Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

17. NODAĻA KARŠ * AMERIKĀŅI UZVAR * «ATKAL MĀJĀS» * REDZAMA ITĀLIJĀ * «PIĻU PILSĒTA» * DŽENOVAS DAIĻAVAS * SMĒĶGALU MEDNIEKI * PASTAIGAS PA PILlM * TALANTĪGAIS GIDS * LIELISKĀS BAZNĪCAS * «S1EVIETEM IEEJA AIZLIEGTA» * DŽENOVIEŠU DZĪVESVEIDS * MASĪVĀ ARHITEKTŪRA * DAŽAS SENĀS VĒSTURES LAPPUSES * KAPI 60 000 MIRUŠAJIEM

Atceļš uz jūru bija ļoti patīkams. Atbraukuši uzzinājām, ka mūsu kuģis pēdējās trīs diennaktis atradies kara stāvoklī. Pirmajā naktī kāda angļu kuģa matroži, krietni ar groku iestiprinājušies, nokāpuši krastā un izaicinājuši mūsu matrožus uz kautiņu. Tie ar lielāko prieku piekrituši, ari nokāpuši no kuģa un neizšķirtā cīniņā saņēmuši savu tiesu. Vairākus piekautus un asiņainus abu pušu kaušļus policija pievākuši un noturējusi apcietinājumā līdz nākamajam rītam. Otrā vakarā angļu zēni atkal bijuši klāt, lai izkautos, bet mūsējie saņēmuši stingru pavēli palikt uz kuģa un vispār nerādīties acīs. Matroži paklausījuši, bet aplencēji kļuvuši arvien skaļāki un uzmācīgāki, kad sapratuši (vismaz laikam iedomājušies), ka mūsu puiši bīstas rādīties. Beidzot gājuši projām, skaļi zobodamies un apveltīdami mūsējos ar apvainojošiem epitetiem. Trešajā vakarā viņi ieradušies vēlreiz un ālējušies trakāk nekā jebkad. Drasējuši pa tukšo krastmalu, lādējušies, veltīdami mūsu komandai dažādas rupjības un nekaunīgas zobgalības. Tas nu bijis vairāk, nekā cilvēks spēj izciest. Sardzes virsnieks nokomandējis mūsu puišus, lai nokāpj krastā, bet nekaujas. Mūsējie metušies angļiem virsū un izcīnījuši spožu uzvaru. Ja šis karš būtu beidzies citādi, es to droši vien nemaz nebūtu pieminējis. Bet cilvēks ceļo, lai mācītos, un es skaidri atceros, ka Versaļas batāliju galerijās nebija nevienas gleznas, kurā būtu attēlota franču karaspēka sakāve.

Atgriešanās uz ierastā kuģa, iespēja uzpīpēt un paslaistīties spirgtajā vējā uz klāja bija gandrīz kā atgriešanās mājās. Un tomēr nebija īsti kā mājās, jo trūka vēl tik daudzu ģimenes locekļu. Mums pietrūka daudzu tīkamu seju, ko labprāt būtu redzējuši pie pusdienu galda, un vakaros palika neaizpildāmi robi kāršu partijās. Moults bija Anglijā, Džeks Šveicē, Čārlijs Spānijā. Kur palicis Blihers, to neviens nezināja. Bet mēs atkal bijām uz jūras, varējām raudzīties uz zvaigznēm un okeānu, un mums bija plaša telpa, kur nodoties apcērei.

Noteiktajā laikā parādījās Itālijas krasti, un, mums stāvot uz klāja, agrā, mirdzošā vasaras rītā no jūras pretī pacēlās majestātiskā Dženovas pilsēta, ļaujot savām simt pilīm atstarot saules zeltījumu.

Te mēs pagaidām atpūšamies vai, pareizāk sakot, mēģinām pa kādam brītiņam atpūsties, tomēr skraidām apkārt tik daudz, ka nekāda atpūta neiznāk.

