Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

45. NODAĻA HOLERA * KARSTUMS * VĒL VIENA ĒRMOTA PROCESIJA * DŽONSBORO SĪRIJĀ — SPALVAS ZĪMĒJUMS * UELĀ MEDNIEKA N1MRODA KAPS * VISGRANDIOZĀKĀS DRUPAS * SVĒTĀS ZEMES ROBEŽAS PĀRIEŠANA * PELDE JORDĀNAS IZTEKAVOTOS * ATKAL SUVENĪRU MEDĪBAS * CEZAREJAS DRUPAS * «UZ ŠĪS KLINTS ES CELŠU SAVU BAZNĪCU» * CILVĒKI, KAS PAZINA APUSTUĻUS * CĒLĀ BĀLBEKAS PILSĒTA * SENTIMENTĀU STĀSTI PAR ARĀBU MĪLESTĪBU UZ ZIRGIEM

Pēdējo diennakti, ko pavadījām Damaskā, pārcietu smagu holeras lēkmi, biju pavisam bez spēka un tādēļ ar pilnām tiesībām vārtījos uz platā dīvāna un likumīgi atpūtos. Man nebija cita darba kā klausīties strūklaku čalošanā, iedzert zāles un atlaist tās atkal atpakaļ. Tā bija bīstama izklaide, tomēr patīkamāka nekā ceļošana pa Sīriju. Ēšanai man bija sagādāts daudz sniega no Hermona kalna, un, tā kā tas negribēja palikt manā kuņģī, neviens nevarēja man liegt to ēst vēl un vēl, vietas pietika. Es baudīju dzīvi. Ceļojums pa Sīriju ir interesants, gluži kā ceļojums pa jebkuru svešu zemi, tomēr lauzta kāja vai holeras lēkme piešķir tam vēl papildus patīkamu pārmaiņu.

No Damaskas izjājām pusdienlaikā un pāris stundu jājām pa līdzenumu, tad ekspedīcija uz brīdi piestāja vīģu koku paēnā, lai es varētu atpūsties. Šī laikam bija viskarstākā diena mūsu ceļojuma laikā — saules liesmas šāvās lejup kā ugunsstrēles no metinātājaparāta, šķita, ka stari līst uz galvas kā nerimtīga lietusgāze un pēc tam grūst lejup kā lietus no jumta. Iztēlojos, ka spēju atšķirt atsevišķas staru plūsmas, spēju noteikt, kad katra plūsma sasniedz manu galvu, kad noslīd uz pleciem, kad nolīst nākamā. Bija briesmīgi. Tuksnesis tik neganti mirgoja, ka man visu laiku asaroja acis. Maniem biedriem bija balti saulsargi ar biezu tumši zaļu oderi. Tie bija neatsverami dārgumi. Pateicos liktenim, ka arī man tāds ir, tikai tas gan atradās bagāžā un ceļoja mums desmit jūdžu pa priekšu. Ceļot pa Sīriju bez saulsarga ir ārprāts. Beirutā, proti, man sacīja (tie, kam patīk piestūķēt otru līdz kakla bedrītei ar labiem padomiem), ka ceļot pa Sīriju bez saulsarga esot tīrais ārprāts. Tādēļ es arī nopirku saulsargu.

Taču, godīgi sakot, man šķiet, ka saulsargs ir tikai par traucēkli, kad patiesi jāglābjas no saules. Nevienam arābam nav saules aizsarga pie feskas, nav saulsarga un vispār nekā, lai pasargātu seju no saules, un tomēr viņi vienmēr izskatās žirgti un mundri. No visiem smieklīgajiem skatiem, kādus es jebkad esmu redzējis, mūsu astotnieks ir vissmieklīgā­kais — pārlieku ķēmīga karavāna. Visi jāj zosu gājienā; visiem cepures kārtu kārtām aptītas ar Konstantinopolē pirktām šallēm, kuru garie gali nokarājas aiz muguras; visiem uz acīm biezas, zaļas brilles ar sānstikliem; visi tur virs galvas baltus saulsargus ar zaļu oderi; visiem bez izņēmuma seglu kāpšļi pārāk īsi — baismīgākā jātnieku kavalkāde zemes virsū; zirgi visu laiku iet riksī, un jātnieki, līdz pēdīgam saspringuši, aizelsušies, stingi raugās uz priekšu; visi neritmiski kratās seglos, ceļi pievilkti, elkoņi paplesti kā gailim spārni, kad tas grasās dziedāt, un visa garā saulsargu rinda lēkā augšup un lejup. Ja kāds noskatās šajā ķēmu jājienā gaišā dienas laikā, tam jābrīnās, kā dievi nelaiž darbā pērkonu un zibeni un nenoslauka tādus ērmus no zemes virsas! Es skatos un brīnos. Pa savu zemi, ja man būtu rokās tā vara, es tādai karavānai neļautu jāt.

