Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

32. NODAĻA ATKAL JŪRĀ * LIELISKAIS ST ROM BOLI * SICĪLIJA MĒ­NESSGAISMĀ * SKILLA UN HARIBDA * «ORĀKULS» KĻŪ­DĀS * STARP GRIEĶIJAS SALĀM * SENĀS ATĒNAS * KARANTĪNAS BLOKĀDE * BLOKĀDES LAUZĒJI * PUSNAKTS DĒKA BEZ ASINSIZLIEŠANAS * MĒĢINĀJUMS IEŅEMT AKROPOLI TRIECIENA * NEVEIKSME * PAG ATNES DAILE * SADAUZĪTU SKULPTŪRU PASAULE * TEIKSMAINA VĪZIJA * PLĀNVEIDA ATKĀPŠANĀS * NOTVERTI * GĀJIENS AR MILITĀRU GODU * BEIDZOT DROŠĪBĀ UZ KUĢA

Atkal mājās! Pirmo reizi pēc daudzām nedēļām visa kuģa saime no jauna satikās uz klāja un sirsnīgi spieda cits citam roku. Cilvēki bija atgriezušies no malu malām, no dažādām zemēm, netrūka neviena, ganāmpulka vidū nebija neviena slimības vai nāves gadījuma, kas aptumšotu atkalredzēšanās prieku. Uz kuģa atkal bija piina auditorija, kas noklausījās matrožu kori, kad viņi pacēla enkuru, un kas māja ardievas sauszemei, kad mēs ar pilnu tvaiku devāmies projām no Neapoles. Pie pusdienu galda visas vietas atkal bija aizņemtas, domino spēlētāju skaits bija pilns, un dzīve un rosība uz klāja siltās mēnesnīcas naktīs atkal tāda kā senajās dienās — senajās dienās, kopš kurām aizritējušas tikai dažas nedēļas, bet tās bija ar notikumiem, piedzīvoju­miem un pārdzīvojumiem tā piesātinātas nedēļas, ka pielīdzināmas gadiem. Jautrības uz «Kveikersitijas» netrūka. Pašlaik kuģa pasažieru noskaņojums nesaskanēja ar tā nosaukumu.[12]

Septiņos vakarā, kad viss rietumu apvārsnis vēl vizēja tikko norietējušās saules zeltā, tālumā iezīmējās melni kuģi, pilnais mēness burāja augstu virs mūsu galvām, bet jūra tumši zilgmoja zem kājām, brīnumainajā mijkrēslī, kurā visas šīs dažādās krāsas sajaucās, mēs ieraudzījām lielisko vulkānu Stromboli. Cik majestātiski šis vientuļais valdnieks savā varenībā pacēlās virs rāmās jūras! Tālums viņu ietērpa drūmā purpurā un ietina zaigā dūmakā, kas atmaidzināja tā bargos vaibstus, un mēs to skatījām it kā caur sudrabainu zirnekļa tīmekli. Vulkāna lāpa bija apdzisusi; uguns gruzdēja dzīlēs; vienīgi augstais dūmu stabs, kas cēlās augšup un izgaisa mēnesnīcā, liecināja, ka viņš ir dzīvs jūras valdnieks, nevis miruša valdnieka rēgs.

Divos naktī mēs iebraucām Mesīnas jūras šaurumā, un mēness spīdēja tik spoži, ka Itālija no vienas puses un Sicīlija no otras bija saredzamas tik skaidri, it kā mēs brauktu pa ne pārāk platu ielu. Mesīna, balta kā piens un gāzes gaismekļos mirgojoša, bija pasakaini skaista. Gandrīz visi pasažieri bija uz klāja, smēķēja, skaļi sarunājās un gaidīja brīdi, kad ieraudzīsim slaveno Skillu un Haribdu* Pēkšņi uz klāja iznira arī Orākuls ar savu mūžseno tālskati un iepletās kā Rodas Koloss. Bijām pārsteigti, ieraugot viņu šādā stundā uz klāja. Nevienam pat prātā nebija ienācis, ka viņš varētu interesēties par tādu senu teiksmu. Viens no puišiem uzbilda:

— Klausieties, doktor, ko jūs esat sadomājis tik vēlā nakts stundā? Ko cerat šai vietā ieraudzīt?

— Ko es vēlos šai vietā ieraudzīt? Jūs, jaunais cilvēk, mani vāji pazīstat, ja tā jautājat. Es gribu redzēt visas vietas, kas pieminētas Bībelē.

— Ko niekus! Par šo vietu taču Bībelē nekas nav teikts.

