Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

4. NODAĻA SVĒTCEĻNIEKU PIEJAUCĒŠANA * SVĒTCEĻNIEKU DZĪVE UZ JŪRAS * «ZIRGU BILJARDS» * «SINAGOGA» * VAKARS KOLA * DZEKA DIENASGRĀMATA * «KVEI­KERSITIJAS» KLUBS * BURVJU LUKTURIS * GALA BALLE UZ KLĀJA * MĀŅU TIESAS PRĀVAS * ŠARĀDES * SVIN'lGIE SVĒTCEĻNIEKI * LENA MŪZIKA * STŪRMANIS IZSAKA SAKAS DOMAS

Drosmīgi arām jūru vairāk nekā nedēļu, un kapteiņu starpā neatgadījās nekādas juridiska rakstura domstarpības, ko būtu vērts pieminēt. Pasažieri ātri iemācījās piemēroties apstākļiem, un dzīve uz kuģa sāka ritēt gandrīz tādā pašā sistemātiskā vienmuļībā kā kazarmās. Negribu teikt, ka dzīve bija garlaicīga, jo garlaicīga tā nekādā ziņā nebija, tikai tajā bija daudz vienveidības. Kā tas uz jūras allaž mēdz notikt, pasažieri drīz vien iemanījās valodā lietot jūrniecības termi­nus — par drošu zīmi, ka viņi sāk justies kā mājās. Svētceļnieki no Jaunanglijas, Dienvidiem un Misisipi Ielejas vairs neteica, ka pulkste­nis ir pusseptiņi, bet teica «septiņi zvani»; pulksten astoņos, divpadsmi­tos un četros viņiem bija «astoņi zvani»; garuma grādus kapteinis vairs nenoteica pulksten deviņos, bet «divos zvanos». Mēlei neaizķeroties, viņi runāja par «mesu», «pūpi», «bakbordu», «stīrbordu» un «baku».

Septiņos zvanos atskanēja pirmais gongs; astoņos bija brokastis tiem, kas nesirga ar jūrasslimību tādā mērā, lai nespētu ēst. Pēc tam visi veselie zem rokas pastaigājās šurp un turp pa promenādes klāju, baudīdami jauko rītu, bet sirgstošie izvilkās no kajītēm, ierīkojās airu glabātavas aizvējā un drūmu vaigu dzēra tur tēju, piekozdami sausiņus. No vienpadsmitiem bdz pusdienlaika azaidam un no azaida līdz pusdienām, ko pasniedza sešos, pasažieri kavēja sev laiku, kā katrs mācēja. Dažs lasīja, daudzi smēķēja un nodarbojās ar izšūšanu — pro­tams, ne vienas un tās pašas personas; cits varēja viļņos meklēt un apbrīnot dziļjūras nezvērus; ar tālskati lūkot ieraudzīt kādu svešu kuģi un izteikt par to savus gudros spriedumus; vēl vairāk — ikviens uzskatīja par svētu pienākumu sekot, lai karogs tiktu pacelts un trīsreiz nolaists pusmastā, laipni atbildot uz svešā kuģa sveicienu; smēķēšanas telpā nekad netrūka kungu, kas nodevās kāršu, kauliņu un domino spēlei, īpaši iecienīts bija domino — šī brīnišķīgā, nekaitīgā spēle; bet lejā uz galvenā klāja kuģa priekšgalā pie vistu kūts un lopu aizgalda mēs mēdzām spēlēt tā saukto «zirgu biljardu». Zirgu biljards ir varena spēle. Tā ir jautra, aizraujoša, prasa veiklas kustības un ir kaut kas vidējs starp «klasēm» un biljardu, spēlējama ar nūjas palīdzību. Uz klāja ar krītu uzzīmē lielu «klasi» ar rūtiņām. Visas rūtiņas ir numurētas. Jūs nostājaties trīs četrus soļus no šīs diagrammas, jūsu rīcībā ir biezas koka ripas, ko jūs ar garu nūju, spēcīgi sitot, raidāt uz priekšu. Ja ripa apstājas uz svītras, nekas nav iegūts. Ja izdodas to ieraidīt 7. rūtiņā, iegūti septiņi punkti, ja 5. rūtiņā,— pieci punkti un tā joprojām. Uzvara gūstama ar simt punktiem, vienlaikus var spēlēt četri dalībnieki. Šī spēle būtu gaužām viegli spēlējama uz nekustīgas virsmas, bet mūsu apstākļos tā prasīja lielu māku. Mums vajadzēja ierēķināt kuģa zvalstīšanos uz labajiem un kreisajiem sāniem. Bieži vien spēlētājs izkalkulēja, ka nupat kuģis nosvērsies uz labo pusi, bet šis nekā. Rezultātā ripa aiztriecās par vairākiem jardiem sānis no «klasēm», un tad vienam bija kauns, citiem lielie smiekli.

