Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

56. NODAĻA AIZBRAUKŠANA NO JERUZALEMES * SAMSONS * ŠĀRONAS LĪDZENUMS * IERAŠANĀS JAFĀ * ĀDMIŅA SĪMAŅA MĀJA * GARAIS SVĒTCEĻOJUMS BEIDZIES * PALESTĪNAS AINAVAS * LĀSTS

Izstaigājām Jeruzalemē visas svētvietas, ko bijām atstājuši neapmek­lētas, kad devāmies uz Jordānu, un tad ap pulksten trijiem pēcpus­dienā procesijā izgājām pa majestātiskajiem Damaskas vārtiem un atstājām Jeruzalemes mūrus uz visiem laikiem. Apstājāmies kāda attāla kalna virsotnē, pametām pēdējo skatienu uz cienījamo pilsētu, kurā bijām tik labi jutušies, un teicām tai pēdējās ardievas.

Apmēram četras stundas jājām visnotaļ lejup, lejup. Jājām pa šauru taku, kas šķīra kalnu sienas, un, ja varējām, centāmies dot ceļu garajām nastu nesēju kamieļu un ēzeļu karavānām, un, kad mums tas neizdevās, tad bija jāpārcieš, ka tikām piespiesti pie stāvajām, vertikāla­jām klinšu sienām un ka nastas mums apdauzīja lielus. Džekam tas gadījās divas trīs reizes un Moultam tikpat. Viens zirgs, paslīdējis uz akmeņiem, smagi nokrita, un pārējiem par mata platumu izgāja gandrīz tāpat. Taču tas nebūt nebija no sliktākajiem ceļiem, kādus bijām Palestīnā pieredzējuši, iespējams, ka tas pat bija vislabākais, tādēļ neviens sevišķi nekurnēja.

Dažbrīd iejājām šaurās ielejās, kur kuploja vīģu koku, aprikožu, granātābeļu un tamlīdzīgi augļu dārzi, tomēr biežāk gan ainava bija nabadzīga, kalnaina, bez zaļuma, drūma. Šur tur kalnu virsotnēs pacēlās gandrīz nepieejami torņi. Paraša būvēt tādus torņus ir gandrīz tikpat veca kā Palestīna, un senlaikos tie kalpoja aizsardzībai pret ienaidnieku.

Šķērsojām strautu, no kura Dāvids bija pacēlis akmeni, ar kuru nogalināja Goliātu, un, bez šaubām, noraudzījāmies arī uz vietu, kur šī slavenā kauja tika izcīnīta. Pajājām garām gleznainām vecas gotiskas pils drupām, uz kuras pagalma bruģa skanējuši daudzu varonīgu krustnešu zābaku papēži, un jājām arī pa nogabalu, kur kādreiz esot dzīvojis Samsons.

Nakti pārgulējām pie Ramlē klostera, viesmīlīgajiem mūkiem un, no rīta uzcēlušies, krietnu ceļa gabalu līdz Jafai palaidām zirgus aulekšos, jo klajums bija bez akmeņiem, līdzens un gluds kā klons, turklāt tas bija mūsu pēdējais jājiens pa Svēto zemi. Pēc šīm divām trim stundām gan mēs, gan piekusušie zirgi varēsim atpūsties un gulēt, cik ilgi vien mums gribēsies. Šis bija tas klajums, par kuru Jozua sacīja: «Saule, apstājies Gibeonā un, mēnesi, Ajalones lejā.» Kad tuvojāmies Jafai, mūsu jātnieki iespieda zirgiem piešus sānos un sarīkoja īstas sacīkstes — tādas, kādu mums nebija bijis kopš auļošanas sacīkstēm Azoru salās.