Un, kad saule nozūd aiz apvāršņa un ceļinieki, aizvēruši saulsargus, pasit tos padusē, aina vienīgi pārmainās citā variācijā, bet joprojām paliek tikpat absurda.

Jūs varbūt nespējat iedomāties, cik mežonīgi ekstravaganta izskatās nule uzzīmētā panorāma. Ja jūs būtu šeit, jūs to spētu. Šeit jūs visu laiku jūtaties, it kā dzīvotu 1200. gadā pirms Kristus dzimšanas — vai nu patriarhu laikā,— vai mazliet tuvāk Jaunajai ērai. Visapkārt jums ir Bībeles ainavas — tie paši patriarhu laika tikumi — tie paši ļaudis, platās drānās, sandalēm kājās, šķērso jūsu ceļu — tās pašas garās stalto kamieļu karavānas nāk un iet — tas pats dieva bijāšanas apdvestais svinīgums un dziļais klusums gulst pār tuksnesi un kalniem kā tajos sensenajos laikos, un pēkšņi jūs redzat, kā šādā ainavā ielaužas fantastiskais jeņķu pūlis ar zaļām brillēm uz acīm, atšautiem elkoņiem un krateklīgiem saulsargiem! Viņi te iederas tikpat, cik zaļš audekla saulsargs iederētos lauvu bedrē iemestajam Danielam* rokā.

Mans saulsargs atrodas bagāžā un zaļās brilles arī, un tur lai tie paliek. Es tos nelietošu. Centīšos parādīt kaut drusku godbijības šejienes mūžīgajai harmonijai. Būs pietiekami nejēdzīgi saķert saules- dūrienu, bet nav nepieciešams piedevām kļūt smieklīgam. Ja jau būs lemts krist, tad vismaz gribu izskatīties pēc kristīga cilvēka.

