Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

19. NODAĻA «VAI JŪS KĀPT GRIB PA AUGSū?» * LA SCALA * PETRARKA UN LAURA * LUKRĒCIJA BORDŽA * ILUZORAS FRESKAS * SENS ROMIEŠU AMFITEĀTRIS * ATJAUTĪGA MĀŅU AINA * DRAUSMĪGS BILJARDS * EIROPIEŠU DZĪVES LIELĀKAIS JAUKUMS * PIRTS ITĀLIEŠU GAUME * JOPROJĀM NAV ZIEPJU * SAKROPĻOTA FRANČU VALODA * IZĶĒMOTA ANGĻU VALODA * PASAULES VISSLAVENĀ­KĀS GLEZNAS * LAJU JŪSMA * ANEKDOTE * BRĪNU M- BALSS * SKŪPSTS PAR VIENU FRANKU.

— Vai jūs kāpt grib pa augšu?

Tā mums jautāja gids, kad stāvējām, lūkodamies augšup uz Miera arkas bronzas zirgiem. Jautājums nozīmēja: vai gribat uzkāpt tur augšā? Es to citēju, lai parādītu, kā gidi runā angliski. Tie ir cilvēki, kas tūristam dzīvi pārvērš par mocībām. Mēle viņiem ne mirkli nestāv mierā. Viņi runā un runā bez apstājas tieši*1 šādā žargonā. Pat ar intuīciju viņus nav iespējams saprast. Ja viņi tikai parādītu jums kādu mākslas darbu vai ievērojamu kapu, vai cietumu, vai kaujaslauku, kas saistās ar aizkustinošām atmiņām no vēstures vai ar kādu skaistu leģendu, un pēc tam paietu sāņus un uz minūtēm desmit apklustu, lai jūs varētu to apcerēt, tad situācija būtu ciešama. Bet viņi ar savu apnicīgo žadzināšanu saplosa katru sapni, pārrauj katru tīkamas domas pavedienu. Cik reižu, stāvēdams pie kāda senas pielūgsmes objekta, kas gadu gadiem saglabājies atmiņā no skolas ģeogrāfijas grāmatā redzē­tiem attēliem, esmu domājis, ka atdotu visu, kas man pieder, ja šis papagailis cilvēka izskatā man līdzās uz vietas iegrimtu zemē uz neatgriešanos un ļautu man skatīties, sapņot un pielūgt.

Nē, mēs negribējām «kāpt pa augšu». Mēs gribējām aiziet uz La Skalu, ko mēdz dēvēt par lielāko teātri pasaulē. Un mēs aizgājām. Tas patiesi ir liels. Septiņas stingri cita no citas nošķirtas cilvēku masas — seši lieli balkoni un nepārredzams parters.

Mēs gribējām aiziet uz Ambrozija bibliotēku un arī turp aizgājām. Redzējām Vergilija manuskriptu ar Petrarkas pašrocīgām piezīmēm. Petrarka bija tas džentlmenis, kas mīlēja kāda cita vīra Lauru un visu mūžu bērtin apbēra viņu ar mīlestību, kas, manuprāt, bija bezjēdzīga izejvielas tērēšana. Jūtas bija labas, bet prāta maz. Tās gan abām pusēm atnesa slavu un žēlīgās sirdīs lika uzvirst līdzjūtības avotam, kas gulgo vēl šobaltdien. Bet kas ir bildis labu vārdu par misteru Lauru? (Man nav zināms viņa uzvārds.) Kas slavinājis viņu? Kas viņu aprasina ar asarām? Kas raksta dzejoļus par viņu? Neviens. Vai jūs domājat, ka viņam patika šī situācija, kas visai pasaulei sagādāja tik jaukus pārdzīvojumus? Vai viņam patika, ka cits vīrietis seko viņa sievai pa pēdām un ar saviem sonetiem par viņas uzacīm, tātad svešu īpašumu, padara viņas vārdu par sugas vārdu katrai pēc ķiplokiem smirdošai mutei visā Itālijā? Šie abi iemantoja slavu un līdzjūtību, viņš — nekā. Šis ir izcili labs piemērs tā sauktajam dzejas taisnīgumam. Viss gaužām jauki, bet nepavisam nesaskan ar manu izpratni par taisnīgumu. Tas ir pārāk vienpusīgi un nemaz nav augstsirdīgi. Lai pasaule šņukst par Lauru un Petrarku, ja tai tik; manas asaras un žēlabas piederēs neapdziedātajam laulātajam draugam.

