Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

55. NODAĻA NOMADU DZĪVES BURVĪBA • SATRAUCOŠAS BAUMAS * CEĻA UZ JERIKU UN NĀVES JŪRU * SVĒTCEĻNIEKU KARA TAKTIKA * BETĀN1JA UN LĀCARA NAMS * «BEDUĪNI!» * SENA JĒRIKA * GALĒJA NABADZĪBA * NAKTS PĀRGĀJIENS * NĀVES JŪRA * MARSSABAS SVETIE VIENTUĻNIEKI * SIEVIETĒM IEIET NAV ATĻAUTS * VISU MŪZU ATŠĶIRTI NO PASAULES * NESAVTĪGA LABESTĪBA * GAZELES * PESTĪTĀJĀ DZIMŠANAS VIETA BETLEME * PIEDZIMŠANAS BAZN'ICA * «PIENA ALA» * ATGRIEŠANAS JERUZALEME

Sākām apkopot rezultātus. Tie nebija peļami. Jeruzalemē vairs nebija nekā apskatāma, izņemot līdzībā pieminētā bagātā vīra un nabaga Lācara mājokļus, ķēniņu un soģu kapenes un vietu, kur vienu

Kristus mācekli nomētāja ar akmeņiem, bet otram nocirta galvu; vīģēs koku, kuram Jēzus lika nokalst; dažas vēsturiskas vietas Ģetzemenes dārza apkaimē un Eljes kalnu un vēl kādas piecpadsmit vai divdesmit vietas dažādos Jeruzalemes rajonos.

Apskate tuvojās beigām. Sāka izpausties cilvēka daba. Kā jau varēja gaidīt, pārpūle un nogurums nebija palikuši bez sekām. Ekskursantu spēki bija izsmelti, un lielā kvēle sāka apdzist. Viņi vairs nebaidījās, ka var palaist garām neredzētu kaut ko tādu, kas svētceļotājam katrā ziņā jāredz, un sāka jau priekšlaikus priecāties uz drīzumā gaidāmo atpūtu. Viņi kļuva mazliet laiski. Vēlu ieradās brokastīs un ilgi kavējās pie pusdienu galda. Kādi trīsdesmit vai četrdesmit svētceļnieki, ceļodami pa saīsināto maršrutu, bija ieradušies no kuģa, un neviens nespēja atteikties no izdevības mazliet patenkot. Karstās pēcpusdienās viņi izrādīja nepārprotamu vēlēšanos pavārtīties vēsajā viesnīcā uz dīvāna, uzpīpēt un pārcilāt tīkamus pagājušā mēneša notikumus, jo daža laba epizode, kas savā laikā bija kaitinājusi, sadusmojusi vai likusies pagalam neinteresanta, tagad sāka izcelties atmiņu pelēcībā un ieguva veidu un krāsu. Pilsētā starp daudziem sīkiem ikdienas trokšņiem miglas sirēnu nevar sadzirdēt pat viena kvartāla atstatumā, bet jūrnieks to sadzird tālu jūrā, līdz kurienei tūkstoši nenozīmīgo trokšņu nenokļūst. Kad esam Romā, visas katedrāles šķiet vienādas, bet, aizbraukušiem divpadsmit jūdžu, pilsēta izzūd skatienam, atstājot vienīgi Sv. Pētera kupolu paceļamies pāri līdzenumam kā noenkurotu gaisa balonu. Ceļojot pa Eiropu, sīkie ikdienas notikumi visi šķiet vienādi; bet, kad tie jau ir divu mēnešu ilgā pagātnē un divtūkstoš jūdžu tālu, atmiņā izceļas vienīgi tie, kurus vērts atcerēties, bet nenozīmīgie izgaist paši no sevis. Vēlēšanās gulšņāt, pīpēt un tērgāt nevēstīja nekā laba. Skaidrs, ka nedrīkstēja ļaut tai iesakņoties. Bija jāpanāk lūzums, citādi galīgi palaidīsimies. Tika ieteikts apmeklēt Jordānu, Jēriku un Nāves jūru. Kas Jeruzalemē palicis neredzēts, var vēl brītiņu pagaidīt. Priekšlikums tika uzreiz pieņemts. Dzīvei atkal radās jauns pulss. Atkal seglos — atkal pari plašumiem, naktsguļa zem klajām debesīm, gultās, kuru mala ir apvārsnis: iztēle tūliņ sāka darboties. Bija sāpīgi vērot, kā šie pilsētās dzimušie un augušie iedegās par dzīvi teltīs un tuksnesī. Nomadu instinkts cilvēkam ir iedzimts; tas iedzimis no Ādama, tālākajām paaudzēm to nodevuši patriarhi, un trīsdesmit gadsimtos, lai kā civilizācija pūlējusies, tai nav izdevies mūsos to pilnīgi izravēt. Nomadu dzīvei piemīt burvība, ko, vienreiz izbaudījis, cilvēks alkst baudīt vēl un vēl. Indiānī nekāda civilizācija nespēj nomākt klejotāja instinktu.

Ceļojums uz Jordānu tātad tika aprobēts, mūsu dragomāns par to informēts.

