Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

53. NODAļA «visas pasaules prieks» * jeruzalemes apraksts * svētā kapa baznīca * akmens, uz kura notika pēcnāves svaidīšana * jēzus kaps * nikodēma un ar1matas jāzepa kaps * jēzus parādīšanās vieta * triju krustu atrašana * leģenda * mūsu blēdības * kauna stabs * kādas relikvijas vieta * gotfrīda zobens * «kristus važas» * «zemes centrs» * vieta, no kuras ņemta zeme ādama taisīšanai * ādama kaps * nomocītais kareivis * labā sv. helēna * ala, kur atrada krustus, naglas un ērkšķu kroni * melhizedeka kaps * krustā sišanas vieta

Krietns gājējs varētu iziet no Jeruzalemes un gar mūru ārpusi stundas laikā apiet pilsētai apkārt. Nesaprotu, kā lai citādi paskaidroju, cik tā maza. Jeruzalemei ir ļoti īpatnējs izskats. Daudzie jumtu kupoli to padara grumbuļainu, līdzīgu ar naglām apsistām cietuma durvīm. Katrai mājai uz lēzenā, plakanā jumta pašā vidū tup vai nu viens, vai vesels pusducis šo plato, zemo, nobalsināto akmens kupolu. Kas no augstākas vietas palūkojas uz māju blīvu (tās saspiestas tik cieši kopā, ka ielu, šķiet, nemaz nav un visa pilsēta izskatās saplūdusi), tas redz bubuļaināko pilsētu pasaulē, izņemot Konstantinopoli. Liekas, visa pilsēta no centra līdz perifērijai nosegta ar apvērstānt apakštasēm. Ainavas vienmuļībā ielaužas vienīgi lielā Omāra mošeja, Dzērvju tornis un vēl divas trīs ēkas, kas paceļas augstāk par pārējām.

Gandrīz visas mājas ir masīvas divstāvu mūra celtnes, no ārpuses nobalsinātas; visiem logiem priekšā patālu uz priekšu izvirzīti koka režģi. Lai reproducētu Jeruzalemes ielu, vajadzētu tikai jebkuras Amerikas mazpilsētas ielā katras mājas logiem priekšā aizkārt vistu būrus.

Ielas nevīžīgi izbruģētas ar nevienādiem akmeņiem un ir tik līkas, lai liktos, ka teju, teju abu pušu mājas saplūdīs kopā, un svētceļniekam, vienalga, cik tālu viņš iet pa kādu ielu, šķiet, ka pēc simt jardiem viņš būf. nonācis strupceļā. Daudzām mājām apakšējos stāvos ir ļoti šauri portiki jeb nojumes bez stāvbalstiem; vairākkārt esmu redzējis kaķus, kad tie devās ciemos uz kaimiņmājām, pārlecam no vienas nojumes uz nojumi ielas otrā pusē. Kaķi bez sevišķas piepūles būtu varējuši pārlēkt arī divtik lielu attālumu. To pieminu tādēļ, lai rastos priekšstats, cik šauras ir ielas. Ja jau kaķis nepiepūlēdamies pārlec ielai pāri, tad būs lieki paskaidrot, ka karietei šādas ielas ir par šauru. Tāds transporta līdzeklis Svētajā pilsētā nav iespējams.

Jeruzalemes iedzīvotāji komplektējas no musulmaņiem, jūdiem, grieķiem, katoļiem, armēņiem, sīriešiem, koptiem, abesīniešiem, grieķu katoļiem un protestantu saujiņas. No pēdējiem kristietības šūpulī mūsdienās dzīvo tikai kāds simts. Tautību nianses nule minētajā sarakstā un valodas, kādās šeit runā, nav saskaitāmas. Man tā vien liekas, ka četrpadsmit tūkstošos Jeruzalemes iedzīvotāju ir pārstāvētas visas rases, ādas krāsas un mēles, kādas uz zemeslodes sastopamas. Skrandas, posts, nabadzība un netīrība ir simbols, kas musulmaņu valdīšanas veidu parāda skaidrāk nekā karogs ar pusmēnesi. Spitālīgie, kropļi, aklie un plānprātiņi lenc jūs ik uz soļa, un tie zina tikai vienu vārdu un vienu valodu — mūžīgo «bakšiš». Redzot neskaitāmās krop­lās, izdzimušās, sērgu apsēstās cilvēciskās būtnes, kas drūzmējas svētajās vietās un aizsprosto pilsētas vārtus, neviļus sāk likties, ka atgriezušies senie laiki un jebkuru mirkli no debesīm nolaidīsies tā Kunga eņģelis un saduļķos Betezdas ūdeņus*. Jeruzaleme ir drūma, skumīga, nedzīva. Es nevēlos šeit dzīvot.

