Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

38. NODAĻA ATGRIEŠANĀS KONSTANTINOPOLĒ * DODAMIES UZ ĀZI­JU * MATROŽU BURLESKA PAR VIZĪTI PIE IMPERATORA * SENĀ SMIRNA * MĀNĪGĀS VALODAS PAR AUSTRUMU GREZNĪBU * BĪBELES «DZĪVĪBAS KRONIS» * VISZINOŠO SVĒTCEĻNIEKU PRAVIETOJUMS * LAIPNAS ARMĒŅU MEITENES * JAUKAS ATMIŅAS * «KAMIEĻI NĀK, HA, HA!»

Atgriezāmies Konstantinopolē un, pavadījuši pāris dienu nogurdi­nošā staigāšanā pa pilsētu, izbraukājušies kaīkos uz Zelta Ragu, devāmies tālāk. Izbraucām cauri Marmora jūrai un Dardaneļiem, un tad tuvojāmies jaunai — vismaz mums jaunai — zemei — Āzijai. Līdz šim bijām ar to pazīstami tikai iztālēm — izklaides ekskursijās uz Skutari un apkārtni.

Izbraucām starp Lemnu un Mitileni, ko redzējām tāpat, kā tikām redzējuši Elbu un Baleāru salas — neskaidrus, tālus, dūmakā tītus siluetus — it kā divus miglā guļošus vaļus. Tad pagriezāmies uz dienvidiem un sākām ceļvežos «studēt» slaveno Smirnu.

Bet matroži kuģa priekšgalā augām dienām un naktīm uzjautrinājās, inscenēdami burlesku par mūsu viesošanos pie imperatora. Mūsu adrese caram sākās šādi:

Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus, un tādēļ mums nav cita aizbildinājuma par ierašanos pie Jūsu Majestātes kā vienīgi vēlēšanās izteikt pateicību tās valsts valdniekam, kura, gan pēc labvēļu, gan ļauna vēlētāju liecībām, vienmēr bijusi draudzīga tai zemei, kuru mēs tik karsti mīlam.

Trešais pavāra palīgs, uzlicis galvā spožu misiņa bļodu, karaliski ietinies ar tauku un kafijas traipiem izraibinātā galdautā un turēdams rokā scepteri, kas gaužām aizdomīgi atgādināja mīklas veltni, aizdra- sēja pa vecu, izmīdītu paklāju un uzsvempās uz enkura vinčas, varonīgi nelikdamies ne zinis par ūdens šļakatām; viņa ar darvu nojaukušies, vējos ārdētie kambarkungi, kņazi un admirāļi sastājās viņam visapkārt, izgreznojušies, cik nu tas ar brezenta gabaliem un buraudekla skrandām iespējams. Tad no sardzes brīvie matroži, uz ātru roku sameistarojuši kaut ko līdzīgu «ūdenskritumiem» un krinolī­niem, frakas un glazē cimdus, tādējādi pārvērzdamies atbaidošās dāmās un lamzīgos svētceļniekos, svinīgi tuvojās pa trapu un, zemu klanīdamies, vaibstījās tik sarežģītos smaidos, ar kādiem varētu novest kapā jebkuru monarhu. Tad viltus konsuls — līdz ausīm nošķiedies klāja matrozis — izvilka nospeķotu papīra drisku un ar redzamu piepūli sāka lasīt:

«Viņa ķeizariskajai Majestātei Aleksandram II, Krievijas imperato­ram:

Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši sava prieka labad — bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus — un tādēļ mums nav cita aizbildinājuma par ierašanos pie Jūsu Majestātes —

Imperators:— Kāda velna pēc tad esat nākuši?

— … kā vienīgi vēlēšanās izteikt pateicību tās valsts valdniekam . ..

Imperators:— Ejiet ratā ar savu adresi! Nolasiet to policijai. Kam­barkungs, aizvediet šitos ļautiņus pie mana brāļa lielkņaza, lai viņš tos pamatīgi pabaro. A<ļieuy ! Esmu laimīgs… esmu pateicīgs… un priecīgs … un man tas līdz kaklam. Adieu, Adieu! Vācieties! Lai pils galvenais mantzinis pārbauda, vai visi vērtīgākie priekšmeti vēl ir pie vietas.»

