Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

42. NODAĻA DŽEKSONVILA LIBĀNAS KALNOS * BROKASTIS AR SKATU UZ LIELISKU PANORĀMU * PAZUDUSI PILSĒTA * IZCILAIS RUMAKS JĒRIKA. SVĒTCEĻNIEKU MARŠRUTI * BĪBELES SVĒTVIETAS * HERMONA KALNS, JOZUAS KAUJASLAUKI UTT. * NOĀSA KAPS * NELAIMĪGI ĻAUDIS

Nometni esam uzslējuši netālu no Temnin el Fokas; šo vārdu mūsu puiši ērtākas izrunāšanas labad krietni vienkāršojuši. Viņi vietu nosaukuši par Džeksonvilu. Mazliet dīvaini tas gan Libānas ielejā izklausās, toties daudz vieglāk atcerēties nekā arābu nosaukumu.

Ka gari tie atnak un izgaist

Nakti piepildīs mūzika, Un raizes, kas nomoka dienā, Savas teltis nojauks kā arābi Un klusītēm aizslīdēs projām.

Pagājušajā naktī gulēju ļoti ciešā miegā, tomēr, kad pussešos atskanēja dragomāna zvans un no kalniem atbalsojās viņa sauciens: «Pēc desmit minūtēm brokastis!», es dzirdēju ir zvanu, ir saucienu. Tas mani visai pārsteidza, jo uz kuģa es veselu mēnesi nebiju modies, atskanot brokasta zvanam, un, ja rīta agrumā kādreiz bija raidīts salūtšāviens, es to uzzināju tikai vēlāk no citiem pasažieriem. Lai būtu kā būdams, nakšņošana teltī, kaut arī ļoti greznā, ļauj no rīta pamosties spirgtam un žirgtam, īpaši, ja var ieelpot vēsu, tīkamu kalnu gaisu.

Desmit minūtēs apģērbos un izgāju no telts. Ēdamistabas teltij jau bija nojauktas sienas un atstāts tikai pārjums; tādējādi, apsēdušies pie brokastīm, varējām baudīt skaistu skatu uz kalniem, jūru un dūmakā tīto ieleju. Kamēr mēs sēdējām pie galda, saule lēnām cēlās augstāk un atdzīvināja ainavu košās krāsās.

Karsta jērgaļas karbonāde, cepta vista, omlete, cepti kartupeļi un kafija — viss izcili labs. Tādas bija mūsu brokastis. Tās tika notiesātas ar mežonīgu ēstgribu, ko radīja vakardienas grūtais jājiens un spirdzinošais miegs svaigā gaisā. Kad, palūdzot vēl tasi kafijas, es palūkojos pār plecu, ieraudzīju, ka mūsu baltais ciemats pazudis —• krāšņās teltis bija izgaisušas kā burvestībā! Tīrais brīnums, cik ātri šie arābi prot «nojaukt savas teltis»; un tīrais brīnums arī, cik ātri viņi savākuši nometnē pēdējo sīkumu un kopā ar visu pazuduši.

Pusseptiņos mēs jau bijām ceļā, un liekas, ka ceļā ir arī visa Sīrija. Rindu rindām gāja mūļu un kamieļu karavānas. To redzot, atceros, ka mēs visu laiku centāmies iztēloties, kā īsti kamielis izskatās; tagad mums tas ir skaidrs. Kad kamielis nometies uz visiem četriem ceļgaliem un guļ ar krūtīm pie zemes, lai tam varētu uzkraut nastas, tas izskatās kā ūdenī peldoša zoss; kājās piecēlies, tas līdzinās strausam ar vienu lieku kāju komplektu. Kamieļi nav skaisti, un garā apakšlūpa tiem piešķir īsti bezkaunīgu1 izskatu.

