Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

28. NODAĻA ŠAUSMU GLEZNAS * LEĢENDA PAR BRĀLI TOMASU * SERU ZINĀTNISKĀ ANALĪZE * JAUTRA NELAIĶU SABIEDRĪBA * LIELAIS VATIKĀNA MUZEJS * GRĒKU ATLAIDE MĀKSLINIEKIEM * SABĪNIEŠU NOLAUPĪŠANA * PĀVESTS — MĀKSLAS MECENĀTS * VECMEISTARI MAKSĀ DĀRGI * UZLABOTĀ BĪBELE * SVĒTO PERSONU RANGI ROMĀ * TO GODINĀŠANAS TABULA * TĀLĀK — UZ NEAPOLI

No svētās inkvizīcijas asiņainajām izpriecām, slaktiņa Kolizejā un drūmajiem kapiem katakombās man šķiet itin dabiski pāriet pie kapucīnu klostera gleznainajām šausmām. Mēs uz brīdi piestājām mazā klostera baznīcas kapelā, lai aplūkotu gleznu, kurā Sv. Miķelis uzvar Sātanu, gleznu, kas ir tik skaista, ka esmu pārliecināts — tā pieskaitāma noniecinātajai «Renesansei», kaut arī, man šķiet, mums sacīja, ka to gleznojis kāds no vecmeistariem. Un tad mēs nokāpām plašajā apakšzemes velvē.

Varens skats cilvēkiem ar vājiem nerviem! Te nu acīmredzot tiešām strādājuši vecmeistari. Milzīgā telpa sadalīta sešās atsevišķās telpās, katra no tām izrotāta savā īpatnējā stilā, un visās telpās rotājumiem izmantoti — cilvēku kauli! Tur bija graciozas arkas, veidotas tikai no gūžu kauliem, šaušalīgi drausmīgas, ņirdzošas galvaskausu piramīdas; brīnumainas dažāda veida arhitektoniskas struktūras no lielu un stilbu kauliem; no sienām pretī vērās freskas ar sarežģītiem zīmējumiem: vijīgi vīnogulāji no mugurkaula skriemeļiem, bet stīgas no cilvēku dzīslām un cīpslām, ziedus veidoja ceļgalu skriemeļi un kāju pirkstu nagi. Ikviena netrūdoša cilvēka ķermeņa sastāvdaļa bija izmantota šajos komplicētajos veidojumos (jādomā, Mikelandželo), un rūpība visās izpildījuma finesēs, ārkārtīgā uzmanība, kas pievērsta detaļām, liecināja ne vien par mākslinieka profesionālo prasmi, bet arī par mīlestību, kādu viņš jutis pret savu darbu. Es pavaicāju labsirdīgajam mūkam, kurš mūs pavadīja:

— Kas to visu darinājis?— Un viņš man atbildēja:

— Mēs to veidojam.— Ar to viņš domāja sevi un savus brāļus virszemē. Redzēju, ka vecais mūks ļoti lepojas ar to, ko var mums parādīt. Mēs ierosinājām viņa runīgumu ar interesi, kādu nekad neļāvām izjust gidiem.

— Kas šie cilvēki bija?

— Mēs, kas tur augšā — kapucīnu ordeņa mūki — mani brāļi.

— Cik mirušu mūku vajadzēja, lai iekārtotu šīs sešas zāles?

— Šeit ir četru tūkstošu cilvēku kauli.

— Jādomā, pagāja ilgs laiks, līdz savāca pietiekamo daudzumu?

— Daudzi, daudzi gadsimti.

— Atsevišķie locekļi un ķermeņa daļas ir ļoti stingri nošķirti — vienā telpā galvaskausi, otrā kāju kauli, trešajā ribas. . . kad atskanēs Pastardienas bazūnes, te draud izcelties lielas nekārtības. Daži brāļi var apjukumā paķert svešu kāju vai svešu galvaskausu; pēc tam viņi klibos un lūkosies pasaulē ar acīm, kas tālāk viena no otras vai tuvāk viena otrai, nekā viņi dzīvē bija raduši. Jūs taču arī nespējat atšķirt šos kaulus, kā man šķiet?