Ar to izrāde beidzās, bet, tikko nomainījās sardze, tā atsākās no jauna, ikreiz ar jaunu izdomu un vēl stiprākiem vārdiem.

No rīta līdz vakaram mums ausīs skanēja izvilkumi no visiem apnikušās adreses. Saulē apsviluši matroži kāpa lejā no fokmasta augšējās platformas, rāmi deklarēdami, ka esot «saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām utt., ogļu piebērēji kāpa lejā kuģa dzīlēs, aizbildinādami savus melnos ģīmjus un necilo ietērpu ar norādījumu, ka viņi ir «saujiņa privātu pilsoņu . . . kas ceļo sava prieka labad» utt., un, kad pusnaktī uz kuģa atskanēja sauciens: «ASTOŅI ZVANI! KREISA BORTA SARDZEI — CELTIES!», kreisā borta sardzes matroži žāvādamies un staipīdamies iznāca uz klāja un deva vaļā nemirstīgo teicamo: «Tieši tā, ser! Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus.»

Tā kā es biju komitejas sastāvā un biju palīdzējis adresi sacerēt, šīs zobgalības mani dziļi aizskāra. Un ikreiz, kad dzirdēju kādu matrozi paziņojam, ka viņš ir saujiņa Amerikas pilsoņu, kas ceļo pats sava prieka labad, es no sirds vēlējos, kaut viņš pakluptu un pārveltos pār bortu un saujiņa kļūtu par vienu subjektu mazāka. Nekad mūžā neviena frāze man nav likusies tik nīstama kā šis pirmais teikums adresē Krievijas imperatoram, kad tas atskanēja no mūsu matrožu mutes.

Jūras osta Smirna, kur īsteni sākās mūsu iepazīšanās ar Āziju, ir simt trīsdesmit tūkstoš cilvēku biezi apdzīvota pilsēta, kurai, tāpat kā