Mēs redzējām arī vēstuli, ko ar savu roku rakstījusi Lukrēcija Bordža, dāma, pret kuru es no laika gala esmu izjutis visdziļāko cieņu par viņas izcilajām aktrises dotībām,* viņas dāsnumu, kad runa bija par zelta vīnakausiem, kas darināti no apzeltīta koka, par viņas uzstāšanos operdziedones lomā un vieglo roku sešu bēru sarīkošanā, kurām viņa pati sagādāja līķus. Bez tam mums parādīja arī vienu cietu, zeltainu Lukrēcijas matu. Tas izraisīja emocijas, bet mes tas parcietam un palikām dzīvi. Šajā pašā bibliotēkā redzējām dažus Maiklandželo (šitie itālieši viņu dēvē par Mikelandželo) un Leonardo da Vinci (viņi raksta Vinci, bet izrunā Vinči; ārzemnieki allaž raksta pareizāk, nekā izrunā) zīmējumus. Savu spriedumu par tiem šeit neizteiksim.

Kādā vietā mums parādīja fresku, kurā lauvas un citi zvēri iejūgti ratos; tie šķita atrodamies tik tālu no sienas, ka mēs tos noturējām par skulptūrām. Mākslinieks viltīgā kārtā pratis sakāpināt ilūziju, uzglezno­dams putekļus zvēriem uz muguras, itin kā tie būtu tur uzbiruši dabiskā kārtā. Ziķerīgs puisis — ja vien vēlēšanās apmānīt ārzemnie­kus uzskatāma par ziķerību.

Vēl vienā citā vietā redzējām milzīgu romiešu laika amfiteātri, kura akmens soli vēl tagad labi saglabājušies. Skatuve modernizēta un pieskaņota miermīlīgākām izrādēm nekā plēsīgu zvēru demonstrēšana, kuriem pusdienās pasniedz kristiešus. Dažkārt milānieši amfiteātri izmanto par hipodromu, bet dažkārt piepludina ar ūdeni un rīko jahtu regates. To mums pastāstīja gids, un es neticu, ka viņš ielaistos tik trakā riskā — runāt nepatiesību, ja viņš, pat patiesību angliski runājot, gandrīz vai izmežģī žokļus.

Un vēl vienā citā vietā mums parādīja lapeni aiz žoga. Mēs teicām, ka tas nav nekas sevišķs. Tad paraudzījāmies vēlreiz un redzējām cauri lapenei bezgalīgā tālē plešamies dārzu ar košumkrūmiem un zaļu mauru. Bijām gatavi doties turp un atpūsties, bet no tā nekas neiznāca. Arī tā bija acu apmānīšana — to bija uzgleznojis kāds asprātīgs mākslinieks, kura sirds nejuta līdzi piekusušiem cilvēkiem. Bet māns bija izdevies lieliski. Neviens nespētu iedomāties, ka parks nav īsts. Sākumā mums pat likās, ka saožam puķu smaržu.

Krēslas stundā noīrējām karieti un kopā ar citiem augstmaņiem vizinājāmies pa alejām, bet pēc pusdienām baudījām vīnu un saldē­jumu skaistā parkā kopā ar pārējo labāko sabiedrību. Mūzika bija lieliska, ziedi un košumkrūmi priecēja acis, aina ļoti dzīvīga, visi cilvēki uzvedīgi un pieklājīgi, dāmas mazdrusciņ ūsainas, skaisti ģērbušās, bet visai neglītas.

Iegriezāmies kafejnīcā un stundu nospēlējām biljardu, un es ieguvu sešus vai septiņus punktus no tā, ka dakteris iesita bumbu savā tīkliņā, un viņš ieguva apmēram tikpat daudz, kad arī es savējo iezēģelēju pats savā tīkliņā. Dažbrīd mums gandrīz izdevās karambols, tikai diemžēl ne tas, ko bijām iecerējuši. Biljarda galds bija parastajā Eiropas stilā — apmales neelastīgas un divreiz augstākas par bumbām, kijas — greizas. Iedzimtie spēlē tikai pūlu. Mēs vēl nekad neesam redzējuši kādu spēlējam franču kambolu, un es šaubos, vai Francijā kāds šādu spēli zina un vai tur ir kaut jel viens cilvēks, kas būtu pietiekami jucis, lai mēģinātu to spēlēt uz kāda no šiem Eiropas biljarda galdiem. Beidzot mums vajadzēja spēli pārtraukt, jo ceturtdaļstundās starp diviem punktiem Dens aizsnaudās un pameta novārtā marķēšanu.

