Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

40. NODAĻA _ CEĻĀ UZ SENO EFESU * SENĀ ATS ALU KA * NELIETĪGAIS EZEUS * FANTASTISKA KARAVANA * ZUDIS DIŽUMS * VĒSTURES DRUMSLAS * LEĢENDA PAR SEPTIŅIEM GULĒTĀJIEM

Šī bija nemierpilna diena. Stacijas priekšnieks nodeva mūsu rīcībā veselu vilcienu un piedevām bija tik laipns, ka pats brauca mums līdzi uz Efesu, lai modri pasargātu mūs no visām nepatikšanām. Preču vagonā ievietojām sešdesmit mazītiņus ēzelīšus, jo mums būs veicami lieli attālumi. Braucot redzējām dzelzceļa malā visgroteskākos tērpus, kādus vien var iedomāties. Priecājos, ka nav tāda vārdu sali­kuma, lai tos aprakstītu, citādi es savā muļķībā laikam mēģinātu to darīt.

Senajā Aisalukā, kas atrodas drūma tuksneša vidū, redzējām garu, sabrukušu akveduktu rindu un citas dižās senatnes arhitektūras paliekas, kas nepārprotami liecināja, ka tuvojamies kādreizējai metro­polei. Izkāpām no vilciena un kopā ar mūsu uzaicinātajiem viesiem, patīkamiem jauniem virsniekiem no amerikāņu karakuģa, sēdāmies mugurā ēzeļiem.

Ēzelīšiem bija ļoti augsti segli, lai jātniekiem kājas nevilktos pa zemi. Tomēr mūsu augumā garākajiem svētceļniekiem nelīdzēja ari šī profilakse. Iemauktu nebija, to vietā bija tikai pie mutes dzelžiem piesieta aukla. Labuma no tās nekāda, jo ēzelis nelikās gar to ne zinis. Ja viņš viLka uz labo pusi, jūs varējāt, ja jums tas sagādāja prieku, kaut izstiepties, lai viņu pagrieztu, viņš tikpat turpināja vilkt uz labo pusi. No šādas situācijas bija tikai viena vienīga izeja, proti, jums vajadzēja nokāpt no ēzeļa, pacelt gaisā viņa pakaļkājas un griezt, līdz galva pagriezās uz pareizo pusi, vai ari pasist ēzellti padusē un aiznest līdz tādam ceļa posmam, kut* viņš nevar nogriezties pēc sava prāta, ja nerāpjas stāvā klintī. Saule dedzināja kā ceplī, un no tās mūs nespēja pasargāt ne šalles, ne plīvuri, ne saulsargi; šie atribūti tikai padarīja mūsu sabiedrību par fantastisku kavalkādi, proti, jūsu zināšanai, dāmas jāja pa vīriešu modei, jo šajos seglos sāniski sēdēt nebija iespējams, vīrieši svīda un dusmojās, kājas viņiem dauzījās gar akmeņiem, ēzeļi rāvās visos virzienos, izņemot īsto, un tika par to apstrādāti ar stibām, un ik pa brīdim kāds saulsargs pazuda, kas nozīmēja, ka atkal viens svētceļnieks novēlies pie zemesmātes krūts. Tik mežonīgu ainu šie tuksnesīgie klajumi laikam sen nebija redzējuši. Man šķiet, nemūžam pasaulē nav dzīvojuši grūtāk valdāmi, nedz arī nelādzīgāka un pretīgāka rakstura ēzeļi par mūsējiem. Cīnoties ar viņiem, brīžiem bijām tā izmocīti un aizelsušies, ka atlaidām pavadu, un ēzelis tūliņ sāka rāmi soļot uz priekšu. Tādā gaitā virzoties, dažs labs no­guris un saulē pārkarsis jātnieks neviļus iesnaudās, bet, tiklīdz jātnieks bija aizmidzis, nogūlās arī ēzelis. Mans ēzelis nekad vairs neredzēs savu dzimto stalli. Pārāk bieži viņš gulstas. Tas nav dzīvotājs.

