Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

3. NODAĻA PASAŽIERU VIDĒJAIS VECUMS * TĀLTĀLU JŪRĀ * SATRAUKUMS PATRIARHU VIDŪ * GRŪTĪBAS IZPRIECU MEKLĒJUMOS * PIECI KAPTEIŅI UZ VIENA KUĢA

Visu svētdienu nostāvējām uz enkura. Vētra gan bija krietni pierimusi, bet jūra vēl ne. Tālskatī skaidri redzējām milzīgos viļņu kalnus, kas cēlās pret debesīm. Nebūtu arī piedienīgi sākt izpriecas braucienu svētdienā; nebūtu piedienīgi upurēt mūsu nepieradinātos kuņģus tik nežēlīgai jūrai kā šī. Vajadzēja vien gaidīt pirmdienu. To arī darījām. Taču tikām noklausījušies visus paredzētos dievvārdus un noturējuši lūgšanu stundas, tā ka jutāmies gluži tāpat, kā būtu jutušies, atrazdamies jebkur citur.

Tajā svētdienas rītā es piecēlos paagrāk un devos brokastīs. Man bija gaužām saprotama vēlēšanās pamatīgi, ilgi un objektīvi pavērot pasažierus tādā brīdī, kad cilvēkos zudis biklums un viņi izturas dabiski, un tas notiek brokastlaikā, ja vien cilvēciska būtne vispār jel kad spēj kādu mirkli izturēties dabiski.

Jutos ļoti pārsteigts, ieraugot tik daudz vecīgu ļaužu, gribētos pat teikt — tik daudz cienījamu vecīšu. Pametot skatienu uz rindās sēdē­tāju galvām, likās, ka sirmums vien visur rēgojas. Bet tā tomēr nebija. Bija diezgan daudz jauniešu un diezgan daudz arī nenosakāma vecu­ma kungu un dāmu — tie vēl nebija gluži veci, bet arī vairs ne īsti jauni.

Nākamajā rītā pacēlām enkuru un izgājām jūrā. Pēc mokošās, gurdinošās gaidīšanas bija patiesa laime beidzot izkustēties. Man likās, vēl nekad gaisā nav jaudusies tāda līksme, saule vēl nekad nav mirdzējusi tik spoži un jūra vēl nekad nav bijusi tik skaista. Šai brīdī mani priecēja pikniks un viss, kas ar to saistīts. Visi ļaunie instinkti manī šķita nomiruši, un, kad Amerika izgaisa skatienam, to vietā modās tāda labestība, kas nepazina robežu — vismaz tobrīd — un bija bezgalīga kā okeāns, kas mūs šūpoja savos viļņos. Gribējās kaut kā izpaust šīs jūtas — dziedāt, dodot balsij pilnu vaļu; taču neiekrita prātā neviena dziesma, tādēļ vajadzēja no šīs ieceres atteikties. Var jau būt, ka kuģis ar to daudz nezaudēja.

Pūta tīkams, spirgts vējš, bet jūra vēl joprojām bija gatižām nemierīga. Pastaigājoties pa klāju, viegli varēja nolauzt kaklu; vienu mirkli kuģa priekšgals paņēma uz grauda sauli pašā debesu vidū, bet nākamajā mēģināja harpunēt haizivi jūras dibenā. Cik ērmoti kļūst ap sirdi, jūtot, ka kuģa pakaļgals jums zem kājām zibenīgi laižas lejup, bet priekšgals slienas arvien augstāk — vai līdz mākoņiem! Tajā dienā visdrošāk bija pieķerties pie reliņa un turēties visiem spēkiem; staigā­šana pa kuģi bija pārāk bīstams pasākums.

Jāpateicas laimīgai nejaušībai, ka mani nemocīja jūrasslimība. Ne vienmēr man bija tā laimējies. Ja vispār pasaulē ir kaut kas tāds, kas spēj cilvēku padarīt bez mēra un neglābjami iedomīgu, tad tas ir kuņģis, kas prot labi uzvesties pirmajā uz jūras pavadītajā dienā, kad gandrīz visi ceļabiedri sirgst. Drīz pa durvīm, kas ved no pakaļējā klāja, iznira godājams sentēvs, uzvilcis pledu līdz zodam, ievīstījies kā mūmija, un ar nākamo kuģa sašūpošanos ielidoja tieši man rokās. Es sacīju:

— Labrīt, ser. Kāda jauka dieniņa.

Viņš piespieda rokas pie vēdera un izdvesa:— Oi, oi!—, pameimu- roja tālāk un nostiepās uz režģotās lūkas gar zemi.

Tikmēr pa tām pašām durvīm ar lielu spēku sviestin tika izsviests otrs vecs džentlmenis. Es sacīju:

— Rāmāk, ser, nekur nav jāsteidzas! Kāds šodien jauks laiks, ser.

Arī viņš piespieda roku pie vēdera, izdvesa:— Oi, oil— un aizstrei­puļoja.

Vēl pēc maza brītiņa tajās pašās durvīs tikpat strauji parādījās trešais veterāns un taustījās ar rokām gaisā, pūloties rast atbalstu.