Man gribētos palikt šeit. Man negribētos braukt nekur tālāk. Var jau būt, ka kaut kur Eiropā ir vēl daiļākas sievietes, bet es par to šaubos. Dženovā ir 120 000 iedzīvotāju; divas trešdaļas, man šķiet, no tiem ir sieviešu, un vismaz divas trešdaļas šo sieviešu ir daiļas. Viņas ir tik skaisti un gaumīgi ģērbušās, tik graciozas, gandrīz kā eņģeļi. Jāteic gan, ka eņģeļi nav pārāk apģērbti. Vismaz gleznotie eņģeļi ne — viņu vienīgais apģērbs ir spārni. Bet šīs dženovietes patiesi izskatās burvīgas. Vairums jauno dāmu no galvas līdz kājām tērptas baltā mākonītī, kaut gan redz arī izsmalcinātākas tualetes. Deviņas desmitdaļas no viņām neapsedz galvu ne ar ko citu kā vien ar pavisam caurspīdīgu plīvuru, kas nogulst pār muguru kā dūmaka. Viņām ir ļoti gaiši mati un daudzām ari zilas acis, taču visbiežāk sastopamas melnas un sapņainas tumši brūnas acis.

Dženovas dāmām un kungiem ir jauks paradums pastaigāties lielā parkā kalna galā pašā pilsētas vidū no sešiem līdz deviņiem vakarā un pēc tam vēl stundu vai pāris stundu pakavēties tuvējā dārzā, iebaudot saldējumu. Mēs uz parku aizgājām svētdienas vakarā. Parkā bija pāris tūkstoši cilvēku, galvenokārt jaunas dāmas un kungi. Kungi bija ģērbušies pēc jaunākās Parīzes modes, un jauno dāmu kleitas vizmoja starp kokiem kā neskaitāmas sniegpārsliņas. Vairums iekļāvās garā gājienā pa parku apkārt vien. Mūzika skanēja no orķestriem un no strūklakām; ainavu apgaismoja gāzes spuldzes un mēness, kopumā radot gaišu, dzīvīgu izrādi. Es noskatīju katras garām ejošās sievietes seju, un man likās, ka visas ir daiļas. Nesaprotu, kā vīrietis, kas nav apveltīts ar sevišķu apņēmību, šeit var apprecēties: pirms viņš izšķirsies par vienu meiteni, būs jau iemīlējies citā.

Nekad nepīpējiet itāļu tabaku! Nekad un nekādos apstākļos. Man piemetas šermuļi, iedomājoties, no kā tā varētu būt taisīta. Šeit nav iespējams nomest zemē cigāra galu, lai kāds klaidonis to zibenīgi nepaceltu. Esmu krietns smēķētājs, bet jūtos aizvainots, redzot, ka tāds smēķgalu mednieks visu laiku mani no sāniem vēro un, šķiet, cenšas aprēķināt, cik ilgi es savu cigāru vēl sūkšu. Tas man pārlieku nepatīkami atgādina Sanfrancisko zārcinieku, kas mēdza ierasties pie mirēja ar pulksteni rokā, lai uzņemtu laiku. Viens no šiem smēķgalu medītājiem vakarvakarā sekoja mums pa parku, un mēs ne reizes nedabūjām izsmēķēt cigāru ar baudu. Visu laiku jutāmies spiesti nomest vēl pusē neizsmēķētu cigāru, jo viņš mūs vēroja drausmīgā nepacietībā. Viņš bija mūs atklājis un tādēļ, liekas, uzskatīja par savu likumīgu laupījumu, jo aizdzina vairākus citus profesionāļus, kuri ari kāroja iegūt dažas akcijas.

Droši vien viņi sazelē šos vecos smēķgalus, pēc tam tos izžāvē un pārdod par pīpes tabaku. Tādēļ, tabaku pērkot, izvēlieties jebkuru citu, tikai ne itāļu marku.

«Lieliskā» un «Piļu pilsēta»— tādi jau gadsimtiem ilgi ir Dženovas epiteti. Piļu patiesi šai pilsētā ir, cik uziet, un varbūt iekšpusē tās tiešām ir krāšņas, bet ārpusi laika zobs krietni iegrauzis un ari arhitektoniski tajā neizpaužas īpašs lieliskums. «Lieliskā Dženova» būtu ļoti piemērots tituls, ja to attiecinātu uz šās pilsētas sievietēm.

