Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

27. NODAĻA «NOKAUTI ROMAS PŪĻA IZPRIECAI» * CILVĒKS, KAS NEKAD NESŪDZEJAS * NECIEŠAMS TEMATS * NEJĒGAS GIDI * ROMAS KATAKOMBAS * SVĒTAIS, KURAM TICĪBAS SPĒKS PARPLESA KRŪTIS * ASIŅOJOŠAS SIRDS BRĪNUMS * LEĢENDA PAR ARA COELl.

Tiktāl nu būtu labi. Ja vien kādam cilvēkam ir tiesības lepoties un būt apmierinātam, tad tas esmu es. Jo esmu taču rakstījis par Kolizeju un gladiatoriem, par mocekļiem un lauvām un tomēr ne reizi neesmu izmantojis frāzi «nokauti Romas pūļa izpriecai». Es esmu pirmais brīvais baltais cilvēks brieduma gados, kuram tas izdevies kopš tiem laikiem, kad Bairons šo teicienu palaida pasaulē.

«Nokauti Romas pūļa izpiecai» izklausās itin jauki, kad pirmās septiņpadsmit vai astoņpadsmit tūkstoš reizes redzi to iespiestā veidā, pēc tam sāk apnikt. Es to esmu lasījis visās grāmatās, kur ir runa par Romu, un pēdējā laikā tas man arvien biežāk atgādina tiesnesi Oliveru. Olivers bija jauns jurists, tikko pabeidzis juristu skolu un ieradies pie mums Nevadas tuksnešos, lai sāktu dzīvi. Viņš konstatēja, ka apkārtne un mūsu dzīvesveids tajās senajās dienās atšķirās no dzīves Jaunanglijā un Parīzē. Bet viņš uzvilka vilnas kreklu, aizbāza aiz jostas flotes revolveri, pierada pie turienes cūkgaļas un pupām un nolēma dzīvot Nevadā, kā Nevadā jādzīvo. Olivers pilnīgi samierinājās ar situāciju un, kaut arī viņam bija jāizcieš daudzi pārbaudījumi, nekad nesūdzējās, tas ir, izņemot vienu vienīgu reizi. Viņš, vēl divi puiši un es devāmies uz nule atklātajām sudrabraktuvēin Humbolta kalnos — viņš, lai kļūtu par Humbolta apriņķa tiesnesi, bet mēs — rakt sudrabu. Bija pats ziemas vidus. Nopirkām divzirgu furgonu un sakrāvām vezumā tūkstoš astoņi simti mārciņu sālītas cūkgaļas, miltus, pupas, spridzināmo pulveri, laužņus un lāpstas; nopirkām divus skumīga izskata meksikāņu kleperus ar novēlušos spalvu un tik kaulainus, ka visādu izciļņu tiem bija vairāk nekā Omāra mošejai,* iejūdzām tos un devāmies ceļā. Tas bija drausmīgs brauciens. Bet Olivers nesūdzējās. Zirģeļi aizvilka furgonu divas jūdzes aiz pilsētas un tālāk ne soļa. Mēs trijatā aizstūmām furgonu vēl septiņas jūdzes, bet Olivers gāja pa priekšu un soli pa solim vilka sev līdzi zirgus. Mēs činkstējām, bet Olivers ne. Zeme bija sasalusi, un guļot mums apsarmoja muguras; vējš mums svilināja seju un saldēja degunus. Olivers nesūdzējās. Kad piecas dienas no vietas bijām dienā stūmuši furgonu un naktīs saluši kā nabagi, nokļuvām ceļa visnejēdzīgākajā posmā — četrdesmit piecas jūdzes garajā tuksnesī jeb Lielajā Amerikas tuksnesī, ja jums tā labāk tīk. Un tomēr šis lēnprātīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, nesūdzē­jās. Gaitu sākām astoņos no rīta, stumdamies uz priekšu pa irdenām smiltīm; mocījāmies augu dienu, sastapdami ceļā tūkstošiem pamestu furgonu, tūkstošiem vēršu skeletu, tik daudz riteņu, ka būtu ar tiem varējuši nosegt Vašingtona pieminekli no apakšas līdz pašai augšai,* un tik daudz ķēžu, ka to būtu pieticis, lai apjoztu visu Longailendu; sastapām