Pēc tam labu brīdi pastaigājāmies šurp un turp pa lielākajām ielām, priecādamies par svešu ļaužu atpūtu un vēlēdamies, kaut varētu to kā eksportpreci nosūtīt uz mūsu nerimtīgajām darba dzirnām, kas izspiež pēdējo dzīvības sulu. Prasme atpūsties — tā ir lielākā dzīves burvība Eiropā. Amerikā mēs dzīvojam vienā steigā, un tas ir labi; taču arī tad, kad dienas darbs padarīts, mēs turpinām domāt par saviem guvumiem un zaudējumiem, kaļam plānus rītdienai, paņemam darba rūpestus līdzi pat gultā un nomokāmies ar tiem vēl tad, kad miegā vajadzētu spirdzināt nogurušo miesu un smadzenes. Ar šiem rūpestiem mēs sadedzinām savus dzīvības spēkus un vai nu agri nomirstam, vai arī kļūstam par kārniem, īgniem večiem jau tajā dzīves posmā, ko Eiropā dēvē par vīra spēka gadiem. Kad tīrums ilgi un labi devis ražu, mēs to uz gadu atstājam papuvē; neviens cilvēks nešķērso kontinentu tajā pašā pajūgā, kurā izbraucis no mājām,— pajūgu atstāj kādā vietā prērijā, lai sakarsušās daļas pāris dienu atdziest; kad bārdas nazis ilgi lietots un asmens kļūst truls, frizieris to uz dažām nedēļām noliek sānis, un tērauds pats no sevis atgūst asumu. Mēs ļoti saprātīgi rūpējamies par nedzīvām lietām, bet aizmirstam paši sevi. Kāda spēcīga tauta, kāda domātāju nācija mēs būtu, ja lāgiem noliktu paši sevi uz plaukta, lai asmeņi atgūtu asumu!

Es apskaužu šos eiropiešus viņu atpūtas labad. Tiklīdz dienas darbs ir galā, viņi to aizmirst. Dažs ar sievu un bērniem aiziet uz alus bāru, rāmā garā izsūc kausu vai pāris kausu alus un klausās mūziku; citi pataigājas, citi vizinās pa alejām; citi pievakarēs pulcējas lielos, skaistos laukumos, priecājas par puķu skaistumu un smaržu un klausās karavīru orķestru spēlē — Eiropā nav nevienas pilsētas, kur vakaros nespēlētu labs karavīru orķestris; citi pilsētnieki sēž kafejnīcu priekšā svaigā gaisā, ēd saldējumu un iebauda vieglus, atspirdzinošus dzērienus, kas nekaitētu pat bērnam. Gulēt viņi liekas samērā agri un guļ cieši. Vienmēr viņi ir mierīgi, kārtīgi, vienmēr jautri un prot novērtēt dzīvi un tās daudzējādos priekus. Viņu vidū nekad neredz nevienu piedzē­rušu. Jābrīnās, cik ļoti pārvērties mūsu nelielais pulciņš. Ar katru dienu vairāk mēs zaudējam daļu nemiera un uzsūcam sevī daļu tā rāmā gara un viegluma, kas valda rimtajā gaisotnē ap mums un visā šejienes cilvēku dzīves veidā. Mēs ar katru brīdi kļūstam gudrāki. Sākam saprast, kādēļ cilvēks dzīvo.

Milānā aizgājām uz publisku pirti nomazgāties. Mūs gribēja visus trīs sabāzt vienā vannā, bet mēs turējāmies pretī. Katram no mums uz muguras bija sakrājusies vesela itāliešu ferma. Ja mēs būtu oficiāli iemērīti kā gruntsgabali un apjozti ar žogu, tā būtu bijusi bagāta augsne. Mēs izšķīrāmies par trim lielām vannām: vienīgi tādas piederas īstiem aristokrātiem — zemes īpašniekiem, kas turklāt savu zemi nes līdzi uz muguras. Kad bijām izģērbušies un pirmoreiz jau iemērkušies vēsajā ūdenī, atklājām to pašu zvērību, kas mums jau bija sarūgtinājusi dzīvi tik daudzās Itālijas un Francijas pilsētās: ziepju nebija. Saucu. Atsaucās sieviete, un man tik tikko pietika laika pēdējā mirkli aizstāties priekšā durvīm — nākamajā sekundē viņa būtu bijusi iekšā. Es saucu:

— Atkāpies, sieva! Ej projām, citādi notiks nelaime! Esmu neaizsar­gāts vīrietis, bet par savu godu cīnīšos uz dzīvību un nāvi!

