopš rozes viņu vaigos izbālēja un viņi guldīti pie mirušajiem.»

Tad septiņi jaunekļi griezās projām no dzimto māju sliekšņa, un svešie aizvēra durvis viņiem aiz muguras. Ceļinieki nevarēja vien brīnumiem nobrīnīties un, tālāk ejot, vērīgi raudzījās pretimnācēju sejās, gribēdami kaut vienu pazīstamu ieraudzīt; bet visas sejas bija svešas, un ļaudis gāja viņiem garām, neuzbilduši neviena laipna vārda. Septiņi ceļinieki kļuva grūtsirdīgi un skumji. Beidzot viņi uzrunāja vienu pilsoni, vaicādami: «Kas ir ķēniņš Efesā?» Un pilsonis viņiem atbildēja: «No kurienes jūs nākdami, ja nezināt, ka Efesā valda dižais Laertijs?» Jaunekļi uzlūkoja cits citu un atkal vaicāja: «Kur tad palicis labais ķēniņš Maksimiliāns?» Pilsonis, kā daždien baiļu mākts cilvēks, atvirzījās tālāk no viņiem un sacīja: «Šie vīri patiesi ir vājprātīgi un sapņo vaļējām acīm, ja nezina, ka ķēniņš, par kuru viņi runā, jau divi simti gadus kā miris.»

Nu tiem septiņiem nokrita no acīm kā zvīņas, un viens iesaucās: «Ak vai! Kam gan mums vajadzēja dzert nepazīstamos dzērienus! Tie mūs padarīja vārgus, un mēs bezsapņu miegā esam nogulējuši divi simti gadu. Mūsu mājas ir tukšas, mūsu draugi pagalam. Spēle beigusies — mirstam nost!» Un tai pašā dienā visi septiņi, kas bija augšāmcēlušies, pazuda no Efesas, jo tie, kas bija augšāmcēlušies, bija atkal aizmiguši, beigti, pagalam, aizmirsti. Viņu vārdi, kas uz kapakme­ņiem saglabājušies līdz šai baltai dienai, skan šādi: Johanness Smitia­nus, Trumpis, Stiķis, Dūzis, Liekacis, Kalps un Deviņš. Līdzās gulētājiem vārtās pudeles, kurās savulaik atradās svešzemju dzērieni; uz tām ar grūtībām var saburtot vecā rakstā kādus — laikam senu pagānu dievu — vārdus: Rumpunšs, Brendidžins, Groks.

Tāds ir nostāsts (ar nelieliem grozījumiem) par Septiņiem gulētā­jiem, un es ticu, ka tas ir patiess, jo pats redzēju to alu.

Seno laiku ļaudis tik nelokāmi ticēja šai leģendai, ka vēl pirms astoņiem deviņiem gadsimtiem augsti skoloti ceļotāji māņticīgās bailēs vairījās no minētās alas. Divi gan apgalvo, ka noriskējuši ieiet alā, tomēr tūliņ atkal steigušies atpakaļ ārā, neuzdrošinādamies tur uzturē­ties, lai neaizmigtu un nenodzīvotu vienu vai divus gadsimtus ilgāk par saviem mazmazbērniem. Pat mūsu dienās tumsonīgie apkārtējie iedzī­votāji cenšas šajā alā neiemigt.