1 Ardievu! (Fr.)

Konstantinopolei, nav priekšpilsētu. Pilsētas nomales ir tikpat pārapdzī­votas kā centrs, un tad mājas piepeši izbeidzas, un sākas tukšs klajums. Smirna ir gluži tāda pati kā visas Austrumu pilsētas. Tas nozīmē, ka musulmaņu mājas ir smagnējas, tumšas, bez ērtībām — kā kapi; ieliņas līkas un greizas, bruģis rupjš un nelīdzens, tās ir šauras kā virtuves kāpnes; šīs ielas gājēju neglābjami aizved pavisam uz cjtu pusi, nekad turp, kur viņš vēlas nokļūt, un galu galā izved pavisam negaidītā vietā; tirdzniecība noris galvenokārt lielos, apjumtos bazāros, kas sadalīti šūnās kā medus kāres, neskaitāmie veikaliņi pielipuši cits pie cita un nav lielāki par skapi; visu šo stropu sagraiza labirints ar ejām, kas ir pietiekami platas, lai pa tām varētu iziet ar nastām apkrauts ēzelis, turklāt tās labi aprēķinātas sajaukt nezinātājam galvu, lai tas neglāb­jami apmaldītos; visur netīrība, visur blusas, visur slaistās izkāmējuši, līdz izmisumam skumji suņi; visās ejās drūzmējas cilvēki; kurp vien acis pavēršas, tās sastopas ar ekstravagantu tērpu maskarādi; darbnīcu durvis līdz galam vaļā, amatnieks kā uz delnas; ausīs griežas nemitīgi trokšņi, taču visiem pāri skan muedzinu klaigas no augstajiem minaretiem, aicinot ticīgos klaidoņus uz lūgšanu namu; bet pārāks par saucēja balsi, pārāks par visu, reiz izjusts un visu mūžu neaizmirstams, ir musulmaņu dažādo smirdoņu konglomerāts, salīdzinājumā ar kuru pat ķīniešu kvartāla smakas ir tīkamas kā teļa cepeša smarža Pazudušā dēla nāsīm. Tāda ir Austrumu greznība, tāds ir Austrumu spožumsl Diendienā mēs par to lasām; bet izprotam vienīgi tad, kad esam to redzējuši. Smirna ir ļoti sena pilsēta. Tās vārds vairākkārt sastopams Bībelē, daži Kristus mācekļi to ir apmeklējuši, un šeit atrodas viena no septiņām apokaliptiskajām baznīcām, kas minētas Jāņa parādīšanās grāmatā un simbolizētas kā lukturi, un tur izteikts zināms solījums, ka Smirna iemantos «to dzīvības kroni», gan tikai izpildot vienu notei­kumu — jābūt «uzticīgai līdz nāvei». Smirna nepalika diezin cik ilgi uzticīga, tomēr atbraukušie svētceļnieki domā, ka tā tikai mazdruscītiņ sagrēkojusies, un ir pārliecināti, ka Smirna izglābusi savu «dzīvības kroni» un valkā to vēl šobaltdien, jo ir liela, darbīga pilsēta ar plašu tirdzniecību, turpretī visas citas pilsētas, kur atrodas pārējās sešas baznīcas un kurām nebija apsolīts dzīvības kronis, pazudušas no zemes virsas. Ja skatās no komerciālā aspekta, tad Smirnai patiesi pieder dzīvības kronis. Astoņpadsmit gadsimtos tai klājies visai raibi, to pārvaldījuši dažādu ticību valdnieki; taču, cik mums zināms, nav bijis tāda perioda (izņemot tos laika sprīžus, kad pilsēta vispār nebija apdzīvota), kad šeit nebūtu saglabājusies kaut neliela kristiešu draudze —«uzticīga līdz nāvei». Smirnas baznīca ir vienīgā, kam Parādīšanās grāmatā nav izteikti draudi, vienīgā, kas saglabājusies.

Efesu, kas atrodas četrdesmit jūdžu no šejienes un kur arī stāvēja viena no septiņām baznīcām, piemeklēja citāds liktenis. No Efesas lukturis aizvākts. Tā gaisma izdzēsta. Svētceļnieki, kas allaž gatavi saskatīt pravietojumus pat tur, kur bieži vien to nemaz nav, apmieri­nāti un gandarīti apgalvo, ka Efesā piepildījies pareģojums. Taču Bībelē ne ar vārdu tieši nav norādīts solījums iznīcināt pilsētu. Tur teikts:

Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari tos

pirmos darbus; bet, ja ne, tad es pie tevim nākšu drīz un nostumšu tavu

lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.

Tas ir viss; pārējie panti Efesu ļoti cildina.- Draudi mīkstināti ar nosacījumiem. Nekur vēsturē nav pierādīts, ka Efesa nebūtu atgriezu­sies. Bet mūsdienu skoloto praviešu nežēlīgākais paradums ir uzstilpēt pravietojuma drānas mugurā tam, kam tās nemaz nav domātas. To viņi dara, nerēķinoties ne ar acīmredzamiem faktiem, ne ar loģiku. Tam par pierādījumu noder abi nule minētie piemēri. Svēto rakstu «pareģojumi» skaidri attiecas uz «Efesas un Smirnas baznīcām» utt., bet svētceļnieki stūrgalvīgi atvedina tos uz pilsētām. Neba Smirnas pilsētai un tās komercijai tiek piesolīts dzīvības kronis, bet gan saujiņai kristiešu, kas personificē tās «baznīcu». Ja viņi būtu bijuši «uzticīgi līdz nāvei», viņiem kronis jau būtu rokā, bet nekāda uzticība, pat kombinācijā ar tirgotāju blēdībām nespētu pilsētu apbalvot ar pravieto­jumā apsolīto dārgumu. Bībeles patētiskā valoda runā par dzīvības kroni, kura mirdzums saulē neapdzisīs mūžīgi mūžam, nevis par viendienīša mūžu, kāds lemts cilvēka roku celtai pilsētai, kura sabrūk pīšļos līdz ar saviem cēlājiem un tiks aizmirsta pat tajos nedaudzajos gadsimtos, kas mūsu pasaulei atvēlēti no šūpuļa līdz kapam.