Šie vārdi viņu laikam nobiedēja, jo viņa pazuda ļoti ātri.

Tad pacēlās Dena balss:

— O! Atnesiet ziepes! Kādēļ nav ziepju?

Atbilde noskanēja itāliski. Dens turpināja:

— Ziepes, saprotiet — ziepes! Ziepju man vajag. Z-i-e-p-e-s, ziepes, z-i-e-p-e-s, ziepes! Ātrāk! Nezinu, kā jūs te saucat ziepes, bet man to vajag! Sauciet, kā gribat, bet nesiet šurp! Man salst.

Dzirdēju dakteri iespaidīgi sakām:

— Den, cik reižu neesmu tev teicis, ka šie ārzemnieki angliski nesaprot? Kālab tu negribi to iegaumēt? Kālab negribi pateikt mums, kas tev vajadzīgs, lai mēs to varētu atkārtot vietējā valodā? Tas mums aiztaupītu dažu labu pazemojumu, kas tavas nezināšanas dēļ jāizcieš. Pagaidi, es tūliņ uzrunāšu to tipu viņa mātes valodā: Hei! Cospetto! Corpo di Bacco! Sacramento! Solferino/' Ziepes, sasodītais lempi! Ja tu, Den, ļautu mums runāt tavā vietā, nekad neatklātos tava brēcošā nezināšana.

1 Nesakarīgs itāliešu vārdu juceklis: Persona! Velna bērns! Nolādēts! Solferino! (Solferino — miestiņš, kura apkaimē 1859. gadā nolika franču un austriešu karaspēka sadursme.) (Tulk.)

Pat šis tekošais itāliešu vārdu plūdums mums nesagādāja ziepes uz rāviena, bet tam bija nopietns pamats. Tādu mantu nevarēja atrast visā pirtī. Un man liekas tās arī nekad tur nav bijis. Viņi sacīja, ka vajadzējis sūtīt cilvēku uz pilsētas centru, līdz beidzot, pa vairākiem veikaliem meklējot, ziepes sadabūtas. Mums bija jāgaida minūtes divdesmit trīsdesmit. Tas pats iepriekšējā vakarā bija atgadījies viesnīcā. Man šķiet, ka galu galā es šo noslēpumu atrisināju. Ang|i prot ceļot ar ērtībām: viņi ved ziepes līdzi no mājām, bet pārējie ceļotāji tās nelieto.

Katrā viesnīcā, kur apmetamies, mums jāsūta pēc ziepēm tieši tad, kad sākam pārģērbties pusdienām. Ziepes mums ieraksta rēķinā kopā ar svecēm un citiem sīkumiem. Marseļā ražo pusi no brīnišķīgajām tualetes ziepēm, ko mēs patērējam Amerikā, bet marseliešiem pašiem ir tikai bāla, teorētiska nojausma par šo ziepju lietošanu, un to pašu viņi ieguvuši no ceļojumu aprakstiem, gluži tādā pašā veidā, kā uzzinājuši kaut ko par tīriem krekliem, gorillu dzīves īpatnībām un citiem interesantiem tematiem. To rakstot, man neviļus jāatceras nabaga Blihera vēstule viesnīcniekam Parīzē:

Paris, le 7. Juillet.

«Monsieur le Landlord, seri Pourquoi Jūs ne mettez gabaliņu savon guļamistabās? Est-que vous pensez, ka es to nozagšu? La nuit passee Jūs man ierakstījāt rēķinā pour deux chandelles, kad tur bija tikai viena; hier vous avez ierakstījāt avec glace, bet nekā neiedevāt; tout Ies jours Jūs izspēlējāt ar mani kādu jaunu joku, mais vous ne pouvez pas izspēlēt šito savon stiķi otrreiz. Savon nepieciešams de la vie ikvienam, izņemot frančus, et je l'aurai hors de cet hotel vai ari celšu brēku. Esmu visu pateicis. Allons.

Blihers.»

Es uzstājos pret šīs vēstules nosūtīšanu: tā bija tik traki juceklīga, ka viesnīcnieks tajā nesapratīs ne rīta, ne vakara; bet Blihers cerēja — gan jau vecais kodolu izlobīšot no franču teksta un tad sapratīšot ari pārējo.