Deviņos no rīta karavāna stāvēja pie viesnīcas durvīm, bet mēs vēl brokastojām. Pilsētā valdīja satraukti!" Klīda baumas p»r kariem un asinsizliešanu. Jordānas ielejas un Nāves jūras apkaimē mežonīgie beduīni ķērušies pie ieročiem un grasoties iznīcināt visus, ienācējus. iViņiem jau bijusi kauja ar turku kavalēriju, kuru tie pieveikuši; vairāki cilvēki nogalināti. Netālu no Jērikas beduīni aplenkuši kādu ciemu un turku garnizonu un turot tos aplenkumā. Viņi piegājuši pie vienas no mūsu ekskursantu nometnēm Jordānas krastā, svētceļnieki izglābušies, klusītēm aizzogoties un pa kaklu, pa galvu naktī atbēgot uz Jeruzalemi. Kādai citai mūsu grupai tie uzglūnējuši no slēpņa un pēc tam uzbrukuši gaišā dienas laikā. Šāvieni blīkšķējuši abās pusēs. Asinsizliešanas, par laimi, neesot bijis. Mēs runājām personiski ar to svētceļnieku, kas bija raidījis vienu šāvienu, un no viņa paša lūpām dzirdējām, kādās nāves briesmās viņi bijuši un kā vienīgi svētceļnieku aukstasinība un drosme, viņu skaitliskais pārsvars un impozantais kaujas materiālu krājums viņus izglābis no drošas bojāejas. Mūs informēja, ka konsuls pieteicis, lai neviens no mūsu svētceļniekiem vairs nedodas uz Jordānu, kamēr stāvoklis tik bīstams; bez tam viņš nevēloties, ka jel viens atstāj pilsētu bez pastiprinātas militāras pavadonības. Tas stāvokli sarežģīja. Bet ko jūs būtu darījuši brīdī, kad apsegloti zirgi stāv ārā pie namdurvīm un ikviens zina, kādēļ tie stāv? Vai jūs būtu atzinušies, ka jums bail, un būtu gļēvi atkāpušies? Domāju, ka ne. To nespētu neviens vīrietis, ja sabiedrībā tik daudz sieviešu. Jūs būtu darījuši to pašu, ko darījām mēs: būtu teikuši, ka nebīstaties no beduīniem, kaut to būtu vai vesels miljons, būtu uzrakstījuši testa­mentu un klusībā apņēmušies turēties procesijas arjergardā.

Man šķiet, ka mēs visi bijām izraudzījušies vienu un to pašu taktiku, jo izskatījās, ka mēs nekad nenokļūsim Jērikā. Man bija gadījies īpaši gauss zirgs, un tomēr es nekādi nespēju to noturēt karavānas beigu galā, lai glābtu savu dzīvību. Tas visu laiku lauzās uz priekšgalu. Šādos brīžos es, viegli drebēdams, nolēcu no zirga palabot seglus. Bet tas bija veltīgs manevrs. Tūliņ arī visi pārējie bija zemē un sāka palabot seglus. Nekad nebiju pieredzējis tādu noņemšanos ap segliem. Šī bija pirmā reize trijās nedēļās, kad segliem piemetās visādas vainas. Bet nu tie visi uzreiz bija pagalam. Man iegribējās mazliet izlocīt kājas un paieties zirgam blakus — nebiju tās gana vēl izlocījis, apstaigādams Jeruzale­mes svētās vietas. Taču arī ar to nekā neieguvu. Visiem piepeši radās nepieciešamība izlocīt kājas, pēc piecpadsmit minūtēm viss bars bija kājniekos, un es atkal atrados gājiena priekšgalā. Nesapratu, ko iesākt.

Tas viss notika, kad bijām jau nokļuvuši garām Betānijai. Betānija atrodas stundas jājienā no Jeruzalemes, un mēs tur uzkavējāmies. Mums tur parādīja Lācara kapu. Jāteic, es labprātāk būtu dzīvojis tajā nekā kādā no pilsētas namiem. Bez tam mums parādīja lielu «Lācara avotu» un ciema vidū Lācara māju. Spriežot pēc visa, Lācars bijis turīgs vīrs. Svētdienskolu leģendas nodara viņam lielu pārestību, ja rada iespaidu, ka viņš bijis galīgs nabags. Tas tādēļ, ka svētdienskolā viņu sajauca ar to otru Lācaru, kura vienīgā manta bija tikums*, bet: tikums nekad netiek turēts tik lielā vērtē kā nauda. Šā Lācara māja ir trīsstāvu mūra celtne, taču tik dziļi iegrimusi gadsimtu netīrumos, ka redzams vienīgi augšstāvs. Mēs paņēmām sveces un nokāpām drūmajās cellēm līdzīgajās istabās, kur Jēzus bija ieturējis azaidu kopā ar Martu un Mariju, sarunādamies ar viņām par Lācaru. Aplūkojot šīs drūmās telpas, mēs neviļus izjutām kaut ko dziļāku par parasto ziņkāri.

No kāda kalna virsotnes mums īsu brīdi pavērās skats uz Nāves jūru: kā zils vairogs tā gulēja Jordānas līdzenumā, un tagad mēs jājām lejup pa šauru, saules izdedzinātu, akmeņainu taku, kur nespētu uzturēties neviena dzīva būtne, izņemot varbūt salamandru. Cik drūma, atbai­doša, drausmīga pamestība! Šis bija tuksnesis, kur Jānis Kristītājs vientulībā nodevās lūgšanām, aptinis ap gurniem kamieļādas sloksni; apģērba būtu pieticis, bet nekādi viņš nevarēja šeit pārtikt no siseņiem un meža bišu medus. Raušamies pa baismo aizu lejup, visi turēdamies aizmugurē. Mūsu apsargi — divi žilbinoši arābu šeihi, līdz zobiem nobruņojušies ar zobeniem, šautenēm, pistolēm un dunčiem, nesteigda­mies jāj kolonnas priekšgalā.

— Beduīni!