— O, nē, es daudzus pazīstu.

Viņš ar pirkstu pieskārās vienam galvaskausam.

— Šis bija brālis Anzelmo — nu jau trīssimt gadu kā miris — labs cilvēks.

Tad pieskārās citam.— Un šis te bija brālis Aleksandrs, kas nomira pirms divi simti astoņdesmit gadiem, un tas — brālis Karlo, nomira ap to pašu laiku.

Tad viņš paņēma rokās galvaskausu un noraudzījās uz to tik apcerīgi kā kapracis, stāstīdams par Joriku.*

— Šis,— viņš sacīja,— bija brālis Tomass. Jauns augstmanis no lepnas dzimtas, kas savus ciltsrakstus varēja atvedināt līdz senās Romas slavas dienām — turpat divus tūkstošus gadu tālai senatnei. Viņš iemīlēja zemas kārtas meiteni. Ģimene sāka vajāt tiklab viņu, kā arī meiteni. Viņi padzina meiču no Romas. Viņš tai sekoja; izmeklējās gan tuvu, gan tālu, taču pēdas nesadzina. Atgriezies viņš savu salauzto sirdi nolika uz mūsu altāra un nolēma pavadīt atlikušo dzīvi, kalpojot dievam. Bet raugiet drīz vien pēc tam nomira viņa tēvs un māte arī. Meitene līksmodama atgriezās Romā. Malu malās viņa izmeklējās to, kura acis no šā nabaga galvaskausa tik maigi bija raudzījušās viņējās, bet nevarēja meklēto atrast. Pēdīgi viņa to ieraudzīja, tērpušos raupjajās drānās, kādas mēs šeit valkājam, un pazina. Arī viņš pazina meiteni. Par vēlu. Viņš nokrita turpat uz vietas. Viņu atnesa šurp. Bet kopš tā brīža viņš vairs neizteica ne vārda. Pēc nedēļas viņš nomira. Te vēl jaušama viņa matu krāsa, gan mazliet pabalējusi, lūk, šajā šķipsniņā, kas karājas pie deniņiem. Šitais (viņš pacilāja gūžas kaulu) bija viņējais. Dzīsliņas vīnogulāja lapā virs jūsu galvas pirms pusotra simta gadu tur iestrādātas no viņa pirkstu locītavām.

Viņš tik lietišķi ilustrēja aizkustinošo mīlas stāstu, izcilādams un izrādīdams atsevišķās mīlnieka sastāvdaļas un nosaukdams tās vārdā, ka es vēl nekad nebiju piedzīvojis kaut ko tik grotesku un vienlaikus tik šaušalīgu. Nesapratu — smaidīt vai šausmās nodrebēt. Mūsu ķer­menī ir nervi un muskuļi, kuru funkcijas un darbošanās veidu formulēt, minot saltus fizioloģiskus nosaukumus un ķirurģiskus termi­nus, šķiet svētuma zaimošana, un mūka izdarīšanās man likās kaut kas tamlīdzīgs. Iedomājieties ķirurgu, kas ar pinceti izceļ r.o līķa ķermeņa dažas dzīslas, muskuļus un tā joprojām, sacīdams: «Skatieties, šis sīkais nervs notrīs, trīsas pāriet uz muskuli, no turienes to nodod tālāk, redziet, šiem audiem; te elements asiņu ķīmiskās iedarbības rezultātā sadalās: viena daļa nokļūst sirdī un izraisa to, ko populāri dēvē par emociju, otra daļa pa šo nervu nonāk līdz smadzenēm un nogādā tur satraucošu informāciju, bet trešā daļa aizslīd pa šo asinsvadu un pieskaras muskuļiem, kas pildīti ar šķidrumu un atrodas acs dibenā. Tādā veidā ar šo vienkāršo, skaisto procesu indivīdam ir pavēstīts, ka viņa māte mirusi, un viņš raud.» Drausmīgi!