Ikviens, protams, vispirms dosies uz Svēto kapu. Tas atrodas pašā pilsētā netālu no Rietumu vārtiem; Svētais kaps un Krustā sišanas vieta, un, jāteic, arī visas pārējās vietas, kas cieši saistītas ar šo satriecošo notikumu, ģeniāli satuvinātas un atrodas zem viena jumta — zem Svētā kapa baznīcas kupola.

Ieejot baznīcā, kad esat izlauzies cauri parastajam ubagotāju pūlim, jūs pa kreisi ieraugāt dažus turku sargkareivjus, jo dažādo sektu kristieši šajās svētajās vietās ne tikai ķīvējas uz nebēdu, bet būtu ar mieru arī izplūkties, ja vien viņiem to atļautu. Tieši pretim atrodas marmora plātne, kas sedz svaidīšanas akmeni, uz kura nolika Pestītāja miesas, lai tās sagatavotu apbedīšanai. Izrādījās, ka īstais akmens jāpaslēpj zem plātnes, lai to pasargātu no sapostīšanas. Svētceļniekiem nagi vien niez saskaldīt to drumslās un aizvest uz mājām. Līdzās ir apaļš iežogojums, kur stāvējusi Jaunava Marija, kamēr apkopa Kristus līķi.

Iegājuši rotondā, apstājāmies kristīgās pasaules vissvētākajā vietā — pie Jēzus kapa. Tas atrodas baznīcas vidū, tieši zem lielā kupola. Virs kapa uzcelta mazītiņa dīvainas formas baznīciņa no baltiem un dzelteniem akmeņiem. Baznīciņā atrodas daļa tā oriģinālak- mens, kurš tika atvelts no kapa ieejas un uz kura sēdēja eņģelis, kad Marija «ļoti agri, saulei lecot» atnāca šurp. Stipri pielīkuši, ieejam velvē — pašā kapā. Tas ir tikai sešas pēdas plats un septiņas pēdas garš, un akmens guļvieta, uz kuras bija noguldīts mirušais Pestītājs, stiepjas visā telpas garumā un aizņem pusi tās platuma. Tā apklāta ar marmora plātni, ko sadeldējušas svētceļnieku lūpas. Tagad šī plātne tiek izmantota par altāri. Virs tās karājas ap piecdesmit sudraba un zelta gaismekļu, kas visu laiku ir aizdegti, taču iespaidu bojā daudzie visapkārt sakrautie krikumi un bezgaumīgie rotājumi.

Visām kristīgajām konfesijām (izņemot protestantus) zem Svētā kapa baznīcas jumta ir savas kapelas, un katrai jāturas par sevi, neviens nedrīkst spert kāju kādas citas īpašuma robežai. Jau sen uz mūžīgiem laikiem pierādīts, ka visiem kopā mierā un saticībā lūgt dievu pie Pestītāja kapa nav iespējams. Sīriešu kapela uav skaista; koptiem pieder necilākā no visām. Tā nav nekas vairāk kā klintī rupji izcirsta ala Golgātas kalnā. Vienā alas sānā izdobti divi zemi kapi, stāsta, ka tur esot apbedīti Nikodēms un Arimatas Jāzeps.

Kad starp masīvajiem balstiem un kolonnām aizgājām uz citu baznīcas sektoru, ieraudzījām grupu melni tērptu trula izskata itāliešu mūku ar svecēm rokā; tie kaut ko dziedāja latīņu valodā un izpildīja tādu kā reliģisku skeču apkārt grīdā ielaistam balta marmora aplim. Šajā vietā Pestītājs pēc augšāmcelšanās dārznieka izskatā bija parādī­jies Marijai Magdalēnai. Turpat blakus atradās līdzīgs, zvaigznes veidā apstrādāts akmens, kas norādīja, ka tur pa to laiku bija stāvējusi Marija Magdalēna. Mūki savu rituālu izpildīja arī šeit. Ar savām izrādēm tie staigā visur un darbojas augu dienu. Viņu sveces plīvo tumsā un padara veco, nepiemīlīgo baznīcu vēl drūmāku, nekā būtu nepieciešams, kaut arī šeit atrodas kaps.