Vienā mirklī visi kā viens sarāvās mazītiņi un ievilka galvas apģērbā kā bruņurupuči bruņās. Mans pirmais impulss bija mesties uz priekšu un nogalēt beduīnus. Nākamā doma bija auļot uz kolonnas beigu galu apskatīties, vai kāds netuvojas no turienes. Es padevos otrajam impulsam. Visi pārējie arī. Ja tajā brīdī beduīni būtu tuvojošies no tās puses, viņi par savu pārgalvību būtu dārgi samaksājuši. Par to mēs vēlāk visi bijām vienisprātis. Tur būtu izcēlies tāds slaktiņš, tāda asinspirts, ka neviena spalva to nespētu aprakstīt. To es droši zinu, jo neviens neslēpa, ko viņš būtu darījis, un tad kopā sanāca tik nedzirdēta, traka un izdomā pārbagāta nežēlība, ka tādu domādams neizdomāsi. Viens teica, ka viņš bijis aukstasinīgi apņēmies aiziet bojā tai vietā, kur stāvējis, ja citas izejas nebūs, bet neatkāpties ne par soli; viņš gribējis nesatricināmā pacietībā nogaidīt, līdz varēs saskatīt svītras pirmā beduīna paltrakā, tad tās izskaitīt un pēc tam bliezt šim virsū. Otrs bija nolēmis nekustēdamies gaidīt, līdz šķēpa gals būs collu no viņa krūtīm, tad pietraukties kājās un sagrābt šķēpu. Bail pat iedomāties, ko viņš bija nodomājis darīt ar šķēpa īpašnieku. Par to domājot, man asinis stingst dzīslās. Kāds cits gribēja tos beduīnus, kas viņam uzbruks,: noskalpēt un pēc tam noskalpētos tuksneša dēlus dzīvus aizvest uz mājām par trofeju. Tikai svētceļnieku dziesminieks kvēlojošu skatienu klusēja. Acīs viņam gailēja nāvējoša liesma, bet lūpas nekustējās. Mēs kļuvām arvien nepacietīgāki un sākām viņu iztaujāt. Ko viņš būtu darījis, ja beduīns būtu kritis viņa rokās,— nošāvis? Viņš nīgrā nicīgumā pavīpsnāja un papurināja galvu. Nodūris? Viņš atkal papuri­nāja galvu. Sacirtis četros gabalos vai dzīvam novilcis ādu? Vēlreiz tā pati atbilde. Ak, šausmas! Ko tad viņš galu galā būtu darījis?

— Apēdisl

Viens vienīgs baismīgs vārds kā pērkona grāviens. Tāda izmisuma brīdī par smalku stilu vairs nedomā. Līdz sirds dziļumam izjutu prieku, ka nebija jākļūst par liecinieku šādiem baigiem asinsdarbiem. Neviens beduīns neuzbruka mūsu šausmas iedvesošajam arjergardam. Uzradās vienīgi palīgspēki — izkāmējuši arābi vienos kreklos, basām kājām; tie bija izsūtīti mums tālu pa priekšu, lai, vicinot sarūsējušās šautenes, kliedzot, aurojot un vispār uzvedoties kā vājprātīgi, aizbiedētu beduīnu marodierus, kas varētu trāpīties mums ceļā. Kāds kauns, ka apbruņo­tiem kristīgiem baltajiem cilvēkiem jāceļo šādu salašņu pavadībā, kuri tos apsargātu pret klaidonīgiem tuksneša laupītājiem — asinskārīgiem blandoņām, kas vienmēr gatavi dažādiem briesmu darbiem, bet nekad nekā tāda nedara! Šai sakarā jāpiebilst, ka visā ceļā mēs nesastapām neviena beduīna un arābu apsardze mums šeit bija tikpat nepieciešama kā lakādas kurpes un balti glazē cimdi. Beduīnus, kas tik neganti uzbruka iepriekšējiem svētceļniekiem, arābu apsargi šim nolūkam bija atveduši no Jeruzalemes, lai tie, uzstājoties par beduīniem, viņiem pakalpotu. Pēc kaujas viņi ar tiem satikās svētceļnieku acu priekšā, ieturēja azaidu, sadalīja briesmu brīdī savākto bakšišu un pēcāk kopā ar kavalkādi atgriezās pilsētā! Runā, ka šo arābu apsardzi un arī mežonīgos beduīnus izgudrojuši šeihi, lai abām pusēm sagādātu ienākumus, un šajās valodās ir laba daļa patiesības.

Apmeklējām avotu, kura ūdeni pravietis Elīss bija darījis saldu (tas vēl joprojām ir salds), pie kura viņš kādu laiku uzturējās, un kraukļi viņu baroja.

Senās Jērikas drupās nav nekā gleznaina. Kad Jozua pirms trim gadu tūkstošiem soļoja pilsētai septiņreiz apkārt un sagāza to, bazūnes pūšot, viņš savu darbu padarīja tik labi un pamatīgi, ka gandrīz nolīdzināja to ar zemi. Lāsts, kas draud pilsētas atjaunotājam, vēl joprojām ir spēkā. Viens valdnieks, izturēdamies pret lāstu nenopietni, reiz to mēģināja, taču par savu pārgalvību tika smagi sodīts. Nekad cilvēki šeit neapmetīsies uz dzīvi, kaut gan visā Palestīnā neesam redzējuši vietu, kas būtu pilsētai vēl piemērotāka.

Pulksten divos no rīta mūs izrāva no gultām — atkal jauns cietsirdī­bas akts, jauns stulbs mūsu dragomāna gājiens, kā aizsteigties priekšā konkurentam. Līdz Jordānai bija jājāj divas stundas. Tomēr mēs bijām saģērbušies un ceļā, pirms jel kāds no mums paguva apskatīties, cik pulkstenis rāda; un tā mēs snauduļodami jājām pa vēso nakti un sapņojām par nometnes ugunskuriem, siltām gultām un citām patīka­mām lietām.