Apvaicājos mūkam, vai visi brāļi tur augšā virszemē cer pēc nāves nokļūt šeit. Viņš rimti atbildēja:

— Te mums visiem ir pēdējā dusas vieta.

Redzat, kā cilvēks spēj pie visa pierast. Šo mūku ne mazākajā mērā neuztrauc doma, ka vienā jaukā dienā viņu izjauks kā mašīnu, kā vecu pulksteni vai kā māju, ko saimnieks pametis, un iestrādās arkās, piramīdās un baismīgās freskās. Man pat likās, ka viņš ar zināmu pašapmierinātu gandarījumu iztēlojas, cik glīti izskatīsies viņa galvas­kauss kaudzes virsotnē un ka tieši viņa ribas piešķirs kādai freskai burvību, kuras tai pagaidām vēl trūkst.

Šur tur izrotātos alkovos, uz kaulu cisām izstiepušies, gulēja miruši, izkaltuši mūki, kuru kārnie augumi bija ietērpti melnās sutanās, kādas parasti redz mugurā mācītājiem. Vienu gulētāju aplūkojām tuvāk.

Kaulainās rokas bija sakrustotas pār krūtīm; galvai it kā pielipinātas divas nedzīvas, krāsu zaudējušas matu šķipsnas; āda brūna un sačerve- lējusies; izžuvušās acis dziļi iegrimušas dobuļos; nāsis netīkami izspiedu­šās, jo degungals nodrupis; bezlūpu mutē dzelteni zobi, un mēs pēkšņi sastapāmies ar gadu ritumā saglabātiem, pārakmeņotiem, simtiem gadu veciem smieklieml

Grūti iedomāties kaut ko jautrāku un reizē drausmīgāku par šiem smiekliem. Droši vien — man neviļus iešāvās prātā — šis cienījamais veterāns laikam pēdējā elpas vilcienā būs pateicis kaut ko sevišķi asprātīgu, ja vēl tagad nespēj rimties smieklos. Šajā mirklī pamanīju, ka puišos mostas vecais instinkts, un ieminējos, ka mums laiks steigties uz Sv. Pētera baznīcu. Redzēju, ka viņi visiem spēkiem cenšas apvaldīt jautājumu: «Vai — vai viņš ir miris?»

Man uznāk reibonis, tikko iedomājos Vatikānu — tā visu veidu un visu laikmetu statujas, gleznas un relikvijas. Vecmeistari (īpaši tēlnie­cībā) tur mudžēt mudž. Es nespēju rakstīt par Vatikānu. Liekas, man skaidri nepaliks atmiņā itin nekas no tur redzētā, izņemot mūmijas, Rafaēla «Pārtapšanu» un vēl dažas lietas, ko pašreiz nav nozīmes pieminēt.

«Pārtapšanu» atceros daļēji tādēļ, ka tā atzīta par pirmo eļļas gleznu pasaulē, un daļēji arī tālab, ka tā ir brīnum skaista. Krāsas ir svaigas un sulīgas, «izteiksme», kā esmu dzirdējis, esot lieliska, «izjūta» dzīva, «tonis» labs, «dziļums» bezgalīgs un platums, pēc mana acumēra, aptuveni četrarpus pēdu. Tā ir glezna, kas patiesi piesaista uzmanību, tās skaistums savaldzina ikvienu. Tā ir pietiekami skaista, lai tiktu piedēvēta «Renesansei». Kāda pirms brīža izteikta piezīme uzvedināja mani uz domu, kas modina zināmu cerību. Vai tikai pamats tam, ka šī glezna mani tā apbūra, nav meklējams apstāklī, ka tā neatradās galeriju neprātīgajā haosā? Varbūt ari vairākas citas gleznas liktos skaistas, ja atrastos atsevišķi? Vai šī man rādītos tik brīnumaini pievilcīga, ja es būtu to redzējis milzīgajā gleznu burzmā kādā no Romas piļu galerijām? Vai ari par vecmeistariem man nebūtu civilizētāks spriedums, ja katrā pilī būtu apskatījis vienu vienīgu «vecmeistaru», nevis akru akriem sienu un griestu kā tapsēt notapsētu ar tiem? Droši vien, ka tā būtu. Kad vēl biju skolaspuika un tiku pie iespējas nopirkt jaunu nazi, es neparko nevarēju izšķirties, kurš no vitrīnā izliktajiem būtu visskaistākais, un man sāka likties, ka neviens nav sevišķi jēdzīgs. Taču, kad apskatīju savu pirkumu, mājās pārgājis, kur ar to nesacentās citu nažu spožie asmeņi, es nobrīnījos vien, cik manējais glīts. Vēl līdz šai dienai manas jaunās platmales, mājās pārnestas, izskatās glītākas nekā veikalā kopā ar citām. Mazpamazām manī mostas atskārta, ka varbūt tas, ko es galerijās vērtēju kā vispārīgu, kopīgu neglītumu, tomēr ir vispārīgs skaistums. No sirds ceru, ka citi to tiešām tā izjutīs, kaut gan es to nespēju. Man allaž ļoti patika aiziet uz

Mākslas akadēmiju Ņujorkā, jo tur ir pāris simt gleznu, un to apskate mani ar mākslu nepārsātināja. Man šķiet, akadēmija pielīdzināma sālītam speķim ar pupām Četrdesmit jūdžu tuksnesī, bet Eiropas galerijas — banketa mielastam ar trīspadsmit ēdieniem. No speķa un pupām šķīvī nepaliek ne kripatiņas, bet trīspadsmit ēdieni apšķebina dūšu un nerada labsajūtu.

Vienu gan varu apgalvot droši. Ar visiem Mikelandželo, Rafaēliem, Gvido Reni un citiem vecmeistariem Romas slavenā vēsture tomēr palikusi neuzgleznota! Viņi ir sagleznojuši pietiekami daudz Svēto Jaunavu, pietiekami daudz pāvestu, dažādu svēto putnubiedēkļu, lai piepildītu vai visu paradīzi, bet nekā cita arī nav uzgleznojuši. «Nēronu, kas spēlē liru, skatīdamies uz degošo Romu», Cēzara nogalināšanu, aizraujošo skatu, kad simttūkstoš cilvēku, alkatīgi kaklus izstiepuši, nolūkojas, kā divi izveicīgi gladiatori viens otru sakapā gabalos, kā tīģeris lēcienā metas virsū ceļos nospiestam moceklim — to un tūkstoš citas ainas, par kurām mēs ar tādu interesi lasām, taču atrodam vienīgi grāmatās, bet nekur tajā drazā, ko mums atstājuši vecmeistari, kuru, kā ar gandarījumu varu informēt lasītāju, vairs nav starp dzīvajiem.

Viņi ir uzgleznojuši un izcirtuši marmorā vienu vienīgu vēstures ainu (no visām vēsturiski nozīmīgajām). Ko tad viņi tik sevišķu izraudzījās? Tā bija «Sabīniešu nolaupīšana», un to viņi izraudzījušies kāju un krūšu dēļ.

Man tomēr patīk aplūkot skulptūras un aplūkot arī gleznas — pat tās ar mūkiem, kas svētā ekstāzē raugās uz debesīm, ar mūkiem, kas noliekuši galvu apcerē un raugās lejup, ar mūkiem, kas siro, cenzda­mies izlūgties kaut ko ēdamu, un tādēļ beigšu runāt ļaunu un pateikšos pāvesta valdībai par to, ka tā tik kaismīgi sargā un tik centīgi vāc vienkop visas šīs lietas un ka atļauj man, svešzemniekam, turklāt ne pārāk draudzīgi noskaņotam, bez kavēkļiem staigāt visur, kur vien ienāk prātā, neprasot samaksu, prasot vienīgi, lai es uzvestos pieklājīgi, kā daždien nākas, ieejot jebkurā svešā namā. No sirds pateicos svētajam tēvam un novēlu viņam ilgu mūžu un laimes papilnam.

