Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

33. NODAĻA MŪSDIENU GRIEĶIJA * ZUDUŠAIS DIŽENUMS * BRAU­CIENS PA ARHIPELĀGU UN CAURI DARDANEĻIEM * VĒS­TURES PĒDAS * SLAVENAIS LAIVU TILTS * UZ ENKURA PIE KONSTANTINOPOLES * FANTASTISKIE TĒRPI * ATJAUTĪGAIS ZOSU DZINĒJS * APBRĪNOJAMI KROPĻI * LIELĀ MOŠEJA * TŪKSTOTS UN VIENA KOLONNA * STAM­BULAS LIELAIS BAZĀRS

Braucot no Atēnām gar Grieķijas arhipelāga salām, redzējām vienīgi akmeņainus krastus un tuksnesīgi kailus kalnus, kurus reizumis vainagoja kāda sena vientulīga un pamesta tempļa trīs četras graciozās kolonnas — it kā simbols jaunlaiku Grieķijas panīkumam pēdējos gadsimtos. Neredzējām apstrādātus tīrumus; arī ciemu nebija daudz; ne koku, ne zāles, ne citas auglības, pavisam reti kāda atsevišķa māja. Grieķija ir drūms, nabadzīgs tuksnesis bez zemkopības, bez rūpniecī­bas un vērā liekamas tirdzniecības. Nav izprotams, no kā nabadzīgā tauta un tās valdība pārtiek.

Manuprāt, senā Grieķija un mūsdienu Grieķija salīdzinājumā veido tik asu kontrastu, ka otrs līdzīgs vēsturē nav atrodams. Astoņpadsmit gadus vecais zēns Georgs I un bars nīkulīgu ārzemnieku cilmes ierēdņu iesēdušies Temistokla, Perikla un Grieķijas Zelta laikmeta slaveno zinātnieku un karavadoņu sēdekļos. Flote, kas Partenona jaunības dienās bija pasaules brīnums, tagad pārvērtusies par nožēlo­jamu saujiņu zvejas kuģīšu, un varonīgā tauta, kas veica brīnumainus varoņdarbus pie Maratonas, par neizteiksmīgu vergu baru. Klasisko dzejnieku apdziedātā Ilisas upe izžuvusi, gluži tāpat kā izsīkuši visi Grieķijas bagātības un slavas avoti. Grieķu palicis vairs tikai astoņsimt tūkstoš dvēseļu, taču nabadzības un pret tautu vērstās ļaunprātības ar uzviju pietiktu četrdesmit miljoniem. Karaļa Otona valdīšanas laikā valsts ienākumi bija pieci miljoni dolāru, ko ieguva no nodokļiem, iekasējot desmito tiesu no visiem valstī saražotajiem lauksaimniecības produktiem (šo desmito tiesu zemniekiem vajadzēja nogādāt karaļa klētīs ar mūļiem, ja saimniecība neatradās tālāk par divdesmit jūdzēm), kā arī no nesamērīgi augstajiem nodokļiem, ar ko aplika amatniekus un tirgotājus. Ar šiem pieciem miljoniem dolāru sīkais tirāns pūlējās uzturēt desmittūkstoš vīru armiju un maksāt algu nevienam nevajadzī­gajiem karaliskajiem staļļmeistariem, kambarkungiem, tukšās valsts kases finanšu ministriem un citiem liekēžiem, ar kādiem aizraujas mazās leļļu karaļvalstiņas, cenšoties darīt pakaļ lielvalstīm; piedevām viņš vēl lika uzcelt baitā marmora pili, kas viena pati izmaksāja apmēram piecus miljonus. Gala iznākums bija vienkāršs: piecus miljonus par desmit miljoniem pārtaisīt nevar, nemaz nerunājot par vēl lielāku pārpalikumu. Dzīvojot ar šādu vērienu, piecu miljonu ir par maz, un Otons nonāca strupceļā.