Blihera franču valoda ir nožēlojama, bet daudz labāk neskan arī ang]u teksti, ar kuriem ik dienu sastopamies Itālijā. Piemēram gribu izmantot prospektu, ko izdevusi viesnīca, kurā droši vien apmetīsimies, kad nokļūsim Komo ezera krastos.

Paziņojums

ŠI viesnīca, kas ir labākā no visām Itālijā un vispriekšzīmīgākā, atrodas skaistā vietā, kur vislabākais skats uz ezeru un tāpat brīnišķīgs skats uz Melzi villu tuvumā, uz Beļģijas karali un Serbelloni. Šī viesnīca nesen paplašināts un piedāvā par pieņemamu cenu visas ērtības svešiem džentlmeņiem, kas grib pavadīt sezonas pie Komo ezera.

Nu, ko teiksiet par šādu paraugu? Viesnīcā ir glīta, maza baznīciņa, kurā tiek algots angļu garīdznieks, lai teiktu spediķus viesiem, kas ierodas no Anglijas un Amerikas, arī šis fakts kroplīgā angļu valodā pieminēts prospektā. Vai jums neliekas, ka pārdrošajam lingvistam, kas sastādīja prospektu, būtu vajadzējis to pirms nosūtīšanas uz tipogrāfiju parādīt kaut vai tam pašam angļu mācītājam?

Šeit Milānā vecā, pussagruvušā baznīcā saglabājies pasaules slavenā­kās gleznas — Leonardo da Vinči «Svētā vakarēdiena» nožēlojamais vraks. Mēs neesam nemaldīgi mākslas kritiķi, tomēr, protams, aizgājām apskatīt brīnišķīgo gleznu, kas reiz bijusi tik skaista un ko visu laiku mākslas meistari pielūguši, un kas apdziedāta un teiksmās teikta būs mūžīgi mūžam. Taču jau pirmajā acu uzmetienā mums dūrās acīs plakāts, kas pa gabalu oda pēc kroplas angļu valodas. Pārliecinieties paši:

«Bartolomejs (tā ir pirmā figūra pa kreisās rokas pusi no skatītāja) neziņā un šaubās par to, ko domājas esam dzirdējis un par ko viņš grib dzirdēt no paša Kristus un ne no viena cita.»

Jauki, vai ne? Un tālāk aprakstīts Pēteris «niknā un draudīgā stāvoklī strīdēdamies ar Jūdasu Iskariotu».

Atgriezīsimies pie pašas gleznas. «Svētais vakarēdiens» gleznots uz aplupušas sienas mazā baznlciņā, kas senos laikos, man šķiet, bijusi savienota ar galveno baznīcu. Apgleznojums aplupis un saplaisājis visos virzienos, turklāt laika gaitā kļuvis traipains un nosūbējis tumšs, un Napoleona zirgi nospārdījuši kājas gandrīz visiem mācekļiem, kad tie (zirgi, nevis mācekļi) pirms vairāk nekā pusgadsimta bija šeit novietoti.

Es gleznu pazinu uzreiz — Pestītājs ar noliektu galvu sēdēja pašā vidū pie gara, raupja galda, uz kura izbārstīti augļi un trauki, katrā pusē viņam seši mācekļi garos tērpos, nogrimuši sarunās — tā bija glezna, kas trīs gadsimtus bez pārtraukuma kopēta gan gravīrās, gan gleznās. Varbūt nevienam māksliniekam visā pasaulē pēc tam nav pat prātā ienācis uzgleznot svēto vakarēdienu citādi. Pasaule, šķiet, jau sen pārliecinājusies par to, ka neviena cilvēka ģēnijam nav iespējams pārspēt Leonardo da Vinči darbu. Man liekas, gleznotāji to kopēs, kamēr vien acs varēs oriģinālā jel ko saskatīt. Telpā bija uzstādīts kāds ducis molbertu, un mākslinieki pārnesa dižo gleznu uz saviem audekliem. Turpat visapkārt bija izmētātas arī savas piecpadsmit gravīras un litogrāfijas. Un, kā vienmēr, kopijas man patika daudz labāk par oriģinālu — vismaz manai neprašas acij tās likās pārākas. Vienmēr, redzot kādu Rafaela, Rubensa vai Mikelandželo darbu (un mēs tos redzam diendienā), ap tiem ir gleznotāji, kuri tos kopē, un kopijas allaž ir skaistākas. Var jau būt, ka oriģināli bijuši skaisti, kad bija jauni, bet tagad tie gan vairs tādi nav.

