Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

20. NODAĻA ITĀLIJAS LAUKI, RAUGOTIES PA VAGONA LOGU * LIKUMĪGI NOSVĒPĒTI * SĒROJOŠAIS ANGLIS * NAKTS PIE KOMO EZERA * SLAVENAIS EZERS * AINAVAS * KOMO SALĪDZINĀJUMĀ AR TAHO * TĪKAMA SASTAPŠANĀS

No Milānas aizbraucām vilcienā. Sešas septiņas jūdzes mums aiz muguras katedrāle; priekšā — diži, sasapņojušies kalni ar sniegotām virsotnēm — tie bija tālākās ainavas galvenie akcenti. Tuvāko ainavu veidoja tīrumi un zemnieku mājas aiz vagona logiem un vīrietis ar drausmīgu pundura galvu, un ūsaina sieva vagonā. Tie abi nebija gadatirgus balagāna aktieri. Diemžēl kroplība un bārdainas sievietes Itālijā ir pārāk bieži sastopama parādība, lai izraisītu interesi.

Izbraucām caari mežonīgu, gleznainu kalnu virknei — tie bija krauji, mežiem apauguši, smailām virsotnēm, ar robainām šķautnēm šur un tur, ar būdām un piļu drupām gandrīz zem pašiem nemierīga­jiem mākoņiem. Pusdienas ēdām interesantajā Komo vecpilsētiņā pie paša ezera, pēc tam sēdāmies nelielā tvaikonī un devāmies pēcpusdie­nas ekskursijā uz Beladžo.

Kad izkāpām krastā, policistu grupa (tiem bija galvā tādas trīsstūre- nes un tik lepni formas tērpi, ka pret tiem nobālēja pat visskaistākais Savienoto Valstu karavīra ietērps) sadzina mūs mazā akmens cellē un tur ieslēdza. Mums biedros bija visi kuģīša pasažieri, bet mēs gluži labi būtu varējuši iztikt bez viņiem, jo būdā nebija ne gaismas, ne logu, ne ventilācijas. Bija smacīgi un karsti Stāvējām cieši saspiesti cits pie cita. Tā bija Kalkutas «melnā bedre»* miniatūrā. Pēkšņi mums ap kājām sāka tīties dūmi, kas smirdēja pēc visa, kas vien zemes virsū var trūdēt, pēc visiem puvekļiem, kādus vien var iedomāties.

Tur mūs noturēja piecas minūtes, un, kad beidzot tikām laukā, grūti bija pateikt, kurš no mums odās visnelabāk.

Šie nožēlojamie diedelnieki to dēvēja par «svēpēšanu», un tas vēl bija gaužām maigs vārds šai procedūrai. Viņi mūs apsvēpēja, lai neievazājam holeru, lai gan nebijām ieradušies no inficētas vietas. Holera mums visu laiku palika tālu aiz muguras. Taču viņi glābās no epidēmijas kā mācēdami, un svēpēšana bija lētāka nekā ziepes. Viņiem vajadzēja vai nu pašiem mazgāties, vai citus apsvēpēt. Daži zemāko šķiru ļautiņi šeit drīzāk būtu ar mieru mirt nekā mazgāties, bet no ārzemnieku apsvēpēšanas viņiem nekāds ļaunums necēlās. Pašiem viņiem svēpēšana nav nepieciešama. Viņu dzīves veids padara to nevajadzīgu. Profilaksi viņi nēsā pastāvīgi līdzi; augu dienu viņi svīst un apsvēpst. Man liekas, ka esmu pazemīgs un dieva likumiem paklausīgs kristietis. Cenšos darīt visu, kā nākas. Zinu, ka mans pienākums ir «aizlūgt par tiem, kas dara man ļaunu»; un tālabad, lai cik grūti man tas nākas, es tomēr centīšos lūgt dievu par šiem makaronu rijējiem, leijerkastniekiem, svēpētājiem.