Ilgu laiku nebija neviena tīkotāja uz Grieķijas troni, kuram pūrā nāca līdzi bezcerīgs nabadzīgu, bet uz blēdībām varen spējīgu neliešu bars, kas astoņus mēnešus gadā slaistījās bez darba, jo nebija neviena, no kā aizņemties, un nekā, ko konfiscēt, bez tam vēl kaila teritorija ar kailām klintīm un ar nezālēm aizaugušiem tīreļiem. Troni piedāvāja vienam no Viktorijas dēliem un pēc tam vairākiem citu karaļnamu jaunākajiem dēliem, kam nebija ne troņa, ne nodarbošanās, taču visiem pietika žēlsirdības noraidīt šo nožēlojamo godu un pietika bijības pret Grieķijas seno varenību, lai ar vizuļojošu troni neliktu smieklā tās drausmīgo nabadzību un postu tagad, kad tā ir tik dziļi pazemota; bet, kad troni beidzot piedāvāja šim jaunajam dāņu princim Georgam, viņš to pieņēma. Viņš pabeidza lielisko pili, kuru mēs viņnakt redzējām spožajā mēnessgaismā, un, stāsta, esot uzsācis daudz ko citu, lai glābtu Grieķiju.

Braucām cauri tuksnesīgajam arhipelāgam un ieslīdējām jūras šaurumā, ko dažkārt dēvē par Dardaneļiem, dažkārt par Hellespontu. Šī valsts daļa ir bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, bet ar visu pārējo — nabadzīga kā Sahāra. Dardaneļu jūras šaurumā mēs brau­cām garām Trojas līdzenumam un Skamandras grīvai; redzējām vietu (no tālienes), kur kādreiz atradās Troja un kur tagad tās vairs nav — pilsētas, kas aizgāja bojā, kad pasaule vēl bija jauna. Nabaga trojiešu vairs nav starp dzīvajiem. Viņi piedzima par vēlu, lai redzētu Noāsa šķirstu, un par agru, lai apmeklētu mūsu zvērnīcas. Redzējām, kur satikās Agamemnona flotes, un tālāk zemes iekšienē kalnu, kas kartē dēvēts par Idas kalnu. Hellespontā redzējām arī to, kas vēsturē pieminēta kā vieta, kur slikti izpildīts darbuzņēmēja līgums un kur Kserkss izteicis maigu pārmetumu «otras līgumslēdzēju puses» pārstāv­jiem. Es, proti, runāju par slaveno laivu tiltu, ko Kserkss lika uzcelt Hellespontā visšaurākajā vietā (kur tas nav platāks par divām trim jūdzēm). Ne pārāk spēcīgs vējš saārdīja nestipro struktūru, un vald­nieks, nospriedis, ka darba darītājiem publiski izteikts rājiens varbūt lieti noderēs par mācību nākamā tilta būvētājiem, izsauca vainīgos karaspēka priekšā un lika tiem nocirst galvas. Tūliņ pēc tam viņš uz karstām pēdām noslēdza jaunu līgumu par laivu tilta būvi. Senlaiku rakstnieki apgalvo, ka otrs tilts iznācis ļoti labs. Kserkss pārveda pār to savu piecu miljonu lielo armiju, un, ja šis tilts nebūtu tīši sapostīts, tas, iespējams, stāvētu vēl šodien. Ja mūsu valdība kādreiz izteiktu tādu maigu pārmetumu par slikti izpildītu līgumdarbu, tas varbūt tiešām līdzētu. Apskatījām, kur Leandrs un lords Bairons pārpeldēja Helles- pontu — viens peldēja tādēļ, lai sastaptu mīļoto, kurai viņa sirds bija pieķērusies tādā mīlā, ko vienīgi nāve var izdzēst, bet otrs to darīja, kā Džeks teiktu, tikai «šika» dēļ. Pabraucām garām arī diviem ievēroja­miem kapiem — vienā krastā atdusas Aiaks, otrā — Hekabe.

Abpus Hellespontam redzējām krasta baterijas un fortus, virs kuriem plīvoja Turcijas sarkanais karogs ar balto mēnessirpi, šad tad pa kādam ciematam, pa kādai kamieļu karavānai; to visu redzējām līdz tam brīdim, kad iebraucām lielajā Marmora jūrā, bet pēc tam, kad zeme izgaisa skatienam, atgriezāmies atkal pie jukra un vista partijām.