Šī glezna ir ap trīsdesmit pēdu gara un desmit vai divpadsmit pēdu augsta, kā man liekas, un figūras gleznotas dabiskā lielumā. Tā ir viena no lielākajām gleznām Eiropā.

Krāsas laika ritumā kļuvušas nespodras, sejas nolobījušās un noberzušās, tajās gandrīz pilnīgi izzudusi izteiksme; mati līdzinās uz sienas izplūdušiem traipiem, un acīs nav dzīvības. Skaidri var atšķirt vienīgi augumus.

Cilvēki šeit sarodas no visas pasaules un slavina meistardarbu. Elpu aizturējuši, pavērtām lūpām, viņi stāv pie gleznas kā apburti un, ja ierunājas, tad vienīgi aprautos, sajūsmas pārpilnos izsaucienos:

— O, brīnišķīgi!

— Kāda izteiksme!

— Kāda grācija kompozīcijā!

— Kāds cēlums!

— Cik nevainojams zīmējums!

— Vienreizējas krāsas!

— Kāda iejūta!

— Cik smalks otas uztriepums!

— Kāds dižums iecerē!

— Brīnums! Brīnums!

Man atliek šos cilvēkus vienīgi apskaust; apskaužu viņu godīgo apbrīnu, ja tā ir godīga, viņu sajūsmu, ja tā ir sajūsma. Nejūtu pret viņiem naidu. Taču tai'pašā laikā man mieru nedod doma: kā viņi var redzēt to, kas nav redzams? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, uzlūkodams satrunējušu, aklu, bezzobainu, bakurētainu Kleopatru, iesauktos: «Kāds vienreizējs skaistums! Kāds dvēselīgums! Kāda izteik­sme!»? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, noraudzīdamies nespodrā, miglainā saulrietā, sacītu: «Kāds cēlums! Kādas izjūtas! Kāda krāsu bagātība!»? Un ko jūs domātu par to cilvēku, kurš ekstāzē vērotu kailu stumbeņu lauku un izdvestu: «Ak dievs, man sirds vai stājas — cik brīnum skaists, lielisks mežs!»?

Jūs nodomātu, ka šiem cilvēkiem piemīt apbrīnojams talants saskatīt to, kā vairs nav. Tieši to es domāju, stāvēdams pie «Svētā vakarēdiena» un noklausīdamies, kā ļaudis slavina brīnumus, skaistumu un meista­rību, kas gleznā bija izzuduši jau simt gadu pirms viņu dzimšanas. Mēs varam iedomāties skaistumu, kādā reiz starojusi tagad novecojusi seja; varam, redzot kailus stumbeņus, iztēloties mežu; bet mēs nespējam tieši redzēt to visu, kad tā vairs nav. Esmu ar mieru noticēt, ka pieredzējuša mākslinieka acs spēj noraudzīties «Svētajā vakarēdienā» un no jauna ieraudzīt mirdzumu tur, kur palikusi vairs pavisam niecīga iezīmīte, atdzīvināt niansi, kas izbalējusi, uzburt izteiksmi, kuras sen vairs nav; garā pielabot un piekrāšot, un papildināt nosūbējušo audeklu, līdz pēdīgi visi tēli atspulgo dzīvībā, svaigumā, jā, visā cildenajā skaistumā, kāds tiem piemita tad, kad meistara roka tos radīja. Bet es nespēju radīt šādu brīnumu. Vai šie citi apmeklētāji, kuros nedeg dievišķā dzirksts, patiesi to spēj vai arī vientiesīgā laimē tikai iedomājas to spējam?

Esmu tik daudz par šo gleznu lasījis, ka jūtos apmierināts: reiz taču «Svētais vakarēdiens» bija mākslas brīnums. Bet tas bija pirms trīssimt gadiem.

Mani kaitina dzirdēt cilvēkus tik raiti minam «iejušanos», «izteik­smi», «krāsu toņus» un citus tamlīdzīgus mākslas tehnikas terminus, kas tik eleganti izklausās, ja tos ievij sarunā par glezniecību. Septiņar- pustūkstoš cilvēku vidū neatradīsies neviens, kas pratīs pateikt, ko īsti uzgleznotajai sejai vajadzētu izteikt. Pustūkstoš cilvēku, ieejot tiesas zālē, nejutīsies droši par to, vai tikai nenoturēs kādu nevainīgu zvērināto par to briesmīgo slepkavnieku, kuram spriedīs tiesu. Un tomēr šie paši ļaudis ņemas tērgāt par «izteiksmi» gleznās un to tulkot. Ir kāda veca anekdote par to, kā aktieris Metjūss reiz ņēmies slavēt cilvēka sejas spēju atspoguļot krūtīs slēptās kaislības un jūtas labāk, nekā to spēj mēle.