— Nav teikts Bībelē? Šī vieta neesot… nu kā tad sauc šo vietu, par kuru jums tik daudz zināms?

— Skilla un Haribda.

— Skilla un Ha. .. Sasodīts, es domāju, ka tā ir Sodoma un Gomora!

Viņš savāca savu tālskati un kāpa atpakaļ lejā. Šis notikums kļuva uz kuģa par anekdoti. Par tā ticamību zināmā mērā var šaubīties, jo Orākuls nepavisam nebija bībelisku vietu pētnieks un neziedoja šim nolūkam daudz laika. Stāsta arī par kādu citu Orākula izteikumu: viņš ieminējies, ka šajā karstajā laikā vienīgais uz kuģa dabūjamais atspirdzinošais dzēriens esot'sviests. Viņš, protams, nedomāja sviestu, bet, tā kā šis produkts, kopš mums izbeidzies ledus, tiešām pastāvīgi ir šķidrā veidā, tad taisnības labad jāatzīst, ka Orākuls kaut vienu reizi mūžā izteicis garāku vārdu tā pareizajā nozīmē. Romā viņš sacīja, ka pāvests gan esot dižciltīga izskata sirmgalvis, bet par šā «Iliādu» viņš gan sevišķi augstās domās neesot.

Veselu jauku dienu braucām gar Grieķijas salām. Tās ir ļoti kalnainas. Pārsvarā tur ir pelēki, brūni un rūsgani krāsu toņi. Mazi, balti ciematiņi slēpjas ielejās koku pavēnī vai ir pielipināti pie lielajām, vertikālajām klinšu nokarēm.

Saulriets bija skaists — rietumos debesis pielija ar košu karmīna sārtumu, kas iekrāsoja visu jūru brūngani rudu. Spilgti saulrieti šajos platuma grādos ir reta parādība. Šeit tie mēdz būt liegi, emocionāli, burvīgi — tie ir izskaistināti, izsmalcināti, sievišķīgi; mums šeit ne reizes nav gadījies redzēt tos krāšņos ugunsgrēkus, kas aizdedz liesmās visu saules rieta ceļu mūsu ziemeļu debesīs.

Bet ko gan mums nozīmēja saulrieti salīdzinājumā ar nepacietību, kādā tuvojāmies pasaules slavenākajai pilsētai! Vai mums bija prātā dabas ainavas, kad iztēlē jau skatījām Agamemnonu, Ahilu un tūkstoš citu dižās pagātnes varoņu soļojam rēgainā gājienā? Ko mums nozīmēja saulrieti, kad gatavojāmies dzīvot, elpot un staigāt īstajās, reālajās Atēnās, nogrimt tāltālos mirušos gadsimtos, atklātā tirgus laukumā nosolīt vergus — Diogēnu un Platonu — vai patērgāt ar kaimiņiem par Trojas aplenkumu, par spožo uzvaru Maratonā? Mums ne prātā nenāca vērot saulrietus.

Piebraucām pie senās Pirejas ostas. Izmetām enkuru pusjūdzi no ciema. Tālumā Atikas viļņainajā līdzenumā viedās neliels paugurs ar nošķeltu virsotni, uz kura pacēlās kaut kas, ko savos tālskatos drīz vien sazīmējām, ka tās ir Atēnu citadeles ēku drupas, kuru vidū izcēlās slavenais Partenons. Tas šai brīnišķīgi dzidrajā gaisā bija tik skaidri redzams, ka, skatoties ar teleskopiem, varējām atšķirt katru šās cēlās celtnes kolonnu un pat apkārtējo, mazāko drupu apveidus. Un atradāmies taču piecu vai sešu jūdžu attālumā. Ielejā pie Akropoles, (nule minētā paugura ar nošķelto virsotni) pat ar parasto lorneti varēja cik necik saredzēt pašas Atēnas. Visi kā sadeguši gaidīja iespēju drīzāk nokāpt krastā, lai dotos uz šīm klasiskajām vietām. Vēl neviena no līdz šim apmeklētajām zemēm nebija izraisījusi tādu interesi visos pasažieros.

Un tad saņēmām bēdu vēsti. Pie mums laivā ieradās Pirejas komandants un paziņoja, ka mums vai nu jābraucot pavisam projām, vai vismaz jāatstājot osta un jāpaliekot vienpadsmit dienu uz kuģa stingrā karantīnā! Pacēlām enkuru un izbraucām reidā, lai pēc apmēram divpadsmit stundām, papildinājuši krājumus, dotos tālāk uz

Konstantinopoli. Tā bija rūgtākā vilšanās, kādu jebkad bijām piedzīvo­juši. Nostāvēt veselu dienu pretim Akropolei, redzēt to un tomēr piespiedu kārtā braukt projām, Atēnas neapmeklējušiem! Vilšanās bija pārāk vājš vārds mūsu pārdzīvojuma apzīmēšanai.

