Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

12. NODAĻA ATPŪTAS BRAUCIENS PA FRANCIJU * FRANCIJAS DZELZCEĻA VAGONU ĪPATNĪBAS * FRANČU PIEKLĀJĪBA * AMERIKĀŅU DZELZCEĻNIEKI * KĀDĒĻ NENOTIEK KATASTROFAS * «PIEREDZĒJUŠIE CEĻOTĀJI» * BEIDZOT— PARĪZE! * KUR KĀDREIZ BIJA BASTĪLIJA * IEVĒROJAMO VIETU APSKATE * BARBARISKA NEŽĒLĪBA

Mēs nobraucām piecsimt jūdžu cauri pašai Francijas sirdij. Cik apburoša ir šī zeme! Kāds nebeidzams dārzs! Šos jūdzēm plašos, zaļos maurus droši vien katru dienu slauka, sukā un laista, bet zāli apcērp frizieris. Dzīvžogus noteikti plāno, mēri un pastāvīgā simetrijā uztur visarhitektoniskākais dārznieks. Garās, taisnās stalto papeļu rindas, kas jauko ainavu sadala precīzos četrstūros kā šaha galdiņu, katrā ziņā nomērītas ar auklu un svērteni, bet koku vienādais augstums noregu­lēts ar līmeņrādi. Skaidrs, ka skaistās, baltās, gludās šosejas diendienā tiek nolīdzinātas un ar smilšpapīru pulētas. Kā gan citādi būtu iespējams tās padarīt tik neticami simetriskas, spodras un kārtīgas? Tas ir brīnišķīgi. Nekur neviena neizskatīga mūra, neviena žoga. Nekur nekādu netīrumu, puvekļu vai gružu — nekā tāda, kas kaut vai netieši norādītu uz nekārtību, nekā, kas ļautu domāt par nevīžību. Viss ir kārtīgs un skaists — viss priecē acis.

Uz īsu brīdi redzējām Ronu, kas vijās starp zāļainajiem krastiem; piemīlīgas, puķēs un zaļumos ieslīgušas lauku mājas; savdabīgos ciemos sarkaniem dakstiņiem apjumtas ēkas, kuru vidū paceļas apsūnojušas viduslaiku katedrāles; mežiem apauguši pakalni ar efeju apvītiem feodāļu piļu torņiem un tornīšiem, kas slienas ārā no lapotņu zaļuma; mums likās, ka uz mirkli ielūkojamies paradīzē vai kādā teiksmainā laumu valstībā.

Tagad mēs sapratām, ko domājis dzejnieks, teikdams:

— šie zaļie tīrumi un vīna lauki saulē, tavs piemīlīgais vaigs, ai Francijai

Tā tiešām ir piemīlīga zeme. Nav iespējams ar citiem vārdiem to raksturot vēl trāpīgāk. Stāsta, ka franču valodā neesot vārda, lai apzīmētu «mājas», taču jāteic — ja viņiem ir pats objekts, turklāt tik pievilcīgs, tad kaut kā var iztikt arī bez vārda. Tālab neizplūdīsim pārliecīgā līdzjūtībā pret frančiem, kam nav «māju». Esmu ievērojis, ka ārzemēs dzīvojošie franči nekad nebeidz sapņot par atgriešanos Francijā. Tagad tas mani vairs nepārsteidz.