Mode tulkot pareģojumu piepildīšanos, kur pats pareģojums sastāv no nosacījuma «ja», ir tīrais absurds. Pieņemsim, ka pēc tūkstoš gadiem seklajā Smirnas ostā būs izveidojies malārijas purvs vai pilsēta aizies bojā kādā citā veidā; pieņemsim vēl, ka šajā pašā laikposmā purvs, kas tagad plešas pār kādreiz slaveno Efesas ostu un ir pārvērtis kādreiz ziedošo pilsētu par neapdzīvojamu tuksnesi, nosusēs un kļūs par cietu pamatu; pieņemsim, ka viss ies savu dabisko gaitu: Smirna pārvērtīsies par nožēlojamām drupām, bet Efesa tiks uzcelta no jauna. Ko tad pareģojumu tulkotāji teiks? Viņi itin mierīgi pārlēks pāri mūsu laikmetam un sacīs: «Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tāpēc dzīvības kronis tai atņemts. Efesa atgriezās, un, raugi: tās lukturis netika aizstumts. Skatieties uz pierādījumieml Cik pravietojums brīnumaini piepildījies!»

Smirna sešas reizes bija. nopostīta līdz pamatiem. Ja «dzīvības kronis» tai būtu kalpojis par apdrošināšanas polisi, tā jau pēc pirmās nopostīšanas būtu varējusi iekasēt apdrošinājumu. Bet tā joprojām kroni patur tādēļ, ka neprecīza valoda tai piešķīrusi tiesības uz to, kas īstenībā tai nepienākas. Jādomā, ka visas sešas reizes uzgadījās kāds apmāts pravietojumu tulks, kas, Smirnai un smirniešiem par dusmām un nepatikšanu, paziņoja: «Patiesi, skatieties, kā piepildās pravietojums! Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tālabad, lūk, dzīvības kronis tai nokritis no galvas. Jā, gan, redziet, kā notiek brīnumu lietas!»

Šādi piemēri ļauni ietekmē cilvēku prātus. Tie rosina ar vieglu mēli necienīgi runāt par svētiem tematiem. Biezpauraini Bībeles tulki, aprobežoti mācītāji un skolotāji nodara reliģijai lielāku postu, nekā saprātīgi garīdznieki spēj izlabot, lai pūlētos kā pūlēdamies. Nav jēdzīgi turēt dzīvības kroni pār pilsētu, kas sešas reizes līdz pamatiem sagrauta. Bet tie gudreļi, kas sagroza pravietojumu tā, ka šī pati pilsēta nolemta bojāejai un pazušanai, nerīkojas prātīgāk, jo, viņiem par tīro bēdu, Smirna patlaban piedzīvo spēcīgu uzplaukumu. Viņu prātuļo- šana tikai lej ūdeni uz neticības dzirnavām.