Enkuru pie Zelta Raga vārtiem izmetām agrā rīta stundā. Tikai kādi trīs vai četri bijām kājās un pirmie ieraudzījām lielo Otomanu galvaspilsētu. Pasažieri nemēdza celties nelaikā, kā paši teica, lai notvertu pirmo skatu uz nepazīstamām svešzemju pilsētām. Tādi pārdzīvojumi viņiem jau bija apnikuši. Viņi neiznāktu pirms brokastīm uz klāja pat tad, ja mums acu priekšā iznirtu Ēģiptes piramīdas.

Zelta Rags ir šaurs jūras līcis, kas nosliecas no Bosfora līča (it kā plata upe, kas savieno Marmora un Melno jūru) un, apmetis līkumu, pāršķeļ pilsētu vidū pušu. Galata un Pera atrodas Bosfora un Zelta Raga vienā pusē, Stambula (senā Bizantija)—otrā. Bosfora pretējā krastā atrodas Skutari un citas Konstantinopoles priekšpilsētas. Šajā lielpilsētā dzīvo miljons cilvēku, bet ieliņas ir tik šauras un nami sacelti tik blīvi cits pie cita, ka tā aizņem tikai pusi no Ņujorkas platības. Skatoties uz Konstantinopoli no noenkurošanās vietas Bosforā, tā šķiet skaistākā no visām redzētajām pilsētām. Namu blīva no pašas krastma­las sniecas augšup un izplešas pa daudzajiem kalniem; dārzu zaļums, kas pavīd vietvietām, mošeju lielie kupoli, neskaitāmie minareti, pret kuriem skatiens visnotaļ atduras, piešķir galvaspilsētai to īpatnējo, austrumnieciski sapņaino noskaņu, kāda rodas, lasot ceļojumu aprak­stus par Orientu. Konstantinopole ir ļoti gleznaina.

Taču gleznainums ir tās vienīgā pievilcība. No krastā izkāpšanas brīža līdz pat aizceļošanas brīdim pret šo pilsētu iespējams just vienīgi riebumu. Laiva, kas jūs ved no kuģa uz krastu, ir apbrīnojami nepiemērota savam uzdevumam. Tā ir glīti iekārtota, tomēr cilvēka spēkos nav to kārtīgi izvadīt pa neganto straumi, kas no Melnās jūras plūst uz Bosforu, un nebūs daudz tādu laivinieku, kas to spētu pat mierīgā ūdeni. Tā ir gara, viegla kanu (kalks), vienā galā plata, otrā šaura kā naža asmens. Šaurais ir laivas priekšgals, un nav grūti iedomāties, kā straume to dancina. Laivai ir divi, reizēm četri airi, bet nav stūres. Jūs sākat irties uz noteiktu mērķi, bet laiva jūs vispirms izsvaida uz visām pusēm, pirms varat uzņemt pareizo virzienu. Vispirms laivinieks ūdeni pairas ar vienu airi, tad ar otru, tikai ļoti reti ar abiem uzreiz. Šāda airēšana ir aprēķināta tā, lai nepacietīgu cilvēku nedēļas laikā padarītu traku. Nav šaubu, ka šie laivinieki ir neveiklākie, trulākie un neizglītotākie cilvēki pasaulē.

Krastā bija — kā lai saka — tur bija mūžīgs, nebeidzams cirks. Cilvēku šaurajās ielās biezs kā skudru pūznī, vīrieši ģērbušies vistrakā­kajās, ērmotākajās, pagāniskākajās, spilgtākajās drānās, kādas vien spēj sagudrot drēbnieks delirium Iremens stāvoklī, turklāt sabiedrojo­ties ar septiņiem velniem. Nekas nebija par spilgtu, neviena ķēmlba par ķēmīgu, neviena neprātība par neprātīgu, neviena velnišķīga izdoma par traku, lai nebūtu izmēģināta un parādīta ļaudīs. Neredzēju divus vienādi ģērbušos cilvēkus. Tā bija mežonīga visdažādāko tērpu maskarāde — katrs ļaužu ņudzeklis katrā ielā žilbināja acis ar kliedzo­šiem kontrastiem. Nedaudziem cienījamiem sirmgalvjiem ap galvu bija aptīti drausmīgi turbāni, bet lielais vairums šajā neticīgo pūlī valkāja sarkanas mices, ko viņi dēvē par feskām. Viss pārējais tērpu raibums nav aprakstāms.