Par franču dzelzceļa vagoniem gan nespējam jūsmot. Mēs nopir­kām biļetes pirmajā klasē ne tādēļ, ka būtu gribējuši pievērst sev uzmanību, darīdami to, ko Eiropā nav pieņemts darīt, bet vienīgi tādēļ, ka cerējām tādā veidā saīsināt ceļu. Braukt ar vilcienu nav patīkami nevienā zemē. Tas ir drausmīgi vienmuļi. Ceļot pasta ratos ir daudz jaukāk. Reiz es pasta ratos šķērsoju Rietumu līdzenumus, tuksnešus un kalnus no Misūri līdz Kalifornijai, un kopš tā laika šis brīnišķīgais brīvdienu brauciens man ir vienīgā mēraukla visām ekskursijām. Divtūkstoš jūdžu nemitīgas kustības, kratīšanās un ratu rīboņas augu dienu, augu nakti, un neviena garlaicīga mirkļa, nevienas neinteresan­tas minūtes! Pirmās septiņsimt jūdzes ved pa līdzenumu, zāles paklājs zaļāks, mīkstāks un gludāks par ūdens spoguli un izgleznots ar rakstiem, kas atbilst tā bezgalīgajam plašumam, proti, ar mākoņu ēnām. Visu laiku acīs vasaras ainavas, tikai vasaras ainavas, kas uz to vien aicina kā izstiepties garšļaukus uz pasta maisiem, ļauties tīkamajam vējiņam un uzpīpēt miera pīpi — kādu gan citādu, ja apkārt ir tikai miers un līksme? Dzestrajos rītos, tūliņ pēc saullēkta gribējās veselu pilsētas dzirnās maltu un sviedrētu mūžu atdot par iespēju sēdēt uz bukas blakus pasta vedējam un noskatīties, kā seši mustangi drāžas uz priekšu, kad nošmīkst pātaga, kas īstenībā tiem nekad nepieskaras; raudzīties uz zilajām tālēm pasaulē, kuras vienīgie valdnieki esam mēs; ar kailu galvu šķelt vēju un just rāmo pulsu uzsitām arvien straujāk reizē ar ātrumu, kas grib līdzināties neapturamai taifūna brāzmai! Pēc tam tūkstoš trīssimt jūdžu tuksnesīga klajuma; bezgalīgas, mulsinošas perspektīvas; fantastiskas iedomu pilsētas, katedrāles ar smailiem torņiem, mūžīgo klinšu uzburti vareni cietokšņi rietošās saules sarkan- zeltainajā mirdzumā; miglas vainagos tītas virsotnes un mūžīgie sniegi reibinošā augstumā, kur pērkons un zibeņi dārd un šķīst un aukas lieliskā spēkā trako mums pie kājām, bet vētras mākoņi sviež savus karogus mums tieši sejā!

Es aizmirsos. Pašreiz esmu elegantajā Francijā un nebrāžos pa lielo Dienvidu Pāreju un Vējupes Kalniem cauri antilopju, bizonu un izkrāsotu, uz kara takas izgājušu indiāņu bariem. Nebūs lāgā, ja es noniecinādams sākšu salīdzināt garlaicīgu braukšanu vilcienā ar karalisko tās vasaras lidojumu pāri kontinentam pasta ratos. Sākumā gribēju vienīgi pateikt, ka ceļošana vilcienā ir vienmuļa un nogurdi­noša, un tāda tā tiešām ir, bet šai sakarā es domāju tieši par vienu noteiktu piecdesmit stundu ilgu svētceļojumu no Ņujorkas līdz Santlu- isai. Mūsu ceļojums cauri Francijai īstenībā nebija vienmuļš, jo visas ainavas un piedzīvojumi bija jauni un neparasti; tomēr tajā bija, kā izteicās Dens, dažas «neatbilstības».

Vagoni sadalīti kupejās, katrā ir vieta astoņiem cilvēkiem. Kupeja savukārt pārdalīta vidū, tā ka katrā pusē ciešami var novietoties četri cilvēki. Tie sēž cits citam pretim. Sēdekļu dīvāni ir labi polsterēti un ļoti ērti; ja vēlaties, varat smēķēt; apnicīgu ņurdētāju nav; tāpat nav arī jāpacieš liels daudzums netīkamu ceļabiedru. Tiktāl būtu labi. Bet, tikko vilciens sāk kustēt, konduktors jūs ieslēdz; dzeramā ūdens vagonā nav; nav ari apsildes aparāta, kad jābrauc naktī; ja kupejā iekāpj piedzēries dauzoņa, nav iespējams aiziet apsēsties kādas divdesmit vietas tālāk vai pāriet uz citu vagonu; taču visļaunāk ir tad, ja esat noguris un gribat pagulēt, jāpaliek vien savā vietā un tāpat sēdus ar pievilktām kājām jānosnaužas; tās ir briesmīgas mokas, un nākamajā dienā jūs esat salauzts un šļaugans, jo visā Francijā neatradīsiet cilvēciskas žēlsirdības un labestības dārgāko lolojumu — guļamvagonu. Amerikāņu sistēma man patīk labāk. Tai nav tik daudz sāpīgu «neatbilstību».