Mēs visi nostājāmies senās Efesas teātrī — tas ir amfiteātris ar akmens soliem — un pozējām fotogrāfam. Man šķiet, mēs tur izskatījā­mies tieši tāpat, kā būtu izskatījušies jebkurā citā vietā. Un diezin kāda rota drūmajam tuksneša kopskatam arī nebijām. Darījām, ko spējām, lai ar saviem zaļajiem saulsargiem un ēzelīšiem piešķirtu lielāku cieņu majestātiskajām drupām, bet nekas liels neiznāca. Lai nu kā, nodoms mums bija labs. Centīšos dažos vārdos pastāstīt, kāda izskatās Efesa.

Augsta, stāva kalna virsotnē pret jūru pavērsušās varenas, pelēkas marmora drupas; teiksma stāsta, ka šeit atradies cietums, kurā pirms astoņpadsmit gadsimtiem bijis ieslodzīts apustulis Pāvils. No šiem senajiem mūriem paveras lielisks skats uz neapdzīvoto klajumu, kur reiz pletās Efesa, seno laiku lepnākā pilsēta ar Diānas templi, kas bija mākslinieciski un arhitektoniski tik izcili skaists, ka tam ierādīta godpilna vieta septiņu pasaules brīnumu sarakstā.

Aizmugurē ir jūra, priekšā zaļa ieleja (īstenībā dumbrājs), kas iesniedzas tālu starp kalniem; pa labi no galvenās ainavas augstā paugurā atrodas senā Aisalukas citadele; sagruvusī sultāna Selima mošeja saredzama netālu līdzenumā (tā uzcelta virs Sv. Jāņa kapa un agrāk bijusi kristiešu baznīca); tālāk, tieši pretī, paceļas Piona kalns, ap kuru izkaisītas visas paliekas, kas vēl saglabājušās no Efesas drupām; Pionu no garā, kailā, klinšainā Koresa kalna šķir šaura ieleja. Skats ir skaists, bet drūms, jo milzīgajā klajumā cilvēki dzīvot nevar, tādēļ arī nemana nekādas dzīvības. Ja nebūtu apdrupušo arku, milzīgo molu un sagruvušo sienu Piona kalna pakājē, neviens nespētu ticēt, ka šajā vietā reiz stāvējusi pilsēta, kuras slava skanējusi tālu jau pirms kristīgās ticības ienākšanas vēsturē. Neticami, ka tik daudz no tā, kas mūsdienās visā pasaulē tik parasts un zināms, ka kļuvis ikdienišķs, pieder šās klusās, skumjās, vientulīgās vietas vēsturei un sensenajām teiksmām. Mēs runājam par Apollonu un Diānu — viņi dzimuši šeit; nimfas Sīringas pārvēršana par niedri notika šeit; zinām par diždievu Pānu — viņš mita Koresa kalna alās; par amazonēm — šeit bija viņu iemīļotā tversmes vieta; par Bakhu un Hēraklu — viņi abi šeit cīnījās ar kareivīgajām sievietēm; par Ciklopiem — no milzīgiem marmora bluķiem viņi uzcēla to, kas tagad sagruvis drupās; par Homēru — šī ir viena no viņa daudzajām dzimtajām pusēm*; par Kimonu un Atēnām; par Alkibiādu, Līsandru, Agesilāju, kas šo vietu apmeklējuši; šeit bijis arī Aleksandrs Lielais, Hannibals un Antiohs, Scīpions, Lukulls un Sulla, Bruts, Kasijs, Pompejs, Cicerons un Augusts; Antonijs šeit sprieda tiesu, advokātu runu laikā piecēlās no savas vietas, lai steigtos pakaļ Kleopatrai, kas pagāja garām durvīm: r.o šis pilsētas viņi abi devās izpriecas ekskursijā galerās ar sudraba airiem un iesmaržotām burām, ņemot līdzi daiļas meitenes, kas viņus apkalpoja, un aktierus un muzikantus laika kavēklim; dienās, kas šķiet bezmaz vai modernas salīdzinājumā ar šīs pilsētas sirmo pagātni, apustulis Pāvils un Sv. Jānis šeit sludināja, un, jādomā, Pāvils šeit mests priekšā plēsīgiem zvēriem, jo Pirmajā vēstulē korintiešiem (XV, 32) viņš raksta:

«Ja es pēc cilvēku prāta esmu Evezū[13] kāvies ar zveriem .. .» utt.