Veikali šeit ir tikai tādi šķūnīši, kastes, vannasistabas, skapji — sauciet, kā gribat, un atrodas apakšstāvā. Veikaliņos sēž turki uz krustām saliktām kājām, tirgojas, smēķē garas pīpes un ož kā — nu, kā jau turki. Ar to viss pateikts. Šaurajās ieliņās pie tirgotavām drūzmējas ubagi, kas bez mitēšanās lūdz dāvanas un nekad nekā nedabū; kropļi, kas tik neiedomājami izkropļoti, ka gandrīz jau zaudējuši līdzību ar cilvēku; klaidoņi, kas dzen nastām apkrautus ēzeļus; nesēji, kas uz muguras stiepj galantērijas preču kastes mājas lielumā; staigājoši tirgoņi, kas, kliegdami kā nelabie, piedāvā savas preces — vīnogas, karstu kukurūzu, ķirbju sēklas; turpat steidzīgajā ņudzeklī cilvēkiem pa kājām nesatricināmā mierā guļ slavenie Kon­stantinopoles suņi; bez trokšņa pa pūli slīd turcietes, no galvas līdz kājām ietinušās platās, plīvojošās drānās, ap galvu apmetušas sniegbal­tus plīvurus, kas atstāj neaizsegtas vienīgi acis un ļauj neskaidri nojaust sejas vaibstus. Redzot viņas pa gabalu kustamies Lielā bazāra ēnaina­jās velvēs, neviļus iešaujas prātā, ka tā varbūt izskatījās līķautos ietītie miroņi, kad tie cēlās un gāja projām no savām kapenēm drausmajā Krustā sišanas naktī, kad Golgātā plosījās vētra, negaiss un zemestrīce. Pavērot Konstantinopoles ielu var vienreiz, ne vairāk.

Mums gadījās sastapt zosu pārdevēju — cilvēku, kas dzina simt zosu pa pilsētu, lai tās pārdotu. Rokā viņam bija desmit jardu gara stiba ar āķi galā; ik pa brīdim kāda zoss atšķīrās no bara un, spārnus papletuši, kaklu līdz pēdējai iespējai izstiepusi, centās aizšmaukt ap ielas stūri. Vai tirgonis par to uztraucās? Nē. Viņš pastiepa garo stibu un neizsakāmi sang froid' apmeta āķi zosij ap kaklu un bez pūlēm atvilka to atpakaļ pulkā. Ar stibu viņš stūrēja zosu baru tikpat viegli, kā cits būtu stūrējis jollu. Pāris stundu vēlāk redzēju viņu sēžam uz akmens ielas stūri ņudzīgajā pūlī saulītē cieši iemigušu, bet zosis bija satupušas viņam visapkārt, tikai brīžiem pabēgot no gājējiem vai ēzeļiem. Trešoreiz redzējām viņu vēl pēc stundas, kad viņš pārskaitīja savu ganāmpulku, pārbaudīdams, vai kāda zoss nav aizbēgusi vai nozagta. Skaitīšanas paņēmiens bija unikāls. Viņš turēja stibas galu apmēram astoņas collas no akmens mūra un lika zosīm soļot «zosu gājienā» starp mūri un stibas galu. Pa to laiku viņš tās skaitīja. Tādā skaitīšanā neviena nevarēja pašauties sānis.

Ja gribat redzēt pundurus — es domāju, dažus pundurus tīrās intereses dēļ, brauciet uz Dženovu. Ja gribat tos iepirkt vairumā, lai pēc tam varētu mazumtirdzniecībā pārdot, brauciet uz Milānu. Itālijā punduri redzami itin visur, tomēr vislielākais birums, kā man likās, bija Milānā. Ja vēlaties paskatīties uz parastiem, labā sortimentā atlasītiem kropļiem, meklējiet tos Milānā vai paceļojiet pa Romas valstiņām. Bet, ja jums iegribas pabūt visīstākajā kropļu un izdzimteņu cilmes vietā, dodieties taisnā ceļā uz Konstantinopoli. Neapoles ubags, kurš var uzrādīt pēdu, kas visa izaugusi vienā milzīgā pirkstā ar platu, bezveidīgu nagu, ir bagāts vīrs, bet Konstantinopolē uz viņu neviens pat lāgā nepaskatītos. Viņš nomirtu badā. Kas gan pievērsīs uzmanību šādai atrakcijai, ja uz Zelta Raga tilta un Stambulas ielu notekās savas dīvainības demonstrē bariem visizcilāko izdzimteņu? Nožēlojamais lielībnieks! Kā gan viņš varētu pastāvēt līdzās sievietei ar trim kājām vai vīram ar aci vaigā? Vai viņam nevajadzētu aiz kauna nosarkt, kad parādītos cilvēks ar pirkstiem, kas pieauguši tieši pie elkoņa? Kur viņam dēties, kad visā spožumā ierodas punduris ar septiņiem pirk­stiem, turklāt bez āugšlūpas un bez zoda? Bismillah! Eiropas kropļi ir tīrais māns un krāpšana. īstie talanti uzzied vienīgi Peras un Stambu­las sānielās.