— Nu,— viņš sacīja,— vērojiet manu seju: ko tā pauž?

— Izmisumu!

— Blēņas. Tā pauž mierīgu padošanos liktenim. Bet tagad?

— Niknumu.

— Nekā! Tā pauda šausmas. Un nu?

— Idiotismu.

— Muļķis! Tā izteic apvaldītu trakumu. Un šī?

— Prieku.

— Pie velna! Katrs pēdīgais stulbenis var pateikt, ka tā ir plānprātī­bas izpausme!

Izteiksme! Cilvēki, kas aukstasinīgi ņemas apgalvot, ka prot iztulkot otra sejas izteiksmi, uzskatītu par nepiedienīgu pašpaļāvību apgalvot, ka prot iztulkot arī hieroglifus uz Luksoras* obeliskiem. Taču īstenībā viņu spēja darīt vienu vai otru ir vienāda. Pavisam nesen man gadījās noklausīties divu ļoti gudru kritiķu spriedumos par Muriljo gleznu «Nevainīgā ieņemšana» (tagad glezna atrodas Seviljas muzejā). Viens sacīja:

— Raugieties — Jaunavas sejā atmirdz tāda ekstāze, tik pilnīga līksme, ka lielākas vairs zemes virsū nevar būti

Otrs atteica:

— Ak, šī brīnišķīgā seja ir tik pazemīga, tik lūdzoša, tā runā skaidrāk par vārdiem: «Man bail, es drebu; es neesmu tā cienīga. Bet lai notiek Tavs prāts! Sargā un balsti savu kalponi!»

Lasītājs šo bildi būs redzējis vai katrā viesistabā; to nav grūti pazīt: Jaunava (pēc dažu domām, vienīgā jaunā un patiesi skaistā vecmeis­taru gleznotā Jaunava) stāv augoša mēness sirpī lielā ķerubu barā, un no debesīm lido aizvien jauni klāt; rokas viņa sakrustojusi uz krūtīm, un viņas augšup pavērstajā sejā atstaro debess spožums. Lasītājs var, ja vēlas, jauki pakavēt laiku, mēģinot noteikt, kurš no abiem kritiķu kungiem pareizāk iztulkojis Jaunavas «izteiksmi» un vai vispār kādam no abiem izdevies uzminēt patiesību.

Ikviens, kas pazīst vecmeistarus, sapratīs, cik stipri ir cietis «Svētais vakarēdiens», ja teikšu, ka skatītājam nav iespējams īsti noteikt, vai mācekļi ir ebreji vai itālieši. Šie veco laiku gleznotāji nekad neprata atbrīvoties no savas tautības ietekmes. Itāliešu mākslinieki gleznoja itāliešu Jaunavas, holandieši gleznoja holandiešu Jaunavas, bet franču gleznotāju Svētās Jaunavas bija francūzietes: neviens ne reizes nav Madonnas sejā parādījis to «kaut ko» nenosakāmo, kas liecinātu, ka tā ir jūdu sieviete, vienalga, vai šī Madonna atrodas Ņujorkā, Konstanti- nopolē, Parīzē, Jeruzalemē vai Marokā. Sendviču salās man reiz gadījās redzēt talantīga vācu gleznotāja gravīru, ko viņš bija nokopējis no kāda amerikāņu ilustrētā žurnāla. Tā bija alegorija, kurā attēlots misters Deiviss*, parakstot Dienvidu štatu atdalīšanās aktu vai kādu citu dokumentu. Viņam pār plecu brīdinošā pozā raudzījās Vašingtona rēgs un aizmugures plānā, sniegputenī neskaidri saskatāma, kliboja kareivju vienība konfederātu uniformās, autiem aptītām kājām, bez zābakiem. Tas, protams, norādīja uz Velifordžas nometni. Kopija bija izpildīta precīzi, un tomēr kaut kas nesaskanēja. Ilgi zīmējumu pētījis, beidzot atklāju nesaskanību — miglā tītie kareivji visi bija vācieši. Džefs Deiviss bija vācietis! Pat rēgs bija vācu rēgs! Mākslinieks gluži neapzināti bija gravīrā izpaudis savu tautību. Atklāti sakot, mani mulsina Jānis Kristītājs un viņa ģīmetnes. Francijā es beigu beigās samierinājos ar to, ka viņš bijis francūzis; šeit viņš neapšaubāmi ir itālietis. Un kas vēl? Vai tiešām iespējams, ka Madridē gleznotāji padarīs Jāni Kristītāju par spānieti un Dublinā par īru?

