Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

31. NODAĻA APRAKTĀ PILSĒTA POMPEJA * KĀ IZSKATĀS MĀJAS, KURĀS ASTOŅPADSMIT GADSIMTUS NEVIENS NEDZĪVO * TIESNEŠU SEDEKĻI * PAMESTĪBA * SEN MIRUŠO CIL­VĒKU PĒDU IESPIEDUMI * «SIEVIETĒM IEEJA AIZLIEGTA» * TEĀTRI, MAIZNĪCAS, SKOLAS UTT. * PELNOS UN SOD­RĒJOS SAGLABAJUŠIES ĢINDEŅI * DROSMĪGAIS PIENĀKU­MA MOCEKLIS * SLAVAS NEPASTĀVĪGAIS MŪŽS

Šejienieši saka «Pom-pei-ji». Visu mūžu man likās, ka Pompejā var nokļūt, ar lāpām rokā nokāpjot pa mitrām, tumšām kāpnēm, gluži kā kāpjam lejā sudrabraktuvēs, un ka pēc tam jāiet pa drūmiem tuneļiem, kur virs galvas lava, bet no zemes abās pusēs rēgojas ārā kaut kādi grausti, kas atgādina pussabrukušus cietumus, bet gandrīz nemaz nelīdzinās mājām. Taču nekā tamlīdzīga nav. Vairāk nekā puse apbērtās pilsētas ir pilnīgi atrakta un atklāta dienasgaismai; un pamatīgi būvētās ķieģeļu mājas (bez jumtiem) stāv garās rindās, tāpat kā stāvēja saules svelmē pirms tūkstoš astoņsimt gadiem; grīdas tīri noslaucītas, neviena traipa un bojājuma sarežģītajās mozaīkās, kurās attēloti zvēri, putni un puķes, kādus pie mums mēdz ieaust izmīdāmos, nodeldējamos paklājos. Venēras un Bakhi, un Adonīsi vēl joprojām mīlinās un reibst no vīna daudzkrāsainās freskās uz viesistabu un guļamistabu sienām; joprojām tur ir šauras ielas ar vēl šaurākām ietvēm, nobruģētas ar labu, cietu lavu; pirmējās redzamas ratu riteņu iespiestas grambas, otrējās — iedobes, ko ieminušas pompejiešu kājas sen pagājušos gadsimtos; tur vēl šobaltdien ir maiznīcas, tempļi, tiesu pilis, pirtis, teātri — viss glīti nospodrināts un uzposts, un itin nekas šeit neatgādina sudrabraktuves zemes dzīlēs. Sabrukušās kolonnas, kas mētājas visapkārt, durvju ailes bez durvīm un apdrupušo sienu labirints man šķita ļoti līdzināmies ugunsgrēkā izdegušam rajonam kādā no mūsu pilsētām, un, ja šeit vēl būtu apdeguši baļķi, izbiruši logu stikli, dažādu gružu kaudzes, raksturīgie kvēpi un dūmu smārds, tad līdzība būtu pilnīga. Bet nē — saule spīd pār Pompeju šodien tikpat spoži, kā spīdēja todien, kad Betlēmē piedzima Kristus, un ielas ir simtkārt spodrākas, nekā jel viens ponipejietis tās redzējis pilsētas ziedu laikos. Es zinu, ko runāju: vai neredzu pats savām acīm, ka galveno ielu (Tirdzniecības un Fortūnas ielas) brauktuves nav remontētas vismaz divus gadsimtus? Vai neredzu, ka biezajās bruģa plātnēs rati iebraukuši piecas un pat desmit collas dziļas grambas, ka te krāpti vairāku paaudžu nodokļu maksātāji? Un vai šīs pazīmes man skaidri neliecina, ka Pompejas pilsētas labiekārtošanas inspektori nav godam pildījuši savus pienākumus, ka nekad nav ielas ne remontējuši, ne tīrījuši? Un vai, starp citu, katram ielu labiekārtošanas inspektoram īpašība izvairīties, kad vien iespējams, no saviem pienākumiem nav iedzimta? Man ļoti gribētos zināt, kā sauca pēdējo inspektoru Pompejā, tad es viņam gan nodotu sutu. Runāju par šo tematu no sirds, jo vienā no tādām grambām man aizķērās kāja, un skumjas, kas mani pārņēma, kad ieraudzīju pirmo ar pelniem un lavu aplipušo skeletu, vairs nebija tik smeldzīgas, kad iedomājos, ka varbūt tieši šis ir bijis ielu labiekārtošanas inspektors.