Mums parādīja vietu, kur Kristus pēc augšāmcelšanās bija parādī­jies savai mātei. Arī šeit marmora plātne norāda vietu, kur Sv. Helēna, imperatora Konstantīna māte, trīssimt gadu pēc krustā sišanas tika atradusi krustus. Leģenda stāsta, ka šis atradums izraisījis ārkārtīgus prieka uzplūdus. Taču prieki bijuši īsi. Pats no sevis uzradās jautājums: kurā krustā bija piesists dieva svētītais Pestītājs un kuros — ļaundari? Šaubas tik nopietnā problēmā kā šī, kad nav skaidrs, kuru krustu vajag pielūgt, bija briesmīga nelaime. Tā pārvērta ļaužu gaviles par bēdām. Bet kad gan pasaulē dzīvojis priesteris, kas neprastu atrisināt tik vienkāršu uzdevumu un nomierināt prātus? Un viens no viņiem jo drīz izgudroja, kā krustus pārbaudīt. Jeruzalemē smagi slima gulēja kāda augstdzimusi dāma. Viedie baznīckungi pavēlēja, ka visi krusti taptu pa vienam nesti pie vājinieces gultas. Tas tika izdarīts. Ieraudzījusi pirmo krustu, viņa, kā stāsta, iekliegušies tik neganti, ka kliedzienus varēja dzirdēt līdz Damaskas vārtiem un pat Eljes kalnā, un iekritusi nāvei līdzīgā nemaņā. Ar pūlēm viņu atdabūja pie samaņas un atnesa otru krustu. Tai pašā mirklī dāmai uznāca tik drausmīgi krampji, ka seši spēcīgi vīri ar mokām spēja viņu saturēt. Visi baidījās nest trešo krustu. Un ja nu vispār atrasti pavisam citi krusti un īstā krusta starp tiem nemaz nav? Taču, kad slimniece jau taisījās briesmīgos krampjos izlaist garu, tika nolemts, ka trešais krusts nekādu lielo postu vairs nenodarīs, ļaunākajā gadījumā vienīgi atpestīs nabaga sievieti no ciešanām. Tā nu atnesa trešo krustu, un, raugi, notika brīnums! Sieviete izlēca no gultas smaidīga un prieka pārpilna, pilnā mērā atguvusi veselību. Dzirdot šādu liecību, atliek vienīgi noticēt. Šaubīties tiešām būtu apgrēcība. Pat tā Jeruzalemes daļa, kur tas viss noticis, stāv vēl šodien. Tātad patiesi — šaubām nav vietas.

Svētie tēvi mēģināja caur sieta starpsienu mums parādīt palieku no īstā kauna staba, pie kura Kristus bija piesiets, kad viņu šaustīja. Bet mēs nekā nevarējām saredzēt, jo tur valdīja pilnīga tumsa. Taču tur ir nolikts irbulis, ko svētceļnieks var iebāzt pa spraugu starpsienas sietā un pabakstīt, un tad vairs nav nekādu šaubu, ka īstais kauna stabs ir pie vietas. Šaubīties būtu nepiedodami, jo viņi to varēja sataustīt ar irbuli. Sataustīt tikpat sajūtami kā jebko citu.

Netālu no šīs vietas atrodas niša, kurā kādreiz glabājās īstā krusta šķēpele, bet tagad tās vairs tur nav. Šo krusta šķēpeli atrada sešpadsmitajā gadsimtā. Katoļu priesteris apgalvo, ka pirms daudziem gadiem to nozaguši citas sektas priesteri. Tā ir smaga apsūdzība, bet mēs ļoti labi zinām, ka tā tiešām ir nozagta, jo esam to redzējuši vairākās baznīcās Itālijā un Francijā.

Taču no visām relikvijām visdziļāk mūs aizkustināja varonīgā krustneša Buijonas Gotfrīda — Jeruzalemes karaļa Gotfrīda — vien­kāršais, vecais zobens. Visā kristīgajā pasaulē nav atrodams zobens, kas tā valdzinātu sirdi kā šis — neviens no tiem zobeniem, kas rūsē senajās augstmaņu pilīs Eiropā, nespēj uzburt tik romantiskas ainas tā cilvēka iztēlē, kas skatās uz senlaicīgo ieroci, neviens neprot stāstīt tādus brīnumus par bruņinieku darbiem un seno laiku karotāju varoņgaitām. Ikvienā tas modina atmiņas, kas prātā snaudušas gadu gadiem, atmiņas par svētajiem kariem, par bruņās kaltiem varoņiem, par maršējošām armijām, kaujām un aplenkumiem. Tas mums stāsta par Baldvinu un Tankredu, par valdonīgo Saladinu un dižo Ričardu Lauvassirdi. Ar šādiem zobeniem spožie bruņinieku romānu varoņi mēdza pāršķelt ienaidnieku tā, ka viena puse nogāzās pa kreisi, otra pa labi. Tanīs senajos laikos, kad Gotfrīds valdīja šo zobenu, tas simtiem saracēņu galvu pāršķēla no pakauša līdz zodam. Šo zobenu bija apbūris gars, kas klausīja ķēniņam Zālamanam. Kolīdz tā pavēlnieka teltij tuvojās briesmas, zobens skanīgi atsitās pret vairogu un sacēla skaļu trauksmi, likdams klusajai naktij nodrebēt. Šaubu brīžos, tāpat arī tumsā un miglā, no maksts izvilktais zobens nemaldīgi pagriezās uz ienaidnieka pusi, parādīdams ceļu, un pat rāvās savam pavēlniekam ārā no rokas, lai pats dzītos ienaidniekam pakaļ. Lai kā bija pārģērbies kristīgais, zobens to pazina un neaizskāra, un, lai kā bija nomaskējies musulmanis, nekas viņu nespēja glābt — zobens izrāvās no maksts un viņu nogalēja. Šīs liecības ir pārliecinoši pierādītas daudzās neapšaubā­mās leģendās, ko svēti glabā krietnie, vecie katoļu mūki. Es nemūžam vairs neaizmirsīšu Godfrīda zobenu. Izmēģināju to pie viena musul­maņa un pārcirtu šo vidū pušu kā kāli. Mani bija pārņēmis Graimza gars, un, ja vien man būtu bijusi pie rokas kapsēta, es būtu iznīcinājis visus Jeruzalemes pagānus. Noslaucīju no vecā zobena asinis un atdevu to atpakaļ svētajam tēvam — negribēju, lai svaigas asinis apgāna svētos traipus, kas sārtoja mirdzošo tēraudu kādu dienu pirms sešsimt gadiem, brīdinot Gotfrīdu, ka, pirms saule rietēs, viņa šāszemes gaitas būs beigušās.

