Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

37. NODAĻA IMPERATORA VASARAS MĪTNE * GATAVOŠANĀS DRAUS­MĪGAJAM PĀRBAUDĪJUMAM * KOMITEJA ADRESES SASTĀ­DĪŠANAI * PIEŅEMŠANA PIE IMPERATORA * CARA UN VIŅA ĢIMENES LOCEKĻU TĒRPI * KONCENTRĒTA VARA * KAROŠU SKAITĪŠANA * PIE LIELKŅAZA * BURVĪGA VILLA * BRUŅINIECISKS AUGSTMANIS * LIELKŅAZE * BROKASTIS PIE LIELKŅAZA * BADĪGAIS BEIKERU PUIKA * TEĀTRA KARAĻI — TĪRAIS MĀNS * BAIL KĀ NO UGUNS * ĢENERĀLGUBERNATORA VIZĪTE UZ KUĢA * ARISTOKRĀ­TISKI VIESI * MINHAUZENA STĀSTI * NOSLĒGUMA CEREMONIĀLS

Enkuru Jaltā izmetām pirms dienām trim. Man šī vieta ļoti atgādina Sjerranevadu. Aizmugurē augsti, pelēki kalni, kuru nogāzes apaugušas ar priedēm, dziļu aizu sagraizītas, šur tur pret debesīm paceļas sirmas klintis — augstas un taisnas šautras, kas no kalnu virsotnes stāvu iegrimst jūrā, iezīmēdamas seno lavīnu un nogruvumu ceļu — gluži kā Sjerranevadā, it kā viena grēda būtu otras portrets.

Mazais Jaltas ciemats kā perēklītis iekļāvies amfiteātra pakājē, kurš lēzenā nogāzē sniedzas līdz kalnu kraujai un izskatās, it kā pamazām būtu noslīdējis līdz pašreizējam stāvoklim. Šajā nogāzē plešas augst­maņu parki un dārzi, un koku zaļajā lapotnē šur tur kā zieds pamirdz kāda pils. Ļoti skaista vieta.

Pie mums uz kuģa bija Savienoto Valstu konsuls no Odesas. Sapulcējāmies salonā un lūdzām viņu, lai pasaka, kā mums paglābties, un lai saka drīz. Viņš teica runu. Un jau ar pirmajiem vārdiem satrieca mūsu cerības: viņš nekad neesot piedalījies nevienā pieņemšanā galmā. (Trīs dobji vaidieni konsulam.) Bet viņš esot redzējis pieņemšanu pie Odesas ģenerālgubernatora un bieži dzirdējis stāstām par pieņemšanu Krievijas un citos galmos un domājot, ka zina, kādi pārbaudījumi mūs sagaida. (Uzspīdēja atkal mazs cerību stariņš.) Mūsu esot daudz, bet vasaras mītne maza — tikai tāda prāvāka vasarnīca; mēs, bez šaubām, tikšot pieņemti, kā vasarā parasts,— dārzā; mēs stāvēšot rindā — kun­giem melna fraka, balti glazē cimdi, balti kaklauti, dāmām — gaiši zīda tērpi vai kaut kas tamlīdzīgs; noteiktajā laikā — tieši pulksten

*

divpadsmitos — mirdzošos formas tērpos ģērbtas svītas pavadībā iz­nāks imperators un lēnā gaitā apstaigās ierindu, vienam pamās ar galvu, citam uzbildis kādu vārdu. Tajā mirklī, kad parādīsies Viņa Majestāte, viesu sejās jāatplaukst starojošam, sajūsminātam smaidam, mīlestības, pateicības un apbrīna smaidam, un tad visiem reizē jāpaklanās — ne pazemīgi, tomēr godbijīgi, bet saglabājot pašcieņu; pēc piecpadsmit minūtēm imperators atgriezīsies savā mājā, un arī mēs varēsim cilpot atpakaļ uz mājām. Jutāmies ārkārtīgi atviegloti. Likās — nemaz nebūs tik grūti. Visā mūsu barā nebija neviena, kas neticētu, ka, mazliet pavingrinājies, varēs nostāvēt rindā, īpaši, ja tur būs arī citi stāvētāji, vai palocīties, neuzkāpis savai frakai uz astes un nenolauz­dams sprandu; īsi sakot, mēs sākām ticēt, ka varēsim šajā izrādē izpildīt visu, izņemot ļoti sarežģīto smaidu. Konsuls bez tam ieminējās, ka mums vajadzētu sagatavot arī nelielu adresi imperatoram un nodot to kādam no adjutantiem, kas īstajā brīdi to pasniegs imperatoram. Tūliņ pieciem džentlmeņiem tika uzdots sagatavot adresi, bet pārējie piecdes­mit, skumji smaidīdami, izklīda pa klāju — vingrināties. Nākamajās divpadsmit stundās uz kuģa valdīja aptuveni tāds noskaņojums kā bērēs, kur visi noskumuši par nelaiķa aiziešanu, tomēr priecīgi, ka viss beidzies, kur visi smaidīja ar bēdu sagrauztu sirdi.