cilvēku kapus; rīkles mums kalta slāpēs; lūpas no sārmaina­jiem putekļiem saplaisāja līdz asinīm; izsalkuši, nosvīduši un pavisam, pavisam bez spēka — tik nespēcīgi, ka tad, kad ik pēc piecdesmit jardiem pakritām smiltīs un pūtinājām zirgus, gandrīz nespējām noturēties nomodā; taču Olivers nesūdzējās ne ar pušplēstu vārdu; arī otrā rītā ne vārda, kad mēs, līdz nāvei pārguruši, bijām tikuši pāri tuksnesim. Dažas naktis vēlāk šaurā aizā pamodāmies no sniega, kas mums putināja sejā, un bailēs, ka varam iesnigt, iejūdzām zirgus un stūmām vezumu līdz astoņiem rītā, pārkļuvām pāri ūdensšķirtnei un beidzot zinājām, ka esam glābti. Nekādas sūkstīšanās. Pēc piecpadsmit ārkārtīgu grūtību pilnām, nogurdinošām dienām bijām sasnieguši galamērķi, noiedami divsimt jūdžu, un tiesnesis ne reizītes ne par ko nebija sūdzējies. Mēs brīnīdamies prātojām, vai vispār jel kas spēj viņu satraukt. Uzbūvējām māju Humbolta stilā. Tas notiek šādi. Kalna stāvajā pakājē izrok četrstūri, ierok divus balstus un tiem pāri pārliek divas kārtis; no tās vietas, kur kārtis atbalstās pret kalna sānu, pārvelk brezentu, tādējādi izveidojot jumtu un «fasādi»; sānsienas iznāk no zemēm, ko iegūst, izrokot līdzeno četrstūri. Skurstenis dabūjams viegli — paceļot uz augšu vienu brezenta stūri. Kādu vakaru Olivers sēdēja viens pats šajā nejēdzīgajā alā pie vērmeļu ugunskura un rakstīja dzejoļus; ja tie nenāca ar labu, viņam patika tos no sevis izrakt vai izspridzināt. Vispirms viņš izdzirda kādu dzīvnieku knosāmies jumta tuvumā; tad pa caurumu nobira daži akmeņi un dažas zemes pikas. Viņš saīga un pāris reižu uzsauca:— Hei! Vācies projām! Vācies!— Pēc brīža viņš turpat iesnaudās, un vēl pēc brītiņa pa skursteni būdā ievēlās mūlis! Ugunskurs pašķīda uz visām pusēm, un Olivers pārmeta atmugurisku kūleni. Pēc dienām desmit viņš tiktāl bija atguvis pašpārliecību, ka atkal ķērās pie dzejošanas. Atkal viņš iesnaudās, un atkal pa skursteni ievēlās mūlis. Šoreiz kopā ar mūli pār viņu sagruva puse mājas. Rausdamies kājās, mūlis apgāza sveci, sapostīja gandrīz visu virtuves iekārtu un sacēla milzums putekļu. Šāda varmācīga pamodināšana Oliveram droši vien bija ļoti nepatīkama, bet viņš nesūdzējās. Viņš pārcēlās uz dzīvojamo namu kanjona otrā pusē, jo bija ievērojis, ka to pusi mūļi neapmeklē. Vienu vakaru ap pulksten astoņiem viņš pūlējās, gribēdams pabeigt dzejoli, kad būdā vispirms ieripoja akmens, tad audekla caurumā parādījās kāja, tai sekoja daļa govs — pakaļējā daļa. Viņš šausmās parāvās atpakaļ un kliedza: — Hei! Hei! Vācies ārā no turienes!— Govs tiešām pūlējās varonīgi, taču arvien vairāk zaudēja pamatu zem kājām; nobira smilšu un gružu lavīna, un, pirms Olivers paguva pabēgt sānis, govs visā pilnībā iebruka cauri jumtam tieši uz galda un sagrāva visu drupās.

Tad Olivers — droši vien pirmo reizi mūžā — sāka gausties. Viņš sacīja:

— Tas tomēr kļūst pārāk apnicīgi!

Pēc tam viņš uzteica tiesneša darbu un aizbrauca no Humbolta apriņķa. Arī man teiciens «nokauti Romas pūļa izpriecai» bija kļuvis pārāk apnicīgs.