Trīs četru stundu jājiena attālumā no Damaskas nokļuvām vietā, kur Zauls tik pēkšņi tapa atgriezts pie īstās ticības, un no šejienes pametām atpakaļ pēdējo skatienu uz skaisto, mirdzošā zaļumā tērpto Damasku. Līdz ar tumsu sasniedzām savas teltis, kas bija uzslietas pie nejēdzīgā arābu ciema Džonsboro. īstais nosaukums ciemam, protams, ir E1 un vēlkautkā, taču mūsu puiši joprojām atsakās atcerēties arābu vārdus un lauzīties to izrunā. Sacīdams, ka šis ir parasts ciems, gribu teikt, ka visi sīriešu ciemi piecdesmit jūdžu rādiusā no Damaskas ir vienādi — tik vienādi, ka cilvēka saprātam nav pa spēkam konstatēt, ar ko tie atšķiras cits no cita. Sīriešu ciems ir cieši kopā saspiestas vienstāva (cilvēka auguma augstumā) būdas, tik četrstūrainas kā kartona kārbas galantērijas precēm; būda ārpusē viscaur apķepināta ar mālu un kopā ar lēzeno jumtu nobalsināta. Viens un tas pats jumts it bieži apsedz pusciema, līdz ar to apjumjot ari ielas, kas parasti ir jardu platas. Iejājot kādā no šiem ciemiem pusdienlaikā, jūs vispirms sastapsiet skumju suni, kas, acis pacēlis, klusēdams lūgs, lai jūs viņu nesabradājat, tomēr no vietas neizkustēs; pēc tam ieraudzīsiet pavisam kailu pusaugu zēnu, kas, roku pastiepis, teiks: «Bakšlš!», īstenībā viņš necer sagaidīt ne centa, bet šo vārdu iemācījies agrāk, nekā izteikt «mamma» un vairs nespēj atradināties; tad satiksiet sievieti, kam seja cieši aizsegta ar melnu plīvuru, bet krūtis kailas; beidzot redzēsiet dažus bērnus ar pūžņainām acīm, bet citus dažādās pakāpēs tizlus un izkāmējušus; turpat smiltīs pazemīgi sēdēs kāds, skrandās ievīstījies, nabaga kroplis, kuram rokas un kājas greizas un izgrieztas kā vīnogulāja zars. Vairāk ļaužu jūs nesastapsiet. Pārējie ciema iedzīvo­tāji vai nu būdās guļ, vai aizdzinuši paganīt kazas līdzenumā vai kalnu nogāzēs. Ciems uzcelts pie kaut kāda niecīga, diloņslima strauta, gar kura krastiem sakuplojis mazliet svaiga zaļuma. Aiz šā burvju loka uz visām pusēm jūdžu jūdzēm plešas drūms smilšu un akmeņu tuksnesis, kur aug tikai vērmelēm līdzīgi pelēki ašķi. Sīriešu sādža ir bēdīgākais skats pasaulē, un apkārtne to vēl tikai papildina.

Es nebūtu tik sīki izrakstījies par sīriešu ciemiem, ja Nimrods, Bībelē izdaudzinātais varenais Zvērkāvis, nebūtu šajā Džonsboro apbedīts; tādēļ gribējās, lai plašākas aprindas uzzina, kāda ir viņa pēdējās atdusas vieta. Gluži tāpat kā Homēram, arī viņam min vairākas kapa vietas, bet šī ir vienīgā īstā, kur aprakti viņa pīšļi.

Kad pirms vairāk nekā četriem gadu tūkstošiem šejienes pirmiedzī­votāji bija izklīduši uz visām pusēm, Nimrods kopā ar lielu ļaužu pulku nostaigāja trīssimt vai četrsimt jūdžu un apmetās šeit, kur vēlāk tika uzcelta lielā Babilonas pilsēta. Šo pilsētu cēlis Nimrods. Viņš arī sāka būvēt slaveno Bābeles torni*, bet no viņa neatkarīgi apstākļi neļāva to pabeigt. Tomēr līdz astoņiem stāviem viņš tika, divi saglabājušies vēl līdz šai dienai — milzīga, masīva ķieģeļu celtne, kuras vidu sapostīju­šas zemestrīces, apsvilinājuši un izkarsējuši sadusmota dieva zibeņi. Bet lielās drupas turēsies godam vēl gadu simtus un apkaunos mūsdienu ciivēku nevarīgās paaudzes. Plašo torni apdzīvo pūces un lauvas, un vecais Nimrods, visu aizmirsts, guļ šajā nožēlojamā ciemā, tālu no tās vietas, kur viņš gribēja īstenot savu dižo ieceri.