Francijā viss notiek ar pulksteņa precizitāti, visur valda kārtība. Ik trešajam cilvēkam mugurā formas tērps, un, lai viņš būtu kas būdams — impērijas maršals vai bremžu konduktors — viņš nevilcino­ties, nepagurstošā laipnībā labprāt atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem, pateiks, kurā vagonā jums jākāpj, jā, viņš gatavs pat aizvest jūs līdz turienei, lai justos drošs, ka jūs pa ceļam nekur nenoklīdīsiet. Jūs nedrīkstat ieiet uzgaidāmajā telpā, iekams neesat iegādājies biļeti, un nevarat no tās pa vienīgo izeju izkļūt, iekams pie pašas izejas nepiebrauc vilciens, kas jūs uzņems. Kad esat iekāpis, vilciens neizkustēs no vietas, pirms nebūs pārbaudīta jūsu biļete, pirms nebūs pārbaudīta ikviena pasažiera biļete. Tas notiek galvenokārt jūsu pašu labā. Ja kaut kā esat pamanījies iekāpt aplamā vilcienā, jūs tiekat nodots laipnam konduktoram, kurš, vienā gabalā paklanīdamies, aiz­ved jūs turp, kur esat piederīgs. Brauciena laikā jūsu biļeti vēl vairākkārt pārbauda, un jums dara zināmu, kad jāpārsēžas citā vilcienā. Jūs atrodaties tādu konduktoru rokās, kas ar sirdsdegsmi rūpējas par jūsu labklājību un interesēm, nevis tērē savas dotības, lai izgudrotu jaunas metodes jūsu mocīšanai un tirdīšanai, kas ļoti bieži mēdz būt ārkārtīgi pašpārliecinātā vienvaldnieka — amerikāņu dzelz­ceļa konduktora — galvenā nodarbošanās.

Taču visjaukākais, kas paredzēts Francijas dzelzceļa pārvaldes noteikumos, ir — trīsdesmit minūšu ilgais pusdienlaiks. Tas nenozīmē piecās minūtēs iepildīt sevī saziedējušus apalīšus, duļķainu kafiju, apšaubāma svaiguma olas, sīkstu vēršgaļu un pīrāgus, kuru iecere un izpildījums ir dziļš un noziedzīgs noslēpums visiem, izņemot pavāru, kas tos cepis! Nē, mēs mierīgi apsēdāmies pie galdiņiem — tas bija vecajā, labajā Dižonā, ko tik viegli uzrakstīt, bet nav iespējams izrunāt, izņemot, ja to laipnā kārtā pārdēvē par «Demidžonu», un lējām glāzēs smaržīgu burgundieti, nesteidzīgi izbaudījām plašo «table d'hote» ēdienu karti, uzkodām pīrādziņus ar gliemežu pildījumu un gardus augļus, kādu nieku par to visu samaksājām un apmierināti kāpām atpakaļ vagonā, ne reizes nesodījušies par dzelzceļa sabiedrību. Rets gadījums, kas visu mūžu jāglabā gaišā piemiņā.

Stāsta, ka uz Francijas dzelzceļiem nemēdzot notikt katastrofas, un man šķiet, ka tā ir taisnība. Ja pareizi atceros, mēs dzelzceļa sliedes šķērsojām vai nu pa tiltu virs tām, vai pa tuneli zem tām, bet nekad nekrustojām tās tādā pašā līmenī kā mūsējās. Ik pēc ceturtdajjūdzes, vismaz man tā likās, iznāca vīrs ar paceltu zizli rokā un, norādot, ka tālākais ceļš kārtībā, nostāvēja, kamēr vilciens pabrauca garām. Pārmijas mainīja par jūdzi uz priekšu, pavelkot dzelzs trosi, kas nostiepta pa zemi līdzās sliedēm no stacijas līdz stacijai. Dienas signāli un nakts signāli precīzi ziņoja par pārmiju stāvokli.