Šai sakarā gribas bilst kādu vārdu par Mikelandželo Buonarroti. Es dievināju Mikelandželo vareno ģēniju — šo cilvēku, kas bija dižens dzejā, glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, dižens visā, kam vien pieskārās. Bet es negribu baudīt Mikelandželo pirmajās brokastīs, otrās brokastis, pusdienā, launagā, vakariņās — un vēl maltīšu starplaikā. Gribas kādreiz arī pārmaiņas. Dženovā viņš radījis visu; Milānā visu konstruējis viņš vai viņa skolnieki; viņš radījis Komo ezeru; Padujā, Veronā, Venēcijā, Boloņā — vienīgais vārds, ko dzirdējām no gidiem, bija Mikelandželo. Florencē viņš uzgleznojis itin visu, un gandrīz viss tur uzcelts pēc viņa metiem, un, ja viņš negleznoja vai nerasēja, tad sēdēja uz sava iemīļotā akmens un visu aplūkoja, un gidi mums parādīja šo akmeni. Pizā viņš radījis visu, izņemot veco šaujamtorni, un droši vien viņam būtu piedēvējuši arī to, ja vien tas nebūtu tik traki nošķiebies no vertikāles. Viņš sagatavojis rasējumus Livornas kuģu piestātnei un sacerējis noteikumus Čivitavekijas muitnīcai. Bet šeit — šeit kjūst pavisam drausmīgi. Viņš zīmējis rasējumus Sv. Pētera baznīcai, viņš konstruējis pāvestu; viņš uzcēlis Panteonu, zīmējis metus pāvesta apsardzes kareivjiem, radījis Tibru, Vatikānu, Kolizeju, Kapi- tolu, Tarpeja klinti, Barberini pili, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcu, Kampanju, Apija ceļu, Septiņus pakalnus, Karakallas pirtis, Klaudija akveduktu, Lielo kloāku — mūžīgais apnikulis radījis Mūžīgo pilsētu un, ja vien visi cilvēki un visas grāmatas nemelo, uzgleznojis tajā itin visu! Dens viendien sacīja gidam:

— Pietiek, pietiek, pietiek! Viss skaidrs! Pasakiet vienreiz par visām reizēm, ka dievs radījis Itāliju pēc Mikelandželo rasējuma!

Nekad neesmu juties tik bezgala pateicīgs, tik izlīdzināts, tik rimts, tik pārpilns svētlaimīga miera kā vakar, kad uzzināju, ka Mikelandželo miris.

Bet to mēs no gida tikai vilkšus izvilkām. Viņš mūs jūdzēm bija izvadājis gar gleznam un skulptūrām Vatikāna gaiteņos, jūdzēm gar gleznām un skulptūrām Sīksta kapelā, parādījis mums tik daudz fresku, ka ar tām varētu noklāt visu debesi — un to visu ar maziem izņēmumiem gleznojis Mikelandželo. Tad mēs arī ar viņu uzspēlējām spēli, kas mums palīdzējusi pieveikt daudzus gidus — plānprātības un idiotisku jautājumu spēli. Šie radījumi to visu uztver nopietni, viņiem nav ne mazākās nojēgas par ironiju.

Viņš parāda mums skulptūru un saka:

— Statū brunzo.— (Bronzas statuja.)

Mēs uzmetam tai vienaldzīgu skatienu, un dakteris jautā:

— Mikelandželo darbs?

— Nē. Nav zināms — kas.

Tad viņš mums parāda senās Romas Forumu, un dakteris jautā:

— Mikelandželo?

Gids viņu uzlūko neizpratnē.

— Nē — tūkstoš gadu, pirms viņš piedzimst.

Ēģiptes obelisks. Atkal:

— Mikelandželo?

— O, mon dieu,' džentlmeņi! Tas divi tūkstoš gadu, pirms piedzimst!

Viņam lāgiem tik neizsakāmi apnīk bezgalīgie jautājumi, ka kļūst

bail mums vispār kaut ko parādīt. Nelaimīgais izmēģinājies visādos veidos, kādus vien spēj izdomāt, panākt, lai jel mēs saprastu, ka Mikelandželo nav atbildīgs par visas pasaules, bet tikai par vienas tās daļas radīšanu, bet līdz šim viņam tas nav izdevies. Pārslogotajām acīm un smadzenēm brīžam jāļauj atpūsties no nebeidzamās skatīšanās un

' Mans dievs (fr.).

informācijas uzņemšanas, citādi mēs noteikti sajuksim prātā. Tādēļ mūsu gidam ari turpmāk nāksies ciest. Ja viņam tas nepatīk, jo sliktāk viņam. Mums patīk.