Lietainā laikā pasažieriem, protams, vajadzēja palikt mājās, citiem vārdiem sakot, kajītēs, un kavēt laiku spēlēs, lasot, lūkojoties pa iluminatoriem uz tagad jau pierastajām bangām un tenkojot.

Ap septiņiem vakarā pusdienas bija paēstas; sekoja stundu ilga promenāde pa augšējo klāju; tad nodunēja gongs, un daudzi pasažieri devās uz kajīti kuģa pakaļgalā (augšējo), glīti iekārtotu piecdesmit vai sešdesmit pēdu garu telpu, lai piedalītos vakara svētbrīdī. Pie īstas ticības neatgrieztie šo salonu bija iedēvējuši par «sinagogu». Svētbrīdis parasti sastāvēja tikai no divām garīgām dziesmām, kas atrodamas

Plimulas dziesmu krājumā, un īsas lūgsnas un tikai retumis ilgumā pārsniedza piecpadsmit minūtes. Dziesmas pavadīja harmonija mūzika, ja jūra bija pietiekami rāma, lai spēlētājs varētu nosēdēt, pie krēsla nepiesiets.

Pēc vakara svētbrīža «sinagoga» drīz vien pārvērtās par kaut ko līdzīgu vakarskolas klasei, kur visi skolēni cītīgi raksta. Tāda aina līdz šim vēl nebija redzēta ne uz viena kuģa. Pie garajiem ēdamgaldiem, kas atradās gar abām salona sānsienām visā telpas garumā, ap divdesmit vai trīsdesmit kungu un dāmu šūpojošos lampu gaismā ņēmās divas trīs stundas no vietas rakstīt piezīmes savās dienasgrāma­tās. Ak vai! Cik bēdīgu galu ņēma vairums šo grandiozi iesākto dienasgrāmatu! Šaubos, vai no visa svētceļnieku pulka kaut viens spēj uzrādīt simt kārtīgu lappušu par pirmajām divdesmit ceļojuma dienām ar «Kveikersitiju», un esmu svēti pārliecināts, ka nebūs ne desmit pasažieru, kas būs pierakstījuši dienasgrāmatā divdesmit lappuses par visu divdesmittūkstoš jūdžu garo ceļojumu! Cilvēka mūžā gadās laikposmi, kad liekas neizsakāmi svarīgi fiksēt dienasgrāmatā precīzi katru savu soli; un viņš ķeras pie darba ar tādu jūsmu, kas viņu pārliecina, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir vispareizākais un vispatīka­mākais laika kavēklis. Bet, ja nodzīvo vēl divdesmit vienu dienu, viņš atskārš, ka vienīgi tie retie cilvēki, kuru raksturu iezīmē drosme, izturība, dzelžaina uzticība pienākumam paša pienākuma labad un nesalaužama apņēmība, spēj ķerties pie tik pārvarīga pasākuma kā dienasgrāmatas rakstīšana un nepiedzīvot kaunpilnu sakāvi.

