Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

49. NODAĻA senās pirtis * ērmota parādība * lieuska panorāma * krustnešu pēdējā kauja * stāsts par kerakas valdnieku * tābora kalns * kas redzams no tā virsotnes * atmiņas par šrīnum skaistu dārzu * pravietes deboras māja

Vakar mijkrēšļa stundā mēs otrreiz izpeldējāmies Galilejas jūrā un šorīt ap saullēktu trešoreiz. Mums gan neizdevās pavizināties pa to laivā, bet trīs peldes to atsver, kā jums šķiet? Ūdenī redzējām daudz zivju, taču mēs, dodamies šajā svētceļojumā, nodrošinājāmies ar ceļvežiem «Dzīve teltis Svētajā zemē», «Svētā zeme un Bībele» un citu tamlīdzīgu literatūru, tikai nepadomājām par makšķerēšanas piederu­miem. Tibērijā zivis nedabūjām. Tiesa, redzējām gan divus trīs klaidoņus lāpām tiklus, bet ne reizes nemanījām, ka viņi ar tiem būtu mēģinājuši izvilkt kaut asaku.

Neaizgājām uz senajām pirtīm, kas atrodas divas jūdzes no Tibērijas. Nejutu ne mazākās vēlēšanās doties turp. Man pašam tas likās mazliet dīvaini, un es centos izprast šās ne ar ko neizskaidrojamās vienaldzības cēloni. Beigās apjēdzu — tas tādēļ, ka Plīnijs* tās pieminējis. Esmu atklājis sevī nepārvaramu antipātiju pret Plīniju un Sv. Pāvilu, jo tā vien šķiet, ka nekādi neizdosies atrast vietu, kas piederētu man vien. Vienmēr izrādās, ka Sv. Pāvils šai vietā jau bijis un ka Plīnijs to «pieminējis».

Agrā rītā sēdāmies seglos un devāmies ceļā. Un tūliņ karavānas priekšgalā iznira ērmota parādība, kas jāja visiem pa priekšu — varētu domāt: pirāts, ja vien pirāti jel kad uzturējušies uz sauszemes. Tas bija liela auguma arābs, melnīgsnējs kā indiānis, vēl jauns — gadu trīsdes­mit. Ap galvu viņš bija cieši apsējis greznu sarkandzeltensvītrotu zīda šalli, kuras bagātīgi bārkšķotie gali brīvi nokarājās pār pleciem un plīvoja vējā. No kamiešiem līdz ceļiem platās krokās krita tērps — īsts zvaigžņots karogs ar līkloču izlocītām melnbaltām svītrām. No kaut kurienes, jādomā, tieši no muguras augstu virs labā pleca slējās garš čibuka kāts. Augstu virs kreisā pleca šūpojās Saladina laika plinte: no laides resnā gala līdz pat nesamērīgi garā stobra galam apdarināta ar sudraba plātnitēm. Vidukli viņš bija daudzkārt apjozis ar bezgala garu skaisti izrakstītu audumu, kura cilmes vieta bija krāšņā Persija, bet uz vēdera — tērpa neskaitāmajās krokās zvīgoja vesela barga baterija milzīgu senlaicīgu pistoļu ar vara apkalumiem un nažu zeltītie spali. Pie garspalvainajām kazādām, kas kopā ar persiešu paklājiem brīnu­mainā veidojumā aizstāja seglus, bija pierīkotas makstis vēl lielākam skaitam pistoļu; un starp daudzajiem lielajiem pušķiem, kas šūpojās gar neredzētajiem segliem, skanīgi sitoties pret dzelzs kāpšļiem, kas karotāja ceļgalus uzrāva līdz pat zodam, karājās ar sudrabu apkalts liks zobens, tik milzīga izmēra un tik biedējoša izskata, ka neviens cilvēks nespētu to uzlūkot nenodrebēdams. Bārkstainais, izrotātais princis, kam piešķirts gods, uz ponija jājot, vest pavadā ziloni, kad ceļojošais cirks ieiet ciemā, ir kails un nožēlojams salīdzinājumā ar šo bezgaumības haosu, un pirmā priecīgā pacilātība šķiet pilnīgs pašapzi­ņas trūkums salīdzinājumā ar otrā majestātisko svinīgumu un nesamē­rīgo pašpatiku.

