Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

46. NODAĻA DANA * BASANA * ĢENECARETE * SKAISTA AINAVA * CIK PALESTĪNA MAZA * DAŽI VĒSTURES FAKTI * KĀDA IR ST ZEME * BEDUĪNU KAZU GANI * IZTĒLĒ PAVERAS SENATNE * BEDUĪNI MISTERA GRAIMZA SKATĪJUMĀ * JOZUAS KAUJASLAUKS * VIŅA KARA TAKTIKA * BARAKA KAUJA * PAR SO TO JĀSĀK DOMĀT CITĀDI * PAMESTĪBA

•

Pēc nepilnas stundas ilga jājiena pa nelīdzenu, akmeņainu, puslīdz appludinātu ceļu un cauri Basanas ozolu birzīm nokļuvām Danā.

No maza paugura, kas paceļas šeit līdzenumā, platā straumē izplūst dzidrs ūdens, vispirms izveidojot lielu, seklu ezeru, bet pēc tam avotu, kas strauji traucas uz priekšu. Šis ezeriņš ir viena no galvenajām Jordānas upes iztekām. Tiklab ezeriņa, kā avota krasti apauguši ar ziedošiem oleandriem,, taču, skatot šo neaprakstāmo skaistumu, neviens garīgi līdzsvarots cilvēks tomēr nesāks aiz sajūsmas raustīties krampjos, kā to paredz par Sīriju sacerētās grāmatas.

Ja no vietas, par kuru pašreiz rakstu, izšautu lielgabala lodi, tā nokristu jūdzes trīs aiz Svētās zemes teritorijas un sprāgtu nesvētītā zemē. Pagājusi nepilna stunda, kā esam šķērsojuši Svētās zemes robežas, un vēl nespējam lāgā aptvert, ka stāvam pavisam uz citādas zemes, nekā līdz šim bijām raduši, un tomēr — klau, kā visapkārt sāka skanēt vēsturiski vietvārdi: Dana, Basana, Hula ezers, Jordānas iztekas, Galilejas jūra*. Visas šīs vietas bija acīm saredzamas, izņemot pēdējo, bet tā neatradās tālu. Mazais Basanas ciems savā laikā bija ķēniņvalsts, kas Bībelē slavena ar saviem vēršiem un ozoliem. Hula ezers ir Bībelē pieminētie «Meromas ūdeņi». Dana bija Palestīnas ziemeļu robeža, Bēršeba — dienvidu robeža, tā radies teiciens «No Danas līdz Bērše- bai». Tas pielīdzināms mūsu ierastajiem teicieniem «No Menas līdz Teksasai» vai «No Baltimoras līdz Sanfrancisko». Tiklab mūsu, kā seno izraēliešu teicieni nozīmē vienu un to pašu — lielus attālumus. Ar viņu gausajiem kamieļiem un ēzeļiem ceļojums no Danas līdz Bēršebai — teiksim, simt piecdesmit vai simt sešdesmit jūdžu, tas ir, no viena viņu zemes gala līdz otram,— ilga apmēram septiņas dienas, un, lai dotos tādā garā ceļā, bija nepieciešami dažādi priekšdarbi un daudzas ceremonijas. Kad Pazudušais dēls aizgāja «uz tālām zemēm», tad, jādomā, neaizklīda necik tālāk par astoņdesmit vai deviņdesmit jūdzēm, jo Palestīna nav platāka par sešdesmit jūdzēm. Misūri štatu varētu sadalīt tā, lai tur ietilpinātu trīs Palestīnas un paliktu pāri vieta gandrīz vēl vienai. Attālums no Baltimoras līdz Sanfrancisko ir vairāki tūkstoši jūdžu, bet pēc diviem vai trim gadiem es šo ceļu varēšu nobraukt tāpat septiņās dienās.1 Ja man būs lemts dzīvot, droši vien šad tad radīsies vajadzība šķērsot kontinentu, izmantojot dzelzceļu, taču nešaubos, ka man pilnīgi pietiks ar vienu ceļojumu no Danas līdz Bēršebai. No abiem šiem ceļojumiem pēdējais pieminētais noteikti būs grūtāks. Tādēļ neizturēsimies augstprātīgi, ja gadīsies dzirdēt, ka senajiem izraēliešiem attālums no Danas līdz Bēršebai šķita ļoti liels, bet paturēsim prātā, ka tas bija un ir milzīgs ceļa gabals, ja to nav iespējams veikt pa dzelzceļu.