Tajā pēcpusdienā neviens nenogāja no klāja; apbruņojušies ar grāmatām, kartēm un tālskatiem, centāmies noteikt, kurš no «šaurajām, klinšainajām virsotnēm» ir Areopāgs, kurš nolaidenais pakalns varētu būt Pnikss, kurš Museja paugurs un tā joprojām. Beigās mums viss sajuka. Iedegās strīdi, katrs dedzīgi aizstāvēja savu viedokli. Dievbijīgie aizkustināti noraudzījās uz pakalnu, no kura, pēc viņu domām, sludinājis apustulis Pāvils, citi turpretim apgalvoja, ka tas pakalns esot Himets, vēl citi savukārt dēvēja to par Pentelikonu. Karsti izstrīdēju­šies, tikām skaidrībā tikai par vienu — kalns ar nošķelto virsu ir Akropole un lielās celtnes drupas tā virsotnē — Partenons, kura attēlu ikviens no mums bērnībā bija redzējis skolas grāmatās.

Katram, kas piegadījās kuģa tuvumā, apjautājāmies, vai Pirejā ir apsardze, vai tā stingra un vai paredzams, ka tiksim aizturēti, ja kāds no mums riskēs slepus aizbraukt līdz krastam, un ko ar mums, ja būsim aizturēti, darīs. Atbilde nebija iepriecinoša: ostā stingra policijas apsardze; Pireja ir maza pilsētiņa, neviens svešinieks nevar palikt nepamanīts un katrā ziņā tiks aizturēts. Komandants teica, ka sods būšot bargs; uz jautājumu «Cik bargs?» viņš atteica, ka «ļoti bargs», un vairāk nevarējām no viņa izspiest ne vārda.

Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad vairums pasažieru bija aizgājuši gulēt, mēs četratā mazā laiviņā aizirāmies uz krastu, mēness laipnīgi paslēpās mākoņos, un mēs, sadalījušies pa divi, nolēmām apiet Pireju abpus visai augstam pauguram un izkļūt no policijas apsargātās joslas. Kad divatā klusītēm lavljāmies pāri akmeņainajam, nātrēm apauguša­jam pakalnam, es patiesi jutos kā zagļa gaitās izgājis. Abi ar biedru pusbalsī apspriedām karantīnas noteikumus un sodu, kāds var draudēt par to pārkāpšanu, taču diezkā šī saruna mūs neielīksmoja. Man bija droša informācija. Pirms dažām dienām mūsu kapteinis man atstāstīja gadījumu ar cilvēku, kurš no karantīnā stāvoša kuģa bija aizpeldējis uz krastu un par to sodīts ar pusgadu ieslodzījumā; un kad viņš pirms dažiem gadiem bijis Dženovā, kāds karantīnēta kuģa kapteinis laivā aiziries līdz kuģim, kas, projām dodamies, jau atstāja ostu, un nodevis saviem piederīgajiem adresētu vēstuli; par to varas iestādes viņu iesēdinājušas uz trim mēnešiem, pēc tam likušas izvest viņa kuģi jūrā, piedraudot, lai viņš līdz mūža galam šajā ostā vairs acis nerādot. No šādām sarunām nekāda labuma nebija, tās tikai radīja mūsu karantīnas pārkāpēju ekspedīcijai drūmu noskaņojumu, tādēļ mēs tās pārtraucām. Apmetām līkumu pilsētiņai, sastapdami tikai vienu vienīgu vīru, kurš ziņkārīgi uz mums noraudzījās, bet neteica ne vārda, un kādus divpadsmit namdurvju priekšā guļošus, aizmigušus cilvēkus, kuriem izgājām pa vidu, neviena neuzmodinādami; toties mēs uzmodinājām veselu lērumu suņu — visu laiku mums dzinās paka] pāris suņu, bet brīžiem, nudien, pat veseli desmit vai divpadsmit. Tie sacēla tādu elles traci, ka mūsu biedri uz kuģa vēlāk stāstīja — pēc suņu rejām viņi ilgi varējuši noteikt, cik tālu mēs tikuši. Kad bijām apgājuši pilsētiņai apkārt un sasnieguši namus tās otrā malā, no mākoņiem iznira spožs mēness, bet mēs vairs gaismas nebijāmies. Kad piegājām kādas mājas priekšā pie akas nodzerties, saimnieks tikai paskatījās uz mums uri iegāja iekšā. Viņš pameta kluso, aizmigušo pilsēteli mūsu žēlastībai. Un es ar lepnumu varu paziņot, ka mēs tai nekā ļauna nenodarījām.