īpaša komiteja nokāpa krastā un devās vizītē pie viņa ekselences ģenerālgubernatora, lai uzzinātu kaut ko tuvāku par mūsu likteni. Kad bijām trīs stundas nepacietībā nogaidījušies, viņi atgriezās un sacīja, ka imperators mūs pieņemšot nākamajā dienā pusdienlaikā — atsūtīšot mums pakaļ karietes un personiski noklausīšoties adresi. Lielkņazs Mihails lūdzot mūs apmeklēt ari viņa pili. Katram bija skaidri redzams, ka mums jāsaprot — Krievija jūt pret Ameriku tik sirsnīgu draudzību, ka pat privātpersonām tiek izrādīta tāda laipnība.

Noteiktajā stundā mēs nobraucām trīs jūdzes un sapulcējāmies skaistajā dārzā imperatora pils priekšā.

Nostājāmies aplī zem kokiem iepretī durvīm, jo visā mājā nebija tik lielas telpas, kur ērti varētu novietoties ap sešdesmit cilvēku, un dažas minūtes vēlāk sveicinādama un smaidīdama parādījās ķeizariskā ģimene un nostājās mūsu vidū. Līdz ar viņiem iznāca augsti impērijas ierēdņi, kas tomēr nebija tērpušies parādes uniformās. Katru laipno galvas mājienu viņa augstība pavadīja ar sirsnīgiem apsveikuma vārdiem. Atkārtošu imperatora vārdus. Tajos izpaužas raksturs — krievu raksturs, kas ir patiesi sirsnīgs. Franči ari ir laipni, tomēr tā bieži vien ir tīri oficiāla laipnība. Krievu laipnībā staro sirsnība — gan vārdos, gan izpausmē, kas liek ticēt, ka tā ir patiesa. Kā jau teicu, savus vārdus cars apvienoja ar paklanīšanos.

— Labrīt .. . Ļoti priecājos par jūsu ierašanos . . . esmu priecīgs … ārkārtīgi patīkami . . . jūtos laimīgs, uzņemot jūs savā mājā!

Visi noņēma cepures, un konsuls nolasīja viņam adresi. Viņš to pārcieta, ne aci nepamirkšķinājis, tad paņēma mūsu ne pārāk izskatīgo dokumentu un nodeva to kādam augstam virsniekam novietošanai Krievijas arhīvā, bet varbūt — krāsnī. Viņš pateicās mums par adresi un sacīja, ka ļoti priecājoties ar mums iepazīties, jo sevišķi tādēļ, ka Krievijai esot tik draudzīgas attiecības ar Savienotajām Valstīm. Ķeizariene piebilda, ka Krievijā ļoti mīlot amerikāņus un viņa cerot, ka amerikāņi pret krieviem jūtot to pašu. Vairāk runu nebija, un es šīs runas īsuma un saturīguma labad iesaku par paraugu visiem policijas priekšniekiem, kad viņi apbalvo policistus ar zelta pulksteņiem. Pēc tam ķeizariene piegāja pie dāmām un uzsāka vienkāršu (atbilstoši ķeizarienes stāvoklim) sarunu; vairāki džentlmeņi diezgan nesakarīgi sarunājās ar imperatoru; kņazi un prinči, admirāļi un galmadāmas iesaistījās nepiespiestās sarunās te ar vienu, te ar otru no mūsējiem; un, kas vēlējās, tas pagājās uz priekšu parunāties ar mazo, biklo lielkņazi Mariju, cara meitu. Viņa ir četrpadsmit gadu veca, gaišmataina, zilacaina, kautra un glīta. Visi prot runāt angliski.