Pēdas viņiem lielas, platas — kā pāršķelti spilveni, un smiltīs no tām paliek iespiedums kā no pīrāga, kuram vidū viena šķēle izgriezta. Ēšanā kamieļi nav izvēlīgi. Viņi laikam apēstu pat kapakmeni, ja vien varētu to sakost. Šai apvidū aug dzelkšņi ar tik gariem ērkšķiem, kas, manuprāt, duras cauri pat zoļādai, ja jums gadās aiz kāda aizķerties, tad atvieglojumu dod vienīgi pāris spēcīgāku vārdu. Kamieļi šos dzelkšņus ēd. Izskatās, ka viņiem tie pat garšo. Man liekas, tādam kamielim brīnum gards cienasts vakariņās būtu mučele ar naglām.

Ja jau esmu sācis runāt par dzīvniekiem, pastāstīšu, ka man šai ceļojumā ir zirgs vārdā Jērika. Viņš ir ķēve. Esmu mūžā sastapis visai īpatnējus zirgus, bet nevienu tādu savādnieku kā šis. Izvēloties gribēju tramīgu zirgu, un šis tad nu man atbilst ar nestrīķētu mēru. Sākumā es domāju, ka tramīgumam pamatā ir temperaments. Ja man būtu taisnība, tad es tagad jātu uz vistemperamentīgākā zirga pasaulē. Viņš satrūkstas, bez izņēmuma, no itin visa. Izrādās, ka viņam ir nāves bailes no telegrāfa stabiem; dieva laime, ka tie izvietoti abās pusēs ceļam, jo tad es neveļos pastāvīgi uz vieniem sāniem vien. Krist tikai uz vienu pusi ar laiku kļūtu vienmuļi. Šis radījums bīstas no visa, izņemot siena kaudzes. Tām viņš iet klāt tādā bezbailībā un pārdrošībā, ka tīri brīnums. Un ikviens būtu sajūsmināts, redzot, ar kādu savaldību viņš izturas miežu maisa tuvumā. Par šo velnišķīgo pārdrošību tam zirgam reiz būs jāsamaksā ar dzīvību.

Nekāds lielais skrējējs viņš nav, tomēr es ceru, ka pa Svēto zemi viņš mani iznesīs. Viņam ir tikai viena vaina. Vai nu aste viņam nogriezta, vai arī viņš kādreiz pārāk stingri uz tās atsēdies, bet, tā kā astes nav, viņš spiests dzenāt mušas ar pakaļkājām. Tas nu viss būtu jauki, bet, kad viņš ar pakaļkāju grib aizdzīt mušu no galvas, situācija kļūst sarežģīta. Vienā jaukā dienā viņam tas var nelabi beigties. Bez tam viņš lāgiem griež galvu atpakaļ un kož man kājās. Es neko lielu par to nesaku, man tikai nepatīk, ja zirgs sāk izturēties pārlieku familiāri.

Šī dārguma īpašnieks, man šķiet, ir maldīgās domās par viņu. Saimnieks, liekas, uzskata viņu par vienu no ugunīgākajiem, nevaldā­mākajiem rikšotājiem, bet šim nu nepavisam nav tāda daba. Arābs noteikti tā domāja, jo, atvedis zirgu uz Beirutu rādīt, viņš nemitīgi raustīja iemauktus un arābiski kliedza: «Hei! Stāvi! Kur skriesi, trakuli, vai kaklu esi sagribējis nolauzt?», kaut gan zirgs visu laiku neizkustēja ne no vietas un izskatījās pēc tāda, kam ir viena vienīga vēlēšanās: pret kaut ko atspiesties un kavēties pārdomās. Un, ja vien tas tramīgi no kaut kā nesalecas vai arī nespārdās, mušas dzenādams, viņš arī tagad vēlas tikai to pašu. Saimnieks, jādomā, būtu gaužām pārsteigts, to redzot.