Nevarēdami nekur ieraudzīt ceļu, noskatījām augstu pauguru un, paturēdami acīs tālo Akropoli par orientieri pa kreisi, stūrējām tieši turp — pāri visiem šķēršļiem, pa brikšņiem, kādu nav nekur citur pasaulē, ja nu varbūt vienīgi vēl Nevadas štatā. Daļēji mūsu ceļu sedza nelieli akmeņi, un, kad uzkāpām kādiem pieciem sešiem uzreiz, tie zem mūsu kājām aizripoja uz visām pusēm. Tālāk sākās sausa, mīksta, tikko uzarta augsne. Nākamais posms veda gar rindās sastādītiem zemiem vīnogulājiem, kurus mēs noturējām par ērkšķu krūmiem. Ja nerunā par vīnogulājiem, tad Atikas līdzenumu var»» nosaukt par neauglīgu, neizskatīgu, tuksnesīgu tīreli, un man labprāt būtu gribējies zināt, kāds tas izskatījās Grieķijas zelta laikmetā piecsimt gadu pirms Kristus dzimšanas.

Apmēram ap vieniem naktī, kad mēs, ātrajā gaitā nokarsuši, gandrīz beidzāmies nost aiz slāpēm, Dens iesaucās:

— Klausieties, šitās nezāles taču ir vīnogulāji!— Un jau pēc piecām minūtēm mums piederēja pārdesmit ķekaru lielu, baltu, brīnum gardu vīnogu, un mēs jau noliecāmies pēc nākamajiem, kad no tumsas pavisam netālu iznira noslēpumains stāvs un uzsauca:— Ho!— Neko darīt, gājām tālāk.

Desmit minūtes vēlāk izgājām uz lieliska ceļa, kurš atšķirībā no tiem, uz kuriem pirms tam bijām izkūlušies, veda pareizajā virzienā. Sākām iet pa to. Ceļš bija plats un gluds, balts, skaists, turklāt vislabākajā stāvoklī; abās malās to iežogoja koku rinda vai arī brīnišķīgi vīnadārzi. Divas reizes ielavījāmies tajos un žagām vīnogas, otrajā reizē mums atkal no neredzama slēpņa kāds uzkliedza. Gājām atkal projām. Vēlāk mēs šaipus Atēnām uz vīnogām necerējām.

Drīz vien ceļā gadījās senlaicīgs akvedukts, kas balstījās uz arkām; un, sākot ar šo brīdi, mums visapkārt rēgojās vienīgi drupas — tuvojā­mies sava ceļojuma galamērķim. Ne Akropoli, ne augsto pakalnu no šejienes vairs nevarēja redzēt, un es gribēju doties tālāk pa ceļu, kamēr tiksim tiem klāt, bet pārējie mani pārbalsoja, un mēs ar pūlēm rāpāmies augšā pa akmeņaino kalnu, kas atradās mums priekšā; tā virsotnē nokļuvuši, ieraudzījām nākamo kalnu, uzrāpāmies tajā un ieraudzījām vēl vienu! Nomocījušies veselu stundu, uzgājām garu rindu vaļēju, klintī izcirstu kapu (viens no tiem kādu laiku bija Sokrātam kalpojis par cietumu); gājām tālāk gar kalna sānu, un pēkšņi visā savā drupu varenībā mums atklājās citadele! Mēs skriešus šķērsojām ieleju, uzsteidzāmies pa līkloču taku nākamajā kalnā un atradāmies senajā Akropolē, un virs mūsu galvām smagnēji pacēlās citadeles senie mūri. Neapstājāmies tuvāk apskatīt masīvos marmora bluķus, pēc acumēra noteikt to augstumu vai uzminēt izcilo biezumu, bet tūliņ devāmies cauri velvētam gaitenim, kas līdzinājās dzelzceļa tunelim, un steidzāmies uz vārtiem, kas ved uz antīkajiem tempļiem. Vārti bija ciet! Tātad galu galā mums tomēr nebūs lemts sastapties ar dižo Partenonu vaigu vaigā. Apsēdāmies un noturējām kara apspriedi. Vārtiem ir viegla koka struktūra — mēs tos ielauzīsim. Tas gan līdzinājās svētuma apgānīšanai, bet mēs bijām atceļojuši no tāda tāluma, un nepieciešamība bija liela. Mēs nevarējām meklēt gidus un uzraugus — pirms rītausmas mums jātiek atpakaļ uz kuģa. Tā nu strīdējāmies un apsvērām. Nodoms bija labs, bet, kad aizgājām līdz vārtiem tos uzlauzt, roka tomēr necēlās. Pagājāmies aiz mūra un aiz līkuma ieraudzījām zemu bastionu: astoņu pēdu augstumā mūsu pusē un pēdas divpadsmit iekšpusē. Dens nolēma rausties augšā, un mēs bijām gatavi viņam sekot. Ar milzīgām pūlēm viņam beidzot izdevās uzrāpties, bet tad pāris akmeņu atdrupa un, dobji atbalsodamies, nokrita lejā pagalmā. Tūliņ kaut kur noklaudzēja durvis un atskanēja saucieni. Dens vienā mirklī noslīdēja atpakaļ zemē, un mēs nekārtībā atkāpāmies pie vārtiem. Četrsimt astoņdesmit gadus pirms Kristus dzimšanas Kserksam izdevās ieņemt šo vareno citadeli, kad viņš ar savu piecu miljonu lielo karapulku ielauzās Grieķijā*, un mums, četriem amerikāņiem, arī būtu izdevies to ieņemt, ja vien būtu palaimējies noturēties vēl piecas minūtes.