Mūsu viesnīca atrodas pašā ezera krastā — vismaz tās dārzs, un mēs mijkrēslī smēķēdami pastaigājamies starp košumkrūmiem; nolūkoja­mies pāri ezeram uz Šveici un Alpiem un nejūtam ne mazāko vēlē­šanos apskatīt to visu tuvāk; nokāpjam pa pakāpieniem līdz ezeram un izpeldamies; noīrējam glītu, mazu buru laivu un vizināmies pa ezeru, kur atspulgo zvaigžņu mirdza, atlaižamies guļus uz soliem un klausā­mies tālos smieklos un dziesmās, flautas un ģitāras skaņās, kas pāri ezeram atlīgo no ekskursantu gondolām; vakaru noslēdzam ar izmisīgu biljarda partiju uz viena no tiem pašiem vecajiem, sagrabējušajiem biljarda galdiem. Pēc tam savā lielajā guļamistabā ieturam naktsmaltīti; tad vēl pēdējais cigārs verandā ar skatu uz ezeru, dārziem un kalniem. Pēc tam — gultā, ar apdullušu galvu, kur neprātīgā panorāmā groteski jukujukumis jaucas Francijas un Itālijas ainavas, kuģis, okeāns, mājas. Tad cita pēc citas garām aizpeld pazīstamas sejas un pilsētas, aizdun augsti viļņi, un mēs iegrimstam dziļā aizmirstībā un mierā.

Vēlāk mūs moka murgi.

No rīta brokastis, tad ezers.

Vakar man tas nepatika. Man šķita, ka Taho* ezers ir daudz jaukāks. Jāatzīstas tomēr, ka mans spriedums bija, kaut arī ne stipri, tomēr nedaudz maldīgs. Agrāk man vienmēr likās, ka Komo ir milzīga ūdensbļoda, tāds kā Taho, ko no visām pusēm ieslēdz augsti kalni. Tiesa, augstu kalnu žogs tam visapkārt ir, bet pats ezers nav milzu bļoda. Tas ir līkločains kā strauts un tikai ceturtdaļu vai trešdaļu no Misisipi platuma. Nevienā ezera malā nav lēzena krasta — ir vienīgi nebeidzamas kalnu virtenes, kas stāvus iznirst no ūdens un paceļas dažādā augstumā starp tūkstoš un divtūkstoš pēdām. Kraujie krasti apauguši ar kuplu zaļumu, un ik pa gabaliņam krāšņajā lapotnē pamirdz baltas mājas; tās uztupinātas pat uz gleznainām radzēm tūkstoš pēdu virs mūsu galvām.

Tālāk gar ezera krastu jūdzēm skaistas, dārzu un birztalu iekļautas vasarnīcas, gandrīz vai ūdenī, reizēm iebūvētas pašas dabas veidotās nišās uz mežvīniem apaugušām nokarēm; vienīgais satiksmes līdzeklis uz turieni ir laivas. No dažām villām līdz pašam ūdenim ved platas kāpnes ar masīvām mūra balustrādēm, statujām, pasakaini skaisti izrotātas ar mežvīnu un košām puķēm — ne dots, ne ņemts, īsts teātra priekškars, trūkst vienīgi, lai pa kāpnēm lejup pie greznas gondolas kāptu dāmas ar slaidiem vidukļiem un augstpapēžu kurpēs un kavalieri šaurās zīda biksēs, ar spalvu pie cepures.

Komo ezeram lielu burvību piešķir tieši daudzās mājas un dārzi, ar kuriem aplipuši krasti un kalnu kraujas. Villas izskatās tik glītas un mājīgas, un mijkrēslī, kad viss sāk grimt snaudā un pāri ūdenim zogas vakarzvanu dziesma, gandrīz liekas, ka nekur citur pasaulē kā vien šeit pie Komo ezera atrodama tāda dziļa miera apdvesta paradīze.

Pa manu logu šeit Beladžo paveras skats uz otru ezera krastu, kas ir burvīgs kā glezna. Robaina, grambām izvagota klints paceļas tūkstoš astoņsimt pēdu augstumā; pusceļā uz virsotni klints sienā uz neliela ciļņa piemetusies balta kā sniegpārsla baznīciņa, pa gabalu skatoties, ne lielāka par strazdu būri; klints pakājē plešas simtiem apelsīnkoku biržu un dārzu, kuros paslēpušās baltas mājas; ezerā pie krasta allaž līgojas trīs vai četras gondolas, un ezera mirdzošajā spogulī tik spilgti un skaidri atspulgo kalns, baznīciņa, mājas, birzis un gondolas, ka prāts bezmaz liedzas saprast, kur beidzas īstenība un sākas atspīdums!