Apmeklējām vairākas lielās pilis — milzīgas celtnes ar biezām sienām, platām akmens kāpnēm, musturotu marmora grīdu (dažā mozaīka ar sarežģītiem rakstiem: cementā iestrādāti oļi vai mazi marmora gabaliņi), grandioziem saloniem, kas piekārti ar Rubensa, Gvido, Ticiāna, Veronezes un tamlīdzīgu vīru gleznām, senču portre­tiem — spalvām izpušķotās bruņucepurēs un bruņukreklos, patriciešu dāmām žilbinošos pagājušo gadsimtu tērpos. Piļu apdzīvotāji, protams, visi bija izbraukuši uz vasarnīcām un diezin vai, arī mājās būdami, būtu mūs uzaicinājuši pusdienās, un tā nu visi grandiozie, tukšie saloni ar grīdām, uz kurām soļi skaļi atbalsojās, drūmajiem mirušo senču portretiem un sen aizritējušu gadsimtu putekļiem klātajiem, apskrandu- šajiem kauju karogiem vedināja domāt par nāvi un kapiem, un mūsu noskaņojums sadrūma, mūsu jautrība pagaisa. Ne reizes mēs neuzkā­pām līdz vienpadsmitajam stāvam. Baidījāmies tur ieraudzīt spokus. Ne mirkli no mums neatstājās sulainis, kas pasniedza programmu, norādīja, no kuras gleznas sākas attiecīgā salona bilžu saraksts, tad stīvs un sastindzis savā livrejā, kas ari izskatījās pārakmeņojusies, stāvēja nepakustēdamies, līdz mēs gatavojāmies pāriet nākamajā istabā, kurā viņš kā sēru gājiena vadītājs mūs ieveda un atkal sastinga tādā pašā ļaunīgi draudošā pozā. Es notērēju tik daudz laika, lūgdams dievu, lai šiem apnicīgajiem sulaiņiem jumts sagrūst uz galvas, ka tā atlika ļoti maz piļu un bilžu apskatei.

Tāpat kā Parīzē, arī šeit mums bija gids. Kaut visi gidi sadegtu zilām ugunīm! Šis, piemēram, apgalvoja, ka attiecībā uz angļu valodu esot visapdāvinātākais lingvists Dženovā un ka visā pilsētā esot vēl tikai divi cilvēki, kas protot runāt angliski. Viņš parādīja mums Kristofora Kolumba dzimšanas vietu. Un, kad mēs dziļā cieņā bijām tur piecpadsmit minūtes nostāvējuši, paziņoja, ka tā neesot vis Kolumba, bet gan Kolumba vecmāmuļas dzimšanas vieta! Kad mēs pieprasījām, lai viņš paskaidro savu uzvešanos, viņš tikai paraustīja plecus un atbildēja kaut ko barbariskā itāliešu valodā. Par šo gidu es vēl pastāstīšu vienā no turpmākajām nodaļām. No viņa mēs saņēmām tik daudz informācijas, ka nebija grūti to visur iznēsāt līdzi.

Sen nebiju tik bieži bijis baznīcā kā dažās pēdējās nedēļās. Šajās vecajās zemēs cilvēki baznīcu, šķiet, uskata par savu specialitāti. īpaši tas liekas sakāms par dženoviešiem. Pēc mana aprēķina, šeit ik pēc katriem trīssimt jardiem ir pa baznīcai. Ielas no viena gala līdz otram kā sētin nosētas ar labi barotiem mācītājiem lēzenās, plakanās cepurēs un garos lindrakos, un desmitiem baznīcu zvanu tinkšķ gandrīz augu dienu. Šad tad gadās uz ielām satikt ordeņa brāļus skūtām galvām, garos, ar virvi sajoztos rupja auduma tērpos, lūgšanu krellēm, sandalēs ieautām vai pavisam basām kājām. Šie cienījamie vīri, cik man zināms, visu mūžu pavada, šaustot savu miesu un nožēlojot grēkus, taču, paraugoties uz viņiem, jāsāk bažīties, vai zemei nedraud bads: viņi visi ir resni un rāma miera apdvesti.

Senlaicīgā Sanlorenco katedrāle ir viena no ievērojamākām celt­nēm, ko Dženovā redzējām. Tā ir milzīgi liela ar skaistu pīlāru kolonādi un varen lielām ērģelēm; visur parastā lielmanība: grezni, apzeltīti ciļņi, gleznas, freskām klāti griesti un tā joprojām. Nespēju, protams, to visu attēlot, jo tad būtu jāpieraksta krietni daudz lappušu. Baznīca tomēr ir ļoti interesanta. Viņi šeit stāsta, ka puse katedrāles — no galvenās ieejas pusceļā līdz altārim — pirms Pestītāja dzimšanas bijusi jūdu sinagoga un kopš tiem laikiem nekas neesot pārbūvēts. Mēs par to šaubījāmies, kaut arī darījām to nelabprāt. Daudz mīļāku prātu būtu tam noticējuši. Katedrāle šķita pārāk labā stāvoklī, lai būtu tik veca.