Nē, Pompeja vairs nav apbērta pilsēta. Tā ir pilsēta ar simtu simtiem jumtus zaudējušām mājām, ar sarežģītu ieliņu labirintu, kur bez ceļveža it viegli var apmaldīties, un tad nāktos pārnakšņot kādā no rēgainajām pilīm, kur nav mitusi neviena dzīva dvēsele kopš tās drausmās novembra nakts pirms astoņpadsmit gadsimtiem.

Mēs iegājām pa vārtiem, kas atrodas pretī Vidusjūrai (tā sauktajiem «Jūras vārtiem»), un garām apputējušajai, sadauzītajai Minervas statujai, kura vēl joprojām nepagurusi sargā pilsētu, ko nespēja izglābt, devāmies tālāk pa garu ielu, līdz nonācām Tiesību foruma plašajā pagalmā. Klons bija līdzens un tīrs, un laukuma abās pusēs atradās kolonāde ar sagruvušām joniešu un korintiešu kolonnām. Laukuma tālajā galā atradās tukšie tiesnešu sēdek|i un aiz tiem kāpnes, pa kurām nokāpām pazemes cietumā, kur tajā liktenīgajā novembra naktī karsti pelni un sodrēji bija aprakuši un ar mokpilnu nāvi sodījuši divus važās saslēgtus cietumniekus. Kā viņi droši vien raustīja nežēlīgās važas, kad visapkārt sāka plosīties negantās liesmas!

Pēc tam klīdām pa neskaitāmām greznām savrupmājām, kur senlaikos, kad tajās vēl dzīvoja īpašnieki, mēs nebūtu iedrošinājušies spert kāju, nesaņēmuši oficiālu ielūgumu nesaprotamā latīņu valodā, un, jādomā, ka mēs nebūtu to saņēmuši. Šie cilvēki būvējuši gaužām vienādas mājas. Grīdu klāj sarežģīta, daudzkrāsaina marmora mozaīka. Pie ieejas vietumis lasāma sentence latīņu valodā viesa apsveikšanai, šur tur redzams suņa attēls ar pazīstamo brīdinājumu: «Uzmanību, suns!», dažuviet — lāča vai fauna attēls bez uzraksta. Pēc tam jūs ieejat tādā kā vestibilā, kur viņi, manuprāt, turēja statīvu cepuru uzkāršanai; nākamās telpas vidū ir liels marmora baseins ar caurulēm strūklakai; šai telpai abās pusēs ir guļamistabas; aiz strūklakas viesistaba, mazs dārziņš, tad ēdamistaba un tā joprojām. Visas grīdas mozaīkā, sienas apmestas, apgleznotas ar freskām vai izrotātas ar bareljefiem, šur tur pa kādai lielai vai mazai statujai, zivju dīķīši; no neredzamām vietām skaistajā kolonādē, kas pacēlās apkārt pagalmam, strūkloja dzirkstoša ūdens kaskādes, aprasinot puķu dobes un vēsinot gaisu. Pompejiešiem neapšaubāmi patikusi greznība un ērtības. Visi skaistākie bronzas izstrādājumi, ko mums gadījās redzēt Eiropā, bija no atraktajām pilsētām — Herkulānas un Pompejas, tāpat arī gleznā­kās kamejas un smalkākie gravējumi dārgakmeņos; šajās pilsētās saglabājušās astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadsimtu vecās gleznas bieži vien ir daudz tīkamākas nekā pirms trim gadsimtiem gleznotās vecmeistaru drazas. Māksla šajās pilsētās bija augsti attīstīta. Kopš šo mākslas darbu radīšanas pirmajā gadsimtā līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam mākslas, šķiet, vispār nebija — vismaz nav palicis nekā, kas par to liecinātu, un ir interesanti vērot, cik lielā mērā (kaut vai dažās jomās) šie senlaiku pagāni bijuši pārāki par daudzām vecmeistaru paaudzēm, kas dzīvoja vēlāk. Vislielākais pasaules brīnums, liekas, ir «Lāokoonts» un «Mirstošais gladiators» Romā. Šīs skulptūras, tikpat vecas kā Pompeja, ir izraktas 110 zemes, tāpat kā Pompeja; to īsto vecumu un autoru var vienīgi minēt. Taču, kaut veci un saplaisājuši, kaut nezināmas cilmes, kaut neskaitāmos gadsimtos traipu sabojāti, šie mākslas darbi tomēr mēmā zobgalībā noraugās uz visiem pūliņiem pārsniegt pilnību, kādu tie sasnieguši.

