Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

52. NODAĻA interesanta pagātnes palieka * sihema * vecākā «pirmā ģimene» pasaulē * visvecākais saglabājies manuskripts * jāzepa kaps * jēkaba aka * sllo * nometne arābu sabiedrībā * jēkaba trepes * iznīcība * rama, berot a, zamueļa kaps, be1ras avots * nepacietība * tuvojamies jeruzalemei * skatienam paveras svētā pilsēta * viss šķiet pazīstams * ieejam svētajā pilsētā

Šaurajā aizā, kur atrodas Nablusa jeb Sihema, zeme ir lieliski kopta, augsne melna un auglīga. Zeme tiek labi apūdeņota, un tās bagātīgā auglība ir krasā pretstatā kailajiem kalniem, kas paceļas abās pusēs. Viens no šiem kalniem ir senseno laiku Svētības kalns, otrs — Lāstu kalns; un gudri vīri, kas meklē pravietojumu piepildīšanos, domājas šeit atraduši brīnumu, kas to apliecina, proti: Svētības kalnā zeme ir izcili auglīga, bet tā kaimiņa zeme — izcili neauglīga. Mēs gan, jāteic, nespējām konstatēt, ka abi kalni stipri atšķirtos viens no otra.

Sihema ir ievērojama kā viena no patriarha Jēkaba galvenajām rezidencēm un ari ar to, ka šeit apmetās tās Izraēļa ciltis, kas atkrita no saviem brāļiem un pasludināja doktrīnas, kuras pilnā mērā nesaskan ar ortodokso jūdu ticību. Tūkstošiem gadu šī cilts dzīvojusi Sihemā stingros izraidījuma apstākļos, gandrīz bez tirdznieciskiem vai sociāliem sakariem ar jebkādas ticības vai tautības cilvēkiem. Kopš paaudžu paaudzēm viņu skaits nav pārkāpis simta vai divu simtu robežu, taču viņi joprojām cieši turas pie savas senās ticības un stingri ievēro visus rituālus un ceremonijas. Runājiet nu vēl par vecām ģimenēm ar senu cilmi! Prinči un citi augstmaņi lepojas, ja var savus radurakstus aizskaitīt dažu simtu gadu pagātnē. Ko gan šāds sīkums nozīmē saujiņai Sihemas veco dzimtu, kas savus senčus nevilcinoties var nosaukt tūkstoš gadu ilgotnē — līdz tik senam laikmetam, ka cilvēki, kas auguši zemē, kur divsimt gadu vecus notikumus dēvē par «seniem», apjūk, ja cenšas izprast šos laika rēķinus! Šeit patiesi ir par ko pabrīnīties —«dzimta», par kuras izcelsmi vērts runāt. Kādreiz spēcīgās kopienas bēdīgās. lepnās paliekas, atlikušie cilts locekļi, joprojām turas nomaļu no pārējās pasaules, dzīvo joprojām tā, kā dzīvojuši viņu tēvi, strādā, kā strādājuši tie, domā, kā domājuši tie, jūt, kā tie jutuši, lūdz dievu tajā pašā vietā, kuras apkārtnē nekas nav mainījies, tieši tai pašā senlaicīgajā, patriarhālajā veidā, kā to darīja viņu sentēvi pirms vairāk nekā trīsdesmit gadsimtiem. Es neviļus konstatēju, ka, acis nenolaidis, vēroju ik pēdīgo šo dīvaino ļaužu atvasi, gluži, kā mēs vērotu, dzīvu mastodontu vai megatēriju, kas dzīvojuši radības rītausmā un pieredzējuši visus brīnumus, kas norisinājās noslēpumainajā pasaulē pirms lielajiem plūdiem.