Jājām klusēdami. Cilvēki nerunā, ja ir nosaluši, novārguši un miegaini. Klanījāmies seglos, tad saraudamies piepeši pamodāmies un ieraudzījām, ka pārējie tumsā jau izzuduši. Enerģijas un uzmanības pietika tieši līdz tam mirklim, kad atkal parādījās karavānas neskaidrās kontūras. Ik pa brīdim cits citam pusbalsī uzsauca: «Ciešāk — ciešāk kopāl Beduīni glūn no visām malām!» To dzirdot, visiem pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

Pulkstenis vēl nebija ne četri, kad sasniedzām slaveno upi, un nakts bija tik melna, ka mēs būtu varējuši iejāt upē, to pat nepamanījuši. Daži no mums jutās gaužām nelaimīgi. Gaidīt gaidījām ataustam gaismu, bet tā kā neausa, tā neausa. Pēdīgi atkāpāmies tumsā, likāmies zem krūmiem garšļaukus un stundiņu pagulējām, krietni apaukstējā- mies. No šī viedokļa nomiedzis mums maksāja dārgi, taču, no otras puses, ļaudams uz brīdi iegrimt aizmirstībā, tas īsināja grūto gaidīšanu un mēs pamodāmies mazliet žirgtāki, lai uzmestu pirmo skatienu svētajai upei.

Tiklīdz svīda rīta blāzma, visi svētceļnieki noģērbās un iebrida tumšajā ūdenī, dziedādami:

Kur Jordāna krāc, stāvu nu,

un skatiens lido sērst uz Kānaānu sirds ilgotu, lai to par mājām vērstu.

Ilgi viņi tomēr nedziedāja. Odens bija tik nežēlīgi salts, ka gribot negribot vajadzēja apklust un rausties ārā no upes. Pēc tam viņi stāvēja krastmalā, aukstumā trīcēdami, tik satriekti un bēdu mākti, ka no visas sirds kļuva viņu žēl. Vēl viens sapnis iziris, vēl viena cerība satriekta drupās, pievīlusi. Kopš paša sākuma viņi bija svēti nosolījušies pāriet Jordānu tai vietā, kur to bija pārgājuši Izraēļa bērni, pēc ilgās klīšanas pa tuksnesi ieiedami Kānaānā. Viņi gribēja pāriet upi tieši tur, kur šim ievērojamam notikumam par godu bija ieguldīti divpadsmit akmeņi. Brienot viņi prātā būtu iztēlojušies lielo svētceļotāju pulku šķērsojam Jordānu, nesam svēto Derības šķirstu, saucam «Ozianna!» un dziedam slavas un pateicības dziesmas. Ikviens bija sev nosolījies, ka būs pirmais, kas pārbridīs. Nu viņi bija sasnieguši ilgoto mērķi, bet straume bija par spēcīgu un ūdens par aukstu!

Tai brīdī Džeks viņiem izdarīja lielu pakalpojumu. Jaunībai piemīto­šajā burvīgajā bezbēdībā un nedomāšanā par sekām, kas tai tik labi piederas, viņš nostājās gājiena priekšgalā un sāka brist pāri Jordānai, un atkal valdīja prieks un laimība. Visi līdz pēdējam pārbrida pār upi un nostājās otrā krastā. Ūdens nevienā vietā nesniedzās pat līdz krūtīm. Ja tas būtu bijis dziļāks, no priekiem nekas nebūtu iznācis, jo spēcīgā straume būtu mūs aiznesusi krietni lejāk, un mēs, spēkus zaudējuši, būtu noslīkuši, nepagūstot sasniegt krastu. Kad nu galvenais bija paveikts, samirkusi, nožēlojamā grupiņa sasēda bariņā un sāka gaidīt sauli uzlecam. Bet bija pārāk auksts. Daži trauki tika piepildīti ar svētās upes ūdeni, dažas niedres nolauztas tās krastos, tad mēs sēdamies zirgos un negribīgi jājām projām, pirms bijām nosaluši līdz nāvei. Tā mēs Jordānu dabūjām redzēt gaužām neskaidri. Krūmu biežņa, ar kuru aizauguši krasti, aizēnoja tās seklos, strauji plūstošos ūdeņus (ja dziesmā ti« nosaukti par krācošiem, tad tas gluži vienkārši ir iztēles radīts kompliments), un mēs pat pēc acumēra nevarējām noteikt upes platumu. Tomēr bridiens mums pārlieku skaidri aplieci­nāja, ka Amerikā daudzas ielas ir divreiz platākas par Jordānu.

Drīz pēc tam, kad bijām no jauna devušies ceļā, atausa diena, un pēc pāris stundām mēs sasniedzām Nāves jūru. Līdzenajā, izdegušajā tuksnesī tās krastos neaug itin nekas, izņemot nezāles un Nāves jūras ābolus, kas gan tīkami acij, kā dzejnieks saka, bet sabirst pīšļos, tiklīdz tos norauj. Tie, kurus mēs atradām, nebija skaisti, toties rūgti gan, Tie nesabira pīšļos. Varbūt tādēļ, ka vēl nebija nogatavojušies.

Tuksnesis un kailie kalni ap Nāves jūru mirguļo tā, ka acis sāk sāpēt, un tās krastos nav nekā skaista, nevienas dzīvas būtnes, pie kā patikā pakavēties skatienam. Un visapkārt nomācošs klusums. Tas viss vedina uz domām par bērēm un nāvi.

Nāves jūra ir maza. Tās ūdens ir dzidrs, dibens oļains, seklums iestiepjas dziļi jūrā. Ūdens satur daudz asfalta; tas gabaliem guļ krastos; visapkārt no tā dvesmo nelāga smaka.