Ļoti dīvaini un neparasti bija klaiņot pa šo seno, kluso pilsētu, pa mirušo pilsētu, pa tukšajām ielām, kurās tūkstošu tūkstošiem cilvēku reiz pirka un pārdeva preces, pa kurām gāja un brauca, kur valdīja troksnis un burzma, dzīvība un prieks. Viņi nebija laiski. Tajos laikos viņi bija darbīgi un steidzīgi. Par to saglabājusies droša liecība. Vienā stūrī atrodas templis, un starp tempļa kolonnām bija iespējams pa īsāku ceļu nokļūt no vienas ielas otrā, nekā ejot apkārt, un, ko domājat, daudzu paaudžu kājas, laiku taupīdamas, bija smagajā akmens plātnē dziļi ieminušas neizdzēšamu taku! Viņi nebija gribējuši iet apkārt, ja varēja iet caur kolonādi. Arī mēs savās pilsētās mēdzam tā darīt.

Visās malu malās sastopamies ar lietām, kas mudina padomāt, cik ilgu mūžu šīs mājas nodzīvojušas līdz katastrofas naktij, skatām lietas, kas atmodina sen mirušos pilsētas iedzīvotājus un liek tiem atkal dzīvot mūsu acu priekšā. Piemēram: pakāpieni (divas pēdas biezi lavas bluķi) pie skolas un tādi paši pakāpieni, kas ved uz partera augšējo rindu, ir gandrīz pavisam nodeldēti! Pirms gadu simteņiem zēni steidzās ārā no skolas, un pirms tikpat daudziem gadu simteņiem viņu vecāki steidzās uz šo teātri, un steidzīgās kājas, no kurām jau astoņpadsmit gadu simtus palikuši tikai pīšļi un pelni, atstājušas savu vēstījumu, ko mēs šodien varam lasīt. Iedomājos redzam dāmu un kungu barus ar numurētu vietu biļetēm rokā drūzmējamies, lasīju iedomāto plakātu pie sienas, rakstītu neveiklā valodā: «Nekādu brīvbiļešu, tikai preses pārstāvjiem!». Ap durvīm (es turpināju fantazēt), rupji un žargonā vervelējot, snaikstījās Pompejas ielaspuikas, vērodami, vai nevarēs slepus ielavīties iekšā. Es iegāju teātrī, apsēdos vienā no amfiteātra garo akmens solu rindām un nolūkojos uz orķestra vietu, pārlaidu skatienu sagrautajai skatuvei un nodomāju: «Nekādu ienākumu nebūs.» Centos iztēloties, kā muzikanti spēlē pilnā sparā, diriģents vicina zizli un «talantīgais Tāds un Tāds» (kas «tikko atgriezies no panākumiem bagātas turnejas pa provincēm, lai sniegtu pēdējās sešas atvadu izrādes Pompejā, pirms dosies uz Herkulānu») plosās pa skatuvi, sakāpinā­dams kaislības līdz debesīm, bet man neizdevās — tukšie soli neļāva manai iztēlei pacelties spārnos, un es atgriezos pelēkajā īstenībā. Teicu sev, ka cilvēki, kam būtu šeit jāatrodas, ir miruši un sairuši pīšļos pirms veselas mūžības un nekad, nekad vairs neinteresēsies par šīspasaules tukšajām izpriecām un nīcību. «Sakarā ar neparedzētiem apstākļiem utt. utt. izrāde šovakar nenotiks.» Nolaidiet aizkaru! Izdzēsiet ugunis!

Novērsos no teātra un garajā Tirdzniecības ielā izstaigāju veikalu pēc veikala, noliktavu pēc noliktavas, meklēdams preces, kas atvestas no Romas un Austrumiem, bet tirgotāji bija pagalam, tirgus tukšs, pāri palikuši vienīgi pārakmeņojušos pelnos un sodrējos ielipuši trauki; vīns un eļļa, kas tos reiz pildīja, izgaisuši kopā ar tirgotājiem.

Kādā maizes ceptuvē vēl stāvēja dzirnas graudu malšanai un krāsnis, kur cept maizi; stāsta, ka šajās krāsnīs cilvēki, kas atraka Pompeju, at­raduši labi izcepušos klaipus, ko maizniekam vairs nebija bijis laika iz­vilkt no krāsns, kad viņš, apstākļu spiests, lielā steigā pameta savu veikalu.