No Džonsboro izjājām pavisam agri no rīta un jājām, jājām, jājām, kā man likās, veselu mūžību pa izdegušiem tuksnešiem un pār akmeņainiem kalniem, izsalkuši, bez veldzējošas ūdens lāses. Kazādas maisus bijām izdzēruši sausus dažos mirkļos. Pusdienlaikā apstājāmies pie draņķīgas arābu mazpilsētas El-Juba-Damas, kas pielipusi pie kalna sāniem, taču dragomāns brīdināja: ja mēs šeit lūgšot ūdeni, mums uzbrukšot visa cilts, jo šejienieši neieredzot kristīgos. Vajadzēja vien jāt tālāk. Divas stundas vēlāk sasniedzām lielu, vientuļu kalnu, kura virsotnē paceļas sabrukusi Banias pils, neapšaubāmi majestātiskā­kās šāda veida drupas pasaulē. Tās ir tūkstoš pēdu garas un divsimt pēdu platas — ārkārtīgi simetriska un neiedomājami masīva celtne. Varenie torņi un bastioni ir vairāk nekā trīsdesmit pēdu augsti, bet savā laikā tie sasnieguši sešdesmit pēdu augstumu. No kalna virsotnes pār senu ozolu un olīvu birzīm gleznaini paceļas pils sagrautie tornīši. Pils ir tik sena, ka nevienam nav zināms, kas to cēlis un kad tā celta. Tā ir pilnīgi nepieejama, izņemot vienu vietu, kur kalnu taka vijas pa klintīm augšup pie kādreizējā nolaižamā tilta. Daudzajos gadsimtos, kamēr pilī uzturējās karavīri, zirgu pakavi ieminuši sešas collas dziļas iedobes. Trīs stundas klīdām pa cietokšņa zālēm, kapenēm un kazemā- tiem, staigājām tur, kur dimdējuši daudzu dižciltīgu krustakarotāju naglotie papēži un kur ilgi pirms viņiem staigājuši feniķiešu varoņi.

Mums likās, ka pat zemestrīce nespētu sadrebināt šīs varenās mūra sienas, un nesapratām, kādi spēki pārvērtuši Banias pili par drupām; taču pēc brīža postītāju tomēr atklājām, un mūsu izbrīns kļuva desmitkārt lielāks. Lielo mūru plaisās bija iebirušas sēkliņas; sēklas sadīga; sīkie, mazie dēsti nostiprinājās; tie auga augumā un ar netveramu, bet neatlaidīgu spiedienu sadrupināja lielos akmeņus un tagad neglābjami izposta milzu celtni, kas bija spītējusi zemestrīcēm! No senajiem mūriem visur aug ārā līki, greizi koki un ar lapu lekno zaļumu piešķir skaistumu un pavēni pelēkajiem cietokšņa mūriem.

No senatnīgajiem torņiem lūkojāmies lejup uz plašu, zaļu līdze­numu, kurā mirguļoja ezeriņi un strauti — svētās Jordānas upes barotāji. Šāds skats pēc tik daudziem redzētiem tuksnešiem patiesi veldzēja acis.

Pret vakaru klumburojām lejup no kalna cauri Bībelē minētajām Basanas ozolu birzīm (jo šajā brīdī pārgājām robežu un spērām kāju uz ilgotās Svētās zemes), pašā kalna piekājē iegājām mazajā, pretīgajā Banias ciematā un uzslējām teltis lielā olīvu birzi burzguļojošas upītes krastā, kur auga kupli vīģu un granātābolu koki un oleandri. Ja tuvumā neatrastos ciems, tad šeit būtu īsta paradīze.

Pirmā vēlēšanās, kas rodas ceļiniekam, pārdegušām un apputējušam apmetoties nometnē, ir meklēt vietu, kur nopeldēties. Mēs pagājāmies pa straumi augšup, kur tā apmēram trīssimt soļu no teltīm laužas ārā no klintaines, un izpeldējāmies; pelde bija tik ledaina, ka es, ja vien nezinātu, ka tas ir galvenais ūdens svētajai upei, gaidītu no tā ko ļaunu. Arī nopeldējies pusdienlaikā Amanas —«Damaskas upes»— dzestrajos ūdeņos saķēru holeru, tā vismaz man sacīja Dr. B. Starp citu, no peldēm vienmēr mēdz piemesties holera.

Mūsu nelabojamie svētceļnieki atkal sastūķējuši pilnas kabatas ar drupās savāktām relikvijām. Kaut jel reiz varētu šo vandālismu izbeigt! Viņi atlauza drumslas no Noāsa kapa; no brīnišķīgajām skulptūrām Bālbekas tempļos; no Jūdas un Ananijas mājām Damaskā, no varenā

Zvērkāvja Nimroda kapa Džonsboro; no apdrupušajām plātnēm ar grieķu un romiešu uzrakstiem Banias pils mūros; un tagad viņi šeit kapā un skrubina vecas arkas, ko Jēzus, cilvēka miesās būdams, skatījis savām acīm. Lai dievs sargā Svēto kapu, kad šī mežoņu cilts iebruks Jeruzalemē!