Visu dienu jājām pa vēsturiskām vietām. Pusdienlaikā trīs stundas atpūtāmies un ieturējām azaidu Meksehā, kas atrodas pie Libānas kalnu un Jebel el Kuneisehas kalnu saskares, un noraudzījāmies lejup milzīgajā lēzenajā, dārzam līdzīgajā Libānas ielejā. Tonakt pārgulējām netālu no šīs ielejas un varējām pārredzēt to visā plašumā. Redzam arī vaļa mugurai līdzīgo Hermona virsotni, kas austrumu pusē paceļas pāri citiem kalniem. Pašreiz pār mums krīt «Hermona asaras», un mūsu teltis no tām ir gluži samirkušas.

Otrpus ceļam augstāk ielejā varam tālskatī neskaidri atšķirt cēlo Bālbekas, Bībelē minētās Bālgadas, drupu apveidus. Jozua un vēl viens bija divi izlūki, ko Izraēļa bērni sūtīja uz šo Kānaānas zemi izpētīt un ziņot, kāda tā īsti ir; ar to gribu teikt, ka šie abi bija tie izlūki, kas atnesa labas vēstis. Paraugam viņi bija paņēmuši arī mazliet tās zemes vīnogu, un svētdienskolu bilžu grāmatās viņi attēloti nesam kārtij pārmestu milzīgu ķekaru, ko tikai mūlis ar mokām varētu pastiept. Svētdienskolu grāmatas ir mazliet pārspīlējušas. Vīnogas šeit arī šobaltdien ir brīnišķīgas, bet ķekari gan nav tik lieli kā attēlos redzētie. Kad ieraudzīju šejienes vīnogas īstenībā, jutos pārsteigts un sāpināts, jo tie milzu vīnogu ķekari piederēja pie manām dārgākajām bērnības ilūzijām.

Jozua Numa dēls par šo zemi vēstīja vienīgi labu, un Izraēļa bērni ar Mozu kā valdības galvu un Jozuu kā sešsimt tūkstoš vīru armijas virspavēlnieku devās ceļā. Sieviešu, bērnu un citu civilistu bija nepārskatāms pūlis. Tomēr no visa lielā pulka neviens, izņemot abus izlūkus, nesagaidīja to brīdi, kad varēs spert kāju uz Apsolītās zemes. Viņi un viņu pēcnācēji klīda pa tuksnesi četrdesmit gadu, un tad Mozus, šis apdāvinātais karavadonis, dzejnieks, valstsvīrs un filozofs, uzkāpa Fazgī kalnā un noslēpumainā kārtā aizgāja pie senčiem. Viņa kapavieta nevienam nav zināma, jo

Nevienam lemts nebij kapu rakt, Nevienai acij to redzēt, Dievadēli velēnas apvēla Un guldīja mirušā miesas uz tām.

Tad Jozua sāka briesmīgu slaktiņu un noslaucīja no zemes virsas visu, sākot ar Jēriku un beidzot ar pašu Bālgadu, plosīdamies kā īsts Posta un Iznīcības gars. Noslepkavoja ļaudis, padarīja neauglīgus viņu tīrumus un līdz pamatiem sagrāva pilsētas. Viņš nogalēja arī trīsdesmit vienu ķēniņu. Var jau tā sacīt, kaut gan, atklāti runājot: diezin, vai ar to kāds trūkums izcēlās, jo tajos laikos ķēniņu bijis tik daudz, ka tādu zaudējumu it viegli varēja pieciest. Lai nu bija kā būdams, viņš novāca trīsdesmit vienu ķēniņu un sadalīja to zemes saviem izraēļiem. Sadalīja šo ieleju, ko redzam un kas pirms tam piederēja jūdiem. Jūdi to sen ir atstājuši.

Stundas jājienā no šejienes atrodas arābu ciems ar galantērijas preču kārbām no akmens (pēc tādām izskatās viņu mājas), kur cieši noslēgts saglabājies Noāsa kaps (tā paša Noāsa, kurš uzbūvēja šķirstu). Pār šiem sirmajiem kalniem peldēja šķirsts, kurā atradās viss, ko izdevās paglābt pirms lielajiem plūdiem.

Es nelūdzu aizbildinājumu par augšminēto informāciju, vismaz dažiem lasītājiem apstākļi droši vien vēl nav zināmi.