Skaists ir arī šās gleznas ietvars. Kādu jūdzi tālāk ezerā dziļi iesniedzas birzīm apaudzis zemesrags un atspoguļo ūdens zilgmē pili; pašā vidū laiva pāršķeļ zaigo ūdens virsmu, atstājot aiz sevis garu sliedi kā gaismas staru; fonā kalni, ietinušies mēļā sapņu plīvurā; uz otru pusi tālumā ezeru iežogo haotiska kupolu blīva, zaļas nogāzes un ielejas, un šeit attālums patiesi padara ainavu vēl burvīgāku, jo šajā milzu gleznā saule un mākoņi, un zilākais no debess zilumiem sapludinājis kopā tūkstoš nianšu, un pār to stundu pēc stundas slīd dūmakaina gaisma un ēnas, ietērpjot to skaistumā, kas atspīd no pašām debesīm. Nav šaubu, ka šī ir viskrāšņākā aina, kādu man jelkad gadījies redzēt.

Vakarvakarā skats bija sevišķi skaists — visīstākā glezna. Pretējā krastā sevišķi skaidri ezerā atspoguļojās klinšu radzes, koki un sniegbaltas mājas, un platas gaismas strēles no tālīniem logiem slīdēja pār klusajiem ūdeņiem. Šai pusē, pavisam tuvu, mēnesnīcas izbalinātās lielās villas spīdēja lapu biezoknī, kas melns un bezveidīgs slīga augšējā klintsraga ēnā, bet lejā ezera spogulī līdz pēdējam sīkumam pilnībā atkārtojās noslēpumainā vīzija.

Šodien mēs klaiņojām pa brīnumainu dārzu, kas pieder pie kāda hercoga muižas… bet domāju, ka aprakstu nu būs gana. Man rodas aizdomas, ka šī ir tā vieta, kur dārznieka dēls pievīla Lionas skaistuli, bet skaidri tomēr to nezinu. Jums varbūt gadījies kaut kur sastapties ar šīm vārsmām:

Alpu leja,

no skarbās ārpasaules kalnu pasargāta, kur dzidrai ezeracij krasta mirtes čukst un augļi zeltīti;

kur spoguļojas debesis tik neaizsegtas, vien rožu ēna pieskaroties mulst; pils, paceldama marmorbalto augumu pret debess mūžjbu no lapu vainaga, kas putnu balsīm vīts.

Tas viss ir ļoti jauki, izņemot vārdus par «dzidro» ezeru. Protams, tas ir dzidrāks par daudziem citiem ezeriem, bet cik duļķains ir tā ūdens salīdzinājumā ar brīnum dzidro Taho ezeru! Es šeit runāju par Taho zieme|u krastu, kur mierīgi var saskaitīt, cik zvīņu ir simt astoņdesmit pēdu dziļumā guļošai forelei. Gribēju šo faktu te pārdot par pilnu cenu, bet neizdevās; esmu spiests dot piecdesmit procentu atlaidi. Tad viens otrs vēl būs ar mieru pirkt; varbūt arī lasītājs to ņems pretim ar šādu atlaidi — teiksim, nevis simt astoņdesmit, bet deviņdes­mit pēdu dziļumā. Taču ņemiet vērā, ka tā ir uzspiesta cena — tikpat kā šerifa noteikts vērtējums. Runājot personiski par mani, es ne par jotu neatkāpjos no pirmā apgalvojuma, ka šajā ūdenī ar tam īpatnējo optisko palielināšanas spēju var forelei (tādai paprāvai) izskaitīt zvīņas simt astoņdesmit pēdu dziļumā, var ezera dibenā saredzēt katru oli, var pat saskaitīt papīrā saspraustas kniepadatas. Cilvēki stāsta zilus brīnumus par dzidro ūdeni Meksikas līcī pie Akapulko, taču es no pieredzes varu teikt, ka tas nav salīdzināms ar manis minēto. Esmu Taho ezerā makšķerējis foreles un pārbaudītā simt astoņdesmit pēdu dziļumā redzējis, kā foreles piebāž purnu pie ēsmas, redzējis to žaunas atplešamies un savelkamies. Virszemē es tādā attālumā nebūtu varējis saredzēt pat pašas foreles.

Kad garā atgriežos tur un atceros šo cēlo jūru, kas plešas starp sniegotām kalnu virsotnēm seštūkstoš pēdu virs okeāna līmeņa, man no jauna rodas jo cieša pārliecība, ka Komo tai līdzās izskatītos kā izgreznots sīks galminieks līdzās karalim.