Viens no mūsu populārākajiem jauniešiem — Džeks, lielisks puisis ar saprātīgu galvu un tādām kājām, uz kurām noskatīties tīrais prieks — tik garas, taisnas un slaidas tās bija, ik rītu, sajūsmā starodams, ziņoja par saviem panākumiem, sacīdams:

— Man tas darbiņš forši iet uz priekšu!—(Būdams labā omā, viņš mēdza runāt žargonā.) Vakar sarakstīju dienasgrāmatā desmit lappušu, un jūs jau zināt, ka aizvakar piepildīju deviņas, bet aizaizvakar — div­padsmit lappuses. Traki interesanta nodarbošanās!

— Ko jūs tur varat sarakstīt, Džek?

— Nu, visu. Katrā pusdienlaikā — platuma un garuma grādus; jūdzes, cik esam pēdējā diennaktī nobraukuši; atzīmēju visas domino partijas, kurās esmu uzvarējis, un visas zirgu biljarda spēles; rakstu par vaļiem un haizivīm, un delfīniem; atstāstu svētdienas sprediķa saturu (skaidrs, ka tas mājniekiem patiks); un tad par kuģiem, ar kuriem sasveicināmies, un to piederību; kāds todien pūta vējš, un vai viļņi bija lieli, un kādas buras bija uzvilktas, kaut gan parasti braucam bez burām; ka visu laiku kuģojam pretvējā — nesaprotu, kāda tam jēga?— pierakstu, cik reižu Moults samelojas, vārdu sakot, itin visu! Man līdz pēdīgajam pierakstīts katrs sīkums. Tēvs man lika rakstīt dienasgrāmatu. Kad būšu beidzis, viņš to neatdos par tūkstoš do­lāriem.

— Nē, Džek, tā būs dārgāka par tūkstoš dolāriem — kad būsiet to pabeidzis.

— Jūs domājat?

— Jā, tā būs tūkstoš dolāru vērts — kad būsiet to pabeidzis. Varbūt pat vairāk.

— Ziniet, man pašam ari puslīdz tā šķiet. Nav jau nekāds smērē­jums.

Taču drīz vien tā kļuva par «nevērtīgu smērējumu». Kādu vakaru Parīzē pēc smaga dienas darba — ievērojamāko vietu aplūkošanas — es ieminējos:

— Iešu kādu bridi paklaiņot pa kafejnīcām, Džek, un došu jums iespēju visu redzēto sarakstīt dienasgrāmatā.

Viņa seja sadrūma. Viņš sacīja:

— Nē, nepūlieties. Man šķiet, es to dienasgrāmatu vairs nerakstīšu. Drausmīgi garlaicīgi. Ziniet, es rēķinu, ka esmu kādas četrtūkstoš lappuses parādā. Par Franciju tur nav ne vārda. Sākumā domāju — iz­laidīšu Franciju un sākšu visu no jauna. Bet tas jau vairs nebūs tas,— kā jums liekas? Seniors teiks: «Paklau, vai tad Francijā tu nekā neredzēji?» Tā lieta neies cauri. Sākumā spriedu, ka par Franciju vajadzēs izrakstīt no ceļveža, kā to dara vecais Bedžers no priekšgala kajītes, jo viņš raksta grāmatu. Bet tur ir vairāk nekā trīssimt lappušu. Nē, man šķiet, no tādas dienasgrāmatas nav nekādas jēgas,— kā jūs domājat? Tikai lieka noņemšanās, vai tā nav?

— Jā, nepilnīga dienasgrāmata nekas īpašs nav, bet tāda ar precīziem pierakstiem ir tūkstoš dolāru vērts — ja tiek pabeigta.

— Tūkstoti… tā jau varētu gan būt. Bet es nespētu to pabeigt ne par miljonu.

Tas, kas notika ar viņu, piemeklēja vairumu centīgo va- karskolnieku salonā. Ja gribat kādam jaunam cilvēkam piespriest nežēlīgu un mokpilnu sodu, lieciet viņam veselu gadu rakstīt dienasgrāmatas.