Kādā mājā (vienīgā visā Pompejā, kurā tagad sievietēm nav atjauts ieiet) nelielās istabiņas un īsās akmens gultas saglabājušās tieši tādas, kādas tās bijušas vecajos laikos, un uz sienām gleznas, kas izskatījās tik svaigas, it kā tikai Vakar būtu gleznotas, bet ko aprakstīt neuzdrošinā­tos neviena spalva; šur tur bija uzraksti latīņu valodā, bezkaunīgas asprātības dzirkstis, ko uzšņāpušas rokas, kas varbūt, pirms nakts bija pagājusi, uguns viesulī pacēlās pret debesīm, glābiņu lūdzot.

Vienā no galvenajam ielām bija milzīga akmens cisterna un caurule, pa kuru ieplūda ūdens, un tajā vietā, kur piekusušie, nokarsušie strādnieki, no tīrumiem nākot, bija atspieduši labo roku, kad noliecās, lai ar lūpām piekjautos pie caurules gala atveldzēties, biezajā akmenī bija izberzusies gandrīz divas collas dziļa iedobe. Iedomājieties, cik neskaitāmi tūkstoši roku senajos laikos atspiedušās šajā vietā, līdz ieberza dobumu akmenī, kas ir ciets kā dzelzsl

Pompejā ir bijis sabiedrisko ziņojumu dēlis, kur izlika paziņojumus par gladiatoru cīņām, vēlēšanām un citiem tamlīdzīgiem notikumiem, turklāt nerakstot tos uz neizturīga papīra, bet iegravējot mūžīgā akmenī. Kāda dāma, kas bijusi (es pieņemu) bagāta un labi audzināta, piedāvājusi izīrēšanai mājas ar vannām un citām modernām labierīcī­bām, kā arī vairākus simtus veikalu ar noteikumu, ka šīs telpas netiks izmantotas amorālos nolūkos. Daudzās mājās var konstatēt, kas tajās dzīvojis, jo vārds iegravēts pie mājām piestiprinātās akmens plātnēs; tāpat var uzzināt arī, kas aprakts kapā. Visur redzami priekšmeti, kas liecina par šo aizmirsto cilvēku tikumiem un dzīvi. Bet kas paliktu pāri no amerikāņu pilsētas, ja kāds vulkāns iedomātos to apbērt ar pelniem? Nenieka, nekādas zīmes, kas varētu par to jel ko pastāstīt.

Vienā no Pompejas namu garajiem vestibiliem tika atrasts kāda vīrieša ģindenis ar desmit zelta monētām vienā un lielu atslēgu otrā rokā. Viņš vēl bija pagrābis naudu, pirms steidzies uz izeju, bet ugunsviesulis viņu pārsteidza uz sliekšņa, viņš sabruka un bija pagalam. Viena dārga minūte būtu viņu izglābusi. Redzēju vīrieša, sievietes un divu jaunu meiteņu ģindeņus. Sieviete bija plati, it kā nāves šausmās izpletuši rokas, un man likās, ka vēl tagad viņas zudušajā sejā varu sazīmēt ārprāta izmisumu, kas to izķēmoja, kad pirms daudziem, daudziem gadiem no debesīm sāka līt uguns lietus. Meitenes un vīrietis gulēja uz mutes, seju aizseguši ar rokām, lai pasargātu to no kvēlošajiem pelniem. Kādā istabā bija atrasti astoņpadsmit skeleti, visi sēdus stāvoklī, un kvēpu traipi uz sienām vēl šobaltdien iezīmē viņu apveidus — gluži kā ēnas. Vienam ģindenim — tā bijusi sieviete — ap kaklu bija saglabājusies rota, kurā iegravēts viņas vārds: Jūlija di Diomēda.

Taču no visiem atklājumiem romantiskākā figūra atraktajā Pom­pejā gan laikam ir liela auguma romiešu karavīrs pilnā apbruņojumā; palikdams uzticīgs savam pienākumam un romiešu kareivja lepnajam vārdam, pilns drosmes, kas šo vārdu darīja slavenu, stingrs un nelokāms stāvēja savā postenī pie pilsētas vārtiem, kamēr apkārt plosījās elle un izdedzināja stipro garu, kuru citādi nespēja uzveikt.

Nav iespējams lasīt par Pompeju un neatcerēties šo kareivi; nav iespējams rakstīt par Pompeju, nejūtot gluži dabisku vēlēšanos veltīt viņam pelnīto atzinību. Atcerēsimies, ka viņš bija kareivis, nevis policists, tādēļ — lai viņam slava! Viņš bija kareivis, tādēļ palika postenī. Būtu viņš bijis policists, arī tad būtu palicis postenī, jo būtu gulējis ciešā miegā.