Šejienes drupas nav diez cik interesantas. Saglabājušās lielas, četrstūrainas ēkas sienas senajā citadelē; daudzas varenas arkas tā ieraktas drumslās un nogruvumos, ka tik tikko rēgojas virspus zemes; pa cauruli ar biezām sienām vēl šobaltdien plūst dzidrais avots, no kura sākas Jordāna. Kalna sānā saglabājušies pamati greznam mar­mora templim, ko uzcēla Hērods Lielais; tur vēl saglabājušies daži laukumiņi skaistas mozaīkas grīdas; dīvainais, senlaicīgais akmens tilts šeit varbūt bija jau pirms Hēroda; visur — gan uz celiņiem, gan mežā — kā tīši izkaisīti guļ korintiešu kapiteļi, salūzušas porfīra kolonnas un nelieli skulptūru fragmentiņi; bet kraujā bezdibeņa malā, kur avots irdz ārā no klints, vēl redzami gandrīz pilnīgi izdzisuši uzraksti grieķu valodā virs klinšu iedobēm, kur senos laikos pirmāk grieķi, bet pēc tam romieši pielūdza mežadievu Pānu. Tagad šīs drupas aizaugušas ar kokiem un krūmiem; uz seno laiku celtņu sadrupušajiem pamatiem ieperinājusies saujiņa netīru arābu, visai apkārtnei ir miegains, truls, zemniecisks izskats, gandrīz nav iespējams ticēt, ka te reiz, kaut vai pirms diviem gadu tūkstošiem, stāvējusi rosīga, darbīga pilsēta ar lielām celtnēm. Un tomēr tieši šeit norisinājies notikums, kura rezultāts pasaules vēsturē ierakstījis ne tikai lappuses, bet neskaitāmus sējumus. Jo šajā vietā stāvēja Kristus, kad viņš teica Pēterim:

«Tu esi Pēteris * , un uz šo akmini es savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt…

Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un, ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesis.»

Uz šiem nedaudzajiem teikumiem tika uzbūvēta Romas baznīcas varenā ēka; tajos ietverta pāvestu neaprobežotā vara pār visām laicīgām norisēm un viņu dieva tiesībām līdzīgās tiesības nolādēt vai atbrīvot no grēkiem jebkuru dvēseli. Lai noturētu «vienīgās patiesās baznīcas» stāvokli, kas tai, kā Romā apgalvo, ar šiem vārdiem piešķirts, tā ir cīnījusies un pūlējusies jau tik daudzus gadsimtus un neaprims cīnīties nekad. Vienīgi nule citētie ievērojamie vārdi panākuši, ka šīs drupas vēl šobaltdien piesaista cilvēku interesi.

Ir patiesi savāda sajūta stāvēt uz zemes, kur reiz tiešām stāvējis Pestītājs. Šeit viss liekas dīvaini reāls, it kā sataustāms un nekādi nesaistās ar miglaino, noslēpumaino, nemateriālo priekšstatu par dievību. Es neparko nespēju saprast, ka sēžu šeit, kur stāvējis dievs, un noraugos uz avotu un kalniem, uz kuriem noraudzījies šis dievs, ka ap mani ir melnīgsnēji vīri un sievas, kuru senči redzējuši viņu un pat ar viņu sarunājušies, tikušies vaigu vaigā un pat izturējušies pavirši, kā būtu izturējušies pret jebkuru svešinieku. Nespēju to saprast; manā uztverē dievi vienmēr bijuši noslēpušies mākoņos kaut kur ļoti tālu.