Visinteresantākā šai katedrālē ir Svētā Jāņa Kristītāja kapela. Sievietes tur drīkst ieiet tikai reizi gadā: šeit vēl joprojām nav izdzisis naids pret sievietēm, jo svētais tika nogalināts Hērodejas iegribas dēļ.* Šajā kapelā stāv marmora urna, kurā glabājoties Jāņa Kristītāja pelni; tai apvīta važa, ar kuru svētais cietumā bija savažots. Mēs labprāt būtu gribējuši šīm liecībām ticēt, tomēr tā vien likās, ka tās nav īsti patiesas: pirmkārt, tādēļ, ka to ķēdi ikviens no mums būtu varējis it viegli saraut, tātad to būtu varējis izdarīt ari Jānis Kristītājs, otrkārt, tādēļ, ka svētā pelnus bijām redzējuši jau kādā citā baznīcā. Nespējām piespiest sevi noticēt, ka Jānim Kristītājam bijuši divi komplekti pelnu.

Mums parādīja ari Madonnas ģīmetni, ko esot gleznojis Sv. Lūkass, bet tā neizskatījās ne pusi tik veca un apkvēpusi kā dažas Rubensa gleznas. Toties bijām sajūsmināti par šā apustuļa pieticīgo prātu — ne reizītes savos rakstos nepieminēt, ka prot gleznot.

Gribas jautāt — vai šī relikviju būšana Av mazliet pārspīlētā? Katrā vecā baznīcā, kur iegriežamies, atrodam īstā krusta šķēpelīti un vairākas naglas, kas turējušas krustu kopā. Neņemos precīzi apgalvot, bet man liekas, ka kopumā būsim redzējuši veselu mučeli šo naglu. Un ērkšķu kronis! Parīzē ir gabals kroņa Sainte Chapelle un gabals Dievmātes katedrālē. Runājot par Sv. Dionīsija kauliem, esmu guvis ciešu pārliecību: mums parādīts pietiekami daudz kaulu, lai vajadzības gadījumā varētu sakomplektēt šo svēto divos eksemplāros.

Gribēju rakstīt tikai par baznīcām, bet noklīstu no temata. Es varētu pastāstīt, ka Pasludināšanas baznīca ir milzīgs skaistu kolonnu, zeltītu ciļņu un gandrīz nesaskaitāmu gleznu kopums, bet tas nepalīdzētu radīt īsto priekšstatu. Kāds tad no stāstīšanas labums? Visu baznīcu uzcēlusi viena pati ģimene, un viņiem vēl palikusi nauda pāri. Mums sākumā likās, ka tādas izdošanas pa plecam ir vienīgi naudas kaltuvei.

Cilvēki šeit dzīvo masīvākajos, augstākajos, lielākajos, tumšākajos, smagnējākajos namos, kādus vien var iedomāties. Ikviens no tiem «par aplenkumu tikai pasmietos*». Simt pēdu gara fasāde, simt pēdu augsta pati māja — tāda šeit mode, un jums jāuzkāpj trīs stāvi, līdz sākat manīt pirmās pazīmes, ka mājā kāds dzīvo. Viss no akmens, turklāt no vissmagākajiem akmeņiem — grīda, kāpnes, kamīni, soli — viss. Sie­nas ir četras līdz piecas pēdas biezas. Ielas ir četras līdz astoņas pēdas platas un tik līkločainas kā korķu viļķi. Ja ejat pa šīm drūmajām aizām, tad ieraugāt debesis kā šauru gaismas lenti kaut kur ļoti augstu, kur gandrīz sastopas abu ielas pušu augstie nami. Jums bezmaz liekas, ka ejat pa dziļu bezdibeni un īstā pasaule atrodas neizsakāmi tālu un augstu virs jums. Jūs ejat līču loču, iegriežaties vienā ielā, pēc tam otrā, ejat kā pa labirintu un pazaudējat jebkuru sajēgu par debess pusēm, itin kā būtu akls. Nav iespējams sevi pārliecināt, ka tās patiesi ir ielas, ka drūmie, tumšie, drausmīgie nami ir cilvēku mitek|i; nav iespējams līdz tam brīdim, kad ieraugāt no kāda iznirstam skaistu, burvīgi ģērbušos sievieti — ieraugāt to iznirstam no tumšas, baismīgas alas, kas no zemes gandrīz līdz pašām debesīm šķiet īsts kazemāts. Un tad nevarat vien nobrīnīties, ka šāds burvīgs taurenītis varējis izlidot no tik nepievilcīga kokona. Ielas tik šauras un mājas tik smagas un tik biezām sienām būvētas ar gudru ziņu, lai cilvēkiem šajā pekles klimatā būtu vēsi. Un viņi tur atrod vēsumu un saglabā to. Kamēr vēl nav piemirsies — vīrieši te valkā platmales un ir iedeguši, bet sievietēm nav citu galvassegu kā vienīgi caurspīdīgs plīvurs tīmeklīša vieglumā, tomēr viņas saglabā žilbinoši baltu ādu. Dīvaini, vai ne?