Visās grāmatās teikts, ka, pirmoreiz ienirstot šajā jūrā, pārdzīvosim nepatīkamas izjūtas: liksies, ka visu miesu pēkšņi sāk durstīt miljoniem nokaitētu adatu; dedzinošā smeldze ilgs stundām; varot pat gadīties, ka ķermenis no galvas līdz papēžiem pārklāsies ar tulznām un būs jāmokās vairākas dienas. Piedzīvojām vilšanos. Mēs visi astoņi ielēcām ūdenī kā viens, to pašu darīja arī citi svētceļnieki, un neviens pat ne reizītes neiebrēcās. Nevienam nevajadzēja sūkstīties, jo āda īsu brītiņu pakņudēja tikai saules apdedzinātajās vietās. Seja man pāris Stundu kaisa gan, bet tas notika tādēļ, ka peldes laikā tā pamatīgi apsvila saulē un es paliku ūdenī, kamēr ģīmis bija galīgi apskretis ar sāli.

Nē, tulznas mums neuzmetās, mēs nepārklājāmies ar lipīgām dūņām un neizplatījām nelabu smaku; ūdens nebija dūņaini lipīgs; un man nepavisam nelikās, ka mēs ostu sliktāk, nekā esam oduši kopš ierašanās Palestīnā. Tikai šī bija mazliet citāda smaka, bet tas neko īpašu nenozīmēja, jo šai ziņā mums ir plaša izvēle. Šeit pie Jordānas mums ir citāda smaka nekā Jeruzalemē; un Jeruzalemē mēs ožam citādi, kā odām Nācaretē, Tibērijā, Cezarejā vai kādā citā no Galilejas sagruvu­šajām pilsētiņām. Mūsu smaka mainās, turklāt uz ļauno pusi. Savu veļu mēs mazgājam paši.

Tā bija jautra peldēšanās. Mēs negrimām. Varējām ūdenī izstiepties visā garumā uz muguras, sakrustot rokas pār krūtīm, un tad kā ar lineālu novilktā horizontālā līnijā, sākot no zoda, puse krūšu, puse sānu un puse kāju palika virs ūdens. Galvu, ja patika, varēja turēt pilnīgi virs ūdens. Taču nevienā pozā nav iespējams noturēties ilgi; zūd līdzsvars, un jūs sākat velties — vispirms uz sāniem, pēc tam uz mutes un tā joprojām. Ja ar rokām uzturat līdzsvaru, jūs varat mierīgi gulēt ar ārā izceltu galvu un ar kājām plunčāties virs ūdens. Varat ar zodam pievilktiem ceļiem apsēsties uz ūdens virsmas, aptvēris ceļus ar rokām, tomēr drīz vien apgāzīsieties, jo ķermeņa augšdaļa ir par smagu, lai noturētu līdzsvaru. Jūs varat nostāties vietā, kur ūdens jums sniedzas pāri galvai, un palikt no vidukļa sauss. Bet tā noturēties nav iespējams, drīz vien ūdens pacels jūsu kājas līdz virsmai. Nevar arī, uz muguras peldot, tikt uz priekšu, jo pēdas paliek virs ūdens un atsperties var vienīgi ar papēžiem. Peldot uz vēdera, jūs kuļat ūdeni kā tvaikonis ar riteni, tomēr nekustat ne no vietas. Zirgam ķermeņa augšdaļa ir tik smaga, ka tas Nāves jūrā nevar ne nostāvēt, ne papeldēt, bet tūdaļ noveļas uz sāniem. Daži no mums peldējās vairāk nekā stundu; ārā iznācām, apauguši ar sāls kārtu, mirguļodami kā ledus lāstekas. Noberzāmies asos dvieļos un gājām tālāk, ieguvuši spēcīgu, gluži jaunu smaku, kura tomēr nebija nejaukāka par to, kāda no mums plūda jau vairākas nedēļas. Smaka mūs valdzināja ar to, ka bija pavisam jauna un neierasta. Saulē jūras krastā vizuļo sāls kristāli. Vietvietām tie nosedz zemi kā mirguļojoša ledus garoza.

Puikas dienās man allaž likās, ka Jordānas upe ir četrus tūkstošus jūdžu gara un trīsdesmit piecas jūdzes plata. īstenībā tā ir tikai deviņdesmit jūdžu gara un tik līkumota, ka dažbrīd pats nesaproti, kurā krastā atrodies. Tā nav platāka par Ņujorkas Brodveju. Neviena no abām jūrām — ne Galilejas, ne Nāves jūra — nav ne divdesmit jūdžu gara, ne trīspadsmit plata. Bet, kad gāju svētdienskolā, es domāju, ka tās ir sešdesmit tūkstoš jūdžu diametrā.

Ceļošana un pieredze liek sarukt visgrandiozākajiem bērnības priekšstatiem un sagrauj visjaukākās ilūzijas. Bet lai zūd, kam jāzūd. Esmu jau pieredzējis ķēniņa Zālamana vareno valsti sarūkam līdz Pensilvānijas apjomiem; ceru, ka pārcietīšu arī jūru un upes sarukumu.

Jājot skatījāmies uz visām pusēm, bet nekur nepamanījām ne sāls graudiņa, kas būtu atlicis no Lata sievas. Tā bija liela vilšanās. Sengadus mums zināms skumjais stāsts par viņu, un tādēļ bija radusies interese, kādu vienmēr izraisa cita cilvēka nelaime. Bet viņas vairs nebija. Gleznainais sālsstabs nerēgojās Nāves jūras tuksnesī, lai atgādinātu tūristam zudušu pilsētu rūgto likteni.