Toreiz vēl dzīvoja daudzi, kas bija redzējuši Kristu; šeit mirusi Marija Magdalēna, un šeit savas pēdējās dienas vadīja Jaunava Marija un Sv. Jānis, kaut gan Roma vēlāk atzina par labāku noteikt Jaunavai kapa vietu citur; pirms sešsimt vai septiņsimt gadiem — gandrīz liekas, ka tas bijis vakar — pilsētas ielas piepildīja bruņās tērptu krustnešu karapulki; un, ja atceramies tādu sīkumu kā kuģniecībā lietoto meandru vārdu, runājot par upju līkumiem, tad tas iegūst konkrētu nozīmi, kad uzzinām, ka to mūsu vārdnīcām devusi līkumotā Mean- dras upe, kas tek pa šo pašu ieleju. Lūkojoties uz sūnām apaugušajām drupām, uz šo vēsturisko, tuksnešaino pamestību, es pēkšņi jūtos tikpat vecs kā šie drūmie kalni. Ikkurš var lasīt svētos rakstus un tiem ticēt, bet ne katram ir iespējams atnākt šurp, stāvēt šai sabrukušajā amfiteātri un domās no jauna te sapulcēt sen zudušos cilvēku pūļus, kas ielenca Pāvila biedrus un vienā balsī kliedza: «Lai slavēta Efesas Diānai» Iedomājoties vien, ka šajā vientulībā varētu skanēt skaļi saucieni, pār muguru pārskrien šermuļi.

Brīnumskaista pilsēta bijusi šī Efesa! Ejiet kurp iedami pa šiem milzu klajumiem, visur atradīsiet no vienas vietas smiltīs un nezālēs paslēpušos izcilu skulptūru atliekas; no zemes izslējušās vai zemē guļ skaistas porfīra un citu dārgu šķirņu marmora kolonnas; gandrīz ik uz soļa redzami eleganti marmorā cirsti kapiteļi un masīvas pamatnes, pulētas plātnes ar ierakstiem grieķu valodā. Tā ir vesela vērtīga relikviju pasaule, pilna sapostītiem, sakropļotiem dārgumiem. Un kas gan ir virspusē guļošais salīdzinājumā ar brīnumiem, kas aprakti zemē? Konstantinopolē, Pizā, Spānijas pilsētās ir lielas mošejas un katedrāles, kuru grandiozākās kolonnas aizvestas turp no Efesas tempļiem un pilīm, tomēr šeit vajadzētu tikai drusku atrakt zemes virskārtu, lai atrastu citas, ne mazāk krāšņas. Kamēr šī majestātiskā pilsēta nebūs atrakta un pacelta dienasgaismā, mēs nezināsim, kas ir patiess lieliskums.

No visām līdz šim redzētajām skulptūrām mums likās visskaistākā un visdziļāk aizkustināja (tāpēc ka mēs mākslā daudz nejēdzam un ne pārāk viegli sajūsmināmies) kāda, kas guļ Efesas amfiteātrī, un ko slavenu padarīja Sv. Pāvila sarīkotais dumpis. Galvas statujai vairs nav, palicis tikai vīrieša ķermenis ar medūzas galvu uz krūšu bruņām, bet mēs esam cieši pārliecināti, ka nekad līdz tam akmenim nav piešķirts tāds cildenums un tāds dižums.

Kādi brīnišķīgi celtnieki gan bijuši antīkie grieķi! Masīvās arkas, kas drupās dažviet saglabājušās, gulst uz stabiem, kuru šķērsgriezums nav

mazāks par piecpadsmit pēdām un kuri veidoti no veseliem marmora bluķiem: dažs no tiem ir krietnas lādes, dažs mēbelētas istabas dīvāna lielumā. Tas nav vienkāršs apšuvums, kas iekšpusē pildīts ar dažādiem atkritumiem, nē, tie ir masīvi viengabala bluķi. Lielās arkas, kur, jādomā, atradušies pilsētas vārti, celtas tādā pašā veidā. Trīstūkstoš gadu tās spītējušas vētrām un aplenkumiem un, kaut drebinātas dažā labā zemestrīcē, tās stāv joprojām. Kad tām blakus sāk atrakt zemi, atklājas veselām rindām masīvas celtnes, kas saglabājušās tik pilnīgi un labi, it kā tolaiku milzīgie ciklopi tikai vakar būtu beiguši tās būvēt. Kāda angļu sabiedrība uzņēmusies Efesu atrakt, un tad . ..

Bet tagad man nāk prātā