Sieviete ar trim kājām gulēja uz tilta, savu kapitālu izvietojusi tā, lai izskatītos pēc iespējas efektīgāk: vienu parastu kāju un vēl divas — slai­das kā rokas ar pēdu galā. Gabaliņu tālāk stāvēja vīrietis, kam nebija acu, seja bija čokuraina un saplaisājusi kā sastingusi lava, krāsā līdzīga mušu apsēstam bifštekam, un viņa vaibsti bija tā sajaukti un deformēti, ka nezinātājs nemūžam neprastu izaugumu, kas viņam bija deguna vietā, atšķirt no vaigukauliem. Stambulā bija ari cilvēks ar milža galvu, nesamērīgi garu ķermeni, astoņas collas garām kājām un pēdām kā slēpes. Ar šīm pēdām viņš kustējās uz priekšu, ņemdams palīgā rokas, bet zvalstījās tik briesmīgi, it kā viņam mugurā būtu uzsēdies Rodas Koloss. O jā, Konstantinopolē ubagam nepieciešamas sevišķi izcilas dotības, lai viņš varētu sev nopelnīt iztiku. Cilvēks ar zilu seju, kuram nav nekā cita, ar ko lepoties kā vien tas, ka viņš raktuvēs cietis eksplozijā, tiktu uzskatīts par viltvārdi, un kara invalīds uz kruķiem nemūžam nenopelnītu ne centa. Vienīgais, ar ko viņš varētu glābties, būtu šķirties no pusgalvas un uzaudzēt tai vietā kāksli laba maišeļa lielumā.

Visievērojamākā vieta Konstantinopolē ir Sv. Sofijas mošeja. Pēc ierašanās pilsētā tūliņ jāsadabū sultāna firmans un jāsteidzas turp. To mēs arī darījām. Firmanu* mums nelaimējās dabūt, bet mēs samaksā­jām četrus vai piecus frankus no galviņas, kas iznāk apmēram tas pats.

Man Sv. Sofijas mošeja nelikās nekas sevišķs. Droši vien es no tā nekā daudz nesajēdzu. Lai nu tā arī paliek. Tas ir nožēlojamākais vecais šķūnis visā pagānu pasaulē. Interesi mošeja, man šķiet, modinā­jusi galvenokārt ar to, ka sākotnēji tā celta kā kristiešu baznīca, kas vēlāk, kad zemi iekaroja musulmaņi, bez īpašiem pārveidojumiem pārvērsta par mošeju. Man lika novilkt zābakus un iet iekšā vienās zeķēs. Es saaukstējos, pie pēdām man pielipa tik daudz sveķu, netīrumu un visādu citādu atkritumu, ka vakarā nolietoju vairāk nekā divtūkstoš zābaku kalpiņu, līdz dabūju apavus nost no kājām, un ir tad līdzi aizgāja krietna plēksne kristīga cilvēka ādas. Nepārspīlēju pat ne par vienu zābaku kalpiņu.