Nespēju aprakstīt šausmīgo jājienu tajā pēcpusdienā no Nāves jūras uz Marssabu. Man vēl tagad grūti par to domāt. Saule cepināja tik briesmīgi, ka mums pāris reižu apbira asaras. Rēgainie kanjoni, kuros neauga ne koks, ne zālīte, kuros trūka elpas, izkarsēja mūs kā krāsnī. Mēs fiziski izjutām saules svaru. Šajā svelmē neviens nespēja seglos noturēties stalti. Visi čurnēja sagUmuši. Un Jānis Kristītājs šajā tuksnesi bija sludinājis! Viegli viņam vis nebūs klājies. Kādas debesis, kāda paradīze mums šķita Marssabas masīvie torņi, kad tos ieraudzī­jām!

Šajā lielajā klosterī, ciemodamies pie viesmīlīgajiem mūkiem, pali­kām pārnakšņot. Marssaba kā perēklis pielipusi pie augstas, vertikālas klints ciļņa; tā ir vesela pasaule ar masīvām mūra ēkām, kas terasi virs terases paceļas augstu jo augstu pāri galvai kā kolonādes, ko redzam gleznās, kur attēlotas Baltazāra dzīres vai faraonu pilis. Tuvumā nav nevienas citas cilvēku mītnes. Klosteri pirms daudziem gadsimtiem nodibināja svēts vientuļnieks, kas sākumā dzīvoja klints alā — šī ala tagad iebūvēta klosterī, un svētie tēvi mums to parādīja. Vientuļnieks, kas nežēlīgi šauta savu miesu, pārtika no maizes un ūdens, nošķīrās no cilvēkiem un visas pasaulīgās niecības, nodevās lūgšanām un, vēro­dams cilvēka galvaskausu, gremdējās apcerē, un ar šādu dzīvesveidu piepulcēja sev daudzus mācekļus. Aizas pretējā pusē saglabājies krietns skaits klintī izcirstu nelielu alu, kur mācekļi dzīvoja. Visi pašreizējie Marssabas iedzīvotāji, skaitā septiņdesmit, ir eremīti. Viņi valkā rupja auduma mūku drānas un stāvas, apaļas cepures, staigā neapautām kājām. Ēd vienīgi maizi ar sāli; dzer vienīgi ūdeni. Visu mūžu līdz nāves stundai viņi neiziet no klostera mūriem, nekad neuzskata sievieti, un nevienai sievietei nekādos apstākļos nav atļauts ieiet Marssabā.

Daži no šiem mūkiem nodzīvojuši tādā ieslodzījumā gadus trīsdes­mit. Visā šai drūmajā laikā viņi ne reizes nav dzirdējuši bērna smieklus vai jauku sievietes balsi; nav redzējuši ne cilvēku asaras, ne cilvēku smaidus, viņi nepazīst ne cilvēku priekus, ne sāpes, kas dara cilvēku cildenu. Viņu sirdīs nav pagātnes atmiņu, prātā nav nākotrtes cerību. Visu, kas dzīvē ir mīlams, skaists un vērtīgs, viņi ir atstūmuši nost; no visa, ko tīkami uzlūkot, no visa, kas ausij skan kā mūzika, viņi noslēgušies aiz masīviem vārtiem, aiz nežēlīgām akmens sienām. Viņi padzinuši no dzīves skaistumu un maigumu, paturēdami vienīgi izkaltušo, izžuvušo čaulu. Viņu lūpas neprot ne skūpstīt, ne dziedāt; viņu sirdis ir tādas, kas nepazīst ne naida, ne mīlas; viņu krūtīs nekad neuzviļņo jūsma, dzirdot savas tēvzemes himnu. Tie ir staigājoši miroņi.

Šīs pārdomas uzrakstīju tādēļ, ka tās radās gluži dabiski, ne tādēļ, ka gribētu būt paštaisns un domātu, ka tās katrā ziņā jāuzraksta. Skribentam nav grūti pateikt: «Kad skatījos uz to un to, es domāju tā un tā»; patiesībā viņš to visu izdomā vēlāk. Pirmā galvā iešāvusies doma gandrīz nekad nav pilnīgi precīza, tomēr nav arī nekāds grēks to fiksēt, lai vēlāk, kad viss kļuvis skaidrāks, to attiecīgi pārveidotu. Šie tuksneša eremīti gan ir dzīvi miroņi dažās, tomēr ne visās dzīves sfērās; un nebūtu godīgi, ja es, sākumā sliktu par viņiem sacījis, to pašu atkārtotu un pie tā paliktu. Nē, tā nebūtu labi, jo viņi pret mums izturējās Joti jauki. Viņos tomēr slēpjas kaut kas cilvēcīgs. Viņi zināja, ka esam svešzemnieki un protestanti un ka nejūtam pret viņiem īpašu sirsnību. Taču viņu labestība pacēlās pāri šādiem apsvērumiem. Viņi mūsos saskatīja vienīgi izsalkušus, izslāpušus un nogurušus ceļiniekus, nekam citam nebija nozīmes. Viņi atvēra mums durvis un laipni mūs uzņēma. Neuzdeva mums nevienu jautājumu un pašapmierināti neplātījās ar savu viesmīlību. Viņi necentās izpelnīties komplimentus. Klusītēm viņi kustēja, klājot mums galdu, sarīkojot guļvietas un atnesot ūdeni, ar ko nomazgāties, un nelikās ne dzirdam, ka patiesībā viņiem to nevajadzētu darīt, jo mums karavānā ir cilvēki šādiem darbiem. Ar patiku iebaudījām ēdienu un ilgi nosēdējām pie galda. Vēlāk kopā ar eremītiem apstaigājām klosteri, pēc tam, apsēdušies uz augstajiem vaļņiem, pīpējām, izbaudīdami spirgto gaisu, mežonīgo ainavu un saulrietu. Tikai viens vai divi mūsējo aizgāja uz mājīgajām guļamtelpām, pārējos nomadu instinkts aizvilināja uz plato dīvānu, kas stiepās visgarām gar plašā vestibila sienu, jo šāda iespēja likās kaut kas līdzīgs gulēšanai zem klajas debess un līdz ar to — priecīgāka un valdzinošāka. Mēs izgulējāmies kā karaļi.