Pēdīgi sasniedzām brīnišķīgo apelsīnu koku birzi, kurā paslēpusies orientālā pilsēta Jafa; iejājuši pa pilsētas vārtiem, turpinājām ceļu pa šaurajām ieliņām, lauzdamies cauri skrandaiņu bariem, un piedzīvo­jām to pašu, kas mums jau sen bija zināms un pazīstams. Pēdējo reizi nokāpām no zirgiem un netālu no krasta ieraudzījām šūpojamies noenkuroto kuģi! Izsaukuma zīmi pieliku tādēļ, ka tieši tā jutāmies, atkal ieraudzījuši savu kuģi. Garais svētceļojums bija beidzies, un mēs kaut kā ļoti par to priecājāmies.

(Jafas aprakstu izlasiet žurnālā Universal Gazettier.) Senos laikos šeit dzīvojis ādminis Sīmanis. Aizgājām uz viņa māju. To apmeklē visi svētceļotāji. Kad Pēteris gulēja uz ādmiņa mājas jumta, viņš redzēja vīziju, ka debesis pavērušās, no tām nolaidusies drāna, uz kuras atradusies visas pasaules dzīvā radība. Jonass kuģī izbrauca no Jafas, kad viņam bija pavēlēts doties ceļā, lai sludinātu pret Ninīvi, un viņu aprija valzivs — bez šaubām, tādēļ, ka viņš ceļoja bez biļetes. Jonass bija nepaklausīgs, mūžam ar kaut ko neapmierināts, tālab par viņu nav jārunā ar īpašu cieņu. Zālamana templim izmantotie kokmateriāli tika pludināti uz Jafu ar plostiem, un sprauga, pa kuru tos atpludināja līdz krastam, mūsdienās nav ne par collu platāka un ne par māta tiesu mazāk bīstama kā tajos laikos. Tāda miegainās Palestīnas osta bija toreiz, un tāda tā ir tagad. Jafai ir notikumiem bagāta vēsture. Tā šajā grāmata netiks izklāstīta. Ja lasītājs iegriezīsies bibliotēkā un atsauksies uz mani, viņam izsniegs papilnam grāmatu, kurās viņš varēs smelties jo bagātīgu informāciju par Jafu.

Tā beidzas svētceļojums. Varam būt priecīgi, ka nebijām sagatavoju­šies mielot acis ar lieliskām dabas ainavām, jo tad būtu piedzīvojuši vilšanos — vismaz šajā gada laikā. Grāmatas «Dzīve Svētajā zemē» autors raksta:

«Lai cik vienmuļa un nepievilcīga Svētā zeme liktos cilvēkiem, kas pieraduši gandrīz augu gadu redzēt zaļumu un puķes, kas pieraduši pie ūdeņiem bagātām upēm un daudzveidīgiem dabasskatiem mūsu zemē, mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka izraēlieši, kas bija nomocījušies, četrdesmit gadus klīstot pa tuksnesi, to uzlūkoja citādām acīm.»

Esam pilnā mērā vienis • prātis a'r autoru. Bet šī zeme tiešām ir «vienmuļa un nepievilcīga», un nav nekāda pamata attēlot to citādu.

Manuprāt, Palestīnu droši var uzskatīt par karalieni visu neskaisto zemju vidū. Kalni ir kaili, nespodrās krāsās un neglīti veidoti. Ielejas ir neizskatīgi tuksneši ar nīkulīgu augu valsti, no kuras dveš skumjas un nabadzība. Nāves jūra un Galilejas jūra guļ lielās ieplakās starp klinšu kalniem un līdzenumu, un acij nav kur atpūsties, kur pakavēties pie tīkama krāsu plankuma, interesantas celtnes; tur nav nevienas glāsmai- nas, purpurainā dūmakā tītas vai mākoņu ēnu atmaidzinātas ainavas. Visas kontūras asas, visi apveidi precīzi iezīmēti; perspektīvas nav — pa gabalu viss izskatās tikpat neglīts kā tuvumā. Bezcerīga, drūma, bezgala skumīga zeme.