Noāsa kapenes izbūvētas no akmens, un virs tām uzcelta gara mūra celtne. Durvis mums atdarīja bakšišs. Celtnei tik garai tiešām jābūt, jo godājamā kuģotāja kaps vien ir divsimt desmit pēdu garš! Taču augstumā tas nepārsniedz četras pēdas. Laikam Noāss būs metis tik garu ēnu kā zibensnovadītājs. Par to ka Noāss šeit patiesi apbedīts, var šaubīties vienīgi pavisam neticīgie. Pierādījums ir neapstrīdams. Sims, Noāsa dēls, piedalījās tēva apbedīšanā un parādīja šo vietu saviem pēcnākamiem, un šie tiešās līnijas pēcnākamie mums to parādīja šodien. Bija ļoti patīkami iepazīties ar tik godājamas dzimtas locekļiem. Ar to patiesi var lepoties. Tas bija gandrīz tikpat kā iepazīties ar pašu Noāsu.

No šā brīža es nekad vairs nebeigšu interesēties par Noāsa ceļojumu.

Ja kādreiz pasaulē dzīvojusi apspiesta tauta, tad tai pieskaitāmi šie ļaudis, ko mēs redzam te visapkārt smokam Otomanu impērijas necilvēciski smagajā jūgā. Man gribētos, kaut Eiropa atļautu Krievijai turkus mazliet paplucināt — ne pārāk stipri, vienīgi tik daudz, lai vietu, kur atradās Turcija, nevarētu sameklēt bez ūdenslīdēju un burvju nūjiņas palīdzības. Sīrieši jau tā ir ārkārtīgi trūcīgi, un tomēr viņus vēl spaida ar tādu nodokļu sistēmu, kas jebkuru citu tautu novestu līdz ārprātam. Jau pagājušajā gadā nodokļi bija nesamērīgi lieli, taču šogad tie vēl paaugstināti, jo tiek pieprasītas arī tās nodevas, kas tika atlaistas iepriekšējos bada gados. Piedevām pie visa valdība vēl noteikusi desmitās tiesas nodevu no visiem zemes augļiem. Bet tā ir tikai ļaunuma viena puse. Pašā neapgrūtina sevi ar nodokļu piedzīšanu. Viņš saskaita, cik viņam no katra apvidus nodokļos jāsavāc. Tad sasauc kopā mantīgos un sarīko izsoli; vairāksolītājs samaksā viņam uzreiz visa apvidus nodokļus, bet pēc tam ievākšanas tiesības pārdod sīkākiem ievācējiem, tie savukārt — vēl sīkākiem laupītājiem. Un šie tad nu pavēl zemniekam pašam uz sava rēķina nogādāt lieso ražu uz ciemu. Pievedums jānosver, jāsadala dažādās nodevās, un atlikums jāatdod atpakaļ zemnieciņam. Taču nodevu ievācējs vilcina šos darbus no dienas uz dienu, bet zemkopja ģimene mājās pa to laiku mirst badā; nabaga zemnieks, kas viltību itin labi izprot, beigās sāk lūgtin lūgties: «Ņem ceturto daļu, ņem pusi, ņem divas trešdaļas, tikai atlaid mani uz mājām!» Tas viss ir briesmīgāk par briesmīgu.

Cilvēki šeit ir labsirdīgi un saprātīgi un, ja baudītu brīvību un spētu iegūt izglītību, varētu dzīvot laimē un pārticībā. Viņi bieži vaicā svešiniekiem, vai patiesi lielā pasaule reiz nenāks viņiem palīgā un viņus neatpestīs. Sultāns Anglijā un Parīzē šķiedās ar naudu kā ar ūdeni, un viņa pavalstniekiem tagad par to jācieš.

Mūsu nakšņošana teltīs mani pārsteidz aizvien vairāk. Tagad mums jau ir zābaku kalpiņi un vanna, bet vēl joprojām nav atklāti visi noslēpumi, ko glabā mūļu nastas. Ko mēs vēl sagaidīsim?