Šī būs īstā reize nodaļai par neizbēgamo ļaunumu — Eiropas gidiem. Daudzi ceļotāji no visas sirds vēlējušies, kaut varētu iztikt bez gidiem, bet, zinot, ka tas nav iespējams, ikviens ir vēlējies vismaz kaut kā uzjautrināties, vismaz par šo uzspiesta sabiedrību gūt kaut nelielu gandarījumu. Mēs šādu iespēju atradām, un, ja vien mūsu pieredze var kādam noderēt, labprāt tajā dalāmies.

Angļu valodu gidi zina tieši tik daudz, lai visu sajauktu tā, ka cilvēks vairs nesaprot ne rīta, ne vakara. Savu stāstāmo viņi iekaluši no galvas — par katru statuju, katru gleznu, katedrāli un citiem brīnu­miem, ko viņi jums rāda. To viņi iemācījušies un nopenterē kā papagaiļi. Tiklīdz jūs kaut ko pajautājat un izsitat viņus no sliedēm, jāsāk atkal viss no paša sākuma. Visu mūžu viņi nav darījuši nekā cita, kā rādījuši ārzemniekiem interesantas lietas un klausījušies apbrīnas izvirdumos. Katram cilvēkam sagādā prieku izraisīt citos apbrīnu. Tieši tas mudina bērnus «gudri» runāt, aplami uzvesties un visādi «izrādīties» svešu klātbūtnē. Tas dzen tenkotājus lietū un vētrā ārā no mājas, lai tikai pirmie pagūtu aiznest kaimiņiem satraucošas vēstis. Tad nu iedomājieties vien, ka gidam, kuram pieder šī priekšrocība, kļūst par īstu kaislību izrādīt svešzemniekiem brīnumus, kas tos aizrauj sajūsmas ekstāzē. Viņi tik ļoti pierod pie tā, ka vienaldzīgākā atmosfērā vispār vairs nespēj padzīvot Tiklīdz to atklājām, mēs nekad vairs neizrādījām sajūsmu, nekad vairs nekā neapbrīnojām, pastāvīgi rādī­jām neizteiksmīgu vaigu, izlikāmies truli vienaldzīgi, skatot pat visizci­lākos brīnumus, ko gids spēja mums parādīt. Bijām atraduši viņu vājo vietu. Un izmantojām to ar nestrīķētu mēru. Esam noveduši dažus no viņiem līdz trakumam, paši ne mirkli nezaudēdami nopietnību.

Jautājumus parasti uzdod dakteris, jo viņš lieliski prot valdīt pār savu seju, izskatīties pēc apgarota idiota, izteikt jautājumus tādā plānprātiņa balsī, ka ar viņu mēroties nespēj neviens visā pasaulē. Viņam tas izdodas gaužām dabiski.

Dženovas gidi ar sevišķu prieku apkalpo amerikāņus, jo amerikāņi gatavi vai izkust jūsmā un jūtelībā, tiklīdz ierauga kādu ar Kolumbu saistītu relikviju. Mūsu gids lēkāja un mīņājās, it kā būtu aprijis atsperu matraci. Degdams aizrautībā un nepacietībā, viņš sacīja:

— Nāciet, džentīlmeņil Nāciet! Es jums parādīs Kristofora Ko- lombo vēstuļrakstīšanu! Viņš pats raksta! Raksta ar savu pats roku! Nāciet!

Viņš aizveda mūs uz rātsnamu. Pēc ilgas un iespaidīgas atslēgu žvadzināšanas un vairāku durvju atslēgšanas mums priekšā izklāja vecu, sadzeltējušu, traipainu dokumentu. Gidam acis zibšņoja. Viņš spriņģoja mums apkārt un pabakstīja pergamentu ar pirkstu.

— Ko es jums teikt, džentīlmeņi? Vai nav? Skatiet! Kristofer Kolombo rokraksts! Pats raksta!