Katra no lielajām Dženovas pilīm domāta vienai ģimenei, bet, manuprāt, ikvienā varētu izmitināt savu simtu. Pilis ir piemiņa no Dženovas slavas dienu diženuma, no dienām, kad pirms vairākiem gadsimtiem tai piederēja vara un teikšana gan tirdzniecībā, gan kuģniecībā. Kaut arī šīs mājas, šīs masīvās pilis, būvētas no tīra marmora, to ārpuse tomēr jo bieži notriepta netīri rozā krāsā un no apakšas līdz pašai augšai apgleznota ar Dženovas kādreizējo kauju ainām, ar ērmotiem Jupiteriem un Kupidoniem, un populāriem sižetiem no grieķu mitoloģijas. Kur krāsa, laika zoba un mitruma sagrauzta, notecējusies un lielām plēksnēm nolobījusies, skats nav diezcik pievilcīgs. Kupidons, kam trūkst deguna, Jupiters ar izdauzītu aci vai Venēra ar mitruma tulznām uz krūtīm gleznojumu nerotā. Dažas no šīm apgleznotajām sienām man atgādina pa lauku ciemiem ceļojoša cirka augsto furgonu, kam sāni aplīmēti ar spilgtām afišām un plakātiem. Neesmu ne lasījis, ne dzirdējis par citām Eiropas pilsētām, kam namu sienas būtu šādā veidā apgleznotas ar freskām.

Nekādā ziņā nespēju iedomāties drupās sagrautu Dženovu. Tādas masīvas velves, tik stingrus pamatus, kas tur šīs augtiem torņiem līdzīgās, plati izpletušās ēkas, mēs gan laikam nekad vēl nebijām redzējuši; un milzīgie akmens bluķi, no kuriem šīs mājas celtas, nekad nesatrūdēs; sienām, kas biezumā sasniedz parastas amerikāņu mājas durvju augstumu, nav iespējams sagrūt.

Dženovas un Pizas republikas viduslaikos bija varenas valstis. Vidusjūra bija pilna ar to kuģiem, un tās rosīgi tirgojās ar Konstantino- poli un Sīriju. Abu pilsētu noliktavas bija lielie sadales punkti, no kuriem dārgās Austrumu preces tika izsūtītas pa Eiropu. Šīs mazās valstiņas bija ļoti kareivīgas un tajos laikos nebaidījās izaicināt valstis, kurām līdzās tās tagad izskatās kā kurmja rakumu pauguriņi lielu kalnu ēnā. Pirms deviņsimt gadiem saracēņi ieņēma un izlaupīja Dženovu, bet nākamajā gadsimtā Dženovā noslēdza ar Pizu savstarpē­jas aizsardzības un uzbrukuma aliansi, niknās, neatlaidīgās ofensīvās aplenca saracēņu kolonijas Sardīnijā un Baleāru salās un noturēja tās aplenkuma stāvoklī veselus četrdesmit gadus. Beidzot tika izcīnīta pilnīga uzvara, un abas valstiņas guvumu vienlīdzīgi sadalīja savu lielo patriciešu ģimeņu vidū. Vairāki šo dižciltīgo ģimeņu pēcteči vēl tagad dzīvo Dženovas pilīs, un viņu vaigā arī šobaltdien var saskatīt līdzību ar drūmajiem bruņiniekiem, kuru ģīmetnes karājas pie grezno zāļu sienām, un arī ar daiļajām dāmām, kas pilnīgām lūpām smaida pretī no portretiem, kuru modeļi sabirzuši putekļos un pīšļos jau pirms daudziem, sen aizmirstiem gadsimtiem.