Tika izmantoti dažādi līdzekli, lai pakavētu ekskursantiem laiku un uzturētu viņos možu garu. Visus pasažierus apvienoja klubā, kas pēc vakara dievvārdiem sapulcējās tai pašā vakarskolā; šajās sanākšanās kāds balsī lasīja citiem priekšā par zemēm, ko apmeklēsim, pēc tam saņemto informāciju kopīgi apsprieda.

Ekspedīcijas fotogrāfs dažkārt atnesa savas caurspīdīgās bildītes un burvju luktura gaismā sarīkoja jauku izrādi. Gandrīz visi viņa attēli rādīja svešzemju ainas, taču to vidū pagadījās arī viens otrs dzimtās zemes skats. Viņš paziņoja, ka izrāde notiks «pakaļējā klāja salonā pēc diviem zvaniem (deviņos vakarā) un pasažieriem tiks parādītas vietas, kur viņi nokļūs», kas bija gaužām jauki, bet ērmotas sagadīšanās dēļ pirmajā attēlā, kas atspīdēja uz ekrāna, bija redzama Grlnvudas kapsētai

Dažā zvaigžņotā vakarā mēs augšējā klājā zem telts pārsega sarī­kojām dejas, aizstādami balles zāles spožo apgaismojumu ar kuģa lāk­turiem, ko piekārām pie nojumes balstiem. Par mūziku gādāja mazliet astmatiskā melodikona pagalam juceklīgie pūliņi, jo tas pastāvīgi aizelsās, kad vajadzēja izdot spēcīgāku skaņu, klarnete, kas skanēja visai nedroši augšējos toņos un gauži melanholiski zemākajos, un diezgan nožēlojams akordeons, kura plēšas bija vienā vietā ieplīsušas, un tas šņāca stiprāk nekā kvieca — smalkāks apzīmējums man patla­ban neiešaujas prātā. Taču dejošana iznāca vēl nelāgāka par mūziku. Kad kuģis sazvēlās uz labo pusi, viss dejotāju pulks gāzās tam līdzi uz labo bortu un dzīvā kaudzē sakrita pie reliņiem; kad kuģis sasvērās pa kreisi, visi tikpat lielā vienprātībā lidoja pretī kreisajam bortam. Valsētāji paguva pagriezties dejā sekundes piecpadsmit, tad tuvojās reliņiem tādā trauksmē, it kā būtu nolēmuši mesties pāri bortam. Virdžlnijas kadriļai, kad to dejoja uz «Kveikersitijas» klāja, bija daudz vairāk apgriezienu nekā jebkurai kadriļai, kādas līdz tam tiku redzējis, un skatītājiem šis dejas vērot bija tikpat interesanti, cik dalībniekiem tās dejot, ik mirkli riskējot ar dzīvību un tikai par mata pla­tumu paglābjoties no bojāejas. Beidzot no deju priekiem at­teicāmies.

Nosvinējām vienai dāmai dzimumdienu ar tostiem, runām, viņai veltītu dzejoli un visu pārējo. Inscenējām māņu tiesas prāvu. Bez šādas prāvas vēl neviens kuģis nav aizbraucis līdz galam. Kuģa ekonomu* «apsūdzēja», ka viņš 10. kajītē nozadzis mēteli. Tika izraudzīts tiesnesis, sekretāri, tiesu izpildītājs, konstebli, šerifi, prokurors un advokāts; lieciniekiem izsūtīja pavēstes; pēc ilgiem strīdiņiem sastādīja zvērināto žūriju. Liecinieki, kā vienmēr, uzstājās muļķīgi, nedroši un sapinās pretrunās. Prokurors un advokāts bija daiļrunīgi, prata argumentēt, prata viens otru nozākāt — gluži kā īstenībā. Pēdīgi izmeklēšana bija galā un tiesnesis nobeidza prāvu ar absurdu slēdzienu un smieklīgu spriedumu.

Jaunie puiši un jaunās dāmas pāris reižu salonos sarīkoja šarādes, un tās guva lielākos panākumus no visiem izklaides pasākumiem.

Mēģinājām nodibināt debašu klubu, bet no tā nekas neiznāca. Uz kuģa nebija talantīgu oratoru.