Šorīt brokasta laikā ārpus mūsu nometnes burvju loka atkal, kā parasts, bija sasēduši nabaga skrandaiņi un pacietīgi gaidīja drupačas, kas atkritīs, ja kāds iežēlosies par viņu postu. Tur bija jauni un veci, brūnādaini un dzeltenādaini. Daži vīrieši bija gara auguma, spēcīgi (gandrīz nekur citur pasaulē nav sastopami tik lieliska izskata vīrieši kā šeit Austrumos), bet visas sievietes un bērni izskatījās novārguši, badā pamiruši. Šie ļaudis man šķita līdzīgi indiāņiem. Drēbju viņiem nebija gandrīz nekādu, un tās pašas, kas mugurā, dīvainas un ērmoti valkājamas. Katru nieku vai sīkāko rotaslietiņu viņi mēdz valkāt tā, ka tas tūliņ duras acīs. Viņi sēdēja klusēdami un nenogurstošā pacietībā vēroja katru mūsu kustību — vēroja nekautri, neatlaidīgi, kā to prot vienīgi indiāņi un kas jebkuru balto cilvēku padara tik nervozu, tik apjukušu un mežonīgu, ka viņš ir gatavs iznīcināt visu cilti līdz pēdējai dvēselei.

Šiem cilvēkiem, kas sēž mums apkārt, piemīt vēl dažas īpatnības, ko esmu novērojis arī pie dižciltīgajiem sarkanādaiņiem: viņi ir kukaiņu apsēsti un apskretuši ar netīrumiem kā ar garozu.

Mazie bērni ir nožēlojamā stāvoklī: visiem pūžņo acis un vērojamas vēl dažādas citas kaites. Stāsta, ka visos Austrumos tikai retam bērnam esot skaidras acis un ka ik gadu tūkstošiem kļūstot akli ar vienu vai abām acīm. Tas droši vien ir taisnība, jo ik dienu mēs šeit sastopam aklus cilvēkus un es neatceros redzējis bērnu, kuram nepūžņotu acis. Un vai jums liekas, ka amerikāņu māte spētu nosēdēt veselu stundu ar bērnu klēpī un nelikties ne zinis, ka mušas bariem sametušās bērnam ap acīm? Šeit es to redzu ik dienu. Man no tāda skata uzmetas zosāda. Vakar sastapām sievieti, kas jāja uz ēzelīša un turēja rokās bērniņu; nudien, pa gabalu skatīdamies, nodomāju, ka mazajam uz acīm tumšas saulesbrilles, un nobrīnījos, kā māte var atļauties tādu greznību. Bet, kad piejājām tuvāk, redzēju-, ka šķietamās saulesbrilles īstenībā bija mušu biežņa ap bērna acīm, netrūka pat briļļu lociņa pāri degunam. Mušām bija labi, bērns nebrēca, tādēļ mātei nenāca ne prātā iejaukties.

Tiklīdz arābi uzzināja, ka mūsu vidū ir ārsts, viņi straumēm vien sāka plūst uz nometni. Dakteris B. aiz tīrās līdzjūtības bija paņēmis no kādas tuvumā sēdošas sievietes bērniņu un apmazgājis tam slimās acis. Sieviete aizgāja un sacēla kājās visu nāciju, un tad tikai vajadzēja redzēt, kā visi gāzās pie mums! Tizlie, klibie, aklie, spitālīgie — visas kaites, kas rodas no slinkuma, netīrības un posta, bija pārstāvētas šajā kongresā, kuram nevajadzēja ne desmit minūšu, lai sapulcētos, un vēl joprojām nāca klāt jauni cietēji! Katra sieva, kam bija slims bērns.

nesa to šurp, un tās, kurām bērnu nebija, aizņēmās pa kādam. Ar kādu bijību, ar kādu dievināšanu viņi uzlūkoja šo baismo, noslēpumaino varu — Dziednieku! Viņi vēroja, kā dakteris izsaiņo savas glāzes un pudelītes; vēroja, kā viņš nomēri balta pulvera šķipsniņas, kā piepilina dažus dārga šķidruma pilienus citam šķidrumam; neviena kustība viņiem nepalika nepamanīta; viņu acis bija kā pieburtas viņam tādā apbrīnā, ko nekas nespētu satricināt. Viņi, šķiet, uzskatīja dakteri par visuvarenu — kā dievu. Ikvienam, kas bija saņēmis savu zāļu devu, acis staroja priekā, kaut ari pēc dabas šie ļaudis ir nepateicīgi un mazjūtīgi, un visiem vājiniekiem sejā staroja pārliecība, ka nav pasaulē tādas varas, kas spētu aizkavēt viņu pilnīgu izveseļošanos.