Mēs paskatījāmies — šķietami vienaldzīgi, bez jebkādas sajūsmas. Iestājās neveikls klusums, kamēr dakteris pamatīgi nopētīja doku­mentu. Tad viņš, neizrādīdams interesi, sacīja:

— Kā, Ferguson, kā jūs teicāt — kā sauc to cilvēku, kas šito rakstījis?

— Kristofer Kolombo! Lielais Kristofer Kolombo!

— Kā — viņš to rakstījis — vai, vai varbūt. ..

— Viņš pats raksta! Kristofer Kolombo! Viņš ar savu pats roku!

Dakteris nolika dokumentu atpakaļ uz galda un noteica:

— Nu, ziniet, es Amerikā esmu redzējis puikas, četrpadsmit gadus vecus zēnus, kas prot labāk rakstīt.

— Bet šis ir lielais Kristo . ..

— Man vienalga, kas ir šis! Sliktāku rokrakstu nav gadījies redzēt. Neiedomājieties, ka varat mūs vazāt aiz deguna tāpēc vien, ka esam ārzemnieki. Mēs, jūsu zināšanai, neesam stulbeņi. Ja jums ir kāds gabals ar tiešām skaistu rakstu, lieciet galdā! Ja nav, ejam tālāk!

Mēs gājām tālāk. Gids bija jūtami satriekts, tomēr mēģināja vēlreiz. Vēl viņš glabāja rezervi, ar kuru cerēja mūs pieveikt. Viņš atkal aicināja:

— O, džentīlmeņi, nāciet man līdzi! Es jums parādīs skaistu, o, brīnišķīgu Kristofera Kolombo krūšutēls. Lieliski, brīnišķīgi, grandiozi!

Viņš mūs aizveda pie skaista, patiesi skaista krūštēla, atkāpās, nostājās pozā un sacīja:

— O, skatās, džentīlmeņi! Skaists, grandiozs bista Kristofer Ko­lombo! Skaists bista, skaists pjedestāls!

Dakteris pacēla pie acīm lorneti, ko glabāja šādām vajadzībām.

— Tā, tā — kā jūs teicāt, sauc šo džentlmeni?

— Kristofer Kolombo! Lielais Kristofer Kolombo!

— Kristofers Kolombo — lielais Kristofers Kolombo. Un ko tad viņš tādu izdalījis?

— Atklāj Amerika! Atklāj Amerika! Velns lai parauj!

— Atklāj Ameriku? Nu, nē — tas numurs jums neies cauri. Mēs paši tikko esam atbraukuši no Amerikas. Neesam nekā par to dzirdējuši. Kristofers Kolombo — jauks vārds — vai — vai viņš miris?

— O, corpo di Baccho/' Trīssimt gadi.

— Ar ko tad viņš nomira?

— Es nezin. Nezin teikt.

—• Iespējams, no bakām?

— Es nezin, džentīlmeņi! Es nezin, no ko viņš nomirst.

— Varbūt no masalām?

— Varbūt, varbūt… Es nezin … es domā, no kaut kā viņš nomirst.

— Vai vecāki viņam dzīvi?

— Nav iespējams!

— Nu, un kura te ir biste, kurš pjedestāls?

— Santa Maria\ Šis ir bista! Tas — pjedestāls!

— Skaidrs, saprotu — ļoti izdevusies kombinācija — patiešām. Vai šī ir pirmā reize, kad tas džentlmenis atrodas uz bistes?

Ārzemniekam velti šķiest jokus — gidi nespēj izprast amerikāņu humora smalkās nianses.

Savam Romas gidam mēs dzīvi no tiesas padarījām interesantu. Vakar atkal trīs vai četras stundas pavadījām Vatikānā, šajā kuriozo retumu pasaulē. Dažu labu reizi mēs gandrīz nespējām apvaldīt interesi un pat sajūsmu, bija gaužām grūti noturēties lomā. Bet mums tomēr izdevās. Neviens cits to Vatikāna muzejos nebija spējis. Gids bija pilnīgi satriekts un nesaprata, ko iesākt. Viņš vai pēdas nodeldēja, meklēdams visizcilākos eksponātus, lika lietā visas dotības, bet tikpat neguva panākumus; mēs neinteresējāmies ne par ko. Lielāko brīnumu viņš bija paglabājis līdz pašām beigām — Ēģiptes valdnieka mūmiju, iespējams vislabāk saglabājušos mūmiju pasaulē. Viņš aizveda mūs pie tās. Šoreiz viņš jutās tik drošs, ka daļēji atgriezās viņa vecais entuziasms.