— Kas tas ir? Kas tas tāds?— izbijušies cits pār citu jautāja mūsējie.

— Mūsu apsargs! No Galilejas līdz pat Pestītāja piedzimšanas vietai visa apkārtne čum un mudž no mežonīgiem beduīniem, kuru vienīgais prieks šai pasaulē ir kaut un durt, un sakropļot, un slepkavot nevainīgus kristīgos. Allahs lai mūs sargā!

— Tad taču nolīgstiet zaldātu pulku! Vai jūs tiešām vedīsiet mūs pretī slepkavnieku baram, nesarūpējis tādā briesmu brīdī īstu aizsar­dzību, nevis šo veco ieroču noliktavu?

Dragomāns iesmējās — neba par asprātīgo salīdzinājumu, jo patiesi vēl nav dzimis tāds gids, tāds pavadonis vai dragomāns, kurš kaut visniecīgākajā mērā prastu novērtēt joku, pat ja joks ir tik plats un tik smags, ka, virsū uzkrizdams, pataisītu viņu plakanu kā pastmarku, bet dragomāns iesmējās un, bez šaubām, kādas sava paša domas iedroši­nāts, nonāca galējībā un pat piemiedza aci.

Ja šādos apstākļos cilvēks pasmejas, uzreiz kļūst vieglāk ap sirdi, bet, ja viņš vēl piemiedz aci, tad ir skaidrs, ka viss būs labi. Beigās viņš pat deva mums saprast, ka mūsu drošībai pietiks ar vienu apsargu, bet ka šis viens ir absolūti nepieciešams. Proti, viņa pārpilnīgais bruņojums morāli ietekmēs beduīnus. Es ieminējos, ka mums vispār nav vajadzīgs apsargs. Ja jau viens fantastiski ģērbies klaidonis var nosargāt no visa ļauna astoņus apbruņotus kristiešus un arābus, kas tos pavada, tad tie gan arī paši ir spējīgi gādāt par savu drošību. Viņš šaubīdamies papurināja galvu. Tad es sacīju, lai viņš jel padomā, kā tas izskatās un ko teiks lasītāji, pašapzinīgi amerikāņi, uzzinājuši, ka mēs esam bailīgi zagušies pa šiem tuksnesīgajiem apgabaliem viena maskuballei saģērbu­šās arāba aizsardzībā, kurš vai sprandu nolauztu, laizdamies lapās, ja viņam sāktu dzīties paka) Īsts vīrs. Tas ir nožēlojami, tas ir pazemojums. Kādēļ tad mums vispār piekodināja, lai apbruņojamies ar flotes revolveriem, ja beigu beigās mūs apsargāt ņemsies šis nejēdzīgais, zvaigznēm nosētais tuksneša dienderis? Visi mani iebildumi bija veltīgi, dragomāns tikai smaidīja un purināja galvu.

Pajājos uz priekšu un iepazinos ar šo ķēniņu Zālamanu visā viņa godībā, un pierunāju viņu, lai parāda man savu akmenslaikmeta plinti; tā bija noklāta ar sudraba grabuļiern un plātnītēm no viena gala līdz otram, taču stobrs bija saliekts tik nejēdzīgi kā četrdesmit devītā gada biljarda kijas, kādas vēl tagad šad tad pagadās Kalifornijā raktuvēs. Stobrs ilgajos mūžos bija rūsas ēstin saēsts sīkos caurumiņos kā izdedzis krāsniņas dūmvads. Aizmiedzu aci un palūkojos tajā. Iekšpusē tas bija noklāts ar rūsu kā vecs kuģa tvaika katls. Paņēmu rokā milzīgo pistoli un nospiedu gaili. Arī pistoles bija sarūsējušas un veselu mūžību nebija redzējušas nevienu patronu. Itin možs atgriezos savā vietā, pastāstīju to visu gidam un lūdzu, lai viņš šo nekam nederīgo cietoksni sūta, kurp deguns rāda. Un tad es uzzināju patiesību. Puisis kalpoja Tibērijas šeiham. Viņš bija viens no valdības ienākumu avotiem. Savai impērijai viņš nozīmē to pašu, ko Amerikai nozīmē muita. Šeihs uzspiež ceļotājiem bruņotus apsargus un par to iekasē maksu. Tas ir visai ienesīgs ienākumu avots un dažkārt padara valsts kasi bagātāku par trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit dolāriem gadā.