Pāvesti kopš seniem laikiem bijuši mākslas atbalstītāji un sargātāji, gluži kā mūsu jaunā republika sekmē un atbalsta tehnikas attīstību. Pāvestu Vatikānā savākts viss, kas ir interesants un skaists mākslā; mūsu Patentvaldē savākts viss, kas ir interesants un lietderīgs tehnikā. Ja pie mums kāds izgudro jauna veida apaušus vai atklāj jaunu, labāku metodi telegrāfam, mūsu valdība viņam izsniedz patentu, kas vērts veselu bagātību; ja Kajmpanjā kāds izrok senu statuju, pāvests viņam dāsni samaksā zelta naudā. Dažkārt var noteikt cilvēka raksturu pēc viņa deguna. Vatikāns un Patentvalde ir valdības deguni, turklāt ļoti raksturīgi.

Gids mums Vatikānā parādīja kādu milzīgu Jupitera statuju, kura,

viņš paskaidroja, esot tik noplukuši un netīra kā daždien īsts klaidoņu dievs tādēļ, ka tikai pavisam nesen izrakta Kampanjā. Viņš jautāja, cik, pēc mūsu domām, šis Jupiters esot vērts. Es, saprāta balss vadīts, nekavējoties teicu — četrus, varbūt četrarpus dolārus. «Simttūkstoš dolāru!» atteica Fergusons. Bez tam Fergusons vēl sacīja, ka pāvests neatļaujot no savas teritorijas izvest nevienu senlaiku mākslas darbu. Viņš nozīmējot komisiju, kas pārbauda mākslas darbu un nosaka tā vērtību; tad pāvests samaksājot atradējam pusi vērtības un pievācot statuju. Viņš teica, ka šis Jupiters nopirkts par trīsdesmit sešiem tūkstošiem dolāru, tā ka jāteic — pirmā raža jaunajam zemes īpašnie­kam bijusi bagāta. Nezinu, vai Fergusons mums vienmēr stāsta patiesību vai ne, bet liekas, ka stāsta gan. Zinu, ka izvedmuita visām vecmeistaru gleznām ir nesamērīgi augsta, lai aizkavētu šo darbu pāriešanu privātu kolekcionāru rokās. Esmu arī pārliecināts, ka Amerikā vispār diezin vai ir kādi vecmeistaru darbi, jo pat vislētākie un nenozīmīgākie novērtēti krietnas fermas cenā. Biju gribējis pats nopirkt kādu mazu Rafaēla glezniņu, bet tās cena bija astoņdesmit tūkstoši dolāru, un kopā ar muitu būtu sanācis pāri par simt tūkstošiem, tā ka es, kādu brīdi to pavērojis, nolēmu tomēr nepirkt.

Kamēr nav aizmirsies, gribu pateikt pāris vārdu par kādu uzrakstu:

«Slava Dievam visaugstākajam, miers virs zemes un CILVĒKIEM LABS PRĀTS!» Tas nav gluži pēc svētajiem rakstiem, bet izklausās īsti katoliski un cilvēciski.

Šie vārdi zelta burtiem vijās ap mozaīkas grupas apsīdu pie scala santa, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcas, pirmās no visām katoļu baznīcām, visas pasaules baznīcu mātes. Grupā attēlots Pestītājs, Sv. Pēteris, pāvests Leons, Sv. Silvestrs, Konstantīns un Kārlis Lielais. Pēteris sniedz pāvestam apmetni un Kārlim Lielajam karogu. Pestītājs nodod Sv. Silvestram un Konstantīnam karogu. Pestītājam nav veltīta neviena lūgsna, vispār viņš Romā nav lielā godā; zem mozaīkas lasāms uzraksts: «Dieva svētītais Pēteri, piešķir ilgu mūžu pāvestam Leonam un uzvaras karalim Kārlim!» Uzraksts nevēršas pie Pestītāja, lai viņš aizlūdz tēvam šo labvēlību, nē, tur skaidri un gaiši sacīts: «Dieva svētītais Pēteri, pi-šķir . . .»