Noīrējām vaļējus ratus un aizbraucām divas jūdzes no Milānas, lai «redzētu atbalsi», kā izteicās mūsu gids. Ceļš bija gludens, gar malām tam auga koki, pletās tīrumi un zaļas pļavas, siltais gaiss bija pilns puķu smaržas. Gleznaini tērptas zemnieku meičas, bariņos no darba nākda­mas, smējās, kaut ko mums uzsauca, izaicinoši draiskojās un sajūsmi­nāja mani bez mēra. Mans senlaikus lolotais spriedums bija apstiprinā­jies. Man allaž licies, ka romantiskās, netīrās zemnieku meičas, par kurām sarakstīts tik daudz dzejoļu, ir skaidrs māns.

Brauciens mums ļoti patika. Tā bija īsta atpūta pēc nogurdinošās slaveno vietu apskates.

Nekā liela mēs necerējām no slavenās atbalss, par kuru gidam neapnika runāt. Sākām pierast pie tā, ka izslavētajos brīnumos galu galā nekā brīnumaina nebija. Tādēļ vēlāk bijām jo patīkamāk pārsteigti, ka gidam nebija izdevies pietiekami izcildināt šo atbalsi.

Piebraucām pie pussagruvušās baložu būdas, kas lepni tika dēvēta par Palaco Simoneti — masīvas tēstu akmeņu celtnes, kur mita noskrandušu itāliešu ģimene. Glīta meitene aizveda mūs pie loga otrajā stāvā, no kurienes varēja pārredzēt no trim pusēm ēku ieskautu pagalmu. Meitene izbāza galvu pa logu un iesaucās. Atbalss atsaucās tik daudz reižu, ka mēs nemaz nepaguvām saskaitīt. Tad viņa paņēma ruporu un iekliedza tajā ašu, skaļu:

— Ha!— Un atbalss atbildēja:

«Ha- ha!—ha!— ha! ha! ha! h-a-a-a-a!», līdz beidzot tai

uznāca trakāka visjautrāko smieklu lēkme, kādu vien varēja iedomā­ties. Smiekli bija tik jautri, tik ilgi un tik sirsnīgi, ka mēs gribot negribot sākām smieties līdzi. Nebija iespējams atturēties.

Tad meitene paņēma bisi un izšāva. Gatavojāmies saskaitīt atsevišķo šāviņu atbalsi ložmetēja tarkšķī. Mēs gan nespējām pietiekami ātri noskaitīt: viens, divi, trīs, bet paguvām piezīmju grāmatiņās ar zīmuli «iestenografēt» rezultātu. Es tomēr netiku līdzi, kaut gan darīju, ko spēju.

Biju ticis līdz piecdesmit diviem precīziem atkārtojumiem, bet tad atbalss aizsteidzās man priekšā. Dakteris iezīmēja sešdesmit četrus punktiņus, pēc tam atbalss arī viņam kļuva pārāk strauja. Vēlāk, kad vairs neizdalījās atsevišķu sprakšķu atbalsis, ko varētu atzīmēt, atbalso­jumi saplūda vienā gari stieptā tarkšķī, kas līdzinājās troksnim, ko rada naktssarga klabekļi. Nav izslēgts, ka šī ir visievērojamākā atbalss pasaulē.

Dakteris pajokodams piedraudēja meiteni noskūpstīt un mazliet apmulsa, kad viņa atbildēja, ka esot ar mieru — par vienu franku. Elementārais galantums prasīja, lai viņš savus draudus izpilda, tā nu viņš samaksāja franku un noskūpstīja meiteni. Viņa bija filozofē, jo sacīja — franks allaž lieti noderot un nieka skūpsta viņai neesot žēl — krājumā paliekot vēl miljons. Tad nu mūsu biedrs, aizvien izdarīgs biznesmenis, pieteicās mēneša laikā atpirkt visu krājumu, taču no šī finansiālā darījuma nekas neiznāca.