Imperatoram galvā bija cepure, mugurā žakete, kājās pantaloni — viss no gluda, balta auduma — kokvilnas vai linu, nekādu rotu, ordeņu vai regāliju. Grūti iedomāties vēl neuzkrītošāku tērpu. Viņš ir gara auguma, kalsns, enerģisku seju, tomēr ļoti patīkama izskata. Nav grūti pateikt, ka viņš ir laipns, atsaucīgas dabas cilvēks. Kad viņš noņem cepuri, seja iegūst ļoti dižciltīgu izteiksmi. Viņa acīs nemana nekā no blēdīguma, ko visi mūsējie bija pamanījuši Luija Napoleona skatienā.

Ķeizariene un mazā lielkņaze bija ģērbušās vienkāršās balta fulāra (varbūt fulārzīda — īsti nesaprotu atšķirību) kleitās ar ziliem raibumi- ņiem; abu dāmu kleitām bija zila apdare, platas zilas jostas, baltas linu apkaklītes un vienkāršas muslīna lentītes pie kakla. Galvā viņām bija lēzenas salmu platmales ar zila samta rotājumu, gaiši cimdotajās rokās viņas turēja saulsargus. Lielkņazei esot bijušas kurpītes bez papēžiem. To es pats neievēroju, bet dzirdēju kādu no mūsu dāmām tā sakām. Es uz viņas kurpēm nepaskatījos. Man ļoti patika, ka viņai bija pašai savi mati, sapīti resnās bizēs uz muguras, nevis neglītais veidojums, ko dēvē par ūdenskritumu, bet tad jau ar drānu aptītu šķiņķi arī var nosaukt par ūdenskritumu. Vērodams imperatora laipno seju un maigumu viņa meitas acīs, es iedomājos, cik daudz spēka un stingrības caram vajadzētu, lai aizsūtītu noziedznieku trimdā uz Sibīrijas ledainajiem plašumiem, ja meita iestātos par šo cilvēku. Ikreiz, kad viņu skatieni sastapās, es arvien vairāk pārliecinājos, cik lielu varu šī liegā, biklā skolniecīte varētu sagrābt, ja vien gribētu. Cik daudzreiz viņa spētu valdīt pār Krievzemes patvaldnieku, kura viens vienīgs vārds nozīmē likumu septiņdesmit miljoniem cilvēku! Viņa ir tikai meitene, kādas esmu redzējis tūkstošiem, taču līdz šim neviena nebija manī izraisījusi tik vienreizēju un dzīvu interesi. Mūsu vienmuļajā dzīvē neparasti jauni pārdzīvojumi negadās bieži, bet nu man reiz bija laimējies. Šī situācija un apstākļi modināja domas un jūtas, kur nekas nebija apnicis un apbružājies. Šķita dīvaini — tik dīvaini, ka nemaz neprotu to izteikt — iedomāties, ka centrālā figūra vīriešu un sieviešu pulciņā, kas tērzēja zem kokiem, gluži kā jebkurš cilvēks, bija vīrs, kuram tikai vajag pavērt muti, un kuģi dosies vagot jūras, lokomotīves raus vilcienus pāri klajumiem, kurjeri steigsies no ciema uz ciemu, simtiem telegrāfu aiznesīs viņa vārdus pa visu impēriju, kas aizņem septīto daļu apdzīvotās zemeslodes, un neskaitāmi cilvēki celsies izpildīt viņa pavēles. Manī pamodās vāra vēlēšanās tuvāk aplūkot viņa rokas, lai redzētu, vai tās ir tādas pašas ar miesu un asinīm kā citu cilvēku rokas. Te bija cilvēks, kas spēj veikt visus šos brīnumus, un tomēr — ja gribētu, es viņu varētu notriekt no kājām. Tas šķita tik vienkārši un reizē neaptverami — tikpat neaptverami kā apgāzt kalnu vai noslaucīt no zemes virsas veselu kontinentu. Ja šis cilvēks izmežģītu potīti, telegrāfs par to aiznestu vēsti miljoniem jūdžu pāri kalniem un ielejām, pāri neapdzīvotiem tuksnešiem, pa jūras dzelmēm, un desmittūkstoš avīžu tērgātu par to; ja viņš smagi saslimtu, visas tautas to uzzinātu, pirms vēl saule būtu uzlēkusi; ja viņš nogāztos, kur stāv un būtu pagalam, puspasaules sagrīļotos no šī kritienal Es labprāt būtu nozadzis viņa svārkus, ja vien varētu to izdarīt. Ja jau reiz satieku šādu vīru, gribētos paturēt kādu nieku no viņa par piemiņu.

Ne vienreiz vien mūs pa pilīm vadājuši dažādi livrejoti sulaiņi samta biksēs un tamlīdzīgi tipi, kas par to iekasēja franku, bet, pusstundu ar mums patērzējuši, Krievijas imperators un viņa piederīgie personiski izvadāja mūs pa savu rezidenci. Viņi necik par to neprasīja. Likās pat, ka viņi to dara ar prieku.

Pusstundu pastaigājāmies pa pili, ar patiku aplūkodami bagāto, bet ļoti mājīgo iekārtu, tad cara ģimene no mums sirsnīgi atvadījās un aizgāja pārskaitīt sudraba karotes.

Bijām saņēmuši ielūgumu apmeklēt arī cara vecākā dēla, Krievijas kroņprinča pili, kas atradās turpat netālu. Paša jaunā cilvēka nebija mājās, bet kņazi, grāfienes un citi augstmaņi izvadāja mū$ pa apartamentiem, un mēs tos izstaigājām tikpat nepiespiesti un nesteidzīgi, kā bijām staigājuši pa imperatora pili; un visu laiku risinājās dzīvas sarunas.

Pulkstenis bija pāri vieniem. Paklausot jau iepriekš saņemtam ielūgumam, braucām pie lielkņaza Mihaila uz viņa jūdzi attālo rezidenci.

No imperatora pils līdz turienei braucām divdesmit minūtes. Vieta ir brīnum jauka. Skaistā pils atrodas starp vareniem vecā parka kokiem, bet pats parks — starp gleznainiem klintājiem un pakalniem; tiklab no pils, kā arī no parka paveras skats uz nemierīgo jūru. Parkā ēnainos stūrīšos ik pa gabaliņam izvietoti rupji tēsti akmens soli; parkā urdz dzidri strauti, vilina ezeriņi ar zāļainiem krastiem; caur lapotni šur tur pazib dzirkstošas strūklakas; mirdzošās ūdens strūklas ceļas augšup no vareno koku stumbros mākslīgi pierīkotiem izaugumiem; no sirmām, pelēkām klinšu radzēm lejup raugās miniatūri marmora tempļi; no gaisīgajām lapenēm paveras plašs skats uz zemi un jūru. Pils celta pēc labākajiem grieķu arhitektūras paraugiem, plaša kolonāde apjož centrālo pagalmu, kur zied reti sastopamas puķes, kas ar savu smaržu pilda visu pagalmu, bet vidū dzirkst strūklaka, vēsina karsto vasaras gaisu un varbūt perina odus, bet es gan domāju, ka ne.

Lielkņazs un viņa kņaziene iznāca no pils, un apsveicināšanās ceremonija notika tikpat nepiespiesti kā pie imperatora. Jau pēc pāris minūtēm sarunas ritēja pilnā sparā. Verandā parādījās ķeizariene un mazā lielkņazīte, un abas iejuka viesu barā. Viņas bija atbraukušas šurp ātrāk par mums. Dažas minūtes vēlāk atjāja imperators. Tas bija ļoti patīkami. Šādu uzmanību jūs prastu novērtēt, ja būtu ciemojušies pie kronētām personām un jums būtu licies, ka esat viesmīlīgajā namā uzkavējušies par ilgu, kaut gan man šķiet, ka majestātes nekautrēsies tikt no jums vaļā, ja uzskatīs, ka pietiek ciemoties.

Lielkņazs pēc vecuma ir cara trešais brālis, apmēram gadus trīsdesmit septiņus vecs, un viņam ir tik dižciltīgs izskats kā nevienam citam Krievijā. Augumā viņš ir vēl garāks par caru, smuidrs un stalts kā indiānis un iznesībā līdzīgs tiem lepnajiem bruņiniekiem, par kādiem lasām krustakaru romānos. Viņš izskatās pēc viena no tiem augstsirdīgajiem puišiem, kas viens divi ielidinās ienaidnieku upē, bet tūliņ pats ielēks tam pakaļ un, riskējot ar dzīvību, izzvejos šo ārā. Spriežot pēc nostāstiem, viņš ir drosmīgs un labestīgs. Jādomā, viņš ļoti vēlējās pierādīt, ka amerikāņi Krievijas valdnieku pilīs ir gaidīti viesi, jo bija atjājis uz Jaltu un pats pavadīja mūsu karavānu uz imperatora pili, bez tam bija izsūtījis pa priekšu savus adjutantus, lai mums ceļā negadītos nekādi šķēršļi, piedāvāja palīdzību, ja mums tā būtu vajadzīga. Pa ceļam mēs pret viņu izturējāmies visai familiāri, jo nezinājām taču, kas viņš ir. Tagad atpazinām viņu un pratām novērtēt laipnību, kādu mums droši vien nebūtu parādījis neviens lielkņazs vai hercogs visā pasaulē. Viņam netrūkst kalpotāju, ko būtu varējis atsūtīt, bet viņš, raugi, ieradās pats.

Lielkņazs bija ģērbies skaistā, spilgtā kazaku formas tērpā. Lielkņa- zei mugurā bija balta alpaka kleita ar melnu mežģīņu rotājumu un galvā maza pelēka cepurīte ar tādu pašu pelēku spalvu. Viņa ir jauna, visai glīta, vienkārša, nepretencioza un apburoši laipna.

Vispirms mēs izstaigājām pili, tad augstdzimušie mūs pavadīja pa visu teritoriju un pēdīgi apmēram pustrijos atveda atpakaļ uz pili brokastīs. Viņi tās dēvē par brokastīm, mēs tās sauktu par auksto uzkodu azaidu. Pasniedza divējus vīnus, tēju, maizi, sieru un aukstus ga|as ēdienus. Galdi bija klāti lielajā viesu pieņemšanas istabā un verandās, visur, kur vien varēja ērti novietoties; viss notika bez jebkādām ceremonijām. Gandrīz kā piknikā. Es biju priekšlaikus dzirdējis, ka mūs cienāšot ar brokastīm, bet Blihers bija pārliecināts, ka to ķeizariskajām majestātēm ieteicis Beikeru puika. Diezin vai, kaut gan no viņa to varētu sagaidīt. Šā Beikera juniora dēj mēs uz kuģa visi dzīvojam pastāvīgos bada draudos. Viņš nemitīgi ir izsalcis. Stāsta, ka viņš apstaigājot kajītes, kad pasažieri izgājuši, un notiesājot visas ziepes. Stāsta arī, ka viņš ēdot pakulas. Viņš esot spējīgs starp ēdienreizēm apēst itin visu, ko tikai var dabūt rokā, bet vislabprātāk pakulas. Viņš, protams, nevēlas pakulas pusdienās, bet patērē tās azaidā vai brīvos brīžos. Ar viņu nav patīkami sarunāties, jo elpai ir nelāga smaka un zobi apķepuši ar darvu. Var jau būt, ka Beikeru puika ir pieprasījis brokastis, bet man gan liekas, ka tomēr ne. Viss noritēja gludi. Mūsu dižciltīgais namatēvs apstaigāja visus viesus, palīdzēja iznīcināt cie­nastu un ritināt sarunu pavedienu, lielkņaze rūpējās par verandā sēdētājiem un tiem, kas paēduši cēlās no galda viesistabā.

Lielkņazes tēja bija brīnum garda. Pie tējas piedāvāja citronu un vēsinātu pienu. Citrons ir labāks. Šī tēja vesta pa sauszemi no Ķīnas. Transports pa jūru tējai ir kaitīgs.

Kad pienāca laiks doties projām, mēs atvadījāmies no saviem augstajiem namatēviem, un viņi, laimīgi un apmierināti, atgriezās apartamentos pārskaitīt savas karotes.

Gandrīz pusi dienas bijām pavadījuši ķeizarisku personu mājās un visu laiku jutušies tik patīkami un nepiespiesti, it kā būtu paši uz sava kuģa. Un es biju iedomājies, ka jebkura imperatora pilī nevarētu justies labāk kā Ābrahama klēpī. Biju iedomājies, ka imperatori ir briesmīgi ļaudis. Domāju, ka viņi nekā cita nedara, kā ar vareniem kroņiem galvā, uzvilkuši sarkanus rītasvārkus, kas vietvietām apšūti ar vilnas kušķīšiem, sēž tronī un drūmi blenž uz saviem kalpiem un publiku parterā, un starplaikos piespriež nāvessodu hercogiem un hercogienem. Taču, ja palaimējas iekļūt aiz kulisēm un redzēt viņus mājas apstākļos pie pašu pavarda, viņi kļūst itin līdzīgi jebkuram parastam mirstīgajam. Tad uz viņiem paskatīties ir daudz tīkamāk nekā grandiozās parādēs. Mājās viņiem ģērbties un uzvesties kā visiem cilvēkiem šķiet tikpat dabiski kā mums iebāzt kabatā drauga zīmuli, kad esam beiguši to lietot. Pēc šīs dienas es vairs nekad nespēšu ticēt vizuļainajiem karaļiem uz skatuves. Tas būs smags zaudējums. Man viņi allaž traki patika. Turpmāk es skumji novērsīšos un sacīšu:

— Nekā … tas nav no tiem karaļiem, kādus es pazīstu.

Kad viņi, uzlikuši dārgakmeņiem rotātus kroņus, greznum greznās drānās drasēs pa skatuvi, es būšu spiests paskaidrot, ka visi tie imperatori, kurus es personiski pazīstu, valkā pavisam vienkāršas drēbes un nedrasē. Un, kad viņi uznāks uz skatuves milzīgā miesas­sargu — bruņucepurēs un krūšubruņās ietērptu statistu — pavadībā, izjutīšu par pienākumu informēt nezinātājus, ka neviena kronēta persona no manu paziņu vidus necieš zaldātus ne savā mājā, ne savā tuvumā.

Kāds varbūt iedomāsies, ka mūsu grupa vizītēs uzkavējās pārāk ilgi vai kaut kā citādi uzvedās nepiedienīgi. Nekā tamlīdzīga. Visi juta, ka pilda izcili atbildīgu uzdevumu — pārstāv Amerikas tautu, ne valdību, un tādē| pūlējās, cik spēja, lai šo uzdevumu veiktu godam.

Cara ģimene, -bez šaubām, arī saprata, ka, sirsnīgi uzņemot mūs, tā savu attieksmi pret amerikāņu tautu var pārādīt daudz labāk, nekā apberot ar laipnību veselu vadu pilnvarotu ministru; tādēļ tā šim notikumam piešķīra pienācīgu nozīmi kā daždien labas gribas un draudzības izpausmei pret visu valsti. Mēs izrādīto laipnību, protams, pieņēmām kā šādi domātu uzmanību, kas nav veltīta mums personiski. Negribu noliegt, ka jutām arī personisku lepnumu, kad tikām pieņemti kā nācijas pārstāvji; par to, ka izjutām lepnumu par sirsnību, kas valdīja šajā pieņemšanā, nav ne mazāko šaubu.

Savam dzejniekam aizliedzām vērt vaļā muti jau kopš tā brīža, kad izmetām enkuru. Kad kļuva zināms, ka mēs dosimies vizītē pie Krievijas imperatora, viņa daiļrades avots divdesmit četras stundas paloja bez mitas. Mūsu sākotnējais izbīlis par to, ko iesāksim paši ar sevi, pēkšņi nobālēja salīdzinājumā ar bailēm par to, ko iesāksim ar savu dzejnieku. Beidzot problēma tika atrisināta. Viņam piedāvāja izvēli — vai nu zvērēt pie visa, kas svēts, ka viņš nedeklamēs nevienu dzejas rindu, kamēr atradīsies cara teritorijā, vai arī paliks stingrā apsardzībā uz kuģa līdz tam brīdim, kamēr atkal būsim nokļuvuši atpakaļ Konstantinopolē drošībā. Viņš ilgi cīnījās ar šo dilemmu, līdz beidzot tomēr padevās. Jutāmies ļoti atviegloti. Varbūt kāds mežonīgs lasītājs vēlas iepazīties ar viņa stila ziediņiem. Ar šo epitetu negribu nevienu apvainot, bet uzruna «laipnais lasītājs» jau ir tik nolietota, ka pārmaiņa būs patīkams atsvaidzinājums.

Vadi, glāb un sargā, un neaizmirsti, Tētīt,

Ar ēdienu un dzērienu mūs svētīt

Ceļā grūtajā uz Jeruzalemi!

Cilvēks lemj un prāto, un tā jau būt tam būs,

Bet laiks nevienu nesaudzē — ne citus, ne ar' mūs.

Jūra visu dienu bija neierasti vētraina. Tomēr mēs laiku pavadījām jautri. Sanāca visai daudz ciemiņu. Ieradās ģenerālgubernators, un mēs viņu sagaidījām ar deviņiem lielgabala salūtiem. Viņš atbrauca ar visu ģimeni. Ievēroju, ka pa viņa ceļu visā garumā no laivu piestātnes līdz karietei tika nostiepts paklājs, kaut gan biju redzējis viņu nākam šurp pa neapklātu zemi, kad viņš nenāca oficiālā vizītē. Iedomājos, ka varbūt viņš gadījumam par godu nospodrinājis zābakus ar kādu īpaši spožu zābakziedi un gribēja to pietaupīt, bet tuvākā apskatē konstatēju, ka zābaki nemaz nav spožāki kā citkārt. Var jau būt, ka iepriekšējā reizē viņš paklāju gluži vienkārši bija piemirsis, jo līdzi viņam tā nebija. Viņš bija ļoti jauks vecs džentlmenis, mums visiem viņš ļoti patika, īpaši Bliheram. Kad viņš atvadījās, Blihers uzaicināja viņu atnākt vēl kādreiz un katrā ziņā paķert līdzi ari paklāju.

Uz kuģa mūs apciemoja arī kņazs Dolgorukijs un viens vai divi lieladmirāļi, ar kuriem vakar iepazināmies pieņemšanā. Es sākumā izturējos pret viņiem pavēsi, jo, pabijis vizītē pie imperatora, negribēju pārāk tuvu ielaisties ar ļaudīm, kurus pazīstu tikai vārda pēc un kuru morālās īpašības un stāvoklis sabiedrībā man nav skaidri zināms. Tādēļ nolēmu sākumā būt atturīgs. «Kņazi, grāfi un lieladmirāļi,» es sev sacīju, «tas viss ir ļoti jauki, bet tie nav imperatori, un, izvēloties paziņas, piesardzība nekad nenāk par ļaunu.»

Ieradās arī barons Vrangels. Viņš kādu laiku bija Krievijas sūtnis Vašingtonā. Pastāstīju viņam par savu tēvoci, kas pērn iekrita šahtā un pārlūza vidū pušu. Tie bija salti meli, bet es nevarēju pieļaut, lai kurš katrs mani pārspēj ar saviem apbrīnojamiem piedzīvojumiem tādēļ vien, ka man trūkst izdomas. Barons ir ļoti patīkams cilvēks un baudot imperatora cieņu un pilnīgu uzticību.

Kopā ar pārējiem mūs apciemoja ari barons Ungerns-Šternbergs, skaļš, bravurīgs, vecs augstmanis. Viņš ir darbīgs un uzņēmīgs vīrs — īsts sava laikmeta cilvēks. Viņš ir Krievijas dzelzceļu galvenais direktors — tāds kā dzelzceļu karalis. Pateicoties viņa uzņēmībai, Krievija šai ziņā strauji progresē, Amerikā viņš bijis bieži. Barons stāsta, ka ar lieliskiem panākumiem sācis par darba spēku izmantot cietumniekus. Viņš apgalvo, ka cietumnieki strādājot labi, esot klusi un mierīgi. Viņš piebilda, ka patlaban uz dzelzceļiem nodarbinot desmit tūkstošus ieslodzīto. Es to pieņēmu kā jaunu izaicinājumu manai atjautībai. Biju gatavs pakalpot. Sacīju, ka mēs Amerikā dzelzceļa būvē nodarbinām astoņdesmit tūkstošus ieslodzīto, turklāt tikai tādus, kam piespriests nāvessods par slepkavību ar iepriekšēju nodomu. Tas viņu piespieda apklust.

Vēl pie mums ciemojās ģenerālis Totlēbens (slavenais Sevastopoles aizstāvis aplenkuma laikā), daudzi zemāki armijas un flotes virsnieki un prāvs skaits neoficiālu personu — krievu dāmas un kungi. Protams, tika sarīkotas brokastis ar šampanieti; cilvēku upuru nebija. Dzirkstīja tosti un joki, runas netika teiktas, izņemot — ar ģenerālgubernatora starpniecību — pateicību imperatoram un lielkņazam par mūsu viesmī­līgo uzņemšanu un ģenerālgubernatora atbildi, kurš cara vārdā pateicās par šo runu utt., utt.