Parādījās garnizons četru grieķu sastāvā. Mēs sākām neatlaidīgi pieprasīt, lai mūs laiž iekšā, un viņi mūs ielaida. (Kukuļošana un korupcija.)

Šķērsojām plašu pagalmu, iegājām pa lielām durvīm un nostājāmies uz dziļi izmīdītām vistīrākā balta marmora plātnēm. Mūsu priekšā, spožas mēnesnīcas apskalotas, pacēlās visskaistākās drupas, kādas jebkad bijām redzējuši,— Propileji; neliels Minervas templis; Hērakla templis; lielais Partenons. (Visus šos nosaukumus uzzinājām no grieķu gida, kurš, liekas, nezināja vairāk, cik pieklājas zināt septiņiem cilvēkiem.) Visas šīs celtnes būvētas no visbaltākā Pentelikas marmora, taču tagad tas kļuvis viegli iesārtens. Lūzuma vietās marmors tomēr saglabājies kā vissmalkākais rafinādes cukurs. Sešas kariatīdes jeb sešas skaisti krokotos tērpos ģērbtas marmora sievas balsta Hērakla tempļa portiku, bet pārējo celtņu portikus tur masīvas doriešu un joniešu kolonnas, kuru pamatnes un kapiteļi vēl samērā labi saglabāju­šies, par spīti daudzajiem piedzīvotajiem gadsimtiem un daudzajiem pārdzīvotajiem aplenkumiem. Sākotnēji Partenons bija divsimt divdes­mit sešas pēdas garš, simt pēdu plats un septiņdesmit pēdu augsts, apjozts ar divām lielu kolonnu rindām, katrā rindā pa astoņām kolonnām galos un septiņpadsmit katrā rindā abās malās, un bija viena no harmoniskākajām un skaistākajām celtnēm, ko jebkad veidojušas cilvēka rokas.

Vairums grandiozo Partenona kolonnu vēl stāv, bet jumta vairs nav. Celtne bija gluži vesela vēl pirms divsimt piecdesmit gadiem, kad lielgabala šāviņš trāpīja venēciešu šeit iekārtotajā pulvera noliktavā* un eksplozija aiznesa jumtu. Es pats par Partenonu atceros maz, šeit minētos dažus faktus un skaitļus atradu ceļvedī.

Kamēr apcerīgi nogājām pa majestātisko templi visā tā garumā, apkārtējā aina mūs dziļi ietekmēja, radot dīvainu noskaņu. Visur balti vizmoja vīriešu un sieviešu skulptūras, atslietas pret marmora blu­ķiem,— cita bez rokām, cita bez kājām, cita bez galvas, bet mēnesnīcā visas izskatījās tik skumjas un tik baismi cilvēcīgasl No visām pusēm tās apstāja nelūgto pusnakts viesi — no negaidītām nišām un iedobumiem vēroja viņu savām akmens acīm; raudzījās viņā no gruvešu kaudzēm tukšajos gaiteņos; aizsprostoja viņam ceļu plašajā forumā un ar roku atliekām rādīja uz izeju no svētās vietas; mēness noraudzījās lejup bez jumta palikušajā templī, meta tumšas, slīpas ēnas no kolonnām pār grīdu un salauztajām skulptūrām.