Nelielajā uzkalnā, kuru pirmāk pieminēju, senos laikos atradās feniķiešu pilsēta Leiša. Bariņš Zoras un Eskolas laupītāju ieņēma šo apgabalu un dzīvoja tur pēc sava prāta, pielūdza paštaisītus dievus, un, kad tie bija nolietoti, nozaga elkudievus kaimiņiem. Jeroboāms uztaisīja zelta teļu, lai viņa ļaudis to pielūgtu un lai atturētu tos doties bīstamajā ceļojumā uz Jeruzalemi, kur tie varētu atgriezties pie sava īstā dieva. Nezaudējot cieņu pret senajiem izraēliešiem, nevaru tomēr apiet faktu, ka ne vienmēr viņu tikuma spēks bijis pietiekams, lai turētos pretī zelta teļa kārdinājumam. Cilvēka daba kopš tiem laikiem nav daudz mainījusies.

Pirms kādiem četrdesmit gadsimtiem arābu ķēniņi no Mezopotāmi- jas izlaupīja Sodomas pilsētu un kopā ar citiem gūstekņiem sagrāba arī patriarhu Latu, kas tur dzīvoja, un veda to uz savu zemi. Tie viņu aizveda līdz Danai, kur ciltstēvs Ābrahams, kas bija tiem sekojis, naktī klusītēm ozolu ēnā pielavījās starp šalcošajiem oleandriem, uzbruka uzvarētājiem un ar zobenu šķindu izbiedēja tos no miega. Viņš aizveda atpakaļ ir Latu, ir visu tā mantu.

Devāmies tālāk. Sasniedzām piecas sešas jūdzes platu un piecpa­dsmit jūdzes garu zaļu ieleju. Avoti, ko dēvē par Jordānas upes iztekām, plūst pa šo ieleju uz Hula ezeru, seklu ūdenskrātuvi trīs jūdžu diametrā; un no ezera dienvidu gala iztek Jordāna. Ezeram visapkārt noaudzis plašs niedru dumbrājs. Starp dumbrāju un kalnu sienu stiepjas branga auglīgas zemes strēle; ielejas galā uz Danas pusi lielākā daļa zemes ir stingra un auglīga, to apūdeņo Jordānas iztekavoti.

Zemes tur pilnīgi pietiek vienas fermas ierīkošanai. Tas gandrīz pilnīgi attaisno sajūsmu, ko šis zemes gabaliņš izraisīja vietraudžos, kurus bija sūtījusi dēkaiņu saujiņa, kas pēcāk iekaroja Danu. Atgriezušies viņi sacīja: «Mēs tai zemē esam nākuši, kurp tu mūs esi sūtījis, un, patiesi, tur tek piens un medus .. .»

Viņu sajūsmu attaisnoja kaut vai tas, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši kādu citu vietu ar tik labu zemi. Tās tiešām pietika, lai dāsni pabarotu klīstošos sešsimt vīrus un viņu ģimenes.

Kad nokiumburojām lejā līdz fermas līdzenajai daļai, izrādījās, ka šeit zirgus tiešām var palaist slaidā riksī. Tas bija izcils notikums.

Dienu pēc dienas bijām mocījušies, kuldamies pāri neskaitāmiem kalniem un klintājiem, un, kad nu beidzot nokļuvām šajā līdzenumā, kur nebija neviena akmens, iespiedām piešus zirgam sānos un aizauļojām tādā ātrumā, par kādu līdz šim varējām tikai sapņot un kāds Sirijā vispār likās nesasniedzams.

Zetne šeit vietumis likās pat apstrādāta — liels retums šajā pasaules malā: pāris akru treknas, auglīgas zemes, no kuras ārā rēgojās pērnās kukurūzas sausie stumbeņi īkšķa resnumā un krietni patālu cits no cita. Bet šajā zemē tas tomēr bija skats, kas aizkustināja sirdi. Netālu tecēja upīte, un tās krastos īpatnēja izskata sīriešu kazu un aitu ganāmpulks mielojās ar granti. To es neapgalvoju kā neapgāžamu faktu — man vienkārši likās, ka tās grauž granti, jo neredzēju nekā cita, ko tās varētu grauzt. Gani, kas lopiņus uzraudzīja, bija visīstākā Jāzepa un viņa brāļu kopija, par to es ne mirkli nešaubījos. Tie bija gara auguma, muskuļaini, ļoti tumšādaini beduīni ar melnum melnām bārdām. Viņiem ir cieši sakniebtas lūpas, bezbailīgas acis un karalisks staltums un iznesība. Galvā viņi valkā kaut ko vidēju starp aubi un kapuci, galvassega ir divkrāsaina, un tās bārkstainie gali nokarājas līdz pleciem; platie, plīvojošie melnbaltsvītrotie tērpi mats matā saskan ar tiem, kādos mēs bildē attēlotus redzam melnīgsnējos tuksneša dēlus. Šitie vīri, man šķiet, arī nekavētos pārdot savus jaunākos brāļus, ja vien rastos izdevība. Viņiem ir tās pašas manieres, tie paši paradumi, tās pašas drānas, tā pati nodarbošanās un tie paši nenoturīgie morāles principi, kādi piemita viņu senčiem. (Viņnakt tie uzbruka mūsu nometnei, tādēļ es uz tiem labu prātu neturu.) Ēzelīši viņiem mazītiņi, Sīrijā nemaz citādu neredz, un arī mēs tos atceramies no bildes «Bēgšana uz Ēģipti», kur Marija ar Jēzusbērnu jāj uz ēzelīša, bet Jāzeps soļo līdzās — kā milzis blakus sīkajam garausim.

Īstenībā gan parasti šeit jāj vīrs ar bērnu rokās, bet sieva iet kājām. Kopš Jāzepa laikiem tikumi te nav mainījušies. Taču mēs negribētu turēt savā mājā bildi, kurā Jāzeps ceļo jāšus, bet Marija palikusi kājniekos; mums tā liktos zaimošana, kaut gan Sīrijā par to neviens neuztrauktos. Zinu, ka turpmāk minētā bilde man liksies ačgārna.

Mēs, protams, nevarējām tikko divas trīs stundas pēc nometnes nojaukšanas apstāties un atpūsties, lai gan tepat līdzās burzguļoja strauts. Tālab jājām vēl stundiņu. Ari tad pamanījām ūdeni, toties visā plašajā klajumā nebija ne sprīža pavēņa un saule cepināja bez žēlastības. «Kā lielas klints paēnā izdegušā zemē.» Nav Bībelē jaukāku vārdu par šiem, un nekad visā mūsu ceļojumā tie nav aizkustinājuši mūsu sirdi tik dziļi kā šajā saules izdedzinātajā, kailajā tuksnesī, kur tuvu un tālu nav neviena kociņa.

Šeit jūs vis neapstājaties atpūsties tad, kad gribas, bet vienīgi tad, kad varat. Mēs uzgājām ūdeni, bet nebija paēnas. Ceļojām tālāk un beidzot ieraudzījām koku, bet tur nebija ūdens. Atpūtāmies un iekodām, un tad nokļuvām šeit — Ain-Mellahā (puiši to dēvē par Boldinsvilu). Šāsdienas maršruts bija ļoti īss, bet dragomāns negrib doties tālāk un sagudrojis visai ticamus melus, ka aiz pilsētas mītot milzum daudz mežonīgu arābu, kuru tuvumā pārnakšņot esot bīstami. Var jau būt, ka viņi tiešām ir bīstami. Viņi apbruņoti ar sarūsējušām aizlaiku kramenīcām, kuru stobri ir garāki par viņiem pašiem; stobrā nav tēmēkļa; šāviņš neaizlidotu tālāk kā ar roku sviests akmens un nebūtu ne pusi tik trāpīgs. Aiz daudzkārt ap vidu aptītās jostas viņi sabāzuši divas trīs milzīgas, mūžam nelietotas pistoles — ieročus, ko nevar iedarbināt, pirms mērķis nav lielā gabalā, un tad šāviens piepeši iet vaļā un sašķaida arābam galvu. Bīstami, briesmīgi bīstami ir šie tuksneša dēli.

Agrāk, kad lasīju, kā Viljams C. Graimzs allaž par mata platumu izglābies no beduīniem, man asinis stinga dzīslās, taču tagad laikam gan varētu to lasīt bez baiļu trīsām. Cik atceros, viņš nekur nepiemin, ka beduīni būtu viņam uzbrukuši vai vispār izturējušies pret viņu nelaipni, tomēr katrā otrajā nodaļā viņš pamana tos tuvojamies, un viņam piemīt spēja rakstīt par draudošajām briesmām tā, ka lasītājs vai pamirst; un viņš jautā pats sev, kā justos viņa tuvinieki, ja redzētu savu nabaga ceļā novārgušo zēnu — piekusušām kājām un pārguruma apmiglotu skatienu pakļautu tādām briesmām; un pēdējoreiz viņš atceras tēva mājas un mīļo, veco baznīciņu, un gotiņu, un visu pārējo; un tad beidzot izslējās seglos visā augumā, satver savu uzticamo biedru revolveri un, iespiedis piešus «Muhamedam» sānos, apņēmies pārdot dzīvību par iespējami augstāku cenu, kā viesulis drāžas pretī zvērīga­jiem ienaidniekiem. Jāteic, beduīni šādos brīžos nekad viņam nav nekā ļauna nodarījuši, un vispār tiem nekad pat prātā nebija ienācis viņam kaut ko nodarīt, tie gluži vienkārši nesaprata, kāds nelabais šo dīda uz tādām bezjēdzībām; un tomēr es nekad nespēju atbrīvoties no domas, ka vienīgi šā vīra pārgalvīgā drosme novērsusi kaut kādas nezināmas briesmas, un tā, salasījies par V. C. Graimza beduīniem, nekad neva­rēju vakarā mierīgi aizmigt. Taču tagad man liekas, ka beduīni ir tīrais māns. Tagad esmu to briesmoni redzējis, un tas mani vairs nebiedē.

Nekad es vairs nebaidīšos, ja redzēšu, ka viņam pietiek drosmes ne tikai turēties pie sava ieroča, bet pat laist to darbībā.

Apmēram pusotra tūkstoša gadu pirms Kristus dzimšanas šī mūsu nometnes vieta pie «Meromas ūdeņiem» bija viena no Jozuas asinsslak- tiņu arēnām. Jabīņs, Azoras ķēniņš (viņpus Danas) sasauca kopā visus apkārtējos šeihus un to karapulkus, lai stātos pretim izraēliešu briesmīgajam karavadonim, kas tuvojās.

«Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca, un kopā apmetās lēģerī pie Meromas ūdeņiem karot pret Izraēli.

Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem, un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu.»

Bet Jozua metās uzbrukumā un apkāva visus līdz pēdējam vīram. Tāda bija viņa parastā kaujas taktika. Viņš nekad neatstāja avīzēm iespēju spriedelēt, kurš tad galu galā kaujā uzvarējis. Šo ieleju, kas tagad tik klusa un rimta, viņš pārvērta par smirdošu asinspirti.

Kaut kur šai pašā apkaimē, tikai nezinu tieši, kur, izraēlieši simt gadu vēlāk izcīnīja vēl vienu asiņainu kauju. Praviete Debora samācīja Baraku pulcēt desmit tūkstoš vīru un iet karā pret kādu citu ķēniņu Jabīnu, kurš bija kaut ko nodarījis. Baraks nokāpa no Tābora kalna, kas atrodas divdesmit piecas jūdzes no šejienes, un uzbruka Jabīna karaspēkam, ko komandēja Sisera. Baraks kaujā uzvarēja, un, kamēr viņš nostiprināja uzvaru, rīkodamies pēc parastās metodes, tas ir, iznīcinādams sakauto karaspēku līdz pēdējam vīram, Sisera kājām aizbēga, un, kad viņš pārguris un izslāpis gandrīz vai ļima pie zemes, Jaele, kāda sieviete, kuru viņš, liekas, pazina, uzaicināja viņu savā teltī atpūsties. Viņš teica, ka esot ļoti izslāpis, un palūdza laipnajai glābējai krūzīti ūdens. Tā viņam atnesa pienu, viņš pateikdamies nodzērās un aizmiga, lai tīkamos sapņos aizmirstu zaudēto kauju un pazemoto lepnumu. Taču, tikko viņš bija aizmidzis, Jaele klusītēm atgriezās ar āmuru rokā un iedzina nejauku telts naglu viņam deniņos. «Bet viņš bija aizmidzis un noguris, un tā viņš nomira.» Tā skan Bībeles aizkustinošais stāsts. «Deboras un Baraka slavas dziesma» jūsmīgiem vārdiem cildina J.aeli par padarīto darbu:

«Svētīta pār visām sievām lai ir Jaele, Ebera, tā Ķenieša sieva, svētīta pār sievām teltis.

Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā traukā tā atnesa kreimu.

Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus.

Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam.»

Tagad tamlīdzīgi aizraujoši notikumi šajā ielejā vairs neatgadās. Lai skatāmies uz kuru pusi skatīdamies, visā klajumā trīsdesmit jūdžu apkārtnē nav neviena vienīga ciema. Divi trīs beduīnu telšu pudurīši, bet neviena pastāvīga mājokļa. Šeit var nojāt desmit jūdžu, nesastopot desmit cilvēku.

Kādā pravietojumā par šo novadu teikts:

«Un es jūs izkaisīšu starp pagāniem un izvilkšu zobiņu jums pakaļ, un

jūsu zeme paliks postā, un jūsu pilsētas tiks izpostītas.»

Stāvot šeit pie pamestās Ain-Mellahas, neviens nevar sacīt, ka pravietojums nebūtu piepildījies.

Vienā no pirmāk citētajiem Bībeles pantiem minēti «visi tie ķēniņi». Šie vārdi tūdaļ piesaistīja manu uzmanību, jo šeit tie pašos pamatos atšķiras no tās izpratnes, kāda man par tiem bija senāk, mājās dzīvojot. Man jau tagad ir skaidrs: ja vēlos šajā ceļojumā kaut ko iegūt un pareizi izprast visu, kas šai sakarā šķiet interesants, ir centīgi un pamatīgi jāmaina ļoti daudzi bijušie priekšstati par Palestīnu. Jāķeras pie samazināšanas. Līdzīgi vīnogu ķekaram, ko vietraugu izlūki nesa mājup no Apsolītās zemes, es visu, kas saistījās ar Svēto zemi, skatīju pārāk lielā mērogā. Daži mani priekšstati bija visai negudri. Vārds «Palestīna» manā iztēlē neskaidri saistījās ar tikpat lielu zemi kā Savienotās Valstis. Nezinu, kādēļ, bet tā nu tas bija. Man šķiet, es gluži vienkārši nespēju iedomāties, ka tik mazai zemītei var būt tik liela vēsture. Man šķiet, es vēl tagad jutos nedaudz pārsteigts, ieraudzīdams, ka lielais Turcijas sultāns ir parasta auguma cilvēks. Tagad man nopietni jācenšas priekšstatus par Palestīnu iekļaut saprāta ietvaros. Bērnībā mums lāgiem rodas iespaidi, pret kuriem jācīnās visu mūžu. «Visi šie ķēniņi.» Kad es par to lasīju svētdienskolā, man tie asociējās ar dažādu valstu, tādu kā Anglija, Francija, Spānija, Vācija, Krievija utt., karaļiem, ar valdniekiem krāšņos, dārgakmeņiem mirdzošos tērpos, svinīgu gaitu, zelta scepteriem rokā, starojošu kroni galvā. Bet šeit Ain-Mellahā pēc jājiena cauri Sīrijai un pēc tam, kad biju nopietni novērojis un izvērtējis šīs zemes raksturu un tikumus, teicienam «visi šie ķēniņi» zūd dižums. Tagad zinu, ka ir tikai saujiņa sīku valdnie- ciņu — pusapģērbtu, puspaēdušu mežoņu, gaužām līdzīgu mūsu indiā­ņiem, kuri dzīvoja tik tuvu blakus, ka varēja cits citu saredzēt, un kuru «karaļvalstis» skaitījās lielas, ja to teritorija aizņēma piecas kvadrāt­jūdzes, kur dzīvoja divi tūkstoši dvēseļu. Slavenajā kaujā Jozuas iznīcinātās trīsdesmit «ķēniņu» valstis neaizņēma vairāk vietas kā četri mūsu vidēja lieluma apriņķi. Nabaga vecais šeihs, kuru redzējām Cezarejā, kopā ar savu simt skrandaiņu svītu tajos senajos laikos arī būtu dēvēts par «ķēniņu». Pulkstenis rāda septīto rīta stundu, un, tā kā atrodamies uz laukiem, zālei vajadzētu mirguļot rasā, puķēm pārpludi­nāt gaisu ar burvīgu smaržu, putniem kokos vīterot. Bet šeit diemžēl nav ne rasas, ne puķu, ne putnu, ne koku. Visapkārt klajums, ezers ar koku neapēnotiem krastiem un aizmugurē daži kaili kalni. Teltis tiek nojauktas, arābi savā starpā ierastā kārtā plēšas kā suņi ar kaķiem, nometnes vieta piekaisīta ar saiņiem un paunām, mūļi tiek ļoti rosīgi apkrauti ar nastām, zirgi ir apsegloti, saulsargi gatavībā, pēc desmit minūtēm sēdīsimies zirgos, un garā karavāna atkal sāks kustēt. Baltā pilsēta Mellaha, uz mirkli augšāmcēlusies no miroņiem, atkal pazudis bez pēdām.