Kristus zināja, kā jāsludina priecas mācība šiem vientiesīgajiem, māņticīgajiem, slimību nomocītajiem cilvēciņiem: viņš dziedināja slimos. Bariem tie steidzās pie mūsu ārsta, vienkārša mirstīgā, šai rītā, kad tuvu un tālu paklīda valodas par to, kā viņš palīdzējis slimajam bērnam, un pielūgsme staroja tiem acīs, kaut tie vēl nezināja, vai no viņa palīdzības visiem tiks kāds labums vai ne. Šo senči, kas neatšķīrās no viņiem ne ar ādas krāsu, ne apģērbu, ne izturēšanos, parašām un vientiesību, bariem staigāja pakaļ Kristum, un nav jābrīnās, ka tie sāka viņu turēt dieva kārtā, redzot, ka viņš ar vārda spēku vien dziedina slimos. Nav brīnums, ka par viņa darbiem runāja visi. Nav brīnums, ka reiz pūlis, kas viņam sekoja, bija pārāk liels (tas notika trīsdesmit jūdžu no šejienes), lai kādu slimu vīru ienestu namā pa durvīm, tādēļ vajadzēja to nolaist istabā pa caurumu jumtā; nav brīnums, ka Galilejā viņa sprediķim bija tik daudz klausītāju, ka viņam vajadzēja runāt no laivas, kas stāvēja jūrā netālu no krasta; nav brīnums, ka pat tuksnesī pie Betsaīdas viņam sekoja pieci tūkstoši cilvēku, iztraucēdami viņa vientulību, un viņam vajadzēja tos paēdināt, lai tiem nebūtu savas uzticēšanās un pieķērības labad izsalkums jācieš; nav brīnums, ka tad, kad vienā vai otrā pilsētā sākās satraukums un saplūda liels daudzums ļaužu, kaimiņš sacīja kaimiņam: «Stāsta, ka atnācis Jēzus no Nācare­tes!»

Kā jau teicu, mūsu dakteris dalīja zāles, līdz bija izdalījis visus savus t krājumus un viņa slava izplatījusies pa visu Galileju. Viņa pacientu vidū pagadījās kāda šeiha meitas bērns — pat šādai nabaga pūžņaino un nešķīsto plikadīdu saujiņai ir sava vietējā karaliskā augstība šeihs: sakumpusi veca nabaga mūmija, kas drīzāk iederētos nabagmājā nekā šo bezcerīgo, noplukušo mežoņu cilts valdnieka krēslā. Princesei, tas ir, šeiha meitai, bija ne vairāk par gadu trīspadsmit vai četrpadsmit un ļoti jauka, daiļa sejiņa. Viņa bija vienīgā no visām sīrietēm, ko tikām redzējuši, kas nebija tik grēcīgi neglīta, ka nedrīkstētu pasmaidīt sestdienas vakarā pēc pulksten desmitiem, neapgrēkojoties pret sabatu. Taču viņas bērniņš bija viens bēdu gabals — tāds sīkaliņš, ka ne rokā paņemt, un mazais nabadziņš skatījās uz mums ar tādu mēmu lūgumu

acīs (it kā saprastu: ja viņam šoreiz nepalaimēsies, tad viss zaudēts), ka mūsu sirdis pielija ar patiesu, neliekuļotu līdzjūtību.