Lai posts un nelaime piemeklē mūsu likumdevējus par to, ka gadu gadiem viņi nav pratuši atbrīvot Taho no šīs neskanīgās iesaukas! Taho! Šāds nosaukums neizraisa priekšstatu par kristāliski dzidriem ūdeņiem, par gleznainiem krastiem, par diženumu. Taho — vai tas ir vārds jūrai mākoņos: jūrai, kurai ir pašai savs raksturs, kas citreiz izpaužas svinīgā mierā, citreiz uzbango mežonīgā vētrā; jūrai, kuras karalisko noslēg­tību sargā kalnu virkne, kuru virsotnes paceļas deviņus tūkstošus pēdu virs līdzenās pasaules; jūrai, kuras spēks izpaužas it visā, kura visos savos veidos ir skaista, kuras vientuļais diženums ir dievības simbols!

«Taho» tulkojumā nozīmē «sienāži». Tas nozīmē sienāžu zupu. Tas ir indiāņu vārds un raksturīgs indiāņiem. Domā, ka tas ir paijutu, bet varbūt arī «racēju» cilts valodā. Man liekas, ezeram vārdu devuši «racēji», trulie mežoņi, kas cepina savus mirušos tuviniekus, pēc tam iztecinātos cilvēka taukus sajauc ar pelniem, ko iegūst no sadegušajiem kauliem, un darvu, biezā kārtā apziež ar šo sajaukumu galvu, pieri un ausis, tad dodas kalnos, sarīko tur kaķu koncertu un dēvē to par sērošanu. Tādi ir dižciltīgie, kas devuši ezeram vārdu.

Stāsta, ka «Taho» nozīmējot «Sudrabezers», «Kristālūdens» vai «Krītošā lapa». Blēņas! Tas nozīmē sienāžu zupu —«racēju» cilts un arī paijutu iecienītāko ēdienu. Būtu jāizbeidz mūsu praktiskajā laikmetā tērgāt par «indiāņu poēziju», jo tādas nekad nav bijis, izņemot Fenimora Kūpera indiāņus, taču tā ir izmirusi cilts, kādas patiesībā arī nekad nav bijis. Es pazīstu Cildeno Sarkanādaini. Esmu dzīvojis indiāņu apmetnē, bijis kopā ar viņiem uz kara takas, esmu piedalījies viņu medībās — sienāžu medībās; esmu viņiem palīdzējis zagt lopus; esmu klejojis kopā ar viņiem, skalpējis viņus, ēdis viņus brokastīs. Ja vien man būtu iespējams, es apēstu visu viņu sugu.

Taču atkal esmu novirzījies sāņus. Atgriezīšos pie abu ezeru salīdzināšanas. Komo — ja vien šejienieši runā taisnību — ir mazliet dziļāks par Taho. Stāsta, tas esot tūkstoš astoņsimt pēdu dziļš, tomēr tad tam būtu jāizskatās zilākam. Taho vidusdaļā, pēc ģeologu apstipri­nātiem datiem, ir tūkstoš piecsimt divdesmit piecas pēdas dziļš. Stāsta, ka kalns, kas atrodas pretī šai pilsētai, esot piectūkstoš pēdu augsts, bet es esmu pārliecināts, ka trīs tūkstoši ir skaidri un godīgi piemeloti. Ezers šajā vietā ir jūdzi plats, un platums nemainās līdz pat tā ziemeļu galam — sešpadsmit jūdžu tālāk; no šejienes līdz tā dienvidu galam, teiksim, piecpadsmit jūdžu, tas, manuprāt, nav platāks par pusjūdzi. Kalnus ar sniegotajām virsotnēm, par ko šeit tik daudz runā, dabū redzēt tikai retumis un vienīgi tālumā — tie ir Alpi. Taho ir desmit līdz piecpadsmit jūdžu plats, un kalni iegrūst ezerā kā mūris. To virsotnēs sniegs saglabājas augu gadu. Ezeram piemīt viena ārkārtīgi dīvaina īpašība: uz tā virsmas nekad nav redzēta ne plēksnīte ledus, kaut gan citi ezeri tajos pašos kalnos, tikai zemāk, kur mēdz būt siltāks, ziemā aizsalst.

Satikt kādu no sava kuģa šādā nomaļā vietā allaž ir patīkami, lai padalītos iespaidos. Mēs vienu šeit sastapām — veco kara veterānu, kas šinī saulainajā zemē meklē mieralaika piedzīvojumus un atpūtu no karagājieniem."