Tagad es zināju šī karotāja noslēpumu; zināju, cik vērta viņa sarūsējušo šaujamrīku lielmanība, un izjutu nicināšanu pret ēzelisko pašpaticību. Es to pastāstīju arī citiem, un visa kavalkāde pārgalvīgā drosmē traucās uz priekšu briesmu pilnajā tuksnesī, neliekoties ne zinis par viņa izmisīgajiem brīdinājumiem, ka mums no visām pusēm draud šausmas un nāve.

Kad nonācām augstienē, kas atrodas tūkstoš divsimt pēdu virs ezera, (jāatgādina, ka ezers atrodas sešsimt pēdu zem Vidusjūras līmeņa, jo vēl neviens ceļotājs nav atstājis neizmantotu iespēju izrotāt savas vēstules ar šo raksturīgo detaļu), mums pavērās panorāma, par kuru vienmuļāku un neinteresantāku būs grūti sameklēt visā pasaulē. Bet šī zeme ir tik bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, ka ar tiem aprakstītās lapas, ja tiktu pār zemi izklātas, to nosegtu kā bruģis no apvāršņa līdz apvārsnim. Panorāmā ietilpst Hermona kalns, pakalni, kas apjož Cezareju, Dana, Jordānas iztekas, Meromas ūdeņi, Tibērija, Galilejas jūra, Jāzepa bedre, Kapernauma, Betsaīda, vietas, kur, domājams, teikts Kalna sprediķis, paēdināti tūkstošiem cilvēku, kur Pēteris izvilcis fantastisko lomu, krauja, no kuras cūkas ielēkušas jūrā, Jordānas ieteka ezerā un izteka no tā, Safeda —«pilsēta kalnā», viena no četrām jūdu svētajām pilsētām, un vieta, no kuras viņi gaida atnākam Mesiju, kas glābs pasauli; daļa no Hatinas kaujulauka, kur krusta bruņinieki izcīnīja pēdējo kauju, pēc kuras uz visiem laikiem beidzās viņu spožā karjera; Tābora kalns, kur notika tā Kunga pārtapšana. Un tālāk uz dienvidaustrumiem redzama ainava, kas man atgādina kādu vietu Bībelē (citēju, bez šaubām, neprecīzi):

Efraima vīri nebija aicināti dalīties lielajā kara laupījumā, kad Amona bērni bija sakauti, un tālab savāca lielu karapulku, lai cīnītos pret izraēliešu soģi Jeftu; bet viņam šis nodoms kļuva zināms, viņš sapulcēja izraēliešu vīrus, sakāva efraimiešus un piespieda tos bēgt. Lai pilnīgi nodrošinātu savu uzvaru, viņš novietoja sargus pie dažādām Jordānas pārejas vietām, pieteikdams, lai nelaiž pāri nevienu, kas nespēj izteikt vārdu «Šibolet». Efraima vīri, būdami no citas cilts, neprata pareizi izrunāt to vārdu un sacīja «Sibolet», ar to pierādīdami, ka ir ienaidnieki, un tapa nokauti; tajā dienā pie dažādām Jordānas pārejām krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.

Lēnām klidzinājām pa lielo karavānu ce|u, kas ved no Damaskas uz Jeruzalemi un Ēģipti, garām Lubijai un citiem sīriešu ciematiem, kuri visi kā viens atrodas stāvu kalnu vai pauguru virsotnēs un no visām pusēm apjozti milzu kaktusiem (neauglīgas zemes pazīme), uz kuriem aug ērkšķaini bumbieri, milzīgi kā šķiņķi, un pēdīgi nokļuvām līdz Hatinas kaujaslaukam.

