Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

UZKĀPŠANĀ VEZUVĀ (TURPINĀJUMS)

Kā jau teicu, pusstundu izkaulējušies ar Anunciatas iedzīvotājiem, sadabūjām mūļus un zirgus un samiegojušies sākām jāt augšup ar pavadoni katram mūlim pie astes; pavadoņi izlikās, ka dzen mūli uz priekšu, bet īstenībā turēja to ciet, lai tas velk kalnā arī viņus. Sākumā virzījos uz priekšu gaužām lēni, tad man apnika, ka jāmaksā pavado­nim pieci franki par to, ka viņš tur mūli aiz astes un neļauj tam kāpt kalnā; un es atlaidu pavadoni. Pēc tam gāja straujāk uz priekšu.

No kādas augstas vietas kalna nogāzē mums atklājās lieliska aina uz Neapoli. Neredzējām, protams, nekā cita kā vienīgi gāzes lampas — di­vas trešdaļas no loka, kas ieskāva lielo līci,— dimantu kaklarota, kas no tālienes mirguļoja tumsā, gan ne tik spoža kā zvaigznes mums virs galvas, bet siltāk un ārkārtīgi skaisti; un pāri visai lielajai pilsētai ugunis krustojās daudzās, daudzās taisnēs un līknēs. Un aiz pilsētas uz visām pusēm tālu aizstiepās plašās, līdzenās āres, kurās gan rindās, gan ķekaros kā dārgakmeņi zaigoja uguntiņas, norādot, kur tumsā slēpjas ciemati. Šai brīdī pavadonis, kurš bija iekāries astē zirgam, kas gāja man pa priekšu, un bez vajadzības spīdzināja dzīvnieku, saņēma pamatīgu spērienu un aizlidoja vai astoņsimt pēdu; un šis incidents kopā ar tālumā mirdzošo pasakaini skaisto skatu darīja mani līdz sirds dziļumiem laimīgu, un es ļoti priecājos, ka esmu nolēmis uzkāpt Vezuvā.

UZKAPŠANA VEZUVĀ KALNĀ (TURPINĀJUMS)

Šis temats dod lielisku vielu veselai nodaļai, kuru uzrakstīšu rīt vai parīt.