Vesela pasaule sagrautu skulptūru mums visapkārt. Sastatītas rindās, sakrautas kaudzēs, izmētātas pa visu plašo Akropoles teritoriju — da­žāda lieluma, izcilāko mākslinieku veidotas; milzīgi marmora gabali — kādreizējās dzegas—klātin noklāti ar bareljefiem, kuros attēlotas kau­jas un aplenkumi, karakuģi ar trim un četrām airu rindām, izrādes un procesijas — viss, ko vien var iedomāties. Vēsture stāsta, ka Akropolē atradušies Prāksitela un Fīdija, un daudzu citu dižu tēlnieku labākie darbi, un šie elegantie fragmenti noder tam par drošāko apliecinājumu.

Iegājām ar zāli apaugušajā, fragmentiem sētin nosētajā pagalmā aiz Partenona. Ik pa brīdim iztrūkāmies, kad mums no zāles pretī vērās balta seja ar mirušām acīm. Likās, ka esam nokļuvuši īstā rēgu pasaulē un teju, teju no tumsas iznirs divus gadu tūkstošus vecie Atēnu varoņi un ieslīdēs senajā templī, kuru tik labi pazina un ar kuru tā lepojās.

Pilnais mēness pa to laiku bija uzkāpis augstu skaidrajās debesīs. Mēs nemanot un nedomājot bijām pienākuši pie citadeles robotā vaļņa malas, lūkojāmies lejup un ieraudzījām — vīziju. Kādu vīziju! Atēnas mēnessgaismā! Kad pravietis domāja, ka ieraudzījis Jauno Jeruzalemi visā tās spožumā, viņš droši vien īstenībā skatīja šo ainu! Pilsēta pletās līdzenumā tieši mums pie kājām kā glezna, un mēs nolūkojāmies uz to, it kā paši atrastos gaisa balonā. Nevarējm atšķirt ielas, bet ik nams, ik logs, ik vīnstīgu puduris, ik cilnis iezīmēts tik skaidri, it kā būtu dienasvidus; un tomēr nebija žilbuma, nebija asuma, nekā spilgta, nekā kliedzoša — klusējošā pilsēta, vismaigākās mēnessgaismas pārpludi­nāta, šķita kā mierīgā, dziļā miegā iemigusi dzīva būtne. Pilsētas tālākajā galā bija neliels templis, kura graciozās kolonnas un bagātīgi rotātā fasāde vizmoja kā izgaismota, tā ka nebija iespējams novērst acis no šīs burvestības; mazliet tuvāk dārza zaļumā liegi baloja karaļpils mūri, dārzs apgaismots dzintarainām ugunīm kā zelta dzirk­stīm, kas mēness starojumā zaudējušas spilgtumu un margoja tumšās lapotnes jūrā kā Piena Ceļa zvaigznes. Virs mūsu galvām varenās kolonnas, kaut drupās grautas, tomēr joprojām majestātiskas, pie kājām dusā iegrimusī sapņojošā pilsēta, bet tālumā sudrabotā jūra — visā plašajā pasaulē nav otras pat pustik skaistas ainas!

Kad pagriezāmies un gājām atpakaļ cauri templim, man ļoti gribējās, kaut slavenie vīri, kas senlaikos šeit uzturējušies, vēlreiz varētu atnākt šurp un parādīties mūsu ziņkārajām acīm — Platons, Aristotelis, Dēmostens, Sokrāts, Fokions, Pitagors, Eiklīds, Pindars, Ksenofonts, Hērodots, Prāksitels, Fīdijs un gleznotājs Zeuksis. Kāds slavenu vārdu zvaigznājs! Taču vairāk par visu vēlējos, kaut vecais Diogēns, kas tik pacietīgi gaišā dienā klīda ar degošu lākturi rokā, neatlaidīgi meklēdams kaut vienu godīgu cilvēku visā plašajā pasaulē, nāktu garām un sastaptu mūs. Man varbūt neklātos tā teikt, bet tomēr es klusībā ticu, ka viņš tad varētu savu gaismekli nodzēst.

Izgājām no citadeles, atstādami Partenonu, lai tas stāv sardzē pār Atēnām, kā stāvējis divi tūkstoši un trīssimt gadu, un palikām ārpusē pie mūra stāvam. Tālumā vīdēja senais, bet vēl joprojām gandrīz nevainojamais Tēsēja templis un netālu no tā, pret rietumiem pavērsu­sies, Berna, no kuras Dēmostens dārdināja savas filipikas, no jauna iekvēlinādams savu tautiešu padzisušo patriotismu. Pa labi pacēlās Marsa pakalns, kur senlaikos notika areopāga sēdes un kur Sv. Pāvils apliecināja savu ticību, un mazliet zemāk atradās tirgus laukums, kur viņš diendienā sludināja atēniešiem; mēģināju atcerēties, kas par to teikts Bībelē, taču kaut kā man šie vārdi bija pagaisuši no atmiņas. Vēlāk es tos sameklēju:

«Un, kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnē, viņa gars iekš viņa iededzās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam.

Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem jūdiem un tiem dievabijīgiem, un tirgū ik dienas ar tiem, kas piegadījās . ..

Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? …

Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: jūs, atēniešu vīri, visai es jūs redzu jo dievbijīgus.

Jo, staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu ari vienu, kam bija virsū rakstīts: NEPAZĪSTAMAJAM DIEVAM. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājat, to es jums pasludināju.»

Pēc brīža atjēdzāmies, ka vajadzētu sākt kustēt, ja gribam nokļūt mājās, pirms mūs pārsteidz dienasgaisma. Steigšus posāmies projām. Kad bijām gabalu pagājuši, vēlreiz atvadīdamies paraudzījāmies uz Partenonu, kura kolonādēs joprojām skalojās mēnessgaisma, pārlie- dama kapiteļus ar tīru sudrabu. Tāds — svinīgs, majestātisks un skaists — Partenons mūžam paliks mūsu atmiņā.

Ar katru soli mūsu bailes sadila, un mūs vairs nesatrauca ne domas par karantīnas apsardzi, ne par ko citu. Mēs kļuvām pārdroši un nepiesardzīgi; reiz pēkšņā varonības uzplūdā es pat metu kādam sunim ar akmeni. Labi gan, ka netrāpīju, jo varēja gadīties, ka suns pieder policistam. Šādas laimīgas neveiksmes rosināta, mana drošsirdība uzsita vēl augstāku vilni, un es brīžiem jautri uzsvilpoju, gan ne pārāk skaļi. Bet drosme rada drosmi, un drīz vien es, nelikdamies zinis gar spožo mēnesnīcu, ieklupu kādā vīnadārzā un saplūcu pilnu klēpi brīnišķīgu vīnogu, kaut gan turpat pa ceļu uz mūļa jāja zemnieks. Dens un Bērčs sekoja manai priekšzīmei. Vīnogu mums tagad pietika desmit vīriem, bet tad Džeksons, gribēdams pierādīt, ka arī viņš ko spēj, uzskatīja par savu pienākumu mesties tuvākajā vīnadārzā. Taču, nebija viņš vēl paguvis noraut pirmo ķekaru, kad nelaime bija klāt. Uz ceļa kliegdams izlēca pinkains, bārdains laupītājs un mēnessgaismā pazibināja musketi. Mēs pagriezāmies uz Pirejas pusi — protams, ne skriešus, ne bēgšus, tikai raitā solī. Laupītājs joprojām klaigāja, bet mēs tikai devāmies uz priekšu. Galu galā bija jau vēls un mums nebija ko kavēt laiku ar katru ēzeli, kas sadomājis mūs apveltīt ar rupjībām grieķu mēlē. Būtu jau varējuši parunāties, ja nebūtu tā jāsteidzas. Beidzot Dens sacīja:

— Tie veči dzenas mums pakaļ!

Pagriezāmies un ieraudzījām, ka šaubu nav — mums pa pēdām steidzās trīs pinkaini, ar šautenēm apbruņojošies pirāti. Mēs samazinā­jām ātrumu un ļāvām tiem pienākt klāt. Pa to laiku es atbrīvojos no savas nešļavas un negribīgi, bet apņēmīgi nometu vīnogas ceļmalas ēnā. Bet bail man nebija nemaz. Es vienīgi jutu, ka nav labi zagt vīnogas. Vēl jo vairāk tad, ja tuvumā ir īpašnieks un ne tikai īpašnieks, bet arī viņa draugi. Laupītāji pienāca klāt, pārbaudīja pauniņu, ko rokā nesa dakteris Bērčs, un drūmi pablenza uz viņu, kad atrada tur vienīgi dažus svētus akmeņus no Marsa kalna, un tā nu nebija kontrabanda. Acīmredzot viņi domāja, ka dakteris kaut kādā neģēlīgā veidā cenšas viņus apkrāpt un labprāt būtu mums visiem noņēmuši skalpu. Beidzot viņi tomēr mūs palaida, izteikuši, es pieņemu, nevainojamā grieķu valodā dažus brīdinājuma vārdus, tad, palēninājuši soli, palika mums mazliet iepakaļ. Pēc apmēram trīssimt jardiem viņi apstājās, un mēs priecīgi devāmies tālāk. Taču tūliņ viņu vietā no tumsas iznira cits bruņots bandīts un sekoja mums divsimt jardu. Tad viņš mūs nodeva nākamajam nelietim, kurš uzradās no noslēpumainas nekurienes, un tas atkal nākamajam! Pusotras jūdzes mēs nosoļojām bruņotas apsar­dzes pavadībā. Savu mūžu nebiju ceļojis ar tādu godu.