Viesnīca, kurā mēs dzīvojam, kādreiz krustakaru laikos piederējusi vienam no lielajiem Krustnešu bruņinieku ordeņiem, un tās masīvajos torņos kādreiz sardzē stāvējuši bruņās kalti sargkareivji, un viņu ar dzelzi apkalto zābaku papēžu troksnis atbalsojās šajās zālēs un gaiteņos.

Taču Dženovas diženums mūsu dienās sarucis līdz nenozīmīgai tirdzniecībai ar samtu un sudraba filigrānizstrādājumiem. Stāsta, ka ikvienai Eiropas pilsētai esot sava specialitāte. Dženovas specialitāte ir sudraba filigrāns. Sudrabkaļi saņem sudraba stienīšus un darina no tiem smalkus un skaistus veidojumus. No sudraba plātnītēm un stieplēm viņi izveido ziedu pušķus, kas spēj sacensties ar visburvīgāka­jām leduspuķēm uz logu rūtīm; mums parādīja mazītiņu sudraba templi, kura rievotās kolonnas, korintiešu kapiteļi un krāšņie antable- menti, torņi, statujas, zvani un bareljefu sarežģītie rotājumi bija veidoti no pulēta sudraba un izgatavoti ar tādu nesalīdzināmu prasmi un mākslu, ka gribējās sīki izpētīt ikvienu detaļu, un visa ēka kopumā bija dailes brīnums.

Esam gatavi doties tālāk, kaut gan īstenībā mums nemaz vēl nav apnikušas šīs senlaicīgās marmora alas šaurās ejas. Ala ir ļoti piemērots apzīmējums Dženovai zvaigžņotā naktī. Kad mēs pusnaktī klīdām pa šaurajām spraugām, ko te dēvē par ielām, kad dzirdējām tikai savu soļu atbalsi, kad laukā bijām mēs vienīgie un tālumā šad tad pazibēja pa gaismas staram, kas tūliņ atkal pazuda, un nami, pie kuriem skārās mūsu elkoņi, Spta paceļamies līdz debesīm, es allaž atcerējos alu, ko pai'nu mājās bērnībā,— alu ar plašām ejām, ar klusumu un vientulību, dziļo tumsu, dobjo atbalsi, malduguntiņām un galvenokārt — negaidī­tiem šauro spraugu un gaiteņu sazarojumiem, kur tos vismazāk varēja cerēt ieraudzīt.

Mums vēl nav apnikusi bezgalīgā jautro čalotāju plūsma, kas augu dienu piepilda pagalmus un ielas; nedz arī mūki raupjajos tērpos, nedz «Asti» vīni, kurus vecais doktors (tas pats, ko dēvējam par Orākulu) savā ierastajā vārdu sajaukšanas priekā sauc par «Astes» vīniem. Un tomēr mums jābrauc tālāk.

Mūsu pēdējais gājiens bija uz kapsētu (kapulauks 60 000 miruša­jiem), un to mēs atcerēsimies vēl ir tad, kad būsim aizmirsuši visas pilis.

Tas ir milzīgs kolonnu gaitenis, kas stiepjas visapkārt lielam, tukšam laukumam; plašo pamatni sedz marmora plātnes, katrā plātnē iegrebts uzraksts, zem katras kāds apbedīts. Abās pusēs pasāžai pieminekļi, kapa vietas, izcili skaisti veidotas skulptūras, kas pauž daiļumu un grāciju. Tās ir jaunas, sniega baltumā; ik līnija skaista, vaibsti nesabojāti, ne skrambiņas, ne traipiņa; tādēļ mums šīs garās daiļo skulptūru rindas šķiet daudzkārt burvīgākas nekā bojātie, laika zoba sagrauztie senās mākslas priekšmeti, kas izstādīti Parīzes galerijās pielūgsmei.

Apgādājušies ar pamatīgiem cigāru un citu dzīvei nepieciešamu atribūtu krājumiem, esam gatavi sēsties vilcienā, lai dotos uz Milānu.