Taču mans jaunais, nule iegūtais zirgs patlaban grasās lauzt sprandu, pīdamies telšu virvēs, un man jāiet ārā to noenkurot. Ar Jēriku mums ceļi šķīrās. Tomēr arī ar jauno nekāda lepošanās neiznāk. Viena pakaļkāja viņam liecas uz aplamo pusi, bet otra ir stīva kā miets. Zobu necik nav atlicis, un piedevām viņš ir gandrīz akls. Deguna kauls laikam būs savā laikā salauzts un tagad ir izliekts kā loks. Apakšlūpa nokārusies kā kamielim, un ausis apgrieztas pavisam īsas. Sākumā neparko nevarēju izdomāt šim rumakam vārdu, līdz pēdīgi nolēmu saukt viņu par Bālbeku, jo tas nav zirgs, bet īsta drupu kaudze. Nespēju nerunāt par zirgiem, jo priekšā vēl garš un grūts ceļš, tādēļ, gluži dabiski, zirgi nodarbina manu prātu tādā pašā mērā kā citas, šķietami daudz svarīgākas problēmas.

Izpildījām savu svētceļnieku iegribas un nojājām grūto ceļa posmu no Bālbekas uz Damasku, bet Dena un Džeka zirgi bija tik nodzīti, ka tos vajadzēja apmainīt pret jauniem. Dragomāns teica, ka Džeka zirgs esot nobeidzies. Es apmijos zirgiem ar Muhamedu, karaliska izskata ēģiptieti, kas ir mūsu Fergusona adjutants. Ar Fergusonu es, protams, domāju mūsu dragomānu Ābrahamu. Šo zirgu neizraudzījos tādēļ, ka tas man ļoti patiktu, bet vienīgi tādēļ, ka neesmu redzējis tā muguru. Nevēlos to redzēt. Esmu redzējis visu pārējo zirgu muguras: gandrīz visiem segli muguru noberzuši jēlu un tā pārklāta briesmīgām brūcēm, kas gadiem nav ne nomazgātas, ne aizdziedētas. No domas vien, ka, visu dienu jājot, tik drausmīgi nežēlīgi jāmoka zirgs, kļūst nelabi. Mans zirgs droši vien nav labāks par pārējiem, atliek vienīgi mierinājums, ka neesmu tā postu redzējis.

Ceru, ka nākotnē būšu pasargāts no sentimentālās jūsmas par arābiem, kas dievina savus zirgus. Zēna gados es izsapņojos, ka esmu tuksneša iedzīvotājs arābs un man pieder skaista ķēve, ko sauc Selims vai Bendžamins, vai Muhameds, ka baroju to no plaukstas, ļauju tai ienākt pie manis teltī, ka mācu tai ar lūpām liegi man pieskarties un noraudzīties manī lielām, maigām, mīlas pilnām acīm; un es vēlējos, lai šādā brīdī uzrodas svešinieks, kas man par viņu piesolītu simttūkstoš dolāru, un es, kā daždien īsts arābs, varētu, lielās naudas kārdināts, brītiņu vilcināties, taču tad mīlestība uz zirgu ņemtu virsroku un es pēdīgi sacītu: «Šķirties no tevis, mana skaistā! Nekad, nemūžam! Atstājies, kārdinātāj, es nicinu tavu zeltu!» To teicis, es ielēktu seglos un kā vējš aizauļotu tuksnesī!

Tagad man šie sapņi no jauna nāk prātā. Ja tie arābi, par kuriem tiku lasījis, ir tādi paši kā citi arābi, tad viņu izslavētā mīlestība pret skaistajiem zirgiem ir tīrais māns. Tie, kurus esmu iepazinis, savus zirgus nemīl, nejūt pret tiem ne mazāko līdzcietību un nejēdz, kā pret zirgu jāizturas un kā tas jākopj. Sīriešu segli nav nekas cits kā divu trīs

collu biezumā salocīts pārsegs, ko ne dienu, ne nakti nenoņem zirgam no muguras. Tas piesūcas ar netīrumiem, ar zirga spalvu un samirkst sviedros. Tāds pārsegs nemaz nevar neuzberzt jēlumus. Šiem pirātiem nekad pat prātā neienāk nomazgāt zirgam muguru. Viņi arī nedod zirgiem pavēni teltī; tiem jāpaliek laukā, vienalga, kāds laiks. Paraugie- ties uz nabaga nodzīto Bālbeku ar apcirptajām ausīm un apraudiet sentimentālās jūtas, ko esat velti tērējuši, sapņodami par romantiskiem Selimiem!