Pompejā nav ne pusduča kāpņu vai citu liecību, kas norādītu, ka mājām bijis vairāk par vienu stāvu. Šeit cilvēki nav dzīvojuši mākoņos, kā mūsdienās dzīvo venēcieši, dženovieši un neapolitāņi.

Iznācām no sirmās pagātnes pilsētas svinīgā noslēpuma — no pilsētas, kas aizgāja bojā kopā ar savām senajām parašām, ar senatnīgo dzīvesveidu tajos tālajos gadsimtos, kad apustuļi sāka sludināt jauno ticību, kura mums šodien šķiet tik veca kā pati pasaule, un sasapņoju- šies devāmies pastaigā zem kokiem, kas akru akriem aug virs pilsētas vēl neatraktajām ielām un laukumiem, kad mani atmodināja spalgs svilpiens un sauciens: «Iekāpt! Pēdējais vilciens uz Neapoli!», kas atgādināja, ka es piederu deviņpadsmitajam gadsimtam un neesmu putekļiem, pelniem un sodrējiem klāta astoņpadsmit gadsimtus veca mūmija. Pāreja bija drausmīgi strauja. Doma, ka uz seno, mirušo Pompeju tiešām iet vilciens, ka tas neganti svilpj un skaļi un lietišķi aicina pasažierus iekāpt, bija pārlieku dīvaina un tikpat prozaiska un nepatīkama, cik dīvaina.

Salīdziniet šo līksmo, saulaino dienu ar šausmām, ko Plīnijs Jaunākais* šeit pieredzēja 9. novembrī 79. A. D., kad viņš tik drosmīgi centās aiznest māti tālāk no briesmām, un māte savā pašaizliedzībā viņu lūdza, lai ļaujot tai palikt un glābjoties pats.

Ap šo laiku tumsa bija tā sabiezējusi, ka varēja domāt — iestājusies melna nakts bez mēness vai arī atrodamies istabā, kur izdzēsti visi gaismekļi. Visapkārt skanēja sieviešu vaimanas, bērnu raudas, vīru kliedzieni. Viens sauca tēvu, cits dēlu, cits sievu, un cilvēki cits citu pazina vienīgi pēc balss. Daudzi izmisumā lūdza dievus, lai drīzāk sūta viņiem nāvi un izbeidz viņu mokas.

Citi piesauca dievus, lūgdamies glābiņu, citi domāja, ka pienākusi pēdējā nakts, mūžīgā nakts, kas aprīs visumu!

Tā šķita ari man, un nāves tuvumā mierināju sevi ar domu: SKATIES, PASAULE IET BOJA!

* * *

Izstaigājies pa Romas, Baijas un Pompejas majestātiskajām drupām, nolūkojies garajās nevienam nezināmo valdnieku apdrupušo marmora galvu rindās Vatikāna gaiteņos, es spēcīgāk nekā jebkad pieķēros domai par to, cik īss un zūdīgs mūžs ir slavai. Senatnē cilvēki dzīvoja ilgi un nostrādājās kā vergi, drudžaini nopūlējās gūt slavu daiļrunībā, karamākslā vai literatūrā un beigu galā nomira, juzdamies laimīgi, ka viņu vārds kļuvis nemirstīgs un viņu piemiņa dzīvos mūžam. Un tad — kā spārniem aizlidoja nieka divdesmit gadsimti. Kas no visa palicis? Nesalasāms ieraksts akmenī, un tabakas druskām nobiruši arheologi lauza galvu, minstinās un pēdīgi nespēj no tā izlobīt nekā cita kā vienīgi cilvēka vārdu (un to pašu izrunā nepareizi)—vārdu bez dzīvesstāsta, bez teiksmas, bez poēzijas, un nevienā tas nespēj modināt pat paviršu interesi. Kas būs palicis pāri no ģenerāļa Granta* slavenā vārda pēc četrdesmit gadsimtiem? Iespējams, šim līdzīgs ieraksts 5868. gada enciklopēdijā:

ORIJA S (VAI Z) GRAUNTS — populārs senlaiku dzejnieks Britu Amerikas Savienoto Valstu Acteku provincēs. Pēc dažu autoru domām, atvedināms uz 742. gadu, bet pazīstamais zinātnieks A-a-Fu-fu apgalvo, ka tas bijis angļu dzejnieka Šarkspira laikabiedrs un dzīvojis ap 1328. gadu, trīs gadsimtus pēc Trojas kara, nevis pirms tā. Uzrakstījis «Dziedi man šūp'ļa dziesmiņu, māti».

No šādām domām man kļūst skumji. Iešu gulēt.