Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

16. NODAĻA VERSAĻA * ATGŪTĀ PARADĪZE * BR1NUM SKAISTAIS PARKS * ZAUDĒTĀ PARADĪZE * NAPOLEONA STRATĒĢIJA

Versaļa! Tā ir brīnum skaista! Jūs skatāties un brīnāties, un cenšaties aptvert, ka tā ir īstenība, ka tā atrodas zemes virsū, ka tas nav Ēdenes dārzs, tomēr galva jums sāk reibt, jūs esat apstulbis no pārvarīgā skaistuma visapkārt, un jums gandrīz liekas, ka jūs viļ brīnišķīgs sapnis. Šī ainava satrauc kā militāra mūzika! Cēlās pils izrotātā fasāde posmu pa posmam stiepjas aizvien tālāk, līdz liekas, ka tā nekad nebeigsies; fasādes priekšā tik plata promenāde, ka tur var sarīkot lielas impērijas karaspēka parādi; visapkārt ziedu varavīksnes un kolosālas statujas, kurām, šķiet, nav skaita un kuras tomēr liekas vienīgi izkaisītas plašajā laukumā; platas akmens kāpnes, kas ved uz lejāko parku, kāpnes, uz kurām varētu novietoties veseli pulki pilnā apbruņojumā, ij tad vēl paliktu brīva vieta; milzu strūklakas, no kuru bronzas figūrām augšup šaujas dzirkstoša ūdens upes, kas, sadalījušās simtiem strūklu lokos, veido neatdarināmu skaistumu; platas alejas ar zāles paklājiem zarojas uz visām pusēm un šķiet aizstiepjamies bezgalīgā tālē, bet gar abām alejas malām kā siena blīvi rindojas koki kuplām lapotnēm, un galotnēs zari veido tik pareizas un simetriskas arkas, it kā tas viss būtu izcirsts akmenī; šur tur pamirdz pa mežezeram, kura rāmajā spogulī atspulgo mazi kuģīši. Un visur — uz pils kāpnēm, lielajā promenādē, ap strūklakām, starp kokiem un bezgalīgo aleju velvēs ņirbēja simtiem cilvēku košos tērpos — staigāja, dejoja, piešķi­rot burvju ainavai dzīvību un dvēseli, bez kā tās pilnībai kaut kā pietrūktu.

Bija vērts doties svētceļojumā, lai to redzētu. Viss ir tik gigantisks. Nekā sīka — nekā lēta. Visas statujas ir lielas; pils — milzīga; parks aizņem veselas prāvas grāfistes platību; alejas nav saskaitāmas. Visi attālumi milzīgi, visas ar Versaļu saistītās dimensijas — milzīgas. Ag­rāk domāju, ka gleznās šie attālumi un šīs dimensijas ir bez mēra pārspīlētas un ka Versaļa tikai izslavēta par krāšņāko vietu pasaulē. Tagad redzu, ka neviena glezna ne tuvu nestāv īstenībai un neviens gleznotājs nav spējis attēlot Versa|u uz audekla tik skaistu, kāda tā ir patiesībā. Savā laikā nosodīju Luiju XIV par to, ka viņš šā brīnišķīgā parka radīšanai iztērēja divus miljonus dolāru tādā laikā, kad daudziem viņa pavalstniekiem trūka maizes rieciena, bet tagad esmu viņam to piedevis. Viņš izraudzījās zemes gabalu sešdesmit jūdžu apkārtmērā un sāka veidot šo parku, celt pili un būvēt uz turieni ceļu no Parīzes. Diendienā, pēc viņa pavēles, tur strādāja 36 000 cilvēku; darbs bija tik grūts un neveselīgs, ka cilvēki mirtin mira un ik vakaru vajadzēja aizvest vezumiem līķu. Kāda tālaika augstmaņa sieva to nosauca par «neērtību», taču it naivi piebilzdama: «Bet nav vērts to vispār atcerēties, ja tagad baudām tik brīnišķīgu mieru.»