Nepavisam negribēdams būt frivols un zaudēt godbijību un, galvenais, negribēdams zaimot, es visā nopietnībā no redzētā un dzirdētā gluži vienkārši izdaru secinājumus, ka Romā svētās personas pēc ranga sadalās šādi:

Pirmajā vietā: Dievmāte, citiem vārdiem, Jaunava Marija.

Otrajā vietā: Dievs tēvs.

Trešajā vietā: Pēteris.

Ceturtajā vietā: apmēram piecpadsmit kanonizētu pāvestu un. mocekļu.

Piektajā vietā: Jēzus Kristus (bet vienmēr kā zīdainis mātei klēpī).

Varbūt man nav taisnība, mans spriedums bieži mēdz būt maldīgs, gluži tāpat kā kura katra cita cilvēka spriedums, bet — vai nu pareizs, vai aplams — tas tomēr ir mans spriedums.

Šai sakarā gribu minēt vēl kādu parādību, kas man šķiet visai interesanta. Romā nav «Kristus baznīcu» un «Svētā Gara» baznīcu, vismaz man nav gadījies tādas pamanīt. Pilsētā ir apmēram četri simti baznīcu, un apmēram ceturtā daļa, šķiet, nosaukta Madonnas un Sv. Pētera vārdā. Marijai veltīto baznīcu ir tik daudz, ka tās, ja es pareizi saprotu, citu no citas var atšķirt vienīgi pēc piekabinātajiem epitetiem. Bez tam šeit ir Sv. Ludovika, Sv. Augustīna, Sv. Agneses, Sv. Kalliksta, Lūciņas Sv. Lorenco, Damazas Sv. Lorenco, Sv. Cecīlijas, Sv. Afanasija, Sv. Filipa Neri, Sv. Katerīnas, Sv. Dominika baznīcas un daudzas, kas nosauktas zemāku, pasaulei nepazīstamu svēto vārdā, un tikai pašās saraksta beigās, aiz baznīcām, minētas divas slimnīcas, no kurām vienai dots Pestītāja, otrai — Svētā Gara vārds.

Diendienā un nakti pēc nakts esam klīduši, apstaigādami sagruvušo brīnumu vietas Romā; diendienā un nakti pēc nakts esam barojušies ar divdesmit piecu gadsimtu putekļiem un trūdiem, domājuši par tiem dienā un sapņojuši naktī, līdz pēdīgi mums sāka likties, ka paši lēnām sairstam, ka mums zūd seja un locekļi, ka jebkuru mirkli varam kļūt par laupījumu kādam senlietu vācējam, un tad mums pieliks kājas, «pierestaurēs» nepiemērotu degunu, pieliks aplamu etiķeti un uz mūžiem novietos mūs Vatikāna muzejā, lai dzejnieki varētu ap mums siekaloties un vandaļi rakstīt uz mums savus vārdus.

Taču vislabākais paņēmiens, kā izbeigt rakstīšanu par Romu, ir rakstīšanu pārtraukt. Par šo ārkārtīgi interesanto pilsētu es labprāt vēlētos uzrakstīt īstu «Ceļvežu» cienīgu nodaļu, bet nespēju, jo visu laiku šeit jūtos kā puišelis konfekšu veikalā — izvēle neizmērojama, tomēr nav ko izvēlēties. Bezcerīgi pierakstīju vai simt lappušu, taču nesapratu, ar ko sākt. Nesākšu vispār. Mūsu pases ir pārbaudītas. Mēs brauksim uz Neapoli.