Otrā rītā uzcēlušies, lai brokastotu, jutāmies kā no jauna piedzimuši. Mūki par viesmīlību cietu maksu neprasīja; ja bijām trūcīgi vai skopi, varējām nedot neko. Nabagus un skopuļus Palestīnas klosteros uzņem tikpat labi kā jebkuru citu cilvēku. Esmu audzināts naidā pret visu katolisko, un tādēļ man lāgiem vieglāk padodas atrast katoļos vainas nekā labās īpašības. Bet ir kaut kas, ko nevaru nepamanīt un negribu aizmirst: sirsnīgo pateicību, kādu ne tikai es, bet visi svētceļnieki esam parādā klosteru mūkiem Palestīnā. Viņu durvis allaž ir atvērtas, un viņi vienmēr viesmīlīgi sagaida katru cilvēku, vienalga, vai tas tērpies skrandās vai karaļa purpurā. Katoļu klosteri ir nenovērtējama svētība nabagiem. Svētceļnieks, kam nav naudas, vienalga, vai tas ir protes­tants vai katolis, var izceļoties pa Palestīnu krustām šķērsām un tuksneša vidū klosterī dabūt paēst un izgulēties tīrā gultā. Arī turīgākiem svētceļniekiem bieži vien gadās saules dūriens vai uzkrīt šejienes drudzis, un tad vienīgā glābiņa vieta ir klosteris. Ja nebūtu šo viesmīlīgo patvērumu, tad ceļojums pa Palestīnu būtu izprieca, kas pa spēkam vienīgi ļoti izturīgiem cilvēkiem. Mūsu grupas dalībnieki, svētceļniekus ieskaitot, jebkurā laikā būs ar mieru saskandināt kausus un uzdzert veselību, labklājību un ilgu mūžu Palestīnas klosteru svētajiem tēviem.

Tā, labi atpūtušies un atspirguši, mēs no jauna zosu gājienā devāmies tālāk pa Jūdejas neauglīgajiem kalniem, pa klinšainām nogāzēm un kailām aizām, kur valda mūžīgs klusums un nav sastopama neviena dzīva dvēsele. Šeit nebija pat izkaisīto pulciņu — apbruņoto ganu, kurus sastapām vakar kopā ar viņu garspalvainajām kazām. Ieraudzījām tikai divus dzīvus radījumus. Tās bija gazeles ar slavenajām «maigajām acīm». Pēc izskata tās likās ļoti jauniņas, bet jau prata pārvarēt attālumus ne sliktāk par ātrvilcienu. Neesmu redzējis dzīvniekus, kas spētu lēkšot vēl ātrāk, ja nu varbūt vienīgi mūsu pašu prēriju antilopes.

Ap devīto vai desmito rīta stundu sasniedzām Ganu līdzenumu un apstājāmies iežogotā olīvu koku dārzā, kur gani pirms astoņpadsmit gadsimtiem modri sargāja savu ganāmpulku, kad eņģeļu bari tiem atnesa priecas vēsti, ka piedzimis Pestītājs. Ceturtdaļjūdzi no šīs vietas atrodas Jūdejas Betlēme, un svētceļnieki, pievākuši pa akmenim no mūra žoga, steidzās uz priekšu.

Ganu līdzenums ir akmeņains, saulē izdedzis klajums bez jebkādas veģetācijas. Laikam vienīgi senajos laiko dzirdētā eņģeļu gaviļu mūzika spētu atburt dzīvei un atjaunot līdzenuma zudušo skaistumu. Nevienai citai burvestībai šāds brīnumdarbs pa spēkam nebūtu.

Lielajā Kristus piedzimšanas baznīcā, ko pirms piecpadsmit gadsim­tiem uzcēlusi nenokausējamā Sv. Helēna, mūs noveda pazemē un ieveda klintī izcirstā alā. Šī bija «silīte», kur piedzimis Kristus. Grīdā tai vietā iestrādāta sudraba zvaigzne ar attiecīgu uzrakstu. Zvaigzne ir gluži spoža no svētceļnieku lūpām, kas pielūgsmē to skūpstījušas. Ala izrotāta tikpat bezgaumīgi kā visas pārējās svētvietas Palestīnā. Gluži tāpat kā Svētā kapa baznīcā, arī šeit klaji parādās nenovīdība un neiecietība. Grieķu un latīņu baznīcu piederīgie nedrīkst ienākt alā pa vienu un to pašu gaiteni, lai nomestos ceļos Pestītāja piedzimšanas vietā, tiem jāienāk un jāiziet katram pa savu eju, citādi tie sastrīdēsies un sakausies pat šajā, pasaules vissvētākajā vietā.

Manī nemodās nekāda dziļdomīga «apcere» šai vietā, kur pirmoreiz zemes virsū tika izteikti vārdi: «Priecīgus Ziemsvētkus!» un no kurienes manas bērnības draugs Santa Klauss devās savā pirmajā ceļojumā, lai iepriecinātu toreiz, tagad un vienmēr sprakstošos pavar­dus ziemas rītos daudzās tāltālās zemēs. Bijīgi piedūru pirkstu tai vietai, kur patiesi gulējis jaunpiedzimušais Jēzus, bet domāju … es nedomāju nekā.