Šās ērmotās kopienas par svētiem turētajos arhīvos glabājas, starp citu, seno jūdu likumu krājuma manuskripts, kas tiek uzskatīts par visvecāko dokumentu pasaulē. Tas rakstīts uz plāna pergamenta un ir četrus vai piecus gadu tūkstošus vecs. Vienīgi bakšišs dod iespēju tajā ielūkoties. Taču pēdējā laikā dokumenta slava sāk mazliet bālēt, jo daudzi autori, kas apraksta ceļojumus pa Palestīnu, atļāvušies izteikt zināmas šaubas par tā īstumu. Runājot par šo manuskriptu, man nāk prātā, ka par lielu naudu es ieguvu no šīs senās samāriešu kopienas augstā priestera vēl vecāku un daudz interesantāku slepenu doku­mentu, kuru esmu nolēmis publicēt, līdzko būšu beidzis to pār­tulkot.

Šeit Sihemā Jozua īsi pirms nāves vēlreiz sapulcināja Izraēļa bērnus, izteica pēdējos novēlējumus un ap to pašu laiku slepus apraka zem ozola lielus dārgumus. Māņticīgie samārieši nekad nav uzdrošinājušies tos meklēt. Viņi tic, ka tos apsargā neganti gari, kurus cilvēka acs nespēj ieraudzīt.

Apmēram pusotras jūdzes no Sihemas apstājāmies Ēbala kalna pakājē pie neliela četrstūraina laukumiņa, ko apjož glīti nobalsināts augsts mūra žogs. Šķērsu vienā laukumiņa galā atrodas pēc musul­maņu parauga veidota kapa kopiņa. Tas ir Jāzepa kaps. Par to nu nekāda šaubīšanās nav iespējama.

Jāzeps mirdams pareģoja, ka Izraē|a dēli izies no Ēģiptes, kas četrsimt gadu vēlāk ari notika. Beztam viņš lika tiem zvērēt, ka, ejot uz Kānaānu, tie aiznesīs līdzi viņa kaulus un apraks no tēviem mantotā zemē. Zvērests tika izpildīts.

«Un tie apraka arīdzan Jāzepa kaulus, ko Izraēļa bērni no Ēģiptes bija izveduši, Ziķemē', tai tīruma gabalā, ko Jēkabs no Emora, Ziķema tēva, bērniem bija pircis par simts sudraba gabaliem.»

Reti kāds kaps zemes virsū izpelnījies tik daudzu dažādām ticībām piederošu tautu un cilvēku cieņu kā šī Jāzepa atdusas vieta. «Samārieši un jūdi, musulmaņi un kristīgie, visi to tur cieņā un godina, to apmeklējot. Šajā kapā dus labs, uzticīgs dēls, brālis, kas spēja piedot, vīrs ar augstu tikumu, gudrs valdnieks un valstsvīrs. Ēģipte juta viņa roku, un pasaulei zināms viņa dzīves stāsts.»

Šajā pašā «tīruma gabalā», ko Jēkabs par simt sudraba gabaliem bija nopircis no Emora dēliem, atrodas ari slavenā Jēkaba aka. Tā izcirsta tieši klintī, un tās kvadratūra ir deviņas, bet dziļums deviņdes­mit pēdas. Kaut arī šis dobums zemē ir tik necils, ka nezinātājs var paiet tam garām, to nepamanījis, taču nosaukums tik ierasts, ka to zina katrs bērns un katrs zemnieks vistālākajā pasaules malā. Tas ir plašāk pazīstams nekā Partenons un vecāks nekā piramīdas.

Pie šīs akas Jēzus sēdēja un runāja ar kādu sievu no ērmotās, senās samāriešu kopienas, un stāstīja viņai par noslēpumaino dzīvības ūdeni. Gluži tāpat kā vecu angļu aristokrātu dzimtu piederīgie no paaudzes uz paaudzi glabā sava nama leģendas par to, kā šāds karalis vai tāds karalis pirms trīssimt gadiem pavadījis veselu dienu kopā ar kādu no ģimenes senčiem, ari šis samāriešu sievas pēcnācēji, dzīvodami šeit, Sihetnā, ar piedodamu lepnumu stāsta, kā viņu senmāte samērā netālā pagātnē sarunājusies ar kristiešu Mesiju. Jādomā, ka viņi izprot šādas izcilības vērtību. Samārieši ir tādi paši cilvēki kā visi, un cilvēki mēdz atcerēties tikšanās ar slavenībām.