— Skatās, džentīlmeņi! Mūmija! Mūmija!

Lornete pacēlās tikpat rāmi un apdomīgi kā vienmēr.

— A, Ferguson — es nesapratu, kā jūs nosaucāt šā džentlmeņa vārdu?

— Vārds? Viņam nav vārds. Mūmija. Ēģiptes mūmija!

— Jā, jā. Šeit dzimis?

— Nē! Ēģiptes mūmija!

— Ak tā? Jādomā, francūzis?

— Nē! Nav francūzis! Nav romietis! Dzimis Egipta!

— Dzimis Egipta. Nekad vēl neesmu dzirdējis par Egipta. Acīm­redzot kāda vieta kaut kur ārzemēs. Cik viņš mierīgs, cik pašapzinīgs. Vai — hm, vai viņš ir miris?

— O, sacre bleu!] Miris trīs tūkstoši gadi!

— Paklau, ko jūs iedomājaties! Apcelt mūs par pēdīgiem muļķiem tādēļ vien, ka esam ārzemnieki un cenšamies visu uzzināt! Gribat mums imponēt ar veciem graustiem? Pie visiem deviņiem! Piesargie- ties! Ja jums ir kāds glīts, svaigs līķis, rādiet šurp! Ja ne, dieva vārds, mēs jums sašķaidīsim pakausi!

Jā, šim francūzim ar mums nav garlaicīgi. Taču viņš, pats neapzinādamies, mums labi atspēlējās. Šorīt viņš ieradās viesnīcā un taujāja pēc mums, pūlēdamies mūs aprakstīt, cik zīmīgi iespējams, lai viesnīcas īpašniekam kļūtu skaidrs, par kuriem viesiem ir runa. Savu paskaidrojumu viņš bija nobeidzis ar vienkāršu piebildi, ka mēs esot vājprātīgi. To viņš pateicis godīgā vaļsirdībā, un, ņemot vērā, ka viņš ir gids, joku var uzskatīt par izdevušos.

Ir viens jautājums (jau agrāk pieminēts), kas mūs nekad nav pievīlis, ja gribam, lai gids apskaišas. To mēs vienmēr izmantojam, kad nekas labāks neiešaujas prātā. Kad viņš jau izlaidis visu tvaiku, rādīdams un apjūsmodams, cik skaista ir kāda bronzā atlieta skulptūra vai statuja ar ielauztām kājām, mēs truli un klusēdami tajā noraugā- mies — minūtes piecas, desmit, piecpadsmit, cik ilgi spējam izturēt,— un tad apvaicājamies:

— Vai viņš ir miris?

Tas pieveic pat visrāmākos. To viņi negaida — vismaz jaunie gidi. Mūsu Romas Fergusons ir vispacietīgākais, lētticīgākais cietējs, kāds mums līdz šim gadījies. Mums būs žēl no viņa šķirties. Bija tik jauki viņa sabiedrībā. Ceram, ka ari viņam patika būt kopā ar mums, kaut gan mazliet mūs moka šaubas.