Nav iespējams šai vietā domāt, tāpat kā Palestīnā nav iespējams domāt nevienā vietā, kas šķietami varētu pamudināt uz domāšanu. Jūs apstāj ubagi, kropļi un mūki, piespiezdami jūs domāt vienīgi par bakšišu, kad jums gribētos padomāt par kaut ko vairāk saistītu ar apskatāmo vietu.

Jutos itin priecīgs, kad gājām projām, priecīgs, kad bijām izstaigā­juši alu, kur Eisebijs rakstīja, alu, kur Hieronims gavēja, un to, kur Jāzeps gatavojās bēgšanai uz Ēģipti, un vēl duci citu slavenu alu, un sapratu, ka beidzot esam galā. Kristus piedzimšanas baznīca ir tikpat piebāzta ar svētvietām kā Svētā kapa baznīca. Viņiem šeit ir pat ala, kur Hērods licis nogalināt divdesmit tūkstošus jaunpiedzimušu bērnu, tīkodams pēc mazā Jēzus dzīvības.

Iegriezāmies, protams, arī Piena alā, kur Marija īsu laiciņu slēpās pirms aizbēgšanas uz Ēģipti. Līdz viņas ienākšanai alas sienas bijušas melnas, bet tad, zīdot bērnu, mazliet piena nopilējis zemē, un sienas tūdaļ kļuvušas baltas kā sniegs. Mēs no šejienes pievācām daudz mazu akmentiņu, jo visos Austrumos zināms, ka neauglīgai sievai tikai jāpieskaras ar lūpām pie šāda akmentiņa, un trūkums tūliņ tiek novērsts. Beigās saņēmāmies krietni daudz akmeņu, lai varētu aplai­mot iespējami vairāk ģimeņu*

Pēcpusdienā devāmies projām no Betlēmes un tās ubagu un slktirgoņu bariem, iepriekš neilgu bridi pakavējušies pie Raeles kapa, un tad steidzāmies atpakaļ uz Jeruzalemi, cik ātri spēdami. Nekad nebiju tik loti priecājies atgriezties mājās kā tajā pēcpusdienā. Nekad nebiju tā baudījis atpūtu, kā izbaudīju to šajās nedaudzajās stundās. Ceļojums uz Nāves jūru, Jordānu un Betlēmi nebija tāls, taču ārkārtīgi nogurdinošs. Nekur pasaulē nevar būt vēl kāda vieta ar tik svelmīgu karstumu, tik nomācošu pamestību, tik drūmu tukšību. Nekur citur nebūtu iespējams tā nogurt!

Viselementārākā saprāta balss mani brīdina, ka pašreiz nevajadzētu vairīties no pieklājīgajiem, parastajiem meliem un sacīt, ka es negribīgi, ar žēlu sirdi šķiros no visām slavenajām vietām Palestīnā. To taču saka visi, un, kaut ari cenšos, cik spēju, to neizrādīt, es tomēr neticu nevienam, kas to apgalvo. Esmu gatavs nodot visbriesmīgāko zvērestu, ka nekad nekā tamlīdzīga neesmu dzirdējis no mūsu četrdesmit svētceļniekiem, lai gan viņi ir tikpat krietni un dievbijīgi cilvēki kā jebkurš, kas mēro ceļu uz šejieni. Gan jau viņi, mājās pārbraukuši, tā sacīs, un kādēļ lai viņi to nedarītu? Viņi taču negrib saiet naidā ar visas pasaules Lamartīniem un Graimziem. Būtu vairāk nekā bezprātīgi, ja cilvēki nelabprāt šķirtos no vietām, kur viņi tikai pusdzīvi paglābušies no nekautrīgu ubagu un sīktirgotāju bariem, kas ķērās tiem piedurknēs un svārku stērbelēs, činkstēja un piebļāva tiem pilnas ausis, līdz šausmām biedēja acis ar klaji izrādītām brūcēm un kroplību. Jebkurš cilvēks priecājas drīzāk tikt no tādas vietas projām. Esmu dzirdējis bezkauņas sakām, ka viņi bijuši priecīgi, kad tikuši projām no dāmu labdarības bazāriem, kur daiļas jaunas lēdijas centušās viņus piespiest pirkt dažādus blēņu krikumus. Pārvērtiet šīs hūrijas tumšādainās večās un skrandainos mežoņos, iedomājieties viņu apaļīgo formu vietā izdilušus, kroplus locekļus, viņu mīksto rociņu vietā rētainus roku stumbeņus, viņu balss valdzinošās mūzikas vietā griezīgu, pretīgu čerkstoņu neciešamā valodā, un tad spriediet, cik nepatīkami jums no viņām aiziet. Nē, tā ir vispārpieņemta liekulība — apgalvot, ka jums negribējās šķirties, un tad vēl kaut ko piebilst par dziļām domām, kas jums «lauzās uz āru», lai taptu izteiktas vārdos; patiesībā jums jāatzīstas, ka nepavisam nebija nepatīkami no šejienes šķirties un ka

domāt vispār nebija iespējams, kaut gan teikt tīru patiesību nav ne piedienīgi, ne poētiski.

Neba svētvietās mēs domājam: domājam vēlāk, domājam, gulēdami • gultā, kad svelme, troksnis un pārējais jandāliņš jau aiz muguras un mēs vienatnē vēlreiz pārstaigājam vietas ar svinīgajiem senatnes pieminekļiem un atsaucam atmiņā sen aizgājušo dienu rēgainās ainas.