Mājās es allaž dusmojos uz tiem ļaudīm, kas savos dārzos košumkrū­mus apcērp piramīdu, četrstūru, torņu vai citādā nedabiskā veidā un, ieraudzījis šajā dižajā parkā to pašu modi, sākumā jutos neapmierināts. Tomēr drīz vien man kļuva skaidra ir doma, ir jēga. Jāmeklē kopīgais efekts. Mēs izkropļojam desmit vārgus kociņus, piešķirot tiem ērmotus apveidus dārziņā, kas nav lielāks par krietnu ēdamistabu, un tie tiešām izskatās ķēmīgi. Bet šeit viņi divsimttūkstoš slaidu meža koku iestāda divās rindās, neļauj nevienai lapiņai, nevienam zaram izspraukties no stumbra zemāk par sešām pēdām no zemes; no šā izejas punkta sāk veidoties zarotne, plešas platumā un augstumā, līdz pašās galotnēs sastopas un izveido blīvu, pareizu zaļas lapotnes tuneli. Velve iznāk matemātiski precīza. Efekts patiesi apbrīnojams. Kokiem tiek piešķirti piecdesmit dažādi veidi, tādēļ arī iznākums ir atšķirīgs un gleznains. Katrā alejā koki veidoti citādi, līdz ar to aci nenogurdina trafareta vienmuļība. Nu man pietiks par to runāt, ļaušu citiem izprātot, kā šejienieši prot piespiest bezgalīgas rindas lielu meža koku izaugt ar vienādi resnu stumbru (teiksim, nepilnu divu pēdu apkārtmērā); kā prot jūdzēm garu koku rindu piespiest turēties vienādā galotņu augstumā; kā piespiež kokus augt tik cieši citu pie cita; kā iemāca visiem kokiem izlaist lielu zaru vienā un tai pašā augstumā, lai izliektu arkas galveno loku; un kā visi koki tiek noturēti vienā stāvoklī un priekšzīmīgā glītumā un simetrijā mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada; es mēģināju to izprātot, taču ne pie kāda gala netiku.

Izstaigājām Versaļas pils lielo skulptūru zāli un visas simt piecdesmit gleznu galerijas un sapratām, ka cilvēkam nav vērts apmeklēt šādu vietu, ja viņa rīcībā nav dots vesels gads tās apskatei. Gleznās ir kauju skati vien, un tikai vienā vienīgā mazā glezniņā nav attēlota kāda no dižajām Francijas uzvarām. Mēs tātad izstaigājām Lielo Trianonu un

Mazo Trianonu, šos karaliskās izšķērdības pieminekļus ar skumjo vēsturi, jo tie visi pieblīvēti ar Napoleona I, trīs mirušu karaļu un trīs karalieņu relikvijām. Visi pēc kārtas tie gulējuši vienā un tai pašā greznajā gultā, bet tagad tur vairs neguļ neviens. Milzīgajā ēdamzālē vēl šobaltdien stāv galds, pie kura Luijs XIV ar savu metresi Mentenona kundzi, pēc tam Luijs XV ar Pompadūru sēdēja kaili, kā no mātes miesām nākuši, un netraucēti ieturēja maltītes, jo galds atradās virs lūkas, pa kuru to varēja nolaist lejā, kad vajadzēja no jauna piepildīt šķīvjus. Kādā no Mazā Trianona istabām vēl stāv tās pašas mēbeles, gluži tāpat, kā nabaga Marija Antuanete tās bija atstājusi, kad ieradās pūlis un aizrāva viņu un karali uz Parīzi, lai viņi nekad vairs neatgrieztos. Turpat tuvumā atrodas staļļi ar greznām karietēm, uz kurām neredz citas krāsas kā zeltu,— tās ir karietes, ko agrākie Francijas karaļi lietoja parādes izbraukumos, bet ko tagad izmanto vienīgi tad, kad kronējama karaliska galva vai kristāms karalisks bērns. Līdzās karietēm redzamas vairākas interesantas kama­nas, veidotas kā lauvas, gulbji, tīģeri un tā joprojām — aizjūgi, kas savā laikā bijuši skaisti un priecējuši aci ar krāsainiem zīmējumiem un māksliniecisku apdari, bet tagad izskatās noplukuši un apputējuši. Kamanām ir sava vēsture. Kad Luijs XIV bija pabeidzis Lielo Trianonu, viņš sacīja Mentenonai, ka uzbūvējis viņai paradīzi, un apvaicājās, vai viņai vēl esot kāda vēlēšanās. Viņš teica, ka gribot, lai Trianons būtu pati pilnība, lai tam netrūktu nenieka. Viņa atbildēja, ka vēloties vēl tikai vienu — bija vasara, krāšņā Francijas vasara — proti, pabraukāties ar kamanām pa zaļajām Versaļas alejām! Nāka­majā rītā zaļās alejas jūdzēm tālu bija nobērtas ar biezu sāls un cukura kārtu un šo seno kamanu rinda gaidīja dāmu, kas bija karaļa galvenā konkubīne jautrākajā un izlaidīgākajā galmā, kādu Francija jel kad pieredzējusi!