Ejot tālāk pa Svētā kapa baznīcas puskrēslu, nokļuvām mazā, klintī izcirstā baznīciņā — vietā, kas gadsimtiem ilgi pazīstama ar nosau­kumu «Kristus cietums». Teiksma stāsta, ka Pestitājs pirms krustā sišanas bijis šeit ieslodzīts. Zem altāra, kas atrodas pie durvīm, bija , divas akmens siekstas kājām. Tajās Pestītājs bija iekalts, un tālab vēl šodien tās tiek sauktas par «Kristus važām».

Visplašākā, visbagātākā un greznākā kapela Svētā kapa baznīcā pieder grieķiem. Tās altāris, kā visās grieķu baznīcās, ir nošķirts no pārējās telpas ar lielu svētbilžu starpsienu, kas stiepjas šķērsu pāri visai baznīcai un ir bagātīgi izrotāta ar zeltījumiem un svētbildēm. Daudzie gaismekļi, kas karājas tās priekšā, ir no tīra zelta un sudraba un maksā milzu naudu.

Taču baznīcas lepnums ir zema kolonna, kas paceļas kapelas marmora grīdas vidū un iezīmē precīzo zemes centru. Ļoti ticama leģenda stāsta, ka šī vieta jau kopš neatminamiem laikiem atzīta par pasaules centru, un, kad Kristus staigāja zemes virsū, viņš uz mūžu mūžiem izkliedējis pēdējās šaubas, pats ar savu muti apstiprinādams, ka tā tiešām esot. Atcerieties, viņš teicis, ka šī kolonna stāv pašā pasaules vidū. Un, ja pasaules centrs mainās, arī kolonna attiecīgi maina stāvokli. Trīs reizes tā pati no sevis ir izkustējusies. Tas noticis tādēļ, ka trīsreiz dažādos laikmetos spēcīgos satricinājumos milzīgas zemes masas, iespējams veselas kalnu grēdas, uzlidojušas visumā, samazinot zemes diametru, un līdz ar to zemes centrs par vienu vai diviem punktiem pārvietojies. Tas ir ārkārtīgi interesants apstāklis, kas pilnīgi satriec tos filozofus, kas apgalvo, ka pat niecīgākā mūsu zemes daļiņa nespēj aizlidot visumā.

Lai pārliecinātos, ka šī vieta patiesi ir zemes centrs, viens skeptiķis reiz dāsni samaksāja par atļauju uzkāpt baznīcas kupolā, lai, saulē stāvēdams, pārbaudītu, vai pašā pusdienlaikā no viņa kritīs ēna. Viņš atgriezās lejā pilnīgi pārliecināts. Diena bija apmākusies, un ēnas vispār nebija redzamas; bet šis vīrs jutās apmierināts: ja saule būtu parādījusies un metusi ēnu, viņam ēnas nebūtu bijis. Šādus pierādīju­mus mazticīgo tukšās runas apgāzt nespēj. Tiem, kas nav tiepīgi fanātiķi un labprāt ļaujas pārliecināties, šie pierādījumi ir pietiekami spēcīgi, lai nekas tos nespētu satricināt.

Ja nepieciešami vēl stingrāki pierādījumi nekā nule minētais, lai apmierinātu stūrgalvīgos un nesaprašas un tos pārliecinātu, ka šis patiešām ir zemes centrs, lūdzu, te tie būs. Visdrošākais pierādījums ir fakts, ka no tās vietas, kur atrodas kolonna, ir ņemta zeme, lai uztaisītu Ādamu. Tas ir pamatpierādījums. Nav iedomājams, ka pats pirmais cilvēks būtu taisīts no mazvērtīga materiāla, ja bija iespēja iegūt visaugstākās kvalitātes izejvielu no zemes centra. Tas jāsaprot ikvie­nam, kam darbojas prāts. Ka Ādams taisīts no zemes, kas ņemta tieši no šīs vietas, to itin droši pierāda fakts, ka sešos gadu tūkstošos neviens nav spējis pierādīt, ka zeme, no kuras viņš taisīts, nav pagrābta šeit.