Nē, Francijā tiešām nenotiek dzelzceļa katastrofas. Kādēļ? Tādēļ, ka, tiklīdz notiek katastrofa, kāds tiek pakārts.[2] Varbūt ne gluži pakārts, tomēr sodīts ar tādu bardzību, ka dzelzceļa darbiniekiem vēl ilgi skrien šermuļi pār kauliem, iedomājoties vien, ka var pieļaut kādu neuzmanību. «Darbinieki nav vainojami»— šis mūsu mīkstsirdīgo zvērināto bieži lietotais melīgais spriedums, no kura vēlāk rodas tik daudz nelaimju, Francijā nav pierasts. Ja ar vagonu kaut kas notiek un jaunākā konduktora vaina nav pierādāma, sods gulstas uz vecāko; ja atgadās klizma ar lokomotīvi, gluži tāpat — jāatbild mašīnistam.

Vecie ceļotāji — apburošie papagaiļi, kas «jau agrāk šeit bijuši» un zina par šo zemi vairāk, nekā pats Luijs Napoleons zinājis vai jebkad uzzinās,— mums to visu stāsta, un mēs viņiem ticam, jo tā ir tīkama informācija, turklāt šķiet patiesa un atbilst nelokāmajai likumu ievērošanai, ko mēs redzam ik uz soļa.

Taču mums patīk šie Vecie ceļotāji — kā viņi tērgā, melš niekus un melo. Mēs viņus sazīmējam no pirmā acu uzmetiena. Vispirms viņi izstiepj taustekļus; nekad nepaceļ enkuru, pirms nav izzondējuši katru klātesošo un pārliecinājušies, ka tas šeit ir pirmoreiz. Tad nu viņi ver vaļā visas slūžas un patiesības svētajā vārdā sāk melst, lielīties, zoboties, piepūsties un lidināties mākoņos. Viņu galvenā vēlēšanās, augstākais mērķis ir nospiest jūs pie zemes, pakļaut, padarīt sīkus un pazemīgus, piespiest jūs apbrīnot viņus kosmopolītiskās slavas spožajā mirdzumā! Viņi neparko negrib pieļaut, ka arī jūs kaut ko zināt. Viņi izsmej jūsu visnevainīgākos pieņēmumus, bez žēlastības apņirdz jūsu visbiklākos sapņus par svešām zemēm; to, ko jums stāstījuši jūsu daudz ceļojušie tēvoči un krustmātes, viņi nosauc par pēdīgajām muļķībām; viņi noniecina jūsu autoritatīvākos rakstniekus un ar fanātisku svētbilžu grāvēju nežēlīgo niknumu satriec drupās brīnišķīgos tēlus, ko jūs pielūgsmē bijāt uzcēlis dievu pjedestālos! Un tomēr es mīlu Vecos ceļotājus. Mīlu viņus nodrāzto, banālo izteicienu labad, mīlu par pārdabisko spēju uzdzīt cilvēkam garlaicību, mīlu viņu apburošās iedomības un krāšņās, bagātās fantāzijas labad, pārsteidzošās, lieliskās, pārvarīgās melošanas prasmes labad!

Braucām garām Lionai un Sonai (kur redzējām slaveno Lionas daiļavu, bet mums viņa nemaz nelikās daiļa), garām Villafrankai, Tonnerai, senatnīgajai Sansai, Melēnai un Fontenblo un desmitiem citu skaistu pilsētu, joprojām konstatēdami, ka nekur nav piesērējušu mārku, salauztu žogu, kūtsmēslu kaudžu, ka visur valda spodrība, glītums, laba gaume un vēlēšanās padarīt apkārtni kārtīgu un pievil­cīgu, pat izraugoties vietu, kur iestādīt koku, vai kā izliekt dzīvžogu; vērodami brīnišķīgos, lieliskā stāvoklī turētos ceļus, kuros ne tikai nav grambu vai dangu, bet vispār nav ne mazākā negluduma, mēs šajā mirdzošajā vasaras dienā traucām tālāk stundu pēc stundas, līdz, vakaram tuvojoties, iebraucām smaržīgu puķu un krāšņumkrūmu biezoknī, izdrāzāmies tam cauri un tad, satraukti, sajūsmināti, gandrīz vai pārliecināti, ka mūs viļ brīnišķigs sapņu māns, nokļuvām majestātis­kajā Parīzē!

