Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

AR PROVINCIAĻA ACIM

Drūmā 1867. gada janvāra pēcpusdienā Ņujorkas kuģu piestātnē pietauvojās tvaikonis, kas bija atvedis pasažierus no Kalifornijas. Atbraucēju vidū sagaidītāji ievēroja liela auguma kalsnu cilvēku, pret kuru ceļabiedri izturējās ar dziļu cieņu — kā pret slavenību. Mājās, Sanfrancisko, Semjuels Klemenss, kas savus stāstus un feļetonus parakstīja ar pseidonīmu Marks Tvens, jau bija kļuvis pazīstams. Taču Ņujorkā viņu nepazina neviens. Trīsdesmit vienu gadu vecam viņam no jauna vajadzēja izcīnīt atzinību — tikai šoreiz tie vairs nebūs nesenie ieceļotāji, kas priecājās par jebkuru notikumu necilajā kultūras dzīvē savos steigā uzslietajos ciemos un pilsētiņās, šoreiz būs darīšana ar visvecāko Amerikas štatu publiku, kas pieradusi baudīt gan pašmāju, gan Eiropas mākslas smalkāko, labāko devumu.

Izrādījās, ka iekarot uzmanību nepavisam nav viegli. Tvens mēģi­nāja dabūt darbu kādā avīzē, bet štati bija ar avīžniekiem pārpludināti un Kalifornijas rekomendācijas nenieka nelīdzēja. Izdevniecībās vi­ņam parādīja veselus manuskriptu kalnus, kas gaidīja savu kārtu, par grāmatas izdošanu nebija pat ko domāt. Naudas trūkuma mocīts, Tvens ķērās pie vispēdējā pārbaudītā līdzekļa — publisku lekciju lasīšanas. Kalifornijā viņa lasījumi bija pulcējuši tūkstošiem klausītāju. Zālēs koka sijas līgojās no klausītāju smiekliem, kad Tvens dziļā nopietnībā stāstīja par savām neveiksmēm un dēkām sudraba raktuvēs. Vai par Havaju salu iezemiešu tikumiem, kādus tos iedomājas amerikāņi; piesolījās ilustrēt stāstījumu ar praktisku piemēru un turpat uz vietas apēst dzīvu zīdaini, ja vien kāda no klātesošajām dāmām izsniegtu šim nolūkam savu atvasi.

Ņujorkas zālē klausītāji Tvena eskapādes uzņēma klusēdami. Tvena humors viņiem šķita primitīvs un vulgārs. Lasījumus vajadzēja izbeigt. Darba nebija.

Tā pagāja lietainais un dzestrais pavasaris. Un tad Tvens viendien ieraudzīja sludinājumu: kāds kapteinis Dunkans organizē ceļojumu pa Eiropas valstīm un Svēto zemi, kā toreiz dēvēja Palestīnu. Biļete uz šim nolūkam nofraķtētā kuģa «Kveikersitija» maksāja bargu naudu. Tvenam iešāvās prātā laimīgā doma piedāvāties par korespondentu Kalifornijas avīzei «Alta», kur viņu labi pazina. «Aitas» redaktors nešaubījās, ka Tvena korespondences pacels avīzes tirāžu, un apmak­sāja braucienu.

Jūnija sākumā «Kveikersitija» izbrauca no Ņujorkas, vētras dēļ divas dienas uzkavējās reidā, bet pēc tam uzņēma kursu uz Azoru salām un Gibraltāru. Pagāja pusgads līdz brīdim, kad pie apvāršņa atkal parādījās Amerikas krasti.

Pirmo «Aitas» redakcijai adresēto korespondenci Tvens nosūtīja no Azoru salām. Pavisam viņš ceļojuma laikā uzrakstīja apmēram sešdesmit aprakstu. Tie guva tādus panākumus, ka it bieži tos pārpublicēja arī Ņujorkas laikraksti. Pēc atgriešanās Tvenu gaidīja līgums ar lielu izdevniecību, kas piedāvājās izdot aprakstus atsevišķā grāmatā. Un 1869. gadā klajā parādījās «Vientieši ārzemēs», darbs, ar kuru tagad iesākas gandrīz visi Marka Tvena kopoto rakstu izdevumi.

Sākumā grāmatai bija virsraksts «Jauno svētceļnieku gaitas». Valstīs ar angļu sarunvalodu vēl šobaltdien lielā cieņā ir 17. gadsimta rakstnieka Džona Benjana reliģiski morālais traktāts «Svētceļnieka gaitas», kur attēlots, kā grēcinieks, iepazinis svētos noslēpumus, atgrie­žas uz pareiza dzīves ceļa un atgūst zaudēto ticību dievam. «Kveikersi- tijas» pasažieri braucienu pa Eiropu uzskatīja vienīgi par ekskursiju, bet ceļojumu uz Palestīnu — par morāla pienākuma izpildi. Viņi paši sev šķita svētceļnieki, kas devušies pāri trejdeviņām zemēm, lai godbijīgi noliektu galvu svētumu priekšā.

Tvens, kuram jau pusaudža gados savas bērnības pilsētiņas Hanibā- las svētdienskolā bija modusies zināma skepse pret bībelstāstiem un leģendām, nepavisam neizjūta kaut ko tamlīdzīgu. Viņa attēlojumā grupa nekautru amerikāņu, kuri izkāmējušu zirgu mugurā nežēlīgā saules svelmē klumburo pa Palestīnas neciešamajiem ceļiem, ne mazākajā mērā neizraisa asociācijas ar krustakaru paladīniem vai mocekļiem, kas gāja bojā par kristietības ideju. Ceļojuma beigās Tvens bija bezgala noguris no savu ceļabiedru liekulīgās dievbijības, no viņu šaursirdības, no viņu pastāvīgās nesaticības un ķildām, kas jo sīkākas šķiet, kad visapkārt ir seno kalnu varenība, klusējošie, seno teiksmu apdvestie tuksneši. Aizkaitinātība sāka atklāti lauzties uz āru arī aprakstos:

«. .. tas pats dieva bijāšanas apdvestais svinīgums un dziļais klusums gulst pār tuksnesi un kalniem kā tajos sensenajos laikos, un pēkšņi jūs redzat, kā šādā ainavā ielaužas fantastiskais jeņķu pūlis ar zaļām brillēm uz acīm, atšautiem elkoņiem un krateklīgiem saulsargiem!»

«Kveikersitijas» ceļojums tika plaši izreklamēts kā nozīmīgs reliģisks pasākums. Cik šī iecere bezjēdzīga, to Tvens saprata, tikko bija iepazinies ar ceļabiedriem. Šie septiņdesmit cilvēki, kas bija salasījušies vienkop no visattālākajiem valsts nostūriem, neizcēlās ar izglītību, pat ne ar elementāri labu audzināšanu. Kopš bērnības baroti un pārbaroti ar evaņģēlija mācību, viņi mierīgu prātu bija gadu desmitiem pret to grēkojuši, darbā un sadzīvē rīkodamies, protams, nevis pēc Kalna sprediķa mācības, bet gan saskaņā ar biznesa pasaules likumiem. Uz kuģa viņi no rita līdz vakaram skaitīja lūgsnas, rakstīja drausmīgi neinteresantas dienasgrāmatas vai izklaidējās, spēlēdami domino. Tvens viņu vidū jutās kā cilvēks, kas bija cerējis jautri padzīvot ar draugiem, bet nokļuvis uz tēju pie cienīgtēva.

Viņš zināja, ka viņa aprakstus lasīs arī cilvēki, kp uz «svētceļoju- miem» raugās nopietni, tādēļ daudzko noklusēja, daudzko mīkstināja. Saglabājušās piezīmes un Tvena tajā laikā rakstītās privātās vēstules ievērojami papildina ainu, kāda lasītājam rodas, lasot «Vientiešus ārzemēs». Te Tvens nekautrējas, aprakstot visiem pasažieriem obligā­tos dievkalpojumus, par tiem dzirdētos spriedumus matrožu kajītē, «Kveikersitijas» pasažieru tikumus. Viņu vidū bija prātuļotājs, no kura tukšās tērgāšanas Tvenam dažkārt gribējās mesties pār bortu. Bija simtprocentīgs amerikāņu «patriots», kas, tikko skatienam izzuda Ņujorkas piestātne, bija cieši apņēmies noniecināt visu, ko Eiropā redzēs. Bija dāma, kas tā dievināja savu mazo terjeru, ka visur, kur vien kuģis piestāja, pirka šunelim puķu pušķus.

Rakstnieks, kura jaunība bija pagājusi uz Misisipi tvaikoņiem un kalnraču apmetnēs, kur cieņā bija krietns darbs, bezbēdīga jautrība un spēcīgi vārdi, garlaikojās šo svētuļu un liekuļu pulkā, kuri visu laiku dziedāja psalmus, simtoreiz pārlasīja ceļvežus un auda cits pret citu sīkas intrigas. Savos aprakstos viņš centās saglabāt jautru noskaņu, joprojām palikdams tas labdabīgais humorists, ko mīlēja Kalifornija un drīz vien iemīlēs visa Amerika. Taču ne vienmēr labestīgā zobgaļa maska izrādījās pietiekami necaurredzama. Lāgiem aiz tās nemaz nav grūti saskatīt Tvena īsto pozīciju un notikumu patieso uztveri.

Viņa pozīcija nav viennozīmīga, un uztverē jūtamas pretrunas un duālisms. Pārmainīdams jau gatavai grāmatai nosaukumu, Tvens zināmā mērā pieļāva kompromisu pats ar sevi. «Vientiesis» ir ne tikai viens no pamatjēdzieniem Tvena agrīnajā humoristikā, bet arī viņa autora nostāja, viņa personiskais princips īstenības skatījumam. Tvena agrīnajos stāstos «vientiesis» ir gan liecinieks, gan komentators, gan galvenā persona visās neiedomājamās situācijās, no kurām tas galu galā iznāk kā uzvarētājs, jo šādam tēlam, lai cik naivs tas šķistu, piemīt veselīga spriešanas spēja un instinktīva taisnības izjūta. Tas ir praktisks cilvēks bez noslieces uz jūtelību un no dabas apveltīts ar atjautu, kaut nevar lepoties ar dvēseles smalkumu un izcilām manierēm. īsi sakot, tas "ir īsts Tvena varonis.

Kā tad «vientiešu» vārdu izpelnījās «Kveikersitijas» pasažieri, lai gan Tvens atsevišķos aprakstos tos diezgan jūtami noniecina? Liekas, tādēļ, ka «Vientieši ārzemēs» nav tik vien kā jūrasbrauciena hronika, piezīmes par ceļā gūtajiem iespaidiem ar prāvu humora piejaukumu, bet grāmata atspoguļo Tvena nopietnās pārdomas par Amerikas un Eiropas šodienu un rītdienu, par divām civilizācijas formām, par divām domāšanas un dzīves koncepcijām, kas izveidojušās Atlantijas okeāna vienā un otrā krastā. Temats, kas Tvena laikā amerikāņu literatūrā jau bija paguvis kļūt tradicionāls, šajā grāmatā ieguva īpašu skanējumu un īpašu pavērsienu.

Kamēr «Kveikersitija» atradās atklātā jūrā, Tvens par cejabiedriem raksta ar ironiju, reizēm pat ar kodīgu sarkasmu. Turpretī lappusēs, kur aprakstītas Eiropas pilsētas, muzeji, pieminekļi, autora intonācija mainās. Tikai retumis Tvens atļaujas kādu nicīgāku piezīmi par vienu otru «svētceļnieku», kurš pašķirsta ceļvedi, pirms izrāda aizkustinā­jumu vai izsaka vērtējumu par kādu slavenu gleznu, kuru viņš, godīgi sakot, neprastu atšķirt no diletantiska smērējuma. Taču parasti mēs šajās lappusēs vispār nemanām «Kveikersitijas» pasažierus. Tvens stāsta pats no sava aspekta un dalās ar lasītājiem pats savos iespaidos. Un ļoti bieži viņa domas un vērtējums labāk iederētos jebkura jaunizceptā amerikāņu svētceļnieka mutē, kurš ir līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka stāv par galvas tiesu augstāk nekā franči vai itālieši, par grieķiem un sīriešiem nemaz nerunājot, jo Amerika taču ir visprogresīvākā un vispār vislabākā zeme pasaulē.

Tādēļ stāstījuma pavediens šajā grāmatā rit it kā divkāršā perspek­tīvā. Vienu brīdi Tvens sarkastiski vēršas pret «svētceļniekiem», otru brīdi ir gandrīz vienisprātis ar tiem spriedumos par redzēto. Eiropā viņš jūtas tāds pats provinciālis kā tie un mēro visu ar provinciāļa mērauklu, tomēr pašnonicināšana viņam nebūt nav raksturīga. Tieši otrādi, grāmatā no sākuma līdz beigām jūtama nelokāma pārliecība, ka Ameriku gaida spoža nākotne, turpretim Eiropa drūp acīm redzami un spēj vienīgi vispēdējiem spēkiem krampjaini turēties pie savām novecojušajām tradīcijām, tīksminoties ap nevienam nevajadzīgiem kultūras dārgumiem un gara vērtībām, ko jau sen laiks nosaukt par veciem krāmiem. Pēc amerikāņu provinciāļa ieskata, vēstures gadsimti, no kuriem saglabājušies izcili pieminekļi, kas pauž cilvēces dižgaru domas un meklējumus, nenozīmē nenieka. Svarīgi ir vienīgi mūsdienās radītie progresa objekti — jaunas, komfortablas viesnīcas, uz dzelzceļa līnijām sasniegtais ātrums, jauni panākumi rūpniecībā …

Nav grūti saprast, kur meklējams cēlonis šādam noskaņojumam, kas tik spilgti izpaužas Tvena grāmatas lappusēs. Amerikā tikko beidzies Pilsoņu karš. Aizokeāna republika nostiprinājusies, tā attīstās tādā tempā, kāds Eiropai nav pa spēkam. Amerikāņus sagrābusi kāre darboties, sācies «apzeltītais laikmets», kā pats Tvens to drīzumā nosauks. Par kādu kultūru, par kādu mākslu gan lai interesējas vakardienas fermeri vai sīkie kantoristi, kas pa kaklu pa galvu metas tvert savu varbūt vienīgo iespēju mūžā tikt pie bagātības? Amerikas Savienotajās Valstīs visu mēroja ar praktiskā derīguma mērauklu, pašreizējās utilitārās izmantojamības kritēriju. Un paies vēl ilgs laiks, līdz cilvēki izpratīs, ka praktiskais tvēriens un īstenā dzīves bagātība ir viens otram ne tikai tāli, bet pat pretmetīgi jēdzieni.

Arī Tvens ticēja, ka Amerika teju, teju pārmāks visu pārējo pasauli, bet tās kultūra — vienkārša un veselīga, nevis putekļiem klātie Eiropas šedevri, kas nevienu neinteresē,— kļūs par tādu pašu priekšzīmi visai pasaulei kā amerikāņu fabrikas, fermas un kuģu būvētavas.

Pazobodamies par «svētceļniekiem», kas degtin dega uz karstām pēdām ar savu pārākumu nospiest svešzemniekus pie zemes, viņš pats uz to visu skatījās gandrīz ar tādām pašām acīm. Jaunībā dažs labs mākslinieks pārdzīvo vēlēšanos satriekt drupās visu, kas bijis pirms viņa, it kā pasaule būtu par šauru, ja blakus stāv citi, vienalga, laikabiedri vai pagātnes dižgari. Sasniedzot briedumu, šī slimība pāriet. Arī Tvens to pārslimoja, gan ne visbīstamākajā formā.

Tādēļ viņu pārņem nevaldāma jautrība gan Itālijas slavenajās gleznu galerijās, gan aplūkojot pussagruvušās pilis, kas tiek uzskatītas par arhitektūras brīnumu. Paklausīgi izstaigādams Eiropas muzeju bezgalīgos gaiteņus un zāles, Tvens skeptiski noklausās ekskursiju vadītāju paskaidrojumos, bet vērtē pats pēc savas saprašanas. Šajos spriedumos allaž no jauna izjūtama amerikāņu provinciāļa pašapziņa, pareizināta ar jauna, iesācēja mākslinieka dedzību, ar kvēlu vēlēšanos sadauzīt dievekļus. Leonardo da Vinči lieliskā glezna «Svētais vakar­ēdiens» Tvena attēlojumā kļūst par aplupušu sienas gleznojumu netīrā kapelā, kuru Napoleons ļoti saprātīgā kārtā izmantojis par zirgu stalli. Pctrarka pieminēts kā vecs grēkagabals, kas apdzied cita vīra sievu. Venēcijā Tvens pamana nevis lieliskos ansambļus, bet gan kanālu slikto sanitāro stāvokli. Abelāra un Eloīzas daudzu dzejnieku apdzie­dāto traģisko mīlas stāstu viņš izklāsta, it kā būtu runa par divu intrigantu tiesas prāvu.

Visi šie Tvena izlēcieni, kas šokē jebkuru eiropieti, tomēr nav jāuzskata par autora patieso domu un izpratnes atklātu izpausmi, «Vientiesis» viņa agrīnajos darbos zināmā mērā ir arī humorista maska, un, reiz iegājušam lomā, vajadzēja to notēlot līdz galam. Tvens itin bieži mēdza kaitināt publiku ar uzbrukumiem neaizskaramām autoritā­tēm un nemirstīgiem mākslas tēliem.

Taču pamatdoma, par spīti visām «maskām», palikusi nemainīga. Tapat kā daudzi Jaunās pasaules iedzīvotāji, viņš Eiropu uzskatīja par neīstu vai efemeru vērtību, novecojušu priekšstatu, melu un izlikšanās valstību. Nav vajadzības pierādīt, cik vienpusīgs un tendenciozs bija šads uzskats. Lasītājam, kas iepazinis un atceras kaut vai Hercena «Vēstules no Francijas un Itālijas» vai Dostojevska neilgi pirms Tvena grāmatas iznākšanas uzrakstītās «Ziemas piezīmes par vasaras iespai­diem», nepaliks apslēpta ne daudzu Tvena grāmatā izteikto spriedumu paviršība, nedz arī tas, cik sekla ir par eiropiešu dzīvi un tradīcijām izteiktā kritika.

Tvens tolaik vēl dzīvoja ilūzijā par Amerikas īpašu vēsturisku misiju, par to, ka Amerikas uzdevums ir demonstrēt patiesi demokrātisku un taisnīgu sabiedrisko iekārtu, kur pavērti plašumi cilvēka dabiskajai tieksmei pēc laimes. Šādā ilūzijā rakstnieks nodzīvos gadu desmitus, tikai pamazītēm nonākdams līdz kritiskai, bezmaz mizantropiskai pasaules un cilvēkā slēpto iespēju uztverei. Taču «Vientieši ārzemēs» vēl pilnā mērā pieder citam — saulainam un dzīvespriecīgam — perio­dam viņa daiļradē. Šī pasaules uztvere ir raksturīga vispārējam noskaņojumam, kāds valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs tūliņ pēc Pilsoņu kara.

Šā iemesla dēļ Tvenam nerodas nopietns konflikts ar «Kveikersiti­jas» pasažieriem. Ja arī viņu domas atšķiras sīkumos, visus tomēr vieno kopīga pārliecība, ka viņu dzimtene demonstrē vislielāko, nepieredzēto progresu, kādu cilvēce sasniegusi. Un Eiropas ģēnija lielie sasniegumi viņiem šķiet nenozīmīgi, labākajā gadījumā uzjautrinoši uz to panā­kumu fona, ko savā īsajā vēsturē sasniegusi Amerika.

Cita Amerikas izcilības cildinātāja mutē šāda akla slavināšana izklausītos rupja un aplama. Bet Tvens bija mākslinieks ar iedzimtu mēra sajūtu, kas viņu nekad nepievīla. Tiklīdz viņa ceļabiedri pārāk aizraujas patriotiskā jūsmībā, rakstnieks ar dažiem spalvas vilcieniem komēdijas garā prot piešķirt situācijai niansi, kas jebkurai patētikai nocērt virsotni un padara to smieklīgu. Vēl tālu tas laiks, kad Tvens atvadīsies no savām ilūzijām par spožo nākotni, kas gaida viņa dzimteni. Tomēr arī «Vientiešos ārzemēs» viņa humors nemaldīgi trāpa mērķī. Un mērķis ir ne tikai dažādi labās sabiedrības nosacījumi un neīsto vērtību kults, kas raksturīgs Eiropai, bet arī primitīvais amerikāņu prakticisms, kultūras trūkums, liekulība, pārlieka pašapziņa un daudzas citas tipiskas nacionālās īpašības, ko Tvens jau šajā agrīnajā darbā spilgti izcēlis.

Varbūt viņš centās ļoti tieši pierādīt, ka Eiropā Amerikai nav nekā, ko mācīties, un nav ari nepieciešamības to darīt. Šādi maldi zināmā mērā bija visai dabiski laikā, kad tika sarakstīti «Vientieši ārzemēs». Arī pats Tvens toreiz vēl bija par jaunu, lai nopietni izsvērtu Amerikas sabiedriskās iekārtas asās pretrunas. Un tomēr viņa korespondences nebūt nekļuva par slavas dziesmu Aizokeāna republikai, par cildinā­jumu, aiz kura paslēpt negatīvās parādības; šie apraksti liecināja par skaidru, vērīgu prātu, kas vispirmām kārtām sliecas uz ironiju, kura vēlāk pāraug niknā, nesaudzīgā satīrā.

Tā veidojas garīgā vide, kurā krāšņi sakuplo Tvena nāvējošā groteska — viņa galvenais mākslinieciskais paņēmiens aprakstos par «Kveikersitijas» jūrasbraucienu. Jau agrīnajā humoristikā asināts, šis ierocis tagad tiek laists darbā, lai diskreditētu jebkura veida mītus, vēsturiskas liecības, iekarojumus mākslā, tikumiskās vērtības, ar kurām lepojas Eiropa. Tvenam nepieciešams, lai viņa lasītāji smietos katrā lappusē. Ar humoru viņš neskopojas. Viņš sastāda Romas Kolizeja teātra izrādes afišu un sacer recenziju it kā senajā Romā iznākušā avīzē, kur gladiatoru cīņas aprakstītas tieši tā, kā amerikāņu reportieri mēdz rakstīt par teātra slavenību viesizrādēm. Rakstīdams par krustne­šiem, viņš slavē to vadoņa Buijonas Gotfrīda zobenu un apgalvo, ka pats to vienreiz pavēzējis un pāršķēlis pa rokai pagadījušos saracēni kā kāli.

Reizumis joki ir labsirdīgi, bet itin bieži kļūst gaužām kodīgi. Galvenokārt tas notiek tad, kad runa ir par dažādām ticības relikvijām, svētajiem pīšļiem, brīnumdarītājām svētbildēm un citiem tamlīdzī- gjiem baznīcas dārgumiem, kas izraisīja bijību arī «Kveikersitijas» pasažieros, lai cik augstprātīgi viņi citādā ziņā lūkotos uz visu eiropejisko. Tvens kopš agras jaunības bija pārliecināts ateists, kaut allaž bija spiests šos savus uzskatus slēpt. Daudzi Tvena manuskripti ar noniecinošiem komentāriem par Bībeles stāstiem un ļoti asu pret garīdzniecību vērstu kritiku ieraudzīja dienasgaismu tikai daudzus gadu desmitus pēc rakstnieka nāves. Taču ilgstošais karš ar klerikāļiem sākas jau šajā grāmatā, kaut vai ar šķietami nevainīgu piezīmi, ka Sv. Dionīsija kauli apskatāmi vairākās baznīcās un 'daudzuma ziņā to pietiktu divu skeletu sakomplektēšanai, vai arī par Jāņa Kristītāja pīšļu milzīgo kvantitāti, jo tos iegādājusies bezmaz vai katra katoļu baz­nīca …

Vēl daudzas citas Tvena turpmākās iemaņas aizsākušās šajā grā­matā. Tā kļuva par pirmo praktisko mēģinājumu ceļojuma piezīmju žanrā, kurš vēlāk Tvena daiļradē kļūst par vienu no galvenajiem. No šīs grāmatas vēlāk cauri daudzām citām grāmatām vijas pārdomas par ārkārtīgo nežēlību, ar kādu cilvēks spēj izturēties pret citu cilvēku, par fanātismu, par masku un patieso būtību, par pašaizliedzību un ciešanām — visas šīs kolīzijas Tvens apcer arī, stāvēdams Venēcijā uz Nopūtu tilta, pa kuru inkvizīcija raidīja mokpilnā nāvē savus upurus, un izpostītajā, trūkuma un posta piemeklētajā Palestīnā, kur viss atgādināja Kristus gaitas zemes virsū.

Grāmatā «Vientieši ārzemēs» nesenajam Misisipi locim, Mežonīgo Rietumu kalnracim, Sanfrancisko avīžu reportierim atklājās milzīga pasaule, tālu jo tālu no nomaļā Amerikas kakta, kur veidojās Marka Tvena talants un nostiprinājās viņa ļoti savdabīgā īstenības uztvere. Pagaidām vēl būtiski nesāk svārstīties Tvena agrajā jaunībā iedibināju­sies pārliecība, kurā atspoguļojas visas tās nepamatotās cerības un cildenais pašapmāns, ko tolaik sirdī loloja tik daudzi viņa tautieši. Bet mākslinieka dvēselē pēdas atstāj ikviens spēcīgs iespaids. Un Tvena pirmajā Eiropas ceļojumā gūto ārkārtīgi bagāto iespaidu neredzamais spēks vēl gadiem būs jūtams viņa dai|radē, daudzkārt pat nosakot rakstnieka meklējumu virzienu.

Daudzkas iegūla atmiņā uz mūžu — Ēģiptes senatne, antīko celtņu drupas, raibais pūlis, kas ņudzēja Konstantinopoles ielās, arābu apmetņu iedzīvotāju izmisīgā nabadzība Jordānas upītes saules izdedzi­nāto krastu smiltīs. Atmiņā iegūla Sevastopole, kas tikko sāka atgūties pēc Krimas karā piedzīvotās nelaimes, un mazā, gleznainā Jalta, un dzīvespriecīgā Odesa. Pirmā, mirklīgā saskarsme ar Krieviju modinās Tvenā dziļu interesi par šo tālo zemi. Gadu desmitus vēlāk viņš tiksies ar narodņiku Čaikovski, ar Kravčinski, ar Gorkiju. Un nepārprotama krieviska atbalss būs dzirdama pamfletos un stāstā «Jeņķis karaļa Artūra galmā».

Grāmatas «Vientieši ārzemēs» lasītāji no sirds izsmējās gan par senās Romas avīzi, gan par svētceļniekiem, kas, ar zaļām brillēm izrotājušies, dzenas pa tuksnesi, meklēdami peļķi, no kuras dzērusi Bileāma ēzeliene, gan par centīgo kolekcionāru, kas ar veserīti pūlas nodrupināt gabaliņu no tūkstošgadīgās sfinksas. Tādēļ jo negaidītāk autora pēcvārdā skan teikums: «Izpriecu kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa.» Pēc groteskajām epizodēm, ar kurām piebārstīta grāmata, un jokojošās intonācijas, ko Tvens visnotaļ cenšas saglabāt, šis rezumējums lasītāju pilnīgi izsit no sliedēm. Taču īstenībā tas tikai atkailina to iekšējo prefrunību, kas no sākuma līdz beigām jūtama Marka Tvena pirmajā lielajā grāmatā.

Lai šīs pretrunas pārvarētu, rakstniekam vajadzēs līdz pašiem pamatiem pārrevidēt dažus savus priekšstatus, kurus viņš pat tajos gados, kad rakstīja «Vientiešus ārzemēs», uzskatīja par nesatricinā­miem. Gadi daudzko mainīs viņa uzskatos un visā viņa daiļrades liktenī. Tomēr vienmēr dzīvs būs šo Eiropas tēlojumu dzirkstošais humors un autoram raksturīgā iekšējā brīvība no jebkādām iepriekš noteiktām normām un kritērijiem, ar kādu kopš jaunības ir apveltīti patiesi lieli mākslinieki.

A. Zverevs