Tā ir liela, neregulāra plakankalne un izskatās kā pašas dabas radīts kaujaslauks. Pirms apmēram septiņiem gadsimtiem nepārspējamais Saladins šeit sastapās ar krustnešu karapulku un uz visiem laikiem salauza kristiešu varu Palestlnā. Ilgu laiku pretinieku karaspēku starpā valdīja pamiers, bet tad, kā rakstīts ceļvedī, Kerekas pārvaldnieks Šatiljonas Reinolds to lauza, aplaupīdams kādu Damaskas karavānu un, nepaklausot Saladina prasībai, liedzās izdot gan tirgotājus, gan nolaupītās preces. Par tik traku sīka pavaldoņa pārgalvību sultāns jutās drausmīgi apvainots un nozvērējās pats ar savu roku nogalināt Reinoldu, vienalga, kad un kur to sastaps. Abas armijas sagatavojās karam. Visai nenozīmīgais Jeruzalemes karalis bija visa kristīgās bruņniecības zieda virspavēlnieks. Viņš deva bruņiniekiem negudru pavēli doties garā, nogurdinošā pārgājienā pa svelmaino sauli un pēc tam, bez pārtikas un ūdens krājumiem, uzsliet nometni šajā atklātajā līdzenumā. Musulmaņu karapūļi, apejot Ģenecaretes ziemeļu galu, lieliskos zirgos auļoja šurp, pa ceļam postīdami un dedzinādami, un uzslēja nometni pretim ienaidnieka karaspēkam. Rītausmā sākās drausmīgā kauja. No visām pusēm sultāna karapūļu ielenkti, kristīgie bruņinieki cīnījās, necerēdami palikt dzīvi. Viņi sitās ar izmisuma spēku, taču viss bija velti; karstums, pretinieka pārspēks un neiztura­mās slāpes bija neuzvarams ienaidnieks. Ap pusdienlaiku visdrosmīgā­kie izlauzās cauri musulmaņu rindām un ieņēma nelielu pakalnu, kur, cieši saspiedušies ap Kristus karogu, citu pēc cita atsita pretinieku kavalērijas uzbrukumus.

Taču kristīgo valdīšana Palestīnā bija lemta bojāejai. Ap saules rietu Saladins bija kļuvis par Palestīnas valdnieku, kristīgie bruņinieki krituši kaudzēm gulēja kaujaslaukā, bet Jeruzalemes karalis, Temp|a ordeņa lielmestrs, un Šatiljonas Reinolds bija sultāna gūstekņi. Sala- dins pret abiem gūstekņiem izturējās ar izmeklētu laipnību un lika tos dāsni pacienāt. Kad karalis sniedza Šatiljonam saldētu šerbetu, sultāns sacīja: «To viņam dod tu, nevis es.» Viņš nebija aizmirsis savu zvērestu un pats ar savu roku nokāva nelaimīgo Šatiljonas bruņinieku.

Grūti ticēt, ka šajā mēmajā klajumā kādreiz skanējusi kara mūzika un dimdējuši bruņotu vīru soļi. Grūti piepildīt šo pamestību ar auļojošu jātnieku kolonnām un pāršķelt miegaino klusumu ar uzvarē­tāju kliedzieniem, ievainoto brēcieniem, redzēt kara karogus plīvojam un tēraudu zibam sabangotajā kaujas jūklī. Klajums ir tik bezcerīgi izmiris, ka nekāda iztēle nespēj šeit uzburt dzīvības un darbības rosmi.

Tāboru sasniedzām sveiki un veseli, turklāt krietni apsteidzot savu līdz zobiem apbruņoto pseidoapsargu. Visā ceļā nesastapām neviena vienīga cilvēka, nemaz jau nerunājot par mežonīgu beduīnu ordām. Tābors stāv nošķirts un vientuļš — Esdrilonas līdzenuma milzu sargka­reivis. Pār apkārtni tas paceļas tūkstoš četrsimt pēdu augstumā — zaļš, kokiem apaudzis, skaists, simetrisks konuss, redzams jau no tālienes un tīkams acīm Sīrijas tuksneša atbaidošajā vienmuļībā. Skats no šā kalna augstākās virsotnes bija gandrīz skaists. Lejā pletās lielais, līdzenais Esdrilonas klajums, izraibināts ar tīrumiem kā šaha dēlītis, pa gabalu arī tikpat līdzens un gluds, bet tam gar malām balti, blīvi apbūvēti ciemi un visur, gan tuvu, gan tālumā, viju vijumis izlocīti ceļi un takas. Kad to rotā pavasara pirmais zaļums, šai ainavai jābūt patiesi burvīgai. Klajuma dienvidu daļā paceļas «Mazais Hermons», aiz kura virsotnes jaužama Gilboa. Saredzēt var arī Naīnu, kas slavena ar to, ka šeit izauga atraitnes dēls, un Endoru*, kas tikpat slavena ar savu zīlnieci. Austrumu pusē plašas Jordānas ieleja, bet aiz tās ir Gileāda kalni, un rietumos — Karmela kalns. Ainavu aizpilda Hermons ziemeļu pusē, Basanas plakankalnes, pret Libānas kalnu augstajām atradzēm balti mirdzošā svētā pilsēta Safeda, Galilejas jūras stūris — zils kā tērauds, Hatinas kalns ar divām virsotnēm, leģendās teiktais «Svētlaimīgo kalns» un krustnešu pēdējās izmisuma drosmē par svēto krustu izcīnītās kaujas mēmais liecinieks.