Pagāja labs brīdis, iekams uzdrošinājāmies no jauna mēģināt nozagt kādu vīnogu ķekaru, bet, tikko gribējām ķerties klāt, tūliņ iznira draudīgs bandīts, un pēdīgi mēs šai ziņā zaudējām visas cerības. Man šķiet, tas vīrelis, kas jāja uz mūļa, bija apziņojis par mums visus sargposteņus no Atēnām līdz Pirejai.

Visu garo ceļa posmu apsargāja bruņoti vīri; daži, bez šaubām, bija aizmiguši, taču vajadzības brīdī uzradās. Tas nepārprotami raksturo moderno Atiku: to apdzīvo dažādi apšaubāmi subjekti. Šie vīri te nestāvēja, lai sargātu savu īpašumu no svešzemniekiem, bet gan, lai paglābtu to no pašu ļaudīm; svešzemnieki reti apmeklē Atēnas un Pireju, un ja ierodas, tad staigā apkārt gaišā dienā, un par nieka naudu var sapirkties vīnogu, cik vien grib. Mūsdienu Atikas iedzīvotāji ir blēži un meļi, ja tiesa tas, ko par viņiem runā, un es tam labprāt ticu.

Tikko austrumu pusē debesīs sāka svīst pirmā rīta blāzma un Partenons ar savām kolonnām izskatījās kā pērļainajās debesīs iekārta salūzusi arfa, mēs bijām pieveikuši savu grūto apkārtceļu un izgājām jūras krastā tieši pretī kuģim, un mūs pavadīja parastais eskorts — pus­otra tūkstoša Pirejas suņu, kas ņaukstēja, ko vien rīkles cieta. Mēs uzsaucām laiviniekam, kurš ar savu laivu stāvēja jūrā divus trīs simtus jardu no krasta, bet laikus atklājām, ka tā ir policijas laiva, kas uzmana, vai kāds karantīnas pārkāpējs nemēģinās izcelties malā. Mēs devām kājām ziņu, jo šo māku jau bijām apguvuši, un, kad okšķeri nokļuva tur, kur pirms brītiņa bijām atradušies mēs, no mums tur vairs nebija ne vēsts. Viņi sāka pārmeklēt krastu, taču par laimi nepareizajā virzienā, un drīz vien no krēslas iznira mūsu pašu laiva un uzņēma mūs. Meklētāji bija sadzirdējuši mūsu signālu. īrāmies klusītēm uz priekšu, un, iekams policijas laiva atkal parādījās jūrā, mēs atkal bijām mājās un drošībā.

Četri citi mūsu kuģa pasažieri arī bija gribējuši nokļūt Atēnās un devušies ceļā pusstundu vēlāk nekā mēs; bet viņi nebija uzkavējušies krastā vēl ne piecas minūtes, kad policija viņus atklāja un sāka dzīties pakaļ ar tādu dedzību, ka viņi tik tikko bija paguvuši iesprukt atpakaļ laivā, un ar to viss beidzies. Otrreiz viņi vairs neriskēja.

Šodien dodamies tālāk uz Konstantinopoli, bet daži no mums par to daudz nebēdājas. Esam redzējuši visu, ko vērts redzēt senajā pilsētā, kas dibināta sešpadsmit gadsimtus pirms Kristus dzimšanas un bija veca pilsēta jau tad, kad lika pamatakmeņus Trojai, un esam to redzējuši vispilnīgākajā skaistumā. Kādēļ gan mums bēdāt?

Pagājušajā naktī vēl diviem pasažieriem bija izdevies pārraut blokādi. To mēs uzzinājām šorīt. Viņi bija pazuduši tik klusu, ka pat uz kuģa tas vairākas stundas netika pamanīts. Tiem bija pieticis drosmes aiziet uz Pireju, kad tikko metās krēsla, un nolīgt pajūgu. Ar to viņi gan riskēja pārējiem interesantajiem piedzīvojumiem ceļojumā uz Svēto zemi pievienot divu vai trīs mēnešu ieslodzījumu cietumā. Es apbrīnoju viņu «pieri»1 . Tomēr viss beidzās laimīgi, turklāt viņiem nevajadzēja ne soli iet kājām.