Sv. Sofija ir milzīga baznīca, trīspadsmit vai četrpadsmit gadsimtu veca un pietiekami nepievilcīga, lai varētu tai dot daudz, daudz vairāk gadu. Mēdz teikt, ka tās milzu kupols esot brīnišķīgāks par Sv. Pētera kupolu, bet tās netīrība ir vēl daudz brīnišķīgāka par kupolu, kaut gan par to nekur netiek minēts. Baznīcā ir simt septiņdesmit kolonnu, katra no viengabala citas šķirnes dārga marmora, taču kolonnas atvestas no Bālbekas, Hēliopoles, Atēnām un Efesas, tās ir bojātas, neglītas, pretīgas. Tās bija tūkstoš gadu vecas jau tad, kad šī baznīca bija pavisam jauna, un tajos laikos, ja vien Justiniāna arhitekti tās cik necik neuzskaistināja, kontrasts droši vien bija atbaidošs. Kupola iekšpuse no vienas vietas izraibināta ar zeltītā mozaīkā saliktiem uzrakstiem turku valodā un spīd un laistās kā cirka afiša. Grīda un marmora balustrādes ir vecas, bojātas un netīras; kur vien skatiens apstājas, visur savilkts virvju tīkls; virves stiepjas lejup no kupola galvu reibinošā augstuma, un tajās iekārtas neskaitāmas nespodras eļļas lampas un strausu olas, kas šūpojas sešu septiņu pēdu augstumā virs grīdas. Ik pa gabaliņam gan tuvāk, gan tālāk, pietupušies vai zemē sasēduši, noskranduši turki pulciņos lasīja grāmatas, klausījās sprediķos vai mācījās gluži kā skolnieki, un piecdesmit citās vietās citi, tāpat pulciņos, zemē nometu­šies, klanījās, izslējās un klanījās atkal, noliecās līdz zemei un skūpstīja grīdu, visu laiku purpinādami lūgsnas, un turpināja šos vingrojumus, līdz viņiem gan vajadzēja būt galīgi piekusušiem, ja vien viņi tādi jau nebija.

Visur netīrība, putekļi, sodrēji un drūmums; visur senatnes pēdas, tomēr nekā skaista vai aizgrābjoša; visur pulciņos šie mežonīgā izskata pagāni; virs galvas kliedzoši greznā mozaīka un virvju tīkls, bet nekur nekā tāda, kas varētu modināt mīlestību vai apbrīnu.

Cilvēki, kas jūsmo par Sv. Sofiju, droši vien smeļas sajūsmu no ceļvežiem (tajos par katru baznīcu sacīts, ka, «pēc atzītu vērtētāju domām, tā daudzējādā ziņā ir brīnišķīgs mākslas piemineklis, kam pasaulē nav līdzīgu»), vai arī jūsmotāji ir bēdīgi slavenie eksperti no Ņūdžersijas tālumnieku kaktiem, ar pūlēm iemācījušies atšķirt fresku no ugunsdzēsības hidranta un kopš tā laika uzskata sevi par tiesīgiem aumaļām izliet visur un pār visiem savus bezgalīgi muļķīgos spriedu­mus par glezniecību, skulptūru un arhitektūru.

Bijām pie dejojošajiem dervišiem. To bija divdesmit viens. Viņi bija ģērbušies platos gaišas krāsas tērpos, kas sniedzās līdz pat papēžiem. Viņi stāvēja uz apaļas platformas, pa kārtai piegāja pie garīdznieka, dziļi paklanījās un tad sāka kā apreibuši virpuļot, aizvirpuļoja līdz savai vietai aplī un tur turpināja griezties kā vilciņi. Kad visi bija virpuļdejā atgriezušies savās vietās, kas atradās piecu sešu pēdu atstatumā cita no citas, tad pagānu bars pilnā sastāvā trīs reizes ar īsiem pārtraukumiem apvirpoja apkārt telpai. Tas ilga divdesmit piecas minūtes. Viņi griezās uz kreisās kājas, labo izšaudami uz priekšu, lai atspertos pret vaskoto grīdu. Daži turējās varen ilgi. Vairums minūtē apgriezās četrdesmit reižu, bet viens, īsts mākslinieks, sasniedza sešdesmit vienu apgriezienu un noturējās šajā līmenī visas divdesmit piecas minūtes. Tērps piepūtās ap viņa augumu kā balons.