Cik izcila kārtība valdīja milzīgajā stacijā! Nekādas drudžainas spiešanās un grūstīšanās, ne kliedzienu, ne lamu, neviena uzmācīga, rupja ormaņa, kas varītēm piesola savus pakalpojumus. Šie kungi stāvēja ārpusē, stāvēja mierīgi garajā pajūgu rindā un neteica ne vārda. Likās, ka visus transporta jautājumus kārto tāds kā ormaņu ģenerālis. Viņš laipni sagaidīja pasažierus, aizveda līdz karietei, kāda tiem bija vajadzīga, un pateica ormanim, kurp tie jāaizved. Nebija ne stridu, ne sūdzēšanās par pārāk augstu noprasītu maksu, vispār nekādas erroša- nās. Jau pēc īsa brīža mēs traucāmies pa Parīzes ielām, skatījām un atpazinām nosaukumus un vietas, ko jau sen pazinām no grāmatām. Kad uz ielas stūra izlasījām Rue de Rivoli, šķita, ka esam sastapušies ar senu draugu. Lielās Luvras pils oriģināls mums likās tikpat pazīstams kā attēlos redzētais; braucot garām Jūlija Kolonnai, mums nevajadzēja neviena, kas paskaidrotu, ka tās vietā reiz atradās drausmā Bastīlija, cilvēku cerību un laimes kaps, drūmais cietums, kura kazemātos tik daudzās jaunās sejās iegrauzās vecuma grumbas, tik daudz lepnu dvēseļu kļuva pazemīgas, kur salūza tik daudz drosmīgu siržu.

Nodrošinājām sev istabas viesnīcā, pareizāk sakot, mums ielika trīs gultas vienā istabā, lai mēs būtu kopā, un tad, tikko ielās iedegās spuldzes, aizgājām uz restorānu un omulīgi, bez steigas ieturējām vakariņas. Bija tīrais prieks ēst vietā, kur viss tik kārtīgs, ēdieni tik garšīgi, viesmīļi tik pieklājīgi, nācēji un gājēji tik ūsaini, tik dzīvesprie­cīgi, tik laipni un tik brīnišķīgi franciski! Visa apkārtne bija piemīlīga un dzīvīga. Divsimt cilvēku sēdēja uz ielas pie maziem galdiņiem, dzēra vīnu vai kafiju; ielas pilnum pilnas ar viegliem pajūgiem un jautriem izklaides meklētājiem; gaisā trīsēja mūzika, mums visapkārt mutuļoja dzīvība un kustība, viss laistījās gāzes spuldžu gaismā!

Pēc vakariņām mums gribējās apskatīt Parīzē šo to tādu, kas neprasa īpašu piepūli, tādēļ devāmies paklaiņot pa gaiši apmirdzētajām ielām un aplūkojām skaistos nieciņus galantērijas veikalos un juvelier­izstrādājumu tirgotavās. Reizēm, tāpat vien aiz prieka par nežēlību, paspīdzinājām gluži nevainīgus frančus ar jautājumiem, kurus iztei­cām nesaprotamā viņu dzimtās valodas žargonā, un, kamēr viņi mocījās, mēs viņus durstījām, dzalkstījām un biedējām ar viņu pašu nejēdzīgajiem verbiem un participiem.

Ievērojām, ka juvelierizstrādājumu veikalu logos dažiem priekšme­tiem pielikts uzraksts «zelts», bet dažiem —«imitācija». Pabrīnījāmies par šādu pārspīlētu godīgumu un apvaicājāmies, ko tas nozīmē. Mums paskaidroja: tā kā lielākā daļa cilvēku nespēj atšķirt īstu zeltu no imitācijas, valdība pavēlējusi juvelieriem zelta izstrādājumos iespiest valsts raudzi, kurā norādīts, cik tīrs ir zelts, bet imitācijām pielikt īpašu uzrakstu ar norādījumu. Mums teica, ka neviens juvelieris neuzdrošinā­tos šo likumu pārkāpt, un svešinieks, iepircies viņa veikalā, var justies drošs, ka saņēmis tieši to preci, par kādu tā pārdota. Patiesi, Francija ir brīnumaina zemei