Reiz Jēkaba dēli, atriebjot ģimenei nodarītu negodu, iznīdēja visus Sihemas iedzīvotājus.

Atvadījušies no Jēkaba akas, jājām tālāk — līdz astoņiem vakarā, tomēr nesteidzāmies, jo bijām pavadījuši seglos deviņpadsmit stundu un zirgi bija līdz nāvei nodzīti. Mēs bijām aizjājuši tik tālu pa priekšu

1 Sihemā. (Tulk.) transportam, ka vajadzēja pārnakšņot arābu ciemā un gulēt uz kailas zemes. Mēs būtu varējuši pārnakšņot ciema lielākajā mājā, bet pret to inums radās zināmi iebildumi: māja bija kukaiņu pārpilna, māla klonu nekādi nevarēja apzīmēt par tīru, bez tam vienīgajā guļamtelpā piemita kazu ģimene, bet viesistabā — divi ēzeļi. Naktsguļai ārā nebija nekādas vainas, izņemot to, ka melnīgsnējie, noskrandušie abu dzi­mumu un visdažādākā vecuma cieminieki nopietnām acīm satupa lokā mums apkārt un līdz pat pusnaktij ņēmās mūs aprunāt un kritizēt. Troksnis mūs netraucēja, jo bijām ļoti noguruši, bet lasītājs, bez šaubām, sapratīs, ka nav iespējams aizmigt, ja jūtat, ka uz jums skatās. Nolikāmies gulēt pulksten desmitos, un divos naktī cēlāmies augšā un devāmies tālāk. Tā klājas cilvēkiem, kas nokļuvuši rokās dra- gomāniem, kuriem dzīvē ir tikai viens mērķis: aizskriet cits citam priekšā.

Dienai austot, pajājām garām Šilo, kur trīssimt gadu glabājās Derības šķirsts un kur pie pilsētas vārtiem vecais lāga Ēlijs nokrita no sava krēsla un «lauza sev kaklu un nomira», kad vēstnesis, atjājis tieši no kaujaslauka, atnesa ziņu, ka viņa tauta sakauta, dēli pagalam, bet, kas visbijiesmīgāk, ka Izraēļa lepnumu, cerību un mierinājumu — dieva šķirstu, ko viņa senči bija atveduši no Ēģiptes, sagrābis ienaidnieks. Nav brīnums, ka, to visu uzzinājis, viņš nogāzās un nolauza sprandu. Taču mēs Šilo nekā interesanta neredzējām. Bijām tā nosaluši, ka vajadzēja katrā ziņā kustēties, lai sasildītos, un tik miegaini, ka ar mokām turējāmies zirgos.

Pēc brīža nokļuvām pie bezveidīgas drupu blīvas, kas vēl joprojām tiek sauktas par Bēteli. Šī ir tā vieta, kur Jēkabs apgūlās un redzēja grandiozo vīziju, kā eņģeļi kāpelēja augšup un lejup pa trepēm, kas no mākoņiem sniedzās līdz pašai zemei, un pa atvērtajiem debesu vārtiem dabūja uz mirkli ielūkoties viņu debešķīgajos mājokļos.

Svētceļnieki pievāca visu, kas bija atlicis no svētajām drupām, un mes steidzāmies tālāk pretī mūsu krusta karagājiena galamērķim — augsti slavētajai Jeruzalemei.