Deja noritēja pilnīgā klusumā, lielāko daļu dejotāju bija pārņēmusi tāda kā reliģiska ekstāze, viņi griezās, galvu atmetuši un acis aizvēruši. Brīžiem ieskanējās skarba mūzika, bet muzikantus nekur neredzēja. Aplī neielaida nevienu citu kā vienīgi virpuļotājus. Vajadzēja vai nu griezties kā vilciņam, vai stāvēt malā. Tik barbarisku izrādi mums vēl nebija gadījies redzēt. Pēc tam nāca vājinieki un gūlās zemē, sievas pienesa savus slimos bērnus (vienai bija zīdainis pie krūts), un dervišu patriarhs kāpa pāri guļošajiem augumiem. Jādomā, ka viņš dziedināja slimos, kāpdams tiem uz krūtīm, muguras vai nostādamies kādam sirdzējam uz pakauša. Ko gan citu varēja gaidīt no ļautiņiem, kuri domā, ka visu, kas ar viņiem notiek — gan labo, gan Jauno —, noteic neredzami gari: milži, rūķi un džini, un kuri vēl šobaltdien tic «Tūkstots un vienas nakts» neprātīgajām pasakām? Vismaz tā man apgalvoja kāds ļoti gudrs misionārs.

Apskatījām Tūkstots un vienu kolonnu*. Nezinu, kādam nolūkam šī celtne sākotnēji domāta, mums stāstīja, ka tur bijis iecerēts ūdens rezervuārs. Celtne atradās Konstantinopoles centrā. No tukša laukuma lejup ved kāpnes, un četrdesmit pēdu pazemē jūs pēkšņi nokļūstat veselā slaidu, bizantisku kolonnu mežā. Nostājieties, kā gribat, pagrie­zieties, uz kuru pusi gribat, tikpat būsiet centrā, no kura rādiusa uz visām pusēm aizstiepjas desmitiem velvētu gaiteņu un kolonādes, kas telpas krēslībā izgaist tālumā. Tagad šo seno, izžuvušo ūdenskrātuvi apdzīvo daži izkāmējuši zīda audēji, un viens no viņiem parādīja man krustu, kas iekalts kādas kolonnas kapitelī. Jādomā, viņš gribēja norādīt, ka celtne uzbūvēta vēl pirms turku ienākšanas, un, šķiet, šai sakarā kaut ko ari sacīja, bet viņam laikam bija runas defekts, jo es nekā nesapratu.

Novilkām kuipes un iegājām sultāna Mahmuda marmora mauzo­lejā, vienā no skaistākajiem pēdējā laikā redzētiem arhitektūras pieminekļiem. Mahmuda kapu klāja ar sudraba diegiem skaisti izšūts melna samta pārsegs; ap kapu brīnišķīgi veidots sudraba režģu žogs; sānos un galā vairāk nekā simt mārciņu smagi sudraba svečturi un tajos sveces — tik garas un tik resnas kā cilvēka kāja; uz sarkofāga bija novietota feska ar skaistu dimantu rotājumu; tas maksājot simttūkstoš mārciņu, paskaidroja mauzoleja uzraugs un, protams, meloja kā daždien turks. Sultānam Mahmudam apkārt bija guldīti visi viņa piederīgie.

Aizgājām, zināms, arī uz Stambulas Lielo bazāru, un, necenšoties to tuvāk attēlot, teikšu vienīgi, ka tas pielīdzināms milzīgam bišu stro­pam — zem viena velvju jumta cieši cits pie cita tūkstošiem mazu veikaliņu, neskaitāmi ar šaurām ieliņām atšķirti kvartāli. Katrā ielā tirgojas tikai ar viena veida precēm. Ja vēlaties nopirkt kurpju pāri, jums jāizstaigā tikai viena iela, nevis jāmeklē apavu veikali pa visu bazāru. Tas pats ir ar zīda audumiem, senlietām, šallēm un visu pārējo. Cilvēki te mudžēt mudž no rīta līdz vakaram, katra veikala priekšā bagātīgs klāsts austrumniecisku audumu košās, priecīgās krāsās. Stam­bulas Lielo bazāru patiesi ir vērts apskatīt. Tas ir pilns dzīvības, darījumu, netīrumu, ubagu, ēzeļu, sīktirgotāju, kas, pilnā balsī klieg­dami, slavē savu preci, nesēju, dervišu, augstdzimušu turku dāmu, kas nākušas iepirkties, un fantastiski ģērbušos fantastiska izskata musul­maņu no kalniem un pālajām provincēm; un tikai vienu vienīgu lietu nav iespējams Lielajā bazārā saost — kaut ko, kam būtu laba smaka.