Pēc tam sākām meklēt frizētavu. Kopš agras bērnības esmu lolojis godkārīgu sapni: kaut vienu vienīgu reizi man noskūtu bārdu pilij līdzīgā Parīzes frizētavā. Gribēju visā augumā atlaisties spilveniem izpolsterētā invalīdu krēslā, bet man visapkārt skaistas gleznas un greznas mēbeles; ar freskām apgleznotas sienas, zeltītas arkas, un tālē aizsniedzas korintiešu kolonnu rinda; mani reibina arābu smaržas, un tikko dzirdamais āra troksnis iesveļ mani saldā snaudā. Pēc stundas es negribīgi mostos un jūtu, seja man gluda un maiga kā mazam bērniņam. Projām iedams, es paceltu rokas virs friziera galvas un teiktu: «Lai dievs tevi svētī, mans dēls!»

Meklējām tuvu un tālu, meklējām divas stundas, bet frizētavu neatradām. Redzējām vienīgi parūku darbnīcas, kuru skatlogos bija saliktas stikla kastes; no tām uz garāmgājējiem stingām, nedzīvām acīm rēgaini baltos ģīmjos biedējot raudzījās izkrāsoti vaska bandīti ar nedzīvu, pretīgu matu ērkuļiem uz galvas. Labu brīdi nelikāmies gar šiem skatlogiem ne zinis, taču pēdīgi nospriedām, ka tiem parūku taisītājiem nepieciešamības gadījumā jābūt arī frizieriem, ja jau nespējam atrast šās cunftes īstos pārstāvjus. Iegājām un uzzinājām, ka tā patiesi ir.

Teicu, ka vēlos, lai mani noskuj. Frizieris apvaicājās, kur es dzīvojot. Sacīju, ka nav svarīgi, kur es dzīvoju, gribu, lai man noskuj bārdu tūliņ, tepat uz vietas. Dakteris piebilda, ka viņš arī gribot tikt noskūts. Kādu satraukumu tas sacēla abos frizieros! Sākās vētraina apspriede, pēc tam viņi šaudījās šurp un turp, drudžaini meklēdami bārdasnažus neiedomājamās vietās un apgrieza visu otrādi, līdz atrada ziepes. Tad mūs ieveda mazā, trūcīgā, noplukušā dibenistabiņā. Viņi atsēdināja mūs divos parastos viesistabas krēslos, neuzaicinot pat novilkt svārkus. Mans seno, seno dienu sapnis izgaisa kā dūmi!

Sēdēju, stalti izslējies, kluss, skumjš un svinīgs. Viens no parūktaisī- tāju bandītiem desmit drausmīgas minūtes ņēmās ziepēt manu seju un beidza ar to, ka pieķepēja man pilnu muti ar putām. Izspļāvu to riebeklību kopā ar spēcīgu angļu vārdu un noteicu: «Sargies, svešzem­nieki» Tad šis noziedznieks uztrina bārdasnazi pret zābaku, sešas baismīgas sekundes palika ļaunā draudā, nolīcis pār mani, un tad metās man virsū kā Iznīcības Gars. Viņa naža pirmais plēsiens nodīrāja man visu sejas ādu un uzrāva mani stāvus. Es plosījos un trakoju, bet abi pārējie puiši uzjautrinājās. Viņiem nav tik cieta un bieza bārda. Labāk ļausim nokrist priekškaram pār šo sirdi plosošo ainu. Pietiek, ja teikšu, ka beigās es padevos un izcietu nežēlīgās skūšanas mocības pie franču friziera līdz galam: visdziļāko sāpju asras man brīžiem aumaļām plūda pa vaigiem, bet es tomēr paliku dzīvs. Pēdīgi šis iedzimtais noziedznieks pabāza man zem zoda bļodu ar ūdeni un sāka tās saturu šļakstīt ģīmī, krūtīs, uz kakla, zemiski izlikdamies, ka skalo man no sejas ziepes un asinis. Noslaucījis manu fizionomiju dvielī, viņš ķērās ķemmēt man matus, bet es teicu:— Atvai­nojiet!— vārgā ironijā piebilzdams, ka man pietika ar nodīrāto ādu, bet skalpu dot atsakos.