Neviens no mums negarlaikojās — to varu teikt droši, bet mēs izklaidējāmies visai" klusu. Mēs ļoti reti spēlējām klavieres; mēs spēlējām klarnetes un flautas duetu, un tā bija laba mūzika, cik tur vispār bija mūzikas, jo spēlējām visu laiku vienu un to pašu melodiju; tā gan bija ļoti jauka melodija — cik labi es to atceros!— un nezinu, vai maz kādreiz spēšu no tās atbrīvoties. Melodikonu un harmoniju spēlējām vienīgi dievkalpojumos … bet nu es aizsteidzos par tālu uz priekšu: jauneklis Alberts prata vienu dziesmiņu — apmēram: «O, vai nu tā vai šitā, cik brīnum jauki zināt, ka viņš ir tāds vai šitāds.» (Neatceros vairs īsti precīzi dziesmas nosaukumu, bet meldiņš bija gaužām sērīgs un sentimentāls.) Alberts to spēlēja ļoti bieži, līdz beidzot vienojāmies, ka viņš to vairs nedarīs. Taču neviens nedziedāja mēnesnīcas naktīs uz augšējā klāja, un draudzes dziedāšana dievkalpo­jumos un svētbrīžos nevarēja lepoties ar pārliecīgu saskanību. Es cietos, cik ilgi spēju, tad piebiedrojos, cenzdamies to uzlabot, bet ar to iedrošināju piebiedroties arī jauno Džordžu, un iznāca aplam, jo Džordžam pašlaik bija balss lūzums, un viņa drūmais bass dažkārt, kā mēdz teikt, «norāvās no ķēdes» un pārbiedēja apkārtstāvošos ar spiedzīgi augstu «gailīti». Bez tam Džordžs nezināja dziesmu meldijas, kas arī kaitēja viņa priekšnesumam. Es viņu pamācīju:

— Neimprovizē, Džordž. Tas ir pārāk patmīlīgi. Tu izpelnīsies pārmetumus. Turies pie «Kronēšanas», tāpat kā visi. Melodija ir skaista, un tā uz ātru roku tu to neuzlabosi.

— Es nemaz necenšos to uzlabot un dziedu taču tāpat kā visi — tieši pēc notīm.

Viņš no visas tiesas bija pārliecināts, ka dzied pareizi, tādēļ varēja vainot tikai pats sevi, ja balss kādreiz iestrēga un viņam kaklā iemetās krampji.

Mazticīgo vidū radās tādi, kas nemitīgi pretvējā vainoja mūsu sirdi plosošo korī dziedāšanu. Bija pat tādi, kas atklāti apgalvoja •— šāda dziedāšana vien esot pietiekams drauds jau savos labākajos brīžos, bet, ja šo noziegumu padziļina, ļaujot piedalīties Džordžam, tas nozīmējot tīšuprāt izaicināt likteni. Viņi neatlaidīgi turējās pie domas: ja koris turpināšot tādā pašā garā spīdzināt melodijas, tas beigu beigās kādu dienu izsaukšot tādu vētru, ka kuģis murdēdams noies dibenā.

Daži sāka protestēt pat pret lūgsnu saturu. Stūrmanis izteicās, ka svētceļnieki esot nežēlīgi:

— Katru mīļu vakaru pēc astoņiem zvaniem viņi lūdz, lai dievs dod labu ceļavēju, zinādami tikpat skaidri, kā es zinu, ka šis pašlaik ir vienīgais kuģis, kas dodas uz austrumiem, bet rietumu virzienā peld tūkstoš kuģu, un mūsu labais ceļavējš tiem būs pretvējš … Visuvare­nais pūš labu ceļavēju tūkstoš kuģiem, bet šis mežoņu bars lūdzas, lai vēju apsviež akurāt otrādi un izpatīk vienam kuģim, turklāt tvaikonim! Nekādas sajēgas, nekāda prāta, nekādas kristīgu ļaužu žēlsirdības! Ij klausīties negribas tādās bezjēdzībās!