Interesanti sagadījies arī, ka zem šī paša jumta, šai pašā lielajā baznīcā, pavisam netālu no slavenās kolonnas, Ādams, cilvēku dzi­muma tēvs, ir arī apbedīts. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka viņš patiesi apbedits kapā, kas norādīts kā viņa kaps, jo nekad nav ticis pierādīts, ka šis nebūtu tas kaps, kurā viņš aprakts.

Ādama kaps! Cik aizgrābjoši bija šeit, svešā zemē, pie svešiem ļaudīm, tik tālu no draugiem un visiem, kam es mīļš, uziet asinsradi­nieka atdusas vietu. Gan patāla, bet tomēr radinieka. Dabas dotais nemaldīgais instinkts man lika no šīs atziņas nodrebēt. Dēla mīlestība manī pamodās ar nepieredzētu kvēli, un es ļāvu vētrainajām jūtām pilnu vaļu. Piespiedies pie kolonnas, es izplūdu asarās. Nedomāju, ka man būtu bijis jākaunas par to, ka esmu raudājis'pie sava nabaga mirušā tuvinieka kapa. Lai tas, kam iegribēsies apsmiet manas jūtas, tūdaļ šai vietā ver grāmatu ciet, jo manā ceļojumā pa Svēto zemi viņš neatradīs nekā jauka savam prātam. Cildenais sirmgalvis — viņš nepiedzīvoja to dienu, kad ieraudzīs mani, nesagaidīja satikšanos ar savu bērnu. Un man — man — ak vai!— nav laimējies redzēt vaigā viņu. Bēdu un vilšanās smaguma liekts, viņš nomira, pirms es biju piedzimis,— seši tūkstoši īsu vasaru pirms manas dzimšanas. Tomēr centīšos to panest vīrišķīgi. Ticēsim, ka viņam tur, kur viņš tagad mājo, klājas labāk. Mierināsim sevi ar domu, ka viņa zaudējums ir mūsu guvums mūžīgi mūžos.

Pēc tam gids mūs aizveda svētajā baznīcā uz to vietu, kur atrodas altāris, kas veltīts romiešu sargkareivim, kurš uzturēja kārtību krustā sišanas laikā un kurš tad, kad priekškars baznīcā pārplīsa no augšas līdz apakšai, kad iestājās drausmīgā tumsa, kad Golgātas klints, zemei trīcot, pāršķēlās, kad dārdēja debess artilērija un zibeņu baismajā atblāzmā miroņi cēlās augšā no kapiem un izklīda pa Jeruzalemes ielām, bailēs drebot, iesaucās: «Patiesi, šis bija dieva dēls!» Tur, kur tagad atrodas altāris, toreiz stāvēja romiešu kareivis, un krustā sistais Pestītājs bija viņam acu priekšā, un viņa skatienam nepagāja secen neviens no brīnumiem, kas notika Golgātas kalnā un tā tuvākajā un tālākajā apkaimē. Un tai pašā vietā priesteri nocirta viņam galvu par zaimu vārdiem, ko viņš bija sacījis.

Uz šā altāra kādreiz bija glabājusies viena no izcilākajām relikvijām, kādu jel kad skatījusi cilvēka acs,— priekšmets, kas saistīja skatītāju ar tādu noslēpumainu spēku, ka viņš stundām nespēja no tā novērsties.

Ta, proti, bija vara plāksnīte, ko Pilāts lika piesist pie Pestītājā krusta. Uz tās bija rakstīts: «JĒZUS NO NĀCARETES, TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ». Man šķiet, Sv. Helēna, Konstantīna māte, atrada arī šo brīnišķīgo relikviju, kad viņa trešajā gadsimtā šeit ieradās. Viņa ceļoja pa visu Palestīnu, un viņai pastāvīgi laimējās. Ja vien šī vecā, krietnā entuziaste uzgāja kaut ko, kas pieminēts Bībelē, vienalga, Vecajā vai Jaunajā derībā, viņa sāka to meklēt un drīzāk nelikās mierā, līdz bija atradusi. Ja tas bija Ādams, viņa atrada Ādamu; ja viņai ievajadzējāš Noāsa šķirstu, viņa atrada šķirstu; ja bija jāatrod Goliāts vai Jozua, viņa atrada arī tos. Viņa, man šķiet, atrada arī nule pieminēto vara plāksnīti. Atrada to tieši tajā vietā, turpat, kur bija stāvējis nogalinātais romiešu kareivis. Tagad tā vara plāksnīte atrodas kādā ho Romas baznīcām. Ikviens var to apskatīt. Uzraksts ir ļoti skaidri salasāms.

Pagājāmies pāris soļu tālāk — tur bija uzcelts altāris, kur, pēc cienījamo katoļu mācītāju vārdiem, kareivji sadalījuši Pestītāja drānas.

Pēc tam nokāpām alā, kas, ja ticam sīkumainiem pedantiem, senos laikos esot bijusi vienkārša ūdens cisterna. Tagad tā ir baznīca, turklāt — Sv. Helēnas baznīca. Tā ir piecdesmit vienu pēdu gara un četrdesmit trīs pēdas plata. Baznīcā atrodas marmora krēsls, kurā Helēna mēdza sēdēt, uzraudzīdama strādniekus, kas pūlējās, lai izraktu īsto krustu. Šajā vietā uzcelts altāris Sv. Dimasam, tam ļaundarim, kas nožēloja grēkus. Šeit uzstādīta gluži jauna Sv. Helēnas statuja. Tā mums neviļus atgādināja pavisam nesen nošauto nabaga Maksimiliānu. Viņš to uzdāvināja šai baznīcai īsi pirms došanās uz Meksiku, lai tur sēstos tronī.

No cisternas nokāpām divpadsmit pakāpienus lejāk lielā, klintī raupji izcirstā alā. To Helēna likusi izlauzt, meklēdama īsto krustu. Viegli viņai te nav klājies, taču grūtie pūliņi tika bagātīgi atalgoti: šeit viņa izraka ērkšķu kroni, krusta naglas, pašu īsto krustu un grēkus nožēlojuša ļaundara krustu. Kad viņa domājās visu atradusi un grasījās mest meklēšanai mieru, viņai sapnī tapa teikts, lai papūloties vēl vienu dienu. Izrādījās, ka tiešām bijis vērts to darīt. Viņa atrada arī otra ļaundara krustu.

Šās alas griesti un sienas vēl joprojām raud rūgtas asaras, atceroties notikumu, kas norisinājās Golgātā, un dievbijīgie svētceļnieki elso un šņukst, kad asaras no slapjās klints pil viņiem uz galvas. Mūki šo telpu dēvē par «Krusta izgudrošanas kapelu»— jāteic, ne visai veiksmīgi izraudzīts nosaukums, jo var nezinātājus uzvedināt uz domām, ka tā ir mēma atzīšanās, ka leģenda par to, kā Helēna atradusi īsto Krustu, varētu būt izdoma — sagudrojums. Kāda laime ir apzināties, ka saprātīgi cilvēki gan neapšauba nevienu vārdu šajā stāstā]

Jebkuras konfesijas Svētā kapa baznīcai piederīgie priesteri un mūki drīkst apmeklēt šo svēto alu, lai izraudātos, skaitītu lūgsnas un pielūgtu mūsu grēku maigo izpircēju. Taču Vienlaikus divu dažādu draudžu pārstāvji šeit ienākt nedrīkst, jo tad viņi katrā ziņā sakautos.

Turpinādami apgaitu pa Svētā kapa baznīcu, visu laiku sastopoties iar dziedošiem mūkiem rupjos, garos tērpos un sandalēm kājās, ar (Visādu krāsu un dažādu tautību svētceļniekiem visdīvainākajos apģēr­bos, ejot cauri ēnainām arkām, garām apkvēpušiem pīlāriem un kolonnām pa dūmu un vīraka piekvēpināto katedrāli, kur pēkšņi kā malduguntiņas noplīvo un tikpat pēkšņi izgaist desmitiem sveču vārā gaisma šur tur noslēpumainajos gaiteņos, mēs pēdīgi nonācām baznī- ciņā, ko dēvē par Nievu kapelu.

Zem altāra gulēja marmora kolonnas paliekas; uz tās Kristus ticis apsēdināts, kad viņu nievājot ieģērba purpura mētelī, kronēja ar ērkšķu kroni un par scepteri rokā iedeva niedri. Šai vietā tie, viņam seju aizklājuši, viņu sita un nievādami sacīja: «Uzmini, pravietis būdams, kurš tevi sitis!» Leģenda, kas apgalvo, ka šī esot īstā nievāšanas vieta, ir ļoti sena. Gids teica, ka pirmais par to ieminējies Sēvulfs. Es Sēvulfu nepazīstu, tomēr neņemos apšaubīt viņa liecību — neviens no mums to neņemtos.

Mums parādīja vietu, kur savā laikā apbedīts lielais Gotfrīds un viņa brālis Baldvins, pirmie kristīgie Jeruzalemes karaļi. Viņi tika guldīti līdzās Svētajam kapam, par kuru tik ilgi un varonīgi bijM cīnījusies ar pagāniem. Taču iedobes, kur kādreiz glabājās šo slaveno krustnešu pelni, bija tukšas. Pat viņu kapu pārsegu vairs nebija — tos iznīcinā­juši grieķu baznīcas fanātiķi, jo Gotfrīds un Baldvins bija latīņu augstmaņi un uzauguši kristīgajā ticībā, kas dažos nenozīmīgos sīku­mos atšķiras no grieķu kristīgās ticības.

Devāmies tālāk un apstājāmies pie Melhizedeka kapa. Jūs, bez šaubām, atceraties Melhizedeku; tas bija ķēniņš, kas izgāja pretim Ābrahamam un iznesa tam maizi un vīnu, kad Ābrahams vajāja Lata sagūstītājus līdz pat Danai un atņēma tiem visu salaupīto. Tas viss notika pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem, un Melhizedeks drīz pēc tam nomira. Viņa kaps tomēr saglābājies lieliski.

Kad cilvēks pirmoreiz ieiet Svētā kapa baznīcā, viņš vispirmām kārtām vēlas redzēt pašu kapu, un tas arī ir gandrīz pirmais, ko viņš dabū redzēt. Nākamā vēlēšanās ir redzēt vietu, kur Pestītājs piesists krustā. Taču to rāda tikai pašās beigās. Tā ir īstenā baznīcas slavas virsotne. Pestītāja mazajā kapenē jūs stāvat nopietns un domīgs — šādā vietā nepiedienas rādīt citādu vaigu, bet īstenībā jūs ne mirkli neticat, ka Kristus šajā vietā jel kad gulējis, un tādas domas stipri vien mazina jūsu interesi par šo kapu. Tālāk, citā baznīcas sektorā, jūs redzat, kur stāvējusi Marija, kur stāvējis Jānis, kur Marija Magdalēna, kur pūlis apsmēja Kristu, kur sēdēja eņģelis, kur tika atrasts ērkšķu kronis un īstais krusts, kur parādījās Kristus pēc augšāmcelšanās; visas šīs vietas jūs apskatāt ar zināmu interesi, bet ar tādām pašām izjūtām kā svēto kapavietu, proti, ka nekas no tā nav īsts, ka tās visas ir mūku izdomātas Svētvietas. Turpretī vieta, kur Kristus piesists krustā, rada pavisam citu iespaidu. Jūs esat pārliecināts, ka tiešām raugāties uz vietu, kur Kristus atdevis dzīvību. Un tad atceraties, ka Kristus bija pazīstams un slavens jau jlgi pirms iejāšanas Jeruzalemē; atceraties, cik tālu bija aizskanējusi viņa slava, ka visu laiku viņam sekoja (aužu pū|i; atceraties, ka viņa ieiešana Jeruzalemē sacēla kājās visu pilsētu, ka viņu sagaidīja ar ovācijām; jūs nespējat aizmirst, ka tad, kad viņu sita krustā, Jeruzalemē bija ļoti daudz cilvēku, kas ticēja, ka viņš patiesi ir dieva dēls. Jau tas vien, ka šeit publiski tika sodīta ar nāvi šāda personība, padarīja pilsētu par ievērojamu vietu, ko pieminēs vēl gadu simtiem; turklāt vēl vētra, aptumsums, zemestrīce un vidū pārplīsušais temp|a aizkars, baismā miroņu izkāpšana no kapiem ir notikumi, kas izkalkulēti tā, lai nāvessoda aina un vieta iespiestos atmiņā pat visnejūtīgākajiem aculieciniekiem. Tēvi par brīnumaino notikumu pastāstīja dēliem un parādīja, kur tas norisinājies; dēli nodeva brīnumstāstu tālāk saviem bērniem, un tā it raiti aizritēja trīssimt gadu1 , un ap šo laiku uzgadījās Helēna un uzcēla Golgātā baznīcu Kristus nāves un apbedīšanas piemiņai un tādēļ, lai saglabātu to kā svētvietu cilvēku paaudzēm; kopš tiem laikiem šai vietā vienmēr stāvējusi baznīca. Par krustā sišanas vietu nekādu šaubu nevar būt. Bet viņa apbedīšanas vietu nezināja varbūt ne pusducis cilvēku, un bēres galu galā nav nekāds sensacionāls notikums; tādēļ mums var piedot šaubas par kapa, bet ne par krustā sišanas vietu. Pēc piecsimt gadiem no Bankerhilas pieminekļa* vairs nebūs ne miņas, tomēr Amerika zinās, kur tika izcīnīta kauja un kur krita Vorens.* Kristus piesišana krustā bija pārāk ievērojams notikums Jeruzalemē, un Golgātas kalns kļuva ar to pārāk slavens, lai taptu aizmirsts tik īsā laika sprķlī, kāds ir trīssimt gadu. Uzkāpu pa stāvām kāpnēm līdz smailei pašā klints virsotnē un skatījos uz vietu, kur kādreiz stāvējis īstais krusts, ar tik dziļu interesi, kādu līdz šim vēl nebiju izjutis ne par ko citu zemes virsū. Es nespēju noticēt, ka trīs dobumi klints virsotnē ir tie paši, kuros bija iestatīti krusti, bet biju pārliecināts, ka tie turpat vien netālu atradušies un dažu pēdu starpībai attālumā nav nekādas nozīmes.

Kad stāvat tur, kur Pestītājs tika piesists krustā, jāsaņem visi spēki, lai paturētu prātā, -ka Kristus nav piesists krustā katoļu baznīcā. Visu laiku sev jāatgādina, ka lielais notikums norisinājies zem klajas debess, nevis drūmā, sveču apgaismotā cellē lielas baznīcas šaurā kaklā, augšā,,

' Sī doma nav mana, tā pieder misteram Graimzam un ir ļoti saprātīga. Es to aizņēmos no viņa Teni Life.— M.T.

zem paša kupola — mazā, dārgakmeņiem apkarinātā un visnejēdzī­gākā bezgaumībā izrotātā cellē.

Zem galdam līdzīga marmora altāra marmora grīdā ir apaļš caurums, kas precīzi atbilst lejākajai bedrei, kurā stāvējis īstais krusts. Svētceļnieks pirmām kārtām, protams, nometas ceļos un paņēmis iedegtu sveci, ielūkojas šajā bedrē. To viņš dara ar tik koncentrētu uzmanību, kādu nekad nesapratīs un nemācēs novērtēt tas, kas pats nav bijis klāt un šo norisi nav redzējis. Tad viņš paceļ sveci pret masīvā zelta plātnē iestrādātu Pestītāja ģīmetni, kas karājas virs bedres uz altāra; tā ir sētin nosēta dimantiem un žilbinoši mirdz. Svētceļnieka svinīgā nopietnība pārvēršas jūsmīgā apbrīnā. Viņš pieceļas kājās un aiz altāra ierauga mākslinieka izveidotās Pestītāja un abu ļaundaru figūras pie krustiem zaigojam daudzkrāsainā, metāliskā mirdzumā. Mazliet pagriezies, viņš redz turpat Jaunavu Mariju un Mariju Magdalēnu; tālāk ir plaisa, ko klintī ieplēsusi zemestrīce, kas izcēlās krustā sišanas laikā; šīs plaisas turpinājumu viņš jau ir redzējis kādas alas sienā lejasstāvā; pēc tam viņš aplūko stikla kastē ievietoto Jaunavas figūru un jūtas pārsteigts par pasakaino bagātību, kas dārgakmeņos un dārgās rotās tai sakarināta virsū, tā ka apsedz to gandrīz kā apģērbs. Ar katoļu baznīcai raksturīgajiem jautrajiem, spilgtajiem rotājumiem pieblīvētā telpa nepatīkami žilbina acis, un svētceļniekam jātur visi prāti kopā, lai neaizmirstu, ka viņš atrodas Golgātā — pieres vietā. Un beidzot viņš atkal pievērsīs skatienu tam, ko ar acīm meklēja visupirms: vietai, kur atradies īstais krusts. Šī vieta pārņems.viņu savā varā, viņš stāvēs un raudzīsies, skatienu neatrau­dams, jo ziņkārību būs apmierinājis un interesi par visu pārējo, kas atrodas telpā, zaudējis.

Nu varu pabeigt nodaļu par Svētā kapa baznīcu — vissvētāko vietu miljonu miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu, augstiem un zemiem, vergiem un brīviem ļaudīm. Gan tās vēsture, gan svētbijīgās jūtas, ko tā modina, padara to par slavenāko celtni visā kristīgajā pasaulē. Par spīti teatrālajiem vizuļiem, neiedomājamam šarlatānismam, tā tomēr ir grandioza, bijājama, godājama svētnīca, jo šeit ir miris dievs; jau pusotra tūkstoša gadu tās svētvietas mirkst no pasaules vistālākajām malām šurp nākušo svētceļnieku asarās; vairāk nekā divus gadu simtus varonīgākie bruņinieki, kādi jebkad vēzējuši zobenu, cīnījās un atdeva dzīvību par to, lai šo vietu iekarotu un pasargātu, lai pagāni to neapgānītu. Pat mūsu dienās divas tautas, nevarēdamas vienoties, kurai pieder vienīgās tiesības atjaunot kupolu, uzsāka karu*, kurā tika iznīcinātas milzu bagātības un plūda asiņu upes. Vēsture ir pilnum pilna ar šo veco Svētā kapa baznīcu, pilna asiņu, kas izlietas tādēļ, ka cilvēki pārlieku dziļi godāja pēdējo atdusas vietu, kur guldīts tas, kas sludināja mieru, bija lēnprātīgs un pazemīgs, maigs un labestīgs.