Bijām katakombās. Tas bija tikpat kā nokāpt ļoti dziļā pagrabā, vienīgi šis bija pagrabs bez gala un malas. Šaurās ejas izkaltas klintis, un abās pusēs tām izkalti trīs līdz četrpadsmit pēdu dziļi plaukti. Katrā iedobumā kādreiz gulējis līķis. Gandrīz virs katra sarkofāga iegrebts vārds, kāds kristietības simbols, lūgsna vai sentence, kas pauž seno kristiešu cerības. Datumi, protams, aizved līdz pašai kristīgās ēras rītausmai. Šeit, šajās alās, pirmie kristieši savā laikā mēdza patverties no vajāšanām. Naktīs viņi atstāja slēptuvi, lai sameklētu pārtiku, bet dienasgaismā ārā negāja. Garīdznieks mums pastāstīja, ka Sv. Sebas- tjans diezgan ilgi dzīvojis šai pazemē, jo virszemē viņu meklēja; vienu dienu viņš izgājis laukā, kareivji viņu ieraudzījuši un ar bultām nošāvuši. Pieci vai seši agrīnie pāvesti — tie, kas valdīja pirms apmēram sešpadsmit gadsimtiem,— turējuši šeit, zemes dzīlēs, savu pāvesta galmu un apmācījuši jaunos garīdzniekus. Septiņpadsmit gadus — no 235. gada līdz 252. gadam — pāvesti nav izgājuši no katakombām. Šajā periodā augstajā amatā bijuši četri pāvesti. Katrs aptuveni četrus gadus. Tas tikai norāda, ka pazemes kapenes ir gaužām neveselīga vieta dzīvošanai. Viens pāvests vēlāk pavadījis katakombās visu savu pontifikātu — astoņus gadus. Kādu citu tur atrada un noslepkavoja tieši viņa bīskapa krēslā. Toreiz nebija nekāds jaukums būt par pāvestu. Pārāk daudz nepatikšanu. Romas apakšzemē ir simt sešdesmit katakombu — katrā pa labirintam, kur šauras ejas stiepjas krustu krustiem un katra eja līdz pat augšai pilna ar izcirstiem kapiem. Pēc precīza aprēķina, visu katakombu kopējais garums ir deviņi simti jūdžu, un tajās apbedīti septiņi miljoni cilvēku. Mēs neizstaigājām visu katakombu ejas. Gribējām gan to darīt un sākām gatavoties, bet ierobežotais laiks lika no šā nodoma atteikties. Tā mēs iztaustljāmies cauri vienīgi Sv. Kalliksta labirintam, kas atrodas zem Sv. Sebastjana baznīcas. Daudzās katakombās ir klinti neveikli izcir­stas mazas baznīciņas, kur agrīnie kristieši nespodrā, rēgainā gaismā noturēja dievkalpojumus. Iedomājieties mesu vai sprediķi šajās apakšzemes alās!

Katakombās apbedīta Sv. Cecīlija, Sv. Agnese un vairāki citi slaveni svētie. Sv. Kalliksta katakombās Sv. Brigita mēdza stundām ilgi gremdēties svētā apcerē, un Sv. Karlo Borromeo esot te augas naktis pavadījis, lūgdams dievu. Šeit noticis arī ievērojams brīnums.

Šeit Sv. Filipam Neri sirds dievišķā mīlestībā iedegusies tik kvēli, ka pārplēsusi krūtis.

Šo svinīgo liecību es atradu 1858. gadā Ņujorkā publicētā grāmatā, kuras autors ir «Reverends Viljams H. Neligans, tieslietu zinību doktors, mākslas zinību maģistrs, pasniedzējs Dublinas Trīsvienības koledžā, Lielbritānijas arheologu apvienības biedrs». Tikai tālabad es šim brīnumam ticu, citādi būtu sācis interesēties, ko Filips iepriekšējā dienā bija ēdis vakariņās.

Minētais autors šad tad smagi pārbauda manu ticību viņa teiktajam. Viņš, piemēram, min kādu Sv. Džozifu Kalasanktiusu, kura namu Romā reverends apmeklējis; viņš apciemojis tikai namu, jo pats svētais jau divsimt gadu kā miris. Autors apgalvo, ka šim svētajam parādījusies Jaunava Marija. Pēc tam seko šāds teksts:

«Viņa mēle un sirds gandrīz pēc pilna gadsimta vēl bija vesela, kad mirušais pirms kanonizācijas tika izrakts; un tagad tās tiek glabātas stikla traukā; sirds vēl pēc diviem gadsimtiem ir nebojāta. Kad franču armija okupēja Romu* un pāvestu Piju VII apcietinātu aizveda no pilsētas, no svētā sirds lāsoja asinis.»

Ja to būtu rakstījis kāds mūks smagajos viduslaikos, neviens nebrīnītos; viss izklausītos dabiski un patiesi; bet, ja cilvēks ar augstu akadēmisko izglītību, arheoloģijas magnāts, to raksta deviņpadsmitā gadsimta vidū, tad tas skan visai dīvaini. Un tomēr — es labprāt mainītu savu neticību pret Neligana ticību, pat ja viņš man diktētu visbargākos noteikumus.

Šā vecā kunga nešaubīgajai, konsekventajai vientiesībai piemīt ārkārtīgs svaigums, kāds mūsu praktiskajā telegrāfa laikmetā reti sastopams. Paklausieties, ko viņš saka par Ara Coeli baznīcu: