Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

22. NODAĻA NAKTS VENĒCIJĀ * JAUTRAIS GONDOLJERS * SVĒTKI MENESNICA * VENECIJAS IEVĒROJAMĀKĀS VIETAS * AIZMIRSTA REPUBLIKU MĀTE

Šī Venēcija, kas gandrīz četrpadsmit gadsimtu bija augstmanīga, neuzvarama republika, kuras armijas iemantoja slavu, lai cīnījās, kur cīnīdamās, kuras flotes valdīja pār jūrām, bet tirdzniecības kuģi,

burām balojot vistālākajos okeānos, pārveda mājās preces no visām pasaules malām, ir pagrimusi nabadzībā, neziņā un melanholiskā nīkulībā. Pirms sešsimt gadiem Venēcija bija tirdzniecības vienvald- niece; lielākais tirdzniecības centrs, sadales punkts, no kura milzum plašā tirgošanās ar Austrumiem izpletās pa visu Rietumu pasauli. Tagad osta pamesta un bāra, noliktavas stāv tukšas, bet tirdzniecības kuģi pazuduši, no armijām un flotēm palikušas vairs tikai atmiņas. Slava mirusi, un līdz ar lielmanību sagruvušas arī kuģu būvētavas un pilis; Venēcija iegūlusi sasmakušās lagūnās, nabadzībā pagrimusi, visas pasaules aizmirsta. Uzplaukuma dienās tā pārvaldīja puspasaules tirdzniecību, ar varenā pirksta mājienu izšķīra veselu tautu labklājību vai postu, bet tagad tās pilsoņi ir pazemīgākie starp pazemīgajiem šai pasaulē — pārdod skolas skuķiem un bērniem stikla krellītes, sīklieti- ņas un lētas rotas.

Senā Republiku Māte vairs tik tikko noder par tematu tūristu nenopietnām sarunām vai tukšai pļāpībai. Gandrīz kā svētuma zaimo­šana šķiet saārdīt senās romantikas mirdzumu, kas mums to rāda no tālienes it kā cauri krāsainai dūmakai, noslēpjot mūsu skatienam tās sabrukumu un nabadzību. Īstenībā vajadzētu novērsties no tās skran­dām, posta un pazemojuma un atcerēties vienīgi dienas, kad tā nogremdēja Kārļa Lielā kuģus*, kad pieveica Fridrihu Barbarosu* un lepnā plīvā pacēla uzvaras karogus virs Konstantinopoles mūriem.*

Venēciju mēs sasniedzām astoņos vakarā un iekāpām zārkā, kas piederēja Grand Hdtel d'Europe. Tas tiešām vairāk atgādināja zārku nekā jebko citu, bet, precīzi izsakoties, tā bija gondola. Šī tātad ir leģendārā Venēcijas gondola — burvju laiva, kurā seno laiku augstdzi- mušie kavalieri slīdēja pa mēnesnīcas apmirdzētajiem kanālu ūdeņiem, ar mīlas daiļrunīgo skatienu vērdamies patriciešu skaistuļu ilgu pilnajās acīs, kamēr zīda kamzolī tērptais līksmais gondoljers, viegliem pirkstiem skardams ģitāras stīgas, dziedāja tā, kā dziedāt spēj vienīgi gondoljers. Šī tātad ir slavenā gondola, un tas — krāšņi tērptais gondoljers! Gondolas vietā melna, ietrunējusi kanu ar sēru baldahīnu vidū, bet gondoljers — kraupains baskājis, kas apskatei atklājis tādas sava tērpa sastāvdaļas, ko bikli vajadzētu slēpt no svešām acīm. Drīz vien, pagriezies ap stūri un ieslidinājis savu katafalku drūmā grāvī, kas aizstiepās starp divām garām augstu, apdzīvošanai absolūti nepiemē­rotu namu rindām, līksmais gondoljers, palikdams uzticīgs savas cunftes tradīcijām, sāka dziedāt. Brītiņu es cietos, tad tomēr neizturēju un teicu:

— Paklau, Rodrigo Gonsales Mikelandželo, es esmu svētceļnieks un svešzemnieks turklāt, bet plosīt manas ausis ar tādām gaudām gan neļaušu. Ja tu tādā garā turpināsi, tad viens no mums ielidos ūdenī. Pietiek ar to, ka uz visiem laikiem iziris mans sapnis par Venēciju, par romantisko gondolu un krāšņo gondoljeru; bet tālāk šis graujošais process turpināties nedrīkst; es, lai arī pret savu gribu, samierināšos ar šo zārku un jaušu tev plivināt balto padošanās karogu, ja tev tā tīk, bet ar šo pašu izsaku asinīm izpērkamu draudu: tev nebūs dziedāt! Tai mirklī, kad tu atkal iegaudosies, tu pārlidosi pār bortu!

Man jau sāka nešaubīgi likties, ka senā dziesmu un teiksmu Venēcija pazudusi uz visiem laikiem. Taču biju pārsteidzies. Pēc dažām minūtēm ieslīdējām Lielajā Kanālā, un maigajā mēnessgaismā no jauna atmodās apdziedātā, romantiskā Venēcija. Kanāla labajā krastā garās rindās staltojās dižas marmora pilis; gondolas aši šaudījās šurp un turp, piepeši nozuzdamas neredzamās vārtu velvēs un šķērskanālos; masīvu akmens tiltu ēnas krita pār vizošajiem viļņiem. Visapkārt virmoja dzīvība un kustība, un tomēr visur valdīja dīvains, zaglīgs klusums, kas šķitās slēpjam mīlnieku un slepkavnieku darbus; un drūmās, vecās republikas ēkas, pa pusei mēnesnīcas apspīdētas, pa pusei noslēpumainā tumsā iegrimušas, arī tagad likās slepeni vērojam tieši šos darbus. Pāri ūdeņiem plūda mūzikas skaņas, un Venēcija atkal atradās savā vietā.

Aina bija burvīga — liega, sapņaina, skaista. Bet kas gan bija šī Venēcija salīdzinājumā ar Venēciju pusnaktī! Nekas. Mēs tur iegadījā- mies svētkos, lielos svētkos par godu kādam svētajam, kurš pirms trīssimt gadiem bija palīdzējis Venēcijā apturēt holeras epidēmiju, un tagad visa Venēcija bija uz ūdeņiem. Svētki bija sevišķi krāšņi — venē­cieši nezināja, cik drīz viņiem atkal varbūt ievajadzēsies svētā palīdzības, jo arī pašlaik holeras epidēmija pletās plašumā. Tovakar lielajā ūdens klajā — apmēram trešdaļjūdzi platā un divas jūdzes garā — bija sabraukušas divtūkstoš gondolas, un katrā dega pa divi, pa desmit, pa divdesmit un trīsdesmit krāsainu lukturīšu un sēdēja vismaz četri cilvēki, bet citā vai vesels ducis. Cik tālu vien skatiens sniedzās, cits pie cita ņirbēja krāsaini gaismekļi — kā milzu dārzs ar raibum raibām puķēm, tikai šie ziedi nestāvēja mierā; tie nemitīgi slīdēja šurp un turp, jaucās juku jukām un vilināt vilināja ar acīm izsekot to kustības rakstu labirintam. Brīžiem gaisā izšautas raķetes spilgtā sarkanā, zaļā un zilganā atblāzma spoži apgaismoja visas apkārtējās laivas. Katra gondola, kas aizpeldēja mums garām ar augstu uzkarinā­tajiem lukturīšiem pusmēness, piramīdas vai bumbas veidā, kuri viesa gaismu apakšā sēdētāju jaunajās, daiļajās sejās, bija vesela glezna; tikpat burvīgi skaista glezna bija uguņu atspulgs — neskaitāmu uguņu slaidā, daudzkrāsainā, viļņu izlocītā, sagrozītā atmirdza ūdenī. Daudzi jaunu dāmu un kungu pulciņi bija skaisti izrotājuši savas greznās gondolas, kur ieturēja vakariņas, neaizmirsuši paņemt braucienā līdzi apkalpošanai frakotus sulaiņus ar baltiem kaklautiem; galdi bija klāti kā kāzu mielastam. Šajās laivās mirdzēja dārgas lampas no viņu viesistabām, no turienes, man šķiet, bija arī zīda un mežģīņu aizkari. Šinīs gondolās netrūka ne ģitāru, ne klavesīnu, jaunie ļaudis spēlēja operu mūziku un dziedāja ārijas, bet viņiem visapkārt, lai skatītos un klausītos, drūzmējās plebeji no priekšpilsētām un nomaļu kanāliem papīra lukturīšiem apkarinātās gondolās.

Mūzika skanēja visur — kori, stīgu orķestri, pūtēju orķestri, flau­tas — itin viss. Mani tā bija ielenkusi, no visām pusēm ieslēgusi mūzika, krāšņums un skaistums, tā pārņēmusi kopīgās ainas gaisotne, ka ari pats uzņēmu dziesmiņu. Taču, kad pamanīju, ka pārējās gondolas atvirzās nostāk un mans gondoljers taisās mesties pār bortu, es apklusu.

Svētki bija lieliski. Tie turpinājās līdz rīta gaismai, un es nekad nebiju juties tik brīnišķīgi kā visu šo nakti.

Cik jocīga veca pilsēta gan ir šī Adrijas jūras karaliene! Šauras ieliņas, milzīgas, drūmas gadsimtu miklumā nomelnējušas un daļēji ūdenī iegrimušas marmora pilis; neviena sauszemes plankumiņa; kurp acs vēršas,— nevienas ietves, kas būtu šā vārda vērts; tiklīdz iedomāja­ties apmeklēt baznīcu, teātri vai restorānu, jāizsauc gondola. īsta paradīze kropļiem, jo kājas cilvēkam šeit patiesi nav vajazīgas.

Pirmajās dienās es neviļus jutos kā palu pārpludinātā Arkanzasas mazpilsētā, jo arī šeit stāvošais ūdens paceļas līdz pašām namdurvīm, laivas cita pie citas piesietas tieši zem logiem vai šaudās uz priekšu un atpakaļ pa šķērskanāliem un sānkanāliem, un es neparko nespēju atbrīvoties no iespaida, ka tie ir pavasara pali, ka pēc pāris nedēļām ūdens nokritīsies un atstās dubļainas palu pēdas uz mājām, bet ielas mirks dūksnainos dubļos un būs piemētātas ar dažādu drazu.

Gaišā dienā Venēcija nav diezcik pievilcīga, bet naktī žēlsirdīgajā mēnessgaismā mitruma notraipītās pilis no jauna uzzied baltas, apdru- pušās skulptūras paslēpjas ēnā, un senā pilsēta atkal ietērpjas karalis­kajā diženumā, kāds tai piemita pirms piecsimt gadiem. Tad nav grūti iztēlē ieraudzīt klusajos kanālos staltus kavalierus ar lepnu spalvu rotātās cepurēs un daiļas dāmas, kaftānos un smailpurnu kurpēs tērpušos šeilokus, kuri Venēcijas tirgoņiem aizdeva naudu, par ķīlu pieprasot bagātās galeras, Otello un Dezdemonu, Jago un Rodrigo, cēlās flotiles un uzvarām vainagotus leģionārus, kas atgriežas no kara. Nodevīgajā saules gaismā mēs Venēciju redzam sabrukušu, nabadzībā pagrimušu, bez tirdznieciskās rosmes — aizmirstu un nenozīmīgu. Taču mēnesnīcā tās diženības četrpadsmit gadsimti no jauna uzvēdī slavu, un tā atkal ir lepnākā valsts pasaulē.

Stāv jūras klaidā brinumpilsēta, kur paisums paceļ ielas, šķērsielas un atplūds atsedz marmorpilis tā, ka jūras zāles redz, kas aug uz tām. Nevienas pēdu mītas lakas nav, kas ved pils vārtos! Ceļš pār ūdeņiem, bet neredzams: mēs, atstājuši zemi, drīz kā kuģinieki stūrējām, ikbrīd no vienas ielas otrā veroties, kā sapnī slīdot, garām kupoliem kā mošejām, un cildiem portikiem, un pieminekļiem staltiem debess zilgmē; gar greznu namu rindām, kuru vaigs vēl seno slavu staro, lai gan laiks ir dažai pilij pieskāries, tak šķiet, ka tāpēc vien, lai vēl i tagad viedam, cik dižens bijis celtnieks mākslinieks.*

Ko vispirmām kārtām apskatīt Venēcijā? Protams, Nopūtu tiltu un katedrāli, tad plašo Sv. Marka laukumu, Bronzas zirgus un slaveno Sv. Marka lauvu.

Mēs gribējām iet uz Nopūtu tiltu, bet nokļuvām vispirms Dodžu pilī, ēkā, kurai, gluži dabiski, pieder ievērojama vieta Venēcijas poēzijā un teiksmās. Senās republikas Senāta zālē mums nogura acis, skatot akriem Tintoreto un Paolo Veronezes vēsturiskās gleznas, taču tajās mūs nekas sevišķi neaizkustināja, izņemot vienu lietu, kas stipri satrauc visus ārzemniekus, proti, melns četrstūris portretu galerijas vidū. Visapkārt lielajai zālei pie sienām garā rindā izvietotas Venēcijas dodžu ģīmetnes (godājami sirmgalvji garām, baltām bārdām, jo no trīssimt senatoriem, kas kandidēja uz augsto amatu, par dodžu parasti ievēlēja visvecāko) un zem katra portreta cildinošs paraksts, līdz nonākam pie tās vietas, kur vajadzētu atrasties Marino Faļjeri* ģīmetnei, bet šī vieta ir tukša un melna, izņemot īso piezīmi, ka nodevējs par savu noziegumu sodīts ar nāvi. Man šķiet gaužām nežēlīgi turēt pie sienas šo apkaunojošo uzrakstu, kad tas nabags guļ kapā jau piecsimt gadu.

Gigantu kāpņu augšējā laukumiņā, kur nocirta galvu nodevējam Marino Faļjeri un kur senajos laikos kronēja dodžus, mums parādīja akmens sienā divas šauras spraugas, divas šķietami nevainīgas, nenozī­mīgas spraugas, kam nezinātājs nemūžam nepievērstu uzmanību, taču tās bija drausmīgās Lauvu rīkles! Galvu vairs nebija (tās nocirta franči, kad bija okupējuši Venēciju)*, bet šīs bija rīkles, pa kurām daudzkārt nakts melnumā, ienaidnieka rokas sūtīta, slepeni lejup noslīdēja anonīma apsūdzība, kuras dēļ dažam labam nevainīgam cilvēkam pēc tam vajadzēja pāriet pār Nopūtu tiltu un kāpt lejā kazemātā, kurā ieejot nevienam vairs nebija cerības jel kad vēl ieraudzīt saules gaismu. Tas notika tajās senajās dienās, kad Venēcijā valdīja tikai patricieši — vienkāršajai tautai vēlēšanās balsstiesību nebija un nebija arī nekādu citu tiesību. Pilsētā bija pusotra tūkstoša patriciešu; no tiem izvēlēja trīssimt senatorus; no senatoriem izvēlēja dodžu un Desmitu padomi, bet Desmitu padome aizklātā balsošanā izvēlēja Triju padomi. Tie visi bija valdības spiegi, un arī katrs spiegs tika savukārt izspiegots. Cilvēki Venēcijā sarunājās klusu, neviens neuzticējās kaimiņam, dažkārt pat brālim. Neviena dzīva dvēsele nezināja Triju padomes sastāvu — to nezināja pat senāts, to nezināja pat dodžs; baismā tribunāla locekļi satikās naktī, slepenā telpā, maskās, un no galvas līdz kājām ģērbušies sarkanos, garos tērpos un nepazina cits citu, ja nu vienīgi pēc balss. Viņu uzdevums bija piespriest sodu par smagiem politiskiem noziegu­miem, un viņu spriedums nebija pārsūdzams. Pietika ar vienu galvas mājienu bendem. Nāvei nolemto aizveda uz īpašu zāli, bet no turienes pa gaiteni līdz aizsegtajam Nopūtu tiltam, pāri tam uz kazemātu un nāvi. Šā gājiena laikā viņu dabūja redzēt vienīgi viņa pavadonis. Ja tajos laikos kādam bija ienaidnieks, tad visgudrāk bija iemest Lauvas mutē Triju padomei adresētu zīmīti ar šādu saturu: «Šim cilvēkam prātā sazvērestība pret valdību.» Ja arī drausmīgais triumvirāts neatrada apsūdzībai nekādus pierādījumus, tad deviņos no desmit gadījumiem apsūdzēto tomēr notiesāja, pamatojoties uz to, ka viņš ir īpaši bīstams nelietis, ja sazvērestība tik viltīgi izdomāta, ka to nav iespējams atklāt. Nebija gaidāms, ka tajos nežēlīgajos laikos maskēti tiesneši un maskēti bendes, kuru rokās bija neierobežota vara un kuru spriedums nebija pārsūdzams, būtu ar mieru apžēlot cilvēkus, ko turēja aizdomās, kaut arī nespēja pierādīt viņu vainu.

Izgājām cauri Desmitu padomes zālei un iegājām ellei līdzīgajā Triju padomes alā.

Tur vēl joprojām atradās galds, pie kura viņi bija sēdējuši, saglabājušās ari plātnes, uz kurām bija stāvējuši maskās tērptie inkvizitori un bendes — sastinguši, klusējot, līdz saņēma asiņaino pavēli, un, ne vārda nebilduši, kā daždien nepielūdzamas mašīnas, kas viņi īstenībā arī bija, ņēmās to izpildīt. Freskas uz sienām bija šai vietai ārkārtīgi piemērotas. Visos pārējos pils salonos, gaiteņos un lielajās parādes zālēs sienas un griesti bija spoži zeltīti un bagātīgi rotāti ar skaistiem reljefiem un galantām gleznām, kas atainoja Venēcijas uzvaras, venēciešu sūtņus citzemju galmos, tur ienācēju svētsvinīgi sveica Svētās Jaunavas un Pestītāja attēli, dažādi svētie gleznās sludināja mieru zemes virsū, bet šeit drausmīgā pretmetā bija vienīgi gleznas, kurā- atainota nāve un neizsakāmas ciešanas: kas vēl bija dzīvs, tapa nežēlīgi spīdzināts, kas pagalam, tas gulēja, asinīm noplūdis, sakropļots, ar nāves mokās pārvērstu seju!

No pils līdz drausmīgajam cietumam ir tikai viens solis — pār šauro kanālu, kas šķir vienu no otra, gandrīz var pārlēkt. Smagnējais Nopūtu tilts šķērso kanālu otrā stāva augstumā; tiltu sedz tunelis — cilvēks, kas pa to iet, nav redzams. Tilts ir gareniski sadalīts divos koridoros: pa vienu gāja tie, kam bija piespriests viegls sods, bet pa otru gurdi vilkās nelaimīgie, kuriem Triju padome bija piespriedusi ilgas mokas un pilnīgu aizmirstību vai arī ātru, noslēpumā tītu nāvi. Apakšā zem ūdens līmeņa mums kvēpstošu lukturu gaismā parādīja miklās kameras ar biezajiem mūriem, kurās daudzu lepnu patriciešu mūžu lēnām saēda gadiem ilgas ciešanas galējā vientulībā — bez gaisa, bez gaismas, bez grāmatām; tur viņi nonīka kaili, neskūti, nesukāti, kukaiņu apsēsti; mēle aizmirsa savu uzdevumu, jo nebija neviena, ar ko sarunāties; dienu un nakšu skaits sajuka, viss nogrima vienā mūžīgā naktī, kur itin nekas nenotika: cietumnieks bija atšķirts no visām pazīstamajām, līksmajām dzīves skaņām, aprakts kapa klusumā; savu bezspēcīgo draugu aizmirsts uz visiem laikiem — gan pats, gan viņa neizzināmais liktenis, līdz beidzot zūd atmiņa, un viņš vairs nezina, kas viņš tāds, kā šeit nokļuvis; bez domām un saprāta, viņš apēd maizi un izdzer ūdeni, ko kamerā iestumj neredzamas rokas, neapgrūtina vairs salauzto garu ar cerībām, bailēm un ilgām pēc brīvības; negrebj vairs sienā veltīgas lūgšanas un apsūdzības liktenim, jo neviens, ari viņš pats, nevar tās izlasīt, un pamazām iegrimst bezcerību apātijā, plānprātībā, ā-rprātā! Šīs sienas varētu izstāstīt daudz bēdīgu stāstu, ja prastu runāt. »

Mazā, šaurā gaitenītī mums parādīja vietu, uz kurieni maskām aizsegusies bendes nakts melnumā nogādāja daudzus ieslodzītos, kas bija smakuši kazemātos, līdz viņus bija aizmirsuši visi, tikai ne viņu soģi; nelaimīgos nožņaudza ar virvi vai iešuva maisā, pa šauru lodziņu iestūma laivā, aizveda uz kādu nomaļu vietu un noslīcināja.

Apmeklētājiem rāda arī moku rīkus, ko izmantoja Triju padome, lai izspiestu no apsūdzētajiem noslēpumus: riebīgas mašīnas īkšķu sašķaidī- šanai; moku krēslu, kurā cietumnieku iesēdināja tā, ka viņš nespēja pakustēties, un pilienu pa pilienam pilināja viņam uz galvas ūdeni, līdz mokas kļuva neizciešamas; velnišķīgu tērauda ierīci, kurā iespīlēja upura galvu kā riekstu un ar skrūvi lēnām piegrieza arvien ciešāk. Tur vēl tagad redzami sen, sen pilējušu asiņu traipi, bet blakus atradās cilnis, uz kura spīdzinātājs varēja ērti atspiest elkoni, lai, pieliecies un galvu piešķiebis, dzirdētu mocekļa vaidus.

Mēs, protams, devāmies apskatīt arī Venēcijas kādreizējās slavas ievērojamo pieminekli, kura klons tūkstoš gados ir plebeju un patriciešu kāju izmīdīts un salauzīts, proti, Sv. Marka katedrāli. Visa celtne būvēta no augstvērtīga marmora, kas tika atvests no Austru­miem; šajā ēkā nav izmantoti nekādi pašmāju materiāli. Katedrāles mūžsenais vecums spēj ieinteresēt pat visvienaldzīgāko ārzemnieku; tādēļ un tikai tādēļ arī es interesējos par šo katedrāli. Mani nespēja sajūsmināt rupjā mozaīka, nepievilcīgā bizantiešu arhitektūra un katedrāles interjera piecsimt kolonnas, kurām marmors vests no piecsimt lauztuvēm. Te viss ir nodilis, katrs akmens bloks nodeldēts tik gluds, ka gandrīz zaudējis formu no dievlūdzēju roku un plecu pieskārieniem, no tiem, kas aizgājušajos gadsimtos šeit bezdarbībā dievbijīgi kvernējuši, tad nomiruši un aizgājuši pie vel… nē, es gribēju teikt — vienkārši nomiruši.

Zem altāra paglabāti Sv. Marka un, cik man zināms, arī Mateja, Lūkasa un Jāņa pelni. Šīs relikvijas Venēcijā tur augstāk par visu pasaulē. Kopš četrpadsmit gadsimtiem Sv. Marks ir pilsētas patrons. Pilsētā, šķiet, viss ir nosaukts viņa vārdā vai tā, lai vismaz kaut kā atgādinātu viņu, saistītu ar viņu tik, lai pazīšanās būtu kaut sasveicinā­šanās robežās. Būt labās attiecībās ar Sv. Marku — tas, liekas, ir katra venēcieša godkārības augstākais mērķis. Stāsta, ka Sv. Markam piederējis piejaucēts lauva, kuru tas ņēmis visur līdzi: kurp gāja Sv. Marks, turp gāja arī lauva. Tas bija viņa draugs, aizstāvis un bibliotekārs. Tādēļ Spārnotais lauva ar ķetnu uz atvērtas Bībeles ir vecās pilsētas iemīļotākā emblēma. Lauvas ēna no Venēcijas visvecākā pīlāra Sv. Marka laukumā krīt pār brīvo pilsoņu pūļiem, kā kritusi jau daudzus gadsimtus. Spārnotais lauva atrodams visur, un neviens nešaubās, ka tur, kur ir Spārnotais lauva, nevienam nekas ļauns nevar notikt

Sv. Marks nomira Aleksandrijā, Ēģiptē. Man liekas, viņš tika nomocīts. Taču tam nav nekā kopīga ar leģendu, kuru gribu pastāstīt. Venēcijas dibināšanas laikā — aptuveni četrsimt piecdesmit gadu pēc Kristus dzimšanas (jo Venēcija ir krietni jaunāka par visam citām Itālijas pilsētām)— kāds priesteris noredzēja šādu sapni: eņģelis viņam sacījis, ka pilsēta nekad necelsies varenībā citu zemju vidū, iekātn Sv. Marka mirstīgās atliekas nebūs atvestas šurp; pīšļi jāiegūst, jāatved uz pilsētu un jāiegulda varenas baznīcas pamatos; un, ja venēcieši jel kad pieļaus, ka tie no šīs jaunās miera vietas tiktu aizvesti, Venēcija tai pašā dienā pazudīs no zemes virsas. Priesteris palaida savu sapni tautā, un kopš šī brīža venēcieši nedevās mierā, lai atrastu Sv. Marka mirstīgās atliekas. Ceļā devās ekspedīcija pēc ekspedīcijas, bet panāku­mus neguva. Tomēr pilsēta četrsimt gadus neatteicās no iecerētā nodoma. Beidzot astoņsimt un kaut kādā gadā ar viltu izdevās ieceri īstenot. Kādas Venēcijas ekspedīcijas vadītājs nomaskējās, nozaga skeletu, sadalīja to pa atsevišķiem kauliem un paslēpa kaulus ar cūku taukiem pildītos grozos. Muhameds saviem ticīgajiem stingri piekodinā­jis riebumā novērsties no visa, kas saistīts ar cūkgaļu, un tā nu notika, ka kareivji, apturējuši kristieti pie pilsētas vārtiem, tikai palūkojušies grozos ar dārgo saturu, tad saviebušies, novērsušies no pretīgajiem taukiem un palaiduši viņu iet savu ceļu. Kaulus apbedīja lielās katedrāles velvē, kas tik ilgus gadus bija tos gaidījusi, un tā nu Venēcijas drošība un dižums bija garantēti. Un vēl šobaltdien Venēcijā ir cilvēki, kas tic: ja šie svētie pīšļi kādu dienu taptu nozagti, vecā pilsēta izgaistu kā sapnis, un tās pēdas uz mūžiem nogrimtu jūrā, kur zūd jebkura piemiņa.