No greznās Versaļas, tās pilīm, statujām, tās dārziem un strūklakām braucām atpakaļ uz Parīzi un apmeklējām Versaļas antipodu — Sent- antuāna Priekšpilsētu. Šauras, greizas ieliņas, ko nosprosto netīri bērni; smulīgas, nekārtīgi ģērbušās sievietes tos tvarstīja un turpat uz vietas iepļaukāja; piesmirdušas puspagraba alas, kurās iemitinājušās lupatu bodītes (visrosīgākā tirdzniecība šajā priekšpilsētā ir ar vecām lupa­tām) ; citās tikpat piesmirdušās alās var iegādāties veselus apvalkātu un novalkātu apģērbu komplektus par cenām, kas izputinātu ikvienu tirgotāju, kurš netirgojas ar zagtām mantām; un vēl citās tikpat smirdošās alās par sīknaudu pārdod pārtikas preces — par pieciem dolāriem var nopirkt tādu veikaliņu ar visām precēm. Šajās greizajās ieliņās par septiņiem dolāriem nogalina cilvēku un līķi iemet Sēnā. Dažā citā no šīm ielām, es pat teiktu — lielākajā daļā no tām — dzīvo lorettes.

Visā šajā Sentantuāna Priekšpilsētā posts, nabadzība, netikums un noziedzība iet cieši rokrokā. Pierādījumi duras acīs ik uz soļa. Šeit dzīvo tie cilvēki, kas sāk revolūcijas. Kad vien kaut kas tamlīdzīgs darāms, viņi allaž ir gatavi. Ar tādu pašu aizrautīgu patiku viņi ceļ barikādes, ar kādu pārgriež otram rīkli vai ielidina draugu Sēnā. Tieši šie mežonīgie rīkļu griezēji ir tie, kas izdevīgā brīdī sturmē Tilerī zāles un ielaužas Versaļā, kad jāsauc pie atbildības kāds karalis.

Bet viņi vairs necels barikādes; viņi vairs nepārsitīs kareivjiem galvas ar bruģakmeņiem. Luijs Napoleons par to visu ir parūpējies. Viņš iznīcina greizās ieliņas un to vietā veido skaistus bulvārus, taisnus kā šautras — avēnijas, pa kurām no viena gala līdz otram var aizsvilpt lielgabala šāviņš, nesastopot ceļā nevienu šķērsli, izņemot cilvēka kaulus un miesu; bulvārus, kuru lepnajos namos nebūs patvēruma un pulcēšanās vietas badacietējiem, neapmierinātiem revolūciju perinātā- jiem. Pieci no šiem bulvāriem sākas vienā lielā laukumā, kas ir gaužām piemērots smagās artilērijas uzstādīšanai. Tur pūlis kādreiz rīkoja sacelšanās, nākotnē tam vajadzēs pameklēt citu vietu. Šis pats atjautīgais Napoleons liek visās savas valsts lielākajās pilsētās nosegt ielas ar gludu, kompaktu asfalta un smilšu sajaukumu. Nekādu bruģakmeņu vairs, no kuriem celt barikādes, nekādu uzbrukumu viņa majestātes kareivjiem ar bruģakmeņiem. Es nejūtu draudzību pret savu kādreizējo novadnieku Napoleonu III, jo īpaši tagad', kad gara acīm skatu viņa lētticīgo upuri Maksimiliānu* guļam Meksikā beigtu un aukstu, bet Francijā vājprātīgo atraitni raugāmies pa garā vājo slimnīcas logu un gaidām to, kas nekad vairs nenāks,— tomēr apbrīnoju viņa drosmi, viņa rāmo pašapziņu un viltīgo prātu.