Lielu daļu pilsētas pilnīgi pārvalda turki; ebreji dzīvo savā kvartālā, franki — savā un armēņi — savā. Armēņi, protams, ir kristieši. Viņu mājas ir lielas, tīras, skaisti izbruģētas ar melnbaltām marmora flīzēm, daudzām ir četrstūrains iekšējais pagalms ar burvīgu puķu dārzu un dzirkstošu strūklaku; visas mājas durvis veras uz šo dārzu. Plašs vestibils ved uz parādes durvīm, pie kurām sievietes nOsēž dienas lielāko daļu. Tur viņas, apvilkušas skaistas drānas, stāv arī vakara vēsumā. Visas ir patīkama izskata, turklāt ļoti kārtīgas un tīras, it kā būtu no kārbas izceltas. Dažas, es teiktu — daudzas, jaunās dāmas, ir ļoti skaistas; caurmērā tās — lai man tiek piedoti šie nodevīgie vārdi — ir pat mazliet daiļākas par amerikāņu meitenēm. Viņas ir visai sabiedriskas un atbild ar smaidu, ja svešinieks tām uzsmaida, atbild ar galvas mājienu uz paklanīšanos un runā, ja tiek uzrunātas. Iepazīstināšana nav nepieciešama. Uzsākt sarunu un stundu notērzēt ar skaistu meiteni, ko redzat pirmo reizi, ir ļoti patīkami. Es neprotu citu kā vienīgi angļu valodu, un meitene runāja tikai grieķu, armēņu vai kādā citā barbaru mēlē, bet mēs sapratāmies lieliski. Manuprāt, šādos gadījumos fakts, ka nespējat viens otra vārdus saprast, nav nekāds traucēklis. Krievu pilsētā Jaltā es veselu stundu no vietas dejoju kādu dīvainu deju, par kuru līdz tam nekā nebiju dzirdējis, dejoju ar ļoti skaistu meiteni, mēs dedzīgi sarunājāmies, no sirds izsmējāmies, un neviens no mums nesaprata, par ko otrs runā. Bet bija brīnišķīgi. Dejoja divdesmit cilvēku pulks, deja bija ļoti dzīva un sarežģīta. Tā bija pietiekami sarežģīta bez manas piedalīšanās, es to sarežģīju vēl vairāk. Šad tad iestarpināju kādu figūru, par kuru krievi varen brīnījās. Es vēl joprojām domāju par to meiteni. Uzrakstīju viņai vēstuli, bet nevaru to nosūtīt, io viņai ir ļoti grūts krievu vārds, kas sastāv no deviņiem balsieniem, un mūsu alfabētā tādam nepietiek burtu. Neesmu tik drosmīgs, lai nomodā mēģinātu to izrunāt, bet naktī sapņos cenšos to izdarīt un no rīta pamostos ar izmežģītu žokli. Pamazām izdilstu. Esmu sācis izlaist maltītes. Viņas mīļais vārds mani vajā pat sapņos. Ikreiz, kad tas man slīd pār lūpām, kāda zobu drumsla aizlido līdzi. Tad žokļi krampjaini sakļaujas, un pēdējie balsieni paliek mutē, bet — tie patiesi ir gardi.

Braucot cauri Dardaneļiem, mēs tālskatī varējām krastā saredzēt kamieļu karavānas, taču tuvāk tādu karavānu dabūjām aplūkot tikai tad, kad nokļuvām Smirnā. Šie kamieļi ir daudz lielāki par tiem kaulukambariem, kādus redzam zvērnīcās. Smagām nastām apkrautie kamieļi, pa divpadsmit karavānā, soļo pa šaurajām ieliņām cits aiz cita, bet tiem pa priekšu uz ēzelīša jāj vai nu nēģeris košā turku apģērbā, vai arābs; līdzās lielajiem dzīvniekiem tie savā niecībā gandrīz vai pazūd. Kamieļu karavāna, kas apkrauta ar arābu garšvielām un Persijas dārgo zīda audumu saiņiem, soļo pa bazāra šaurajām ieliņām, kurām gar abām malām ņudz nesēji ar savām nastām, naudas mijēji, lukturu pārdevēji, stikla trauku tirgoņi, krustiski saliktām kājām, nargili pīpēdami, sēž ,turki, ņirb fantastiskos austrumnieku tērpos ģērbušies ļaudis — tie ir īstie Austrumi. Tā ir pilnīga aina, kur netrūkst nekā. Tā aizved jūs atpakaļ tālajā bērnībā, no jauna liek sapņot par Tūkstots un vienas nakts brīnumiem; jūsu biedri ir prinči, jūsu valdnieks — kalifs Aruns al Rašids un jūsu kalpi — drausmīgie milži un džini, kas ierodas ar dūmiem, zibeni un pērkonu un aizejot saceļ negantu vētru!