Jādomā, ka atsevišķas āres nelielā platībā tomēr ir ļoti skaistas pavasara plaukumā, un jo skaistākas tādēļ, ka veido spilgtu pretmetu kailajam tuksnesim, kas tās ieslēdz no visām pusēm. Man gaužām gribētos redzēt pavasarī Jordānas krastus un Sihēmu, Esdrilonu, Ajaloni un Galilejas jūras piekrasti, taču arī šīs nedaudzās vietas tad liktos vienīgi kā rotaļu dārziņi, tālu cits no cita izkaisīti bezgalīgajā tuksnesī.

Palestī'na ir tērpusies maisa drānās un kaisa sev pelnus uz galvas. Pār to gulst lāsts, kas izkaltējis tās druvas un savažojis tās spēku. Kur kādreiz pacēlās Sodoma un Gomora, tur tagad iegūlusi jūra, kuras rūgtajos ūdeņos nespēj iemājot neviena dzīva dvaša, virs kuras gludās, viļņu nesabangotās virsmas nekustīgs, nedzīvs nolaidies svelmains gaiss; jūra, kuras krastos aug vienīgi nezāles un pa retam niedru pudurim, un viltus augļi, kas sola veldzi izkaltušām lūpām, bet pārvēršas pīšļos, līdzko tiem pieskaras. Nācarete ir pamesta; pie Jordānas brasla, kur izraēliešu bari ar dziesmām un gavilēm iegāja apsolītajā zemē, tagad nav atrodams vairāk nekas kā vienīgi nožēlojama raibās skrandās tērptu tuksneša klejoņu beduīnu apmetne. Dieva nolādētā Jērika guļ satrunējušās drupās, tieši tāda, kādu to pirms vairāk nekā trim gadu tūkstošiem pārvērta Jozuas brīnumdarbs; nabadzībā pagrimušajā, paze­motajā Betlēmē un Betānijā vairs nav itin nekā, kas atgādinātu, ka savā laikā ar savu klātbūtni tās augstā godā pacēlis pats Pestītājs; svētajā vietā, kur gani naktī sargāja savus ganāmpulkus un dzirdēja eņģeļus dziedam «Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts», nemitinās neviena dzīva dvēsele un nav itin nekā, kas iepriecētu acis. Pat slavenā Jeruzaleme, spožākais vārds vēsturē, zaudējusi seno lieliskumu un pārvērtusies par nabadzīgu ciematu; Austrumzemju ķēniņiene vairs nenāk apbrīnot Zālamana pasakainās bagātības; brīnišķīgais templis — Izraēlas spožums un lepnums — sagrauts, un Otomanu pusmēness pacelts virs tās vietas, kur neaizmirstamajā dienā, kas uz mūžu mūžiem ierakstīta pasaules Laika grāmatā, tika uzsliets Svētais krusts. Ievēro­jamo Galilejas jūru, kur savā laikā enkuru izmeta romiešu flotes kuģi un laivās brauca Pestītāja mācekļi, jau sen vairs nevago ne kara, ne tirdzniecības kuģi, un tās krasti iegrimuši pilnīgā pamestībā un aizmirstībā; Kapernauma pārvērtusies par bezveidīgu drupu kaudzi; Magdalā uz dzīvi apmetušies nabadzības nomocīti arābi; Betsalda un Horazīna pazudušas no zemes virsas, un «tuksnesīgās vietas» ap tām, kur senlaikos tūkstošiem ļaužu klausījās Pestītāja balsi un tika paēdināti ar piecām brīnuma maizēm, snauž klusumā un vientulībā — to vienīgie iemītnieki ir plēsīgi putni un bailīgas lapsas.

Palestīna ir pamesta un netīkama zeme. Un kālab lai tā būtu citāda? Vai dieva lāsts spēj kādu zemi padarīt skaistu?

Palestīna vairs nepieder mūsu ikdienas pasaulei. Tā atdota dzejai un teiksmām — tā ir sapņu zeme.