Lai palūkotos uz šo ainavu pa gleznainu, izdrupušu loga aiļu pussagruvušā mūrī, kas saglabājies no Kristus laikiem, kad ietvars noslēpj visu neglīto, ir baudījums, kura dēļ nav grūti uzrāpties augstajā kalnā. Lai redzētu jauku saulrietu visā tā pilnībā, lāgiem jānostājas uz galvas, un glezna dažkārt jāiesloga smagā, pamatīgā rāmī, lai tā atklātos īstā skaistumā. Šo patiesību var iepazīt, lai nekad vairs neaizmirstu, dižkunga grāfa Palavičini mazajā burvju valstībā, viņa brīnišķīgajā dārzā netālu no Dženovas. Tur jūs stundām staigājat pa kalniem un mežainām gravām, kas izkārtotas tik prasmīgi, ka jums neizbēgami liekas — tas ir dabas veidojums, nevis cilvēka roku darinājums; jūs ejat pa līkloču takām un pēkšņi izk|ūstat pie ūdenskri­tumiem, pār kuriem ved tiltiņi; visnegaidītākajās vietās jūs izejat pie meža ezeriņiem, ko nepavisam necerējāt tur ieraudzīt; klīstat pa miniatūrām viduslaiku pilīm, kas šķiet īsti senlaicīgas, bet īstenībā uzceltas pirms divpadsmit gadiem; kavējaties apcerē pie sadrupušām senām kapenēm, kuru marmora kolonnas sadauzījis modernais tēl­nieks, kas tās darinājis; tālāk ejot, ieraugāt sīciņas rotaļu pilis no dārga būvmateriāla un tad pēkšņi — zemnieku būdiņu ar vecvecām istablie- tām, un jums pat prātā neienāk, ka tās taisītas pēc pasūtījuma; jums pat ir iespēja izjādelēt pa mežu mežiem uz koka zirga, kura straujo gaitu darbina neredzams mehānisms; jūs šķērsojat seno romiešu ceļus un izejat cauri majestātiskām arkām; atpūšaties greznās lapenēs, kur neredzami gari jūs no visām pusēm apšļāc ar ūdens strūkliņām un kur jūs valgmes šalti saņemat pat no puķēm, ja tām pieskaraties; jūs vizināties laivā pa apakšzemes ezeru starp grotām, zem baismiem stalaktītiem klātām arkām, gar zāļainiem krastiem, bet uz ūdens šūpojas gondolas, kas noenkurotas paēnā pie maza marmora tem- plīša — tas paceļas uz dzidrā ūdens virsmas, ļaudams baltajām skulptū­rām, krāšņajiem kapiteļiem un rievotajām kolonnām spoguļoties virs caurspīdīgās dzelmes. Tā jūs esat gājis no brīnuma brīnumā un visu laiku domājis, ka nule redzētais bijis pats lielākais brīnums. Bet vislielākais brīnums ir paglabāts pēdējam brīdim, tikai jūs to neierau- gāt, iekams neesat izkāpis krastā un izgājis cauri retu, no visām pasaules malām savāktu puķu biezoknim un apstājies vēl pie viena šķietama tempļa durvīm. Tieši šeit mākslinieka ģēnijs sasniedzis apoteozi un patiesi atver jums vārtus uz burvju valstību. Jūs paraugā- ties caur parastu dzeltenu stikla rūti, vispirms ieraugāt zaļu lapu biežņu turpat desmit soļu atstatumā un lapotnē robainu klajumiņu, it kā vārtus — tādi dabā it bieži sastopami un nerada nekādas aizdomas, ka to izdomājis cilvēks, bet šajos vārtos, itin kā gluži nejauši pagadījušies, pāris tropisku augu lapu un ziedu. Un tad pēkšņi caur šiem gaišajiem, žilbinošajiem vārtiem jums paveras acumirklīgs ieskats visburvīgākajā, liegākajā, krāšņākajā ainavā, kādā jebkad lūkojies kaut viens svētais savā mirstamā stundā; vienīgi apustulis Jānis varbūt redzējis kaut ko līdzīgu, kad viņam debesīs aiz mākoņiem parādījās Jaunā Jeruzaleme. Priekšplānā jūras klajš, tajā vēja piepūstas buras; jūrā iegriežas ass zemesrags, uz tā lepna bāka, tālāk nolaidena, zaļa pļava; un aizmugurē gabaliņš senās «piļu pilsētas» ar parkiem, pakal­niem un staltiem namiem, vēl tālāk dibenplānā — augsts kalns, kura kontūras asi iezīmējas pret jūru un debesim; pāri visam zeltainās debesis peld vieglas mākoņu plūksnas un svēdras. Jūra zeltaina, pilsēta zeltaina, pļava, kalns — viss zeltains, pārvarīgi skaists, liegs un sasapņo- jies kā vīzija par paradīzi. Neviens mākslinieks nespētu uz audekla uzburt tādu skaistumu, un tomēr — bez dzeltenā stikla un prasmīgi izraudzītā ietvara, kas norobežo no ainavas visu neglīto, tas nebūtu skats, kuru ieraugot, jākrīt nemaņā, un Čūska kārdinātāja būtu katram no mums uzspiedusi savu zīmogu.