Izgāju no turienes, aizklājis seju ar mutautu un apņēmies vairs nekad, nekad, nekad nesapņot par skūšanos pilij līdzīgā Parīzes frizētavā. Vēlāk izdevās noskaidrot, un es arī esmu par to pārliecināts, ka patiesībā Parīzē nav frizētavu, kas būtu šā vārda cienīgas, un nav arī tādu frizieru. Viltvārdis, kas uzdodas par frizieri, atnāk ar savu bļodu, salveti un moku rīkiem uz jūsu mitekli un aukstasinīgi nodīrā jums ādu jūsu paša apartamentos. Ak, cik daudz esmu cietis, cietis un izcietis šeit Parīzē, bet nekas — gan reiz pienāks tumšas un asiņainas atriebes diena arī man. Reiz manā istabā ieradīsies viens Parīzes frizieris, lai man nodīrātu ādu, un kopš šīs dienas par viņu neviens nekad vairs nekā nedzirdēs.

Pulksten vienpadsmitos mēs ieraudzījām izkārtni, kas nepārprotami norādīja uz biljardu. Kāds prieks! Mēs tikām spēlējuši biljardu Azorās ar bumbām, kas nebija apaļas, pie mūžveca galda, kura virsma nebija gludāka par ķieģeļu bruģi, tas bija izļodzīts grausts ar atlūzušām malām, izdilušu, ieplēstu drānu un neredzamiem šķēršļiem, kuru dēļ bumbas, iegriezdamās pārsteidzošos, negaidītos leņķos, aizlidoja, kurp nebija raidītas, un sadūrās tik neparedzētā kārtā, ka mēs pilnīgi apjukām. Spēlējām biljardu Gibraltārā ar valrieksta lieluma bumbi­ņām uz galda, kas nebija mazāks par pilsētas laukumu, un abas reizes jutāmies drīzāk sarūgtināti nekā iepriecināti. Cerējām, ka šeit būs daudz labāk, bet pievīlāmies. Sānmalas bija krietni augstākas par bumbām, un, tā kā bumbām piemita niķis allaž apstāties zem

Sānmalām, tad par karambolām gandrīz nebija ko domāt. Borti bija cieti un neelastīgi, bet kijas tik līkas, ka vajadzēja ierēķināt izliekumu, citādi nebija cerību trāpīt bumbai paredzētajā vietā. Kamēr mēs ar dakteri spēlējām, Denam vajadzēja marķēt. Bet pagāja stunda, un neviens no mums nebija ieguvis nevienu punktu, tādēļ Dens teica, ka viņam apnicis marķēt, ja nav, ko marķēt. Mēs visi bijām nokarsuši, nikni un apnikuši. Samaksājām lielo rēķinu — apmēram sešus cen­tus — un teicām, ka atnāksim citreiz, kad mums būs brīva vesela nedēļa, lai pabeigtu partiju.

Iegriezāmies vienā no jaukajām Parīzes kafejnīcām, ieturējām naktsmaltīti un nogaršojām vietējos vīnus, kā mums bija ieteikts; mums tie likās nekaitīgi un neinteresanti. Var jau būt, ka, iebaudot vairāk, tie būtu kļuvuši interesantāki.

Lai mūsu pirmā diena Parīzē izskanētu līksmi un tīkami, devāmies uz savu lepno numuru «Grand Hotel du Louvre», likāmies mīkstajās gultās, kārodami palasīt un uzpīpēt, bet — ak vai!

Cik skumji, cik žēli!

Pilsētā lielā Mums gāzes nav.

Gāzes, kuras gaismā varētu lasīt, nebija; bija tikai nožēlojamas sveces. Tas bija nejēdzīgi. Mēģinājām izplānot ekskursijas nākamajai dienai, palauzījām galvu par franču «gidiem pa Parīzi»; velti pūlēda­mies tikt pie skaidrības par šodien pieredzēto un piedzīvoto, kādu brīdi patērgājām; laiski sūcām pīpes; acis mums lipa ciet, staipījāmies un žāvājāmies, un gurdi brīnījāmies, vai tiešām atrodamies slavenajā Parīzē, un, gluži nemanot, ieslīdējām tajā milzīgajā, noslēpumainajā tukšumā, ko cilvēki dēvē par miegu.