— Labrīt, ser. Cik spirgta diena pastaigai! Jūs laikam tikko gribējāt sacīt…

— Oi, oi!

Tā jau domāju. To jau biju paredzējis. Paliku turpat stāvam, un kādu stundu cits pēc cita man kā bumbu krusa bira virsū večuki, bet vienīgais, ko no viņiem dzirdēju, bija: «Oi, oi!»

Beidzot, k]uvis itin domīgs, gāju projām. Iegalvoju sev, ka šis ir un paliek izpriecas brauciens. Man tas patīk. Pasažieri, lai arī ne pārāk valodīgi, tomēr ir tīkami un sabiedriski. Man šie vecie vīri patīk, tomēr «Oi, oi!» viņiem laikam sagādā diezgan lielas mokas.

Sapratu, kas viņiem vainas. Viņus mocīja jūrasslimība. Un tas mani ielīksmoja. Mums visiem patīk noskatīties cilvēkos, kas sirgst ar jūrasslimību, ja paši esam no tās pasargāti. Spēlēt vētras laikā vistu labi apgaismotā kajītē ir patīkami; tikpat patīkami ir mēnesnīcā pastaigāties pa pūpi; jauki ir arī, ja vien pietiek drosmes, uzvilkt dūmu pašā kuģa priekšgalā, kur brāzmo vējš; tomēr visi šie jaukumi ir tīrais sī­kums salīdzinājumā ar prieku redzēt ļautiņus ciešam jūrasslimības mokas.

Tajā pēcpusdienā es uzzināju daudz jauna. Biju patlaban uzkāpis pūpē, kad kuģa pakaļgals pacēlās līdz debesīm. Smēķēju cigāru un jūtos itin omulīgi. Pēkšņi kāds man uzbļāva:

— Paklausieties, tā nu nebūs! Izlasiet, kas tur rakstīts: KUĢA PAKAĻGALA SMĒĶĒT AIZLIEGTS!

Kliedzējs bija kapteinis Dunkans, ekskursijas vadītājs. Es, protams, aizslīdēju uz priekšgalu. Vienā no augšklāja kajītēm aiz stūres mājas ieraudzīju uz galda guļam garu tālskati un grasījos to paņemt, jo tālumā viedās kuģis.

— Hei, hei — rokas nost! Nāciet ārā no turienes!

Izgāju no turienes. Klusā balsī apjautājos matrozim, kas patlaban slaucīja klāju:

— Kas ir tas milzīgais pirāts ar ķērkstošo balsi?

— Tas ir kapteinis Bērslijs — virsnieks — stūrmanis.

Paklimtu kādu brīdi pa klāju, bet tad man iegribējās darīt kaut ko interesantāku, un es sāku ar nazi graizīt reliņu. Tūliņ kāds mīlīgā balsi pamācoši ieteicās:

— Nu, draugs, vai jums tiešām nav nekā prātīgāka ko darīt kā sagriezt kuģi skaidās? Vajadzētu gan nokaunēties.

Devos atpakaļ un sameklēju to pašu matrozi.

— Kas ir tur tas briesmonis ar glumo ģīmi un glauno uzvalku?

— Kapteinis L …., šitā kuģa īpašnieks, viens no pašiem galvena­jiem priekšniekiem.

Pēc kāda laiciņa, aizgājis stūres mājas labajā pusē, pamanīju uz sola sekstantu. «Ar šito daiktu viņi ķer sauli,» noteicu savā nodabā; varbūt caur šo varēs saskatīt arī to tālīno kuģi. Lāgā vēl nebiju pacēlis sekstantu pie acs, kad man kāds pieskārās pie pleca un pārmetumu pilnā balsī sacīja:

— Esmu spiests palūgt to atpakaļ, ser. Ja gribat kaut ko uzzināt par to, kā «ķer sauli», es labprāt jums to paskaidrošu, bet šo instrumentu neuzticu nevienam. Ja gribat noteikt vietu … Jā, jā, ser, eju!

Viņš aizsteidzās uz kreiso bortu, kur viņu kāds sauca. Es gāju meklēt rokā savu matrozi.

— Kas ir tas gorilla ar zirnekļa kājām un svētuļa fizionomiju?

— Tas ir kapteinis Džonss, ser, pirmais palīgs.

— Tā gan. Tas ir trakāk par visu, ko līdz šim esmu dzirdējis. Paklausieties — es jums jautāju kā cilvēks un kā brālis — vai es varētu paņemt akmeni, mest to, vienalga, uz kuru pusi, un netrāpīt kādam no šā kuģa kapteiņiem?

— Nezinu, ser; man šķiet, ka jūs varbūt trāpītu sardzes kapteinim, jo viņš stāv, šeku, tieši tur priekšā.

Ar diezgan smagu sirdi aizgāju no klāja un, lejup kāpdams, prātoju. Ja jau pieci pavāri spējot sabojāt zupu, kādēļ pieci kapteiņi nespētu izdarīt to pašu ar izpriecas braucienu?