Nu vairs neatliek nekas cits kā atgriezties uz veco Tābora kalnu, kaut arī šis temats ir visai apnicīgs, un es nespēju runāt par to, ja atmiņā mostas daudz tīkamākas ainas nekā tā, kuru redzu pašreiz. Domāju, ka daudz par to nestāstīšu. Tābora kalnā nekā sevišķa nav (izņemot versiju, ka šeit notikusi Kristus pārtapšana), ir tikai nedaudz vecu, sirmu drupu, kas te sakrājušās dažādos laikmetos, sākot ar drosmīgo Gideonu un citiem karotājiem, kas savas slavas dienas piedzīvoja pirms trīspadsmit gadsimtiem, un beidzot ar tikpat kā vakar notikušajiem krustakariem. Tagad te ir grieķu klosteris, kur cienā ar labu kafiju, bet nav nevienas skaidiņas no īstā Krusta, neviena kaula, kas būtu piederējis kādam svētajam, lai pasaules ceļu staigātāju domas ievirzītu nopietnākā gultnē. Manās acīs tādai katoļu baznīcai, kurā nav relikviju, nav nekādas vērtības.

Esdrilonas līdzenums —«tautu kaujaslauks»— vedina uz domām par Jozuu un Benhadadu, un Zaulu, un Gideonu; par Tamerlānu, Tankredu, Lauvassirdi un Saladinu; par persiešu kareivīgajiem vald­niekiem, par Ēģiptes varoņiem un Napoleonu, jo tie visi šeit karojuši. Ja mēnesnīcas burvju vara spētu izsaukt no senaizmirstu gadsimtu kapenēm daudzo zemju neskaitāmos karotājus, kas cīnījušies šinī lielajā, plašajā klajumā, un sapulcināt simt dažādu tautību milzu karaspēku visādos ietērpos, un pavēlēt tam, spalvām un karogiem plīvojot, šķēpiem zibot, brāzties pāri līdzenumam, es būtu ar mieru pavadīt šeit veselu mūžību, raudzīdamies krāšņajā rēgu parādē. Bet mēnesnīcas burvestība ir viltus un māns, un ik mirstīgais, kas tai notic, piedzīvos vienīgi bēdas un vilšanos.

Tābora pakājē, pašā vēsturiskā Esdrilonas līdzenuma malā atrodas nenozīmīgais Debūrijas ciems, kur dzīvojusi Izraēļa praviete Debora. Tas ne ar ko neatšķiras no Magdalas.