Jo tālāk jājām, jo trakāk sāka cepināt saule un klinšaināka, kailāka, atbaidošāka un drūmāka kļuva apkārtne. Nevienā vietā visā pasaulē desmit kvadrātpēdu platībā nevarētu būt izbārstīts vairāk akmeņu pat tad, ja šeit veselu gadsimtu būtu atradusies izcila akmeņkaļa darbnīca. Nekur neviena koka, ne krūma. Pat neauglīgas zemes uzticamākie draugi — olīvu koki un kaktusi — bija šo vietu gandrīz pilnīgi pame­tuši. Nav nevienas ainavas, kas spētu mazāk iepriecināt aci kā šis pēdējais posms ceļā uz Jeruzalemi. Vienīgā atšķirība starp ceļu un apkārtējo apvidu ir tā, ka uz ceļa ir vairāk akmeņu nekā apkārtnē.

Pajājām garām Ramai un Berotai un pa labi augstu klintī redzējām pravieša Zamueļa kapu. Jeruzaleme vēl joprojām nerādījās. Nepacie­tīgi steidzām tālāk. īsu brītiņu pakavējāmies pie senā Beiras avota, bet tā akmeņi, ko izdobuši senpagājušu gadsimtu izslāpušo dzīvnieku purni, nespēja saistīt mūsu interesi — mēs tvīkām ieraudzīt Jeruzalemi. Iespiedām zirgiem piešus sānos un jājām kalnā pēc kalna, un ikreiz, vēl nesasnieguši kalna virsotni, jau staipījām kaklus, cerēdami ieraudzīt Jeruzalemi, taču ikreiz no jauna piedzīvojām vilšanos: viens nejēdzīgs kalns sekoja otram, viena nejēdzīga ainava otrai, bet no Svētās pilsētas ne vēsts.

Pēdīgi ap dienasvidu ceļa malās sāka parādīties senu mūru paliekas un sagrautas arkas; uzmocījātnies vēl vienā kalnā, un gaisā uzlidoja visu svētceļnieku un visu grēcinieku cepures! Jeru­zaleme!

Iegūlusi savos mūžīgajos pakalnos, saulē mirdzēja godājamā senā pilsēta — balta, ar daudziem kupoliem, masīva, blīvi saspiesta, pelēku, augstu mūru apjozta. Tik maza! Tā taču nemaz nebija lielāka par Amerikas ciemu ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju, nedz arī lielāka par parastu Sīrijas pilsētu ar trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Pašā Jeruzalemē ir četrpadsmit tūkstoši iedzīvotāju.

Nokāpuši no zirgiem, nostāvējām stundu vai ilgāk, noraudzīdamies pāri plašajai ielejai un neizteikdami ne desmit teikumu; ar acīm meklējām pilsētā vietas, kas no attēliem pazīstamas ikvienam kopš bērnu dienām un paliks pazīstamas līdz nāves stundai. Sazīmējām Dzērvju torni, Omāra mošeju, Damaskas vārtus, Eljes kalnu*, Jošafata ieleju, Dāvida torni*, Ģetzemenes dārzu un, orientējoties pēc šiem pieturas punktiem, varējām noteikt daudzas citas vietas, ko pagaidām nespējām saskatīt.

Šeit gribu atzīmēt vērā liekamu, bet ne apkaunojošu faktu, ka mūsu svētceļnieki neraudāja. Manuprāt, mūsu pulciņā nebija neviena, kura prātā nedrūzmētos domas, tēli un atmiņas, ko rosināja senatnīgā pilsēta mūsu acu priekšā un tās slavenā vēsture, tomēr mūsu vidū «neatskanēja raudas».

Mums negribējās raudāt. Asaras šeit būtu bijušas nevietā. Domas par Jeruzalemi mudina uz apceri, cēlu, dzejas apgarotu jūsmu un galvenokārt — uz godbijību. Šādiem pārdzīvojumiem nepiedien bērniš­ķīgi jūtu uzplūdi.

Drīz pēc pusdienlaika pa Damaskas vārtiem iejājām šaurajās, līkumotajās ieliņās, un pašreiz es vairākas stundas cenšos sev iestāstīt, lai saprastu, ka tiešām atrodos slavenajā, senajā pilsētā, kur dzīvoja Zālamans, kur Ābrahams sarunājās ar dievu un kur vēl joprojām ir